Pilsētā

Kristīne Langenfelde

Patlaban vairāk nekā 200 bērnu trenējas Jelgavas Ledus sporta
skolā – ap 150 hokejā, bet 55 daiļslidošanā. 

Manuprāt, būtiskākais ir tas, ka līdz ar skolas izveidošanu
tika apvienoti vairāki mazi klubi, ja mēs tos tā varam saukt, kur
katrā bija atsevišķa dzīve, savs treniņu un darba stils, kur
neapšaubāmi noteicoša loma bija vecākiem. Un tas bija tikai
loģiski, ka vecākiem bija vēlme koriģēt trenerus, darba procesu –
viņi bija tie, kas praktiski pilnībā finansēja sava bērna
centienus, un brīžiem vecākiem šķita, ka viņi zina labāk, kā būtu
pareizi. Es to varu nosaukt par tādu kā sociālo pasūtījumu, kur
attīstību virza nevis mērķtiecīgi izstrādāta treniņu programma,
kluba vīzija, bet gan finansētājs. Taču tajā pašā laikā es nesaku,
ka tas ir slikti, jo, kā jebkurai lietai, arī šai bija savi plusi
un mīnusi – pluss noteikti bija tas, ka šajā laikā strauji
attīstījās ledus haļļu būvniecība, iesaistījās arvien vairāk bērnu,
bet mīnuss – neprofesionālu cilvēku vēlme ietekmēt treniņu
procesu.

Es uzskatu, ka jā – lielā mērā pateicoties tieši šādam
sociālajam pasūtījumam, nevis profesionālām treniņu programmām, mēs
šobrīd valstiski esam nonākuši tur, kur esam. Proti, tad, kad
valstī bija tikai pusotra hokeja halle, mums bija jaunie kadri, no
kuriem veidot izlasi, komandas, bet tagad, piemēram, U-20 junioru
izlasei mums pat nav, no kā spēlētājus izraudzīties!

Tieši tā!

Man gribas ticēt, ka ne. Katrā ziņā mēs savā skolā darām visu,
lai pēc dažiem gadiem varētu piedāvāt spēlētājus Latvijas izlasei
un ne tikai – labākie varētu nonākt arī profesionālos klubos ārpus
Latvijas. Tomēr jautājums – kāda tobrīd būs Latvijas izlase?

Tieši tāpēc es uzsveru, ka mūsu mērķis nav Jelgavā izaudzināt
labākos spēlētājus Latvijā, mūsu mērķis ir izaudzināt labākos
iespējamos hokejistus. Mums jau Latvijā ir, piemēram, valsts
labākie slēpotāji, bet kas viņi ir ārpus valsts robežas, pasaulē?!
Tieši tāpēc mums nepietiek ar labāko Latvijā! Ar ko vispār atšķiras
labs sportists no labākā? Būtībā ar maziem lielumiem – izcilais
hokejists, ja runājam par hokeju, ir nedaudz ātrāks, veiklāks,
izturīgāks, stiprāks un tehniskāks, bet šie «nedaudz» summējoties
rezultātā dod to, ko mēs redzējām Vankūverā Kanādas un ASV izlases
izpildījumā!

Man jau šķiet, ka tieši šis ir tas īstais brīdis, jo tad, kad
sāk pietrūkt naudas, veidojas pieprasījums pēc idejām, un mums
tādas ir. 

Jā, ne tik sen esam uzsākuši sarunas ar Latvijas Hokeja
federāciju un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pārstāvjiem
par mūsu iniciatīvu izveidot Jelgavā Zemgales reģiona hokeja
attīstības centru. Mēs saprotam, ka ir jāsper nākamais solis,
jāizvirza jauni mērķi. Manuprāt, ļoti laba ir ideja veidot vienu
šādu spēcīgu centru katrā reģionā, kur sadarbībā ar akadēmijas
profesionāļiem tiek izstrādātas jaunas mācību treniņu programmas,
kas atbilst visaugstākajiem kritērijiem. Tāpat, mūsuprāt, būtu
pareizi, ja Latvijas Hokeja Federācija uzņemtos pārraudzīt šīs
mācību treniņu programmas īstenošanu. Jau šobrīd esam uzrunājuši
akadēmijas Sporta katedras profesoru Igoru Ķīsi, kura vadībā šāda
programma arī varētu tapt. Paredzams, ka jau tuvākā mēneša laikā
parakstīsim nodomu protokolu par savstarpējo sadarbību. Protams,
tad sāksies programmu izstrāde un darbs ar dokumentāciju, bet,
cerams, ilgi nebūs jāgaida, lai mūsu audzēkņi varētu sākt trenēties
vēl augstākā līmenī.

Tieši tā, jo tā bija mūsu iniciatīva, ko novērtēja federācija
un akadēmija. Manuprāt, jau tas vien, ka abas šīs institūcijas ir
atbalstījušas mūsu centienus, liecina par uzticību Jelgavas Ledus
sporta skolas darbam, un tas nav maz. Protams, Latvijā līdz šim
bija pierasts, ka klubi, kas piesaista privātas finanses, bieži
vien pat nerēķinās ar federācijas viedokli, taču es uzskatu, ka
tikai visu pušu ieinteresētība un sadarbība var ļaut sasniegt
labāko rezultātu.     

 

Hokejs ir dārgs sporta veids, izmaksas patiesi ir augstas,
tāpēc arī finansējums, kas nepieciešams skolas darbības
nodrošināšanai, nav mazs. Taču es nesaprotu, kur vēl pareizāk
šobrīd būtu ieguldīt pašvaldības līdzekļus, ja ne mūsu bērnu
attīstībā?! Var jau būt, ka kādam šķiet – valsts pensiju fonds ir
kaut kāds mistisks veidojums, taču loģiski domājoši cilvēki
lieliski saprot, ka valsts attīstību un mūsu vecumdienas nodrošinās
tieši šie jaunieši un tikai no tā, cik mērķtiecīgi un izglītoti
viņi izaugs, būs atkarīga mūsu valsts labklājība. Jo arī valsts
taču nav nekāds mistisks veidojums – tie esam mēs, cilvēki.  
 

Kaut ko tādu es nevaru nosaukt citādi kā vien par absolūtu
demagoģiju. Protams, katrs no mums var apkopot kaut kādus datus,
veikt kaut kādus socioloģiskus pētījumus un pēc tam ar tiem žonglēt
pēc sirds patikas. Taču realitāte ir tāda – visās attīstītās
valstīs bez pašvaldības un valsts atbalsta bērnu un jauniešu sporta
attīstība nav iedomājama. Piemēram, Skandināvijā praktiski visa šī
darbība gulstas tikai uz pašvaldības finansējuma, un izmaksas tur
ir krietni lielākas. 

Apzinot situāciju citās Latvijas pilsētās, ir skaidrs, ka
lētākais variants ir 50 lati mēnesī un uz augšu, kas par bērna
treniņiem jāmaksā vecākiem, kam klāt nāk vēl ceļa izdevumi
izbraucienu organizēšanai. Pie mums vecāku līdzfinansējums ir 20
lati mēnesī un jau šobrīd ir ģimenes, kas spiestas ļoti rūpīgi
plānot budžetu, lai savam bērnam to varētu atļauties.  

Šādā gadījumā nauda noteikti nevar būt šķērslis – mēs darām
visu, lai piesaistītu līdzekļus un patiesi talantīgi bērni no mums
neaiziet. Tas jau ir skolas nostājas jautājums – mums jaunais
talants noteikti ir svarīgāks par naudu. Protams, tas ir vēl viens
jautājums, kas jārisina arī valstiskā līmenī. Es uzskatu, ka
pašvaldības funkcija ir vairāk sociāla – tai ir jārūpējas, lai
bērniem būtu iespēja sevi pilnveidot, lai viņiem būtu aizpildīts
brīvais laiks, bet valsts funkcija jau ir atbalstīt
augstu sasniegumu sportu, un nebūsim naivi, uzskatot, ka
augstu sasniegumu sports sākas tikai no pilngadības. Augstu
sasniegumu pamati tiek likti jau agrā bērnībā, pareizi un
mērķtiecīgi strādājot ar apdāvinātajiem, tādēļ uzskatu, ka
apdāvinātie bērni ir visas nācijas bagātība – par viņiem ir
jārūpējas valsts mērogā, nevis atbildību noveļot tikai uz
pašvaldības pleciem!

Jā, un līdz ar trenera Andreja Brovenko atnākšanu šis darbs
notiek jaunā līmenī. Treniņu process ir veidots ļoti profesionāli,
atsevišķi ir piesaistīti horeogrāfi, atsevišķi notiek arī
akrobātikas treniņi. Tā kā šobrīd var teikt, ka mūsu daiļslidotāji
jau klauvē pie līdera pozīcijām. Tuvākajā laikā paredzams vēl kāds
izrāviens – proti, divas mūsu meitenes, 14 un 15 gadus vecas, sāk
trenēties daudzapgriezienu lēcienus. Un tas, kā uzsver pats
treneris, jau atšķir vienkāršu daiļslidošanu no augstas klases
daiļslidošanas. Tas sportistes ieceļ jaunā kvalitātē. Līdz šim
Latvijā bija grūti runāt par daiļslidošanas attīstību, bet nu pie
mums un vēl šur tur process ir sācies, un, kā atzīst A.Brovenko, to
jau mēs varam saukt par daiļslidošanu, nevis tikai par izklaidi uz
ledus. Pavisam nesen man bija saruna ar vienu no mūsu daiļslidotāju
mammām. Ģimene ir no Jūrmalas, bet trenējas pie mums Ledus sporta
skolā, un mamma teica lakoniski: ja skola turpinās darbu tik
profesionālā līmenī, ģimene jau šobrīd nopietni apsver iespēju
pārcelties uz dzīvi Jelgavā. Lūk, arī tas ir mūsu darba
novērtējums!