20 °C, 2.8 m/s, 60.8 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraLaivojot pa Užavu – 30 kilometri, un esi jūrā!
Laivojot pa Užavu – 30 kilometri, un esi jūrā!
24/06/2014

Latvijas ne pārāk karstā vasara ir ideāli piemērota laivu braucieniem. Jelgavnieks Oskars Vītoliņš ar brāli un diviem draugiem pirmo laivu braucienu izmēģināja jau maija beigās – viņi pārbaudīja spēkus jaunā maršrutā, kas paredz noslēgumu jūrā, un 33 kilometrus laivoja pa Užavu.

Ligita Vaita

Latvijas ne pārāk karstā vasara ir ideāli
piemērota laivu braucieniem. Jelgavnieks Oskars Vītoliņš ar brāli
un diviem draugiem pirmo laivu braucienu izmēģināja jau maija
beigās – viņi pārbaudīja spēkus jaunā maršrutā, kas paredz
noslēgumu jūrā, un 33 kilometrus laivoja pa
Užavu.

«Jau otro reizi ir sanācis «izdomājam – braucam»
variants, kad, neko daudz neplānojot un īpaši negatavojoties, dienu
iepriekš izdomājām, ka ir jāizbrauc pa Užavas upi. Viens bija
skaidrs – jāizbrauc obligāti, un atlika tikai izdomāt,
vai laivot tagad vai atlikt uz vēlāku laiku. Kādu vēlāku?! Protams,
ka tagad!» smej Oskars. Tā nu viņi kartē un arī satelīta uzņēmumos
paskatījās, kā no augšas izskatās Užavas upe, un sākuši plānot
braucienu.

Divas smailītes uz «pasāta»
jumta

«Kādā mājas lapā bija minēts, ka divu dienu braucienā – no
Stradžiem līdz jūrai – jānobrauc 33 kilometri. Pagājušajā gadā pa
Abavu nolaivojām 36 kilometrus aptuveni piecās stundās.
Palasot aprakstus, ka Užavas upe ir strauja un, ja airējas, tad
galamērķi var sasniegt ātrāk nekā plānots, nodomājām, ka nieks vien
būs…» sākotnēji domājusi jauniešu kompānija, taču beigās
izrādījās, ka priekšstats bijis pavisam maldīgs.

Oskars stāsta, ka Užavas braucienu var sadalīt trīs daļās
jeb posmos. Pirmais posms – sākums ir pie mājām «Stradži» līdz
Sises tiltam – aptuveni 12 kilometri. Šajā posmā upe ir ļoti
līkumota, ar nokritušiem kokiem, mežainu krastu, zemu ūdens līmeni.
Otrais posms jeb vidusposms – no Sises tilta līdz Ziru un Užavas
pagasta robežai jeb tiltam, pie kura atrodas pamestas rūpnīcas
drupas un kur var spēlēt peintbolu – šis posms lielākoties ir pat
ļoti taisns, ar kādiem četriem pagriezieniem 8 kilometru garumā.
Savukārt beigu posms, protams, ir līdz pašai jūrai – aptuveni 13
kilometrus garš, ar salīdzinoši lēnāku straumi, upe ir platāka, kā
jau pie ietekas, taču krasti bieži ir sakopti, jo tie ir visai
apdzīvoti ar glaunām mājām.

«Kas attiecas uz laivām, ņēmām divas divvietīgās smailītes
no «Abavas laivām», uzkrāvām tās uz «VW Passat» jumta un braucām
laivot,» stāsta Oskars. Viņš atceras, ka pirmie kilometri šķita
mazliet neinteresanti, taču, tā kā tikko iekāpts laivā, tad
apkārtni diži nesanāk vērot, jo vairāk jāpievēršas laivas
pārvaldīšanai.

Sākumā – laisks brauciens pa «grāvi», vēlāk –
slaloms

«Sākumā var likties, ka jābrauc pa grāvi, kas atrodas
pļavā. Upes platums ir tikai nedaudz lielāks par laivas garumu,
airi ik pa laikam aizskar gultni, krasts, kā jau grāvī, diezgan
augsts, un vietas, kur apstāties, daudz nemanījām. Bet nevajag jau
arī, jo ir tikai sākums…» tā viņš.

Pēc pāris kilometriem, aiz Tērandes
tilta, sākas līkums pie līkuma, pļavas krastu nomaina koki un
mežs. «Te nu sākas jautrība – sakritušie koki liek pa upi
pārvietoties slalomā no viena krasta uz otru! Un rodas
interese, kādi šķēršļi būs aiz katra nākamā līkuma. Visbiežāk
izdodas izbraukt cauri koku kritumiem, jo laivas platuma spraugu
atrast var. Taču nedaudz retāk ir vietas, kur koks ir pārkritis
pāri, un izbraukt var pa apakšu,» stāsta Oskars. Tiesa, šajā posmā
neiztikt arī no kāpšanas ārā no laivas, lai pārvarētu aizsprostus.
«Šajā posmā bija četras tādas vietas – vienā vietā cēlām laivas
pāri kokiem, otrā –šķērsli apgājām pa krastu, bet divas vietas pašu
spēkiem izdevās atbrīvot,» pieredzē dalās jelgavnieks.

 

Upes dziļums pārsvarā ir neliels – ne
dziļāk par vidukli. Ik pa laikam varot arī just akmeņus, kam laivo
pāri. «Braucot šo upes daļu, nepavisam nešķiet, ka tā ir Latvijas
upe. Drīzāk kāda maza Amazones upīte – mežs, sakrituši koki,
turklāt sausais un karstais periods ir pazeminājis ūdens līmeni, un
atsegušās koku saknes… Katrā ziņā, interesants un
aizraujošs posms, kas salīdzinoši ātri paiet, un azarta
iespaidā gribas braukt tālāk,» stāsta jaunietis.

Pilniem vēderiem – taisnais
posms

Tālāk, pēc pusdienu uzkošanas, jādodas
tālāk – priekšā taisnais posms. «Sākuma daļā vēl joprojām ir
«neLatvijas» upes iespaids, tikai šoreiz upe ir platāka,
sekla, un gar malu rindā saaugušie koki un taisnais gabals
rada tuneļa sajūtu! Nodomāju – ja jau šis ir tas
«neinteresantais» posms, tad jau problēmu nebūs…» atceras Oskars,
piebilstot, ka atkal kļūdījās.

«Taču tad sākas īstā aina – gar malām
saaugušie kārkli neļauj piebraukt pie krasta, laivotājiem jābūt
pacietīgiem, jo, tikai nedaudz pagriežoties, viegli iebraukt
krūmājos, kas nav diez ko patīkami. Šajā daļā bija arī negaidīts
apstāklis – pilnībā aizšķērsota upe,» tā Oskars. Viņi kopā ar brāli
nolēma mēģināt tikt pāri, neizkāpjot no laivas – nostūma
izkustināmos kokus un koka zemākajā vietā šļūca pāri. «Otra
«Discovery» komanda apgāja dambīti pa krastu, un
ar nelielu viņu palīdzību arī mēs tikām pāri,» viņš
smejas.

Posms noslēdzās pie tilta, kur viegli
piestāt, un, izkāpjot krastā, parādās baltas rūpnīcas drupas ar
uzrakstu «Peintbols».

Pēdējie kilometri, un jūrā
iekšā

«Te nu ir atlicis pēdējais gabaliņš, un,
pieveicot to, var iestūrēt jūrā. Tāds nieks tie atlikušie 13
kilometri…» dziļdomīgi nosaka Oskars. Šis posms jau ir daudz
tuvāks Latvijas upei «vulgaris», kā viņš to dēvē. «Izmēru
ziņā līdzīga Abavai, straume gan šķita nekāda (varbūt ilgā
karstuma dēļ). Platums palielinās līdz ar tuvošanos jūrai. Taču
principā visi spēki tika atstāti pirmajā upes daļā, līkumojot
caur kokiem un pārvarot aizsprostus. Līdz ar to iestājās tāds
apnikums un nogurums un ik pa laikam nācās nomurmināt: «Cik
tālu vēl tā sasodītā jūra?!»,» smejas Oskars. Taču viņš atceras, ka
nelielu prieku acīm tomēr radījuši sakoptie krasti pie privātmājām.
«Var redzēt, kā māju saimnieki cenšas izmantot upes tuvumu –
stiklota terase, šūpoles krastā…» viņš pamanījis.

«Un visbeidzot, izbraucot cauri pēdējam tiltam, jūra ir
teju ar roku aizsniedzama. Sajūtas ir lieliskas, kad pēc astoņu
stundu airēšanas no laivas var izkāpt jūrā. Jūra izskatās tik zila
un tīra! Katrā ziņā – iestājas atvieglojums, ka mērķis ir sasniegts
un iespaidi iegūti,» par beigu emocijām stāsta Oskars.

Protams, kompāniju piemeklējis pamatīgs nogurums, taču
laivas vēl tiek nomazgātas, piesietas mašīnas jumtam, daži vēl
nopeldas un gatavi šo izbraucienu noslēgt ar došanos uz
mājām.

Praktiskie jautājumi

Vienā vai divās dienās? Ja
vēlas pieveikt šo posmu vienā dienā, tad sākuma daļā spēka rezerves
vajag pataupīt. Taču, ja sadala pa divām dienām, tad «čilot» var ne
pa jokam. «Vienīgais mīnuss tādai «čilošanai» ir salīdzinoši
šaurā upe. Saslēgties vairākas laivas kopā un laisties lejā pa
straumi var tikai 3. posmā. Sākuma gabalos, pat divām laivām blakus
nostājoties, liekas, ka ir par šauru!» teic Oskars.

Nakšņošana. «Divu dienu
braucienam es neņemos spriest par nakšņošanas vietām, jo īsti tādas
nemeklējām, taču droši vien, ka ir divi varianti – celt teltis
pļavā vai meklēt patvērumu kādā privātīpašumā,» tā
jelgavnieks.

Nepārvērtē spēkus! Puiši
spriež, ka varbūt vienai dienai bijis par daudz. «Mērķis, protams,
tika sasniegts, taču rokas bija pilnībā nelietojamas… Vakarā
sasmērēju plecus un rokas ar «Diclac» gēlu, iedzēru «Ibumetin» un
gāju gulēt. Taču par vienu esmu pārliecināts – pirmo posmu labprāt
brauktu vēlreiz!» secina Oskars.

Izmaksas. Izmaksu ziņā laivu
braucienā galvenokārt jārēķinās ar trim lietām – laivu un inventāra
noma, inventāra un sevis pašu transportēšana, kā arī ēdiens.
Izmaksas par inventāra nomu šajā braucienā sanāca ap 20 eiro par
laivu, bet par ēdienu – kā paši saka, tikai tik daudz, cik dažas
sviestmaizes un dzērieni bijuši līdzi.

Foto: no O.Vītoliņa personīgā arhīva