-4.7 °C, 4 m/s, 89.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāLatvieša galvenā gudrība – nepazaudēt sevi mobilajā pasaulē
Latvieša galvenā gudrība – nepazaudēt sevi mobilajā pasaulē
17/11/2012

«Vai jums ir ienācis prātā paskatīties uz to bildi, kurā iemūžināta Latvijas valsts dibināšanas sapulce 1918. gadā? Es vēl nesen to apskatīju un aizdomājos – interesanti, bet lielākā daļa no tur redzamajiem kungiem savu karjeru pirms tam bija veidojuši ārpus mūsu Latvijas robežām. Viņi bija uzkrājuši savu pieredzi citās pasaules valstīs, atgriezās un karu vētru laikā nodibināja Latvijas valsti. Tie bija cilvēki ar plašu pasaules redzējumu – varbūt tieši tāpēc viņiem izdevās! Tādēļ es nesaskatu nekā traģiska tajā, ka cilvēks arī šodien tiecas iepazīt pasauli, paplašināt savu redzējumu, zināšanas, izprast citu tautu kultūru, vienlaikus nepazaudējot un cienot savu identitāti,» uzskata mācītājs Tālis Rēdmanis, kurš pēc darba Jelgavas Sv. Annas baznīcā nu jau trīs gadus kalpo Vācijā, Berlīnes latviešu draudzē, paralēli šogad uzņemoties arī Hamburgas latviešu draudzes aprūpi.

Kristīne Langenfelde

«Vai jums ir ienācis prātā paskatīties uz to bildi, kurā
iemūžināta Latvijas valsts dibināšanas sapulce 1918. gadā? Es vēl
nesen to apskatīju un aizdomājos – interesanti, bet lielākā daļa no
tur redzamajiem kungiem savu karjeru pirms tam bija veidojuši ārpus
mūsu Latvijas robežām. Viņi bija uzkrājuši savu pieredzi citās
pasaules valstīs, atgriezās un karu vētru laikā nodibināja Latvijas
valsti. Tie bija cilvēki ar plašu pasaules redzējumu – varbūt tieši
tāpēc viņiem izdevās! Tādēļ es nesaskatu nekā traģiska tajā, ka
cilvēks arī šodien tiecas iepazīt pasauli, paplašināt savu
redzējumu, zināšanas, izprast citu tautu kultūru, vienlaikus
nepazaudējot un cienot savu identitāti,» uzskata mācītājs Tālis
Rēdmanis, kurš pēc darba Jelgavas Sv. Annas baznīcā nu jau trīs
gadus kalpo Vācijā, Berlīnes latviešu draudzē, paralēli šogad
uzņemoties arī Hamburgas latviešu draudzes aprūpi.

Oficiālā statistika liecinot, ka Berlīnē šobrīd uz dzīvi
apmetušies apmēram 1,5 tūkstoši latviešu, taču kopumā Latvijas
pilsoņu tur noteikti esot vairāk. T.Rēdmaņa izveidotā draudze
svētdienās uz dievkalpojumiem pulcē vidēji 30 latviešus, arī
jelgavniekus. Kā atzīst mācītājs, Berlīnē ļoti maz ir tādu latviešu
ģimeņu, kuras tur būtu apmetušās pēc Otrā pasaules kara, jo tie,
kuri bija Berlīnes mūra austrumu pusē, tika aizsūtīti atpakaļ uz
Krieviju, Sibīriju, bet Rietumberlīnes pusē – sabiedroto zonā –
eventuālie padomju okupācijas draudi bija tādi, ka cilvēki paši
centās bēgt tālāk no izpostītās Berlīnes. Tuvumā nebija arī nekādu
kara bēgļu nometņu. «Tāpēc arī vēsturiski tā veidojies, ka tieši
Berlīnē latviešu ģimeņu, kas tur būtu palikušas pēc Otrā pasaules
kara, praktiski nav. Tie, kuri šodien dzīvo šeit, ir ieceļojuši
pēdējo pārdesmit gadu laikā,» saka T.Rēdmanis.

Kāds ir latvietis Berlīnē?
Ļoti dažāds. Ja vēl pirms laika, kamēr Vācija nebija tik plaši
atvērusi savu darba tirgu, šeit varēja satikt praktiski tikai
augsta ranga speciālistus no Latvijas – jo tieši tādus labprāt ņēma
pretī Vācija –, tad tagad mēs redzam arī tādus, kuri bez zināšanām
un ar vienu mugursomiņu plecā sēžas gadījuma mašīnā un cer šeit
uzsākt labāku dzīvi. Diemžēl jāatzīst, ka visbiežāk tas nenozīmē
labu rezultātu, jo bez vācu valodas zināšanām iekārtoties te ir
ļoti apgrūtinoši. Labākajā gadījumā tas nozīmē ļoti zemu apmaksātu
darbu, kuru vācietis pats nav gatavs darīt. Nenoliegšu, ir arī tādi
latvieši, kuri par savas dzīves augstāko punktu uzskata diedelēšanu
Berlīnes ielās: dzīvo viņš uz ielas, paēd un nomazgājas labdarības
misijās, līdz ar to savas pamatvajadzības ir apmierinājis. Pat
tajos brīžos, kad policijā viņam piedāvā atgriezties savā valstī,
cilvēks atsakās, jo būt par ubagu Vācijā viņam tik un tā šķiet
pievilcīgāk nekā atgriezties Latvijā. Visbiežāk šādiem cilvēkiem
nav nedz izglītības, nedz prasmju – strādāt viņš nav gatavs ne
Latvijā, ne Vācijā… Tas tikai parāda, cik cilvēki ir dažādi.

Bet vai vācietis pieņem latvieti? Anglijā mūsējos joprojām
jauc ar poļiem un nekad neuztvers kā sev līdzīgus.

Vācija šajā ziņā ir krietni tolerantāka – nav tādu izteikti
negatīvu pozīciju, kas šķirotu cilvēkus pēc nacionālās piederības.
Protams, vācietis aizstāv savu identitāti, bet vienlaikus respektē
citus, tostarp latviešus, jo visi mēs pirmām kārtām esam tikai
cilvēki. Neapšaubāmi, ja bariņš latviešu celtnieku dzīvo
pašizveidotā geto, kur vienīgais iekārtojums ir uz grīdas samesti
matrači un vienīgā izklaide pēc darba – piedzeršanās, tad kurš gan
gribētu tādus kaimiņus neatkarīgi no viņu tautības?! Taču tajā pašā
laikā te ir respektablas latviešu ģimenes, kurām jebkurš būtu
priecīgs dzīvot kaimiņos. Jā, arī latviešu līgavu eksports uz
Vāciju ir populārs – pats zinu ļoti daudz ģimeņu, kur sievietes ir
apprecējušās ar vācu vīriešiem, un otrādi, laimīgi izveidojot
ģimenes. Ja Anglijā līgavu eksports tiek uztverts citā nozīmē, tad
šeit ģimenes tiek veidotas nopietnos nolūkos. Jauktās ģimenes
Vācijā ir pašsaprotama un normāla realitāte. Interesanti, ka
latviešu laulātie draugi bieži vien cenšas mācīties un gluži labi
apgūst latviešu valodu, tādējādi izrādot cieņu savas «otrās
pusītes» etniskajām saknēm.

Kaut arī latviešu Berlīnē ir gana daudz, jūs atzīstat, ka
uz regulārajiem dievkalpojumiem pulcējas ap 30 cilvēku, vien lielos
svētkos vairāk.

Mācītāja darbs Berlīnē un pirms tam Jelgavā diezgan krasi atšķiras.
Šeit ir cits dzīves ritms un citi attālumi. Tāpēc daudz vairāk
laika nākas pavadīt, komunicējot ar saviem tautiešiem internetā vai
pa tālruni – tie ir jautājumi, lūgumi pēc palīdzības, neordināras
situācijas vai ikdienišķas sarunas. Bieži vien cilvēks vienkārši
fiziski netiek uz dievkalpojumiem, lai gan to vēlētos. Situācijas
ir dažādas – piemēram, tie, kuri sāk no apakšas, visbiežāk, kā jau
minēju, veic melnākos un maiņu darbus, kurus vācietis izvēlas
nelabprāt. Tātad bieži vien tas ir darbs sestdienās un svētdienās,
kad notiek dievkalpojumi. Daudziem savukārt svētdiena ir vienīgā
brīvdiena, kad vienkārši gribas izgulēties pēc smagas darba nedēļas
vai apciemot draugus un radus citā pilsētā.

Kāpēc mēs biežāk par viesstrādniekiem sabiedriskajā telpā
dzirdam negatīvas, nevis pozitīvas ziņas?

Es arī esmu par to domājis. Vēl šorīt lasīju, ka Anglijā atkal ir
miris mūsu jaunietis, kuram nu sociālajos tīklos tiek lūgti
ziedojumi, lai mirstīgās atliekas pārvestu uz Latviju… Tādu
nenormālību Vācijā mēs nevaram iedomāties! Vācija ir ne tikai
Eiropas stiprākā ekonomika, bet arī ļoti strukturēta un sakārtota
valsts. Te nav iedomājams, ka cilvēks varētu ilgstoši strādāt bez
nodokļu maksāšanas, taču, ja reiz viņš maksā nodokļus, tad ir
pilnībā sociāli aizsargāts. Viņš var būt pārliecināts, ka jebkurā
gadījumā valsts pret viņu attieksies tikpat lojāli kā viņš pret šo
valsti. Ir tāds melnais humors par Vāciju – tu vari kādu nejauši
nogalināt, un tev var tikt piedots, jo var taču gadīties, ka tas
notika pavisam nejauši, bet tev nekad nepiedos, ja tu nemaksāsi
nodokļus, jo tas nevar būt nejauši…

Par tām ziņām – droši vien sliktās izplatās ātrāk…

Bet jūs taču tur dzirdat arī tās pozitīvās
ziņas.

Un ne mazums, kas tiešām liek lepoties ar mūsu cilvēkiem, bet, no
otras puses… arī skumdina. Ziniet, te, Berlīnē, piemēram, ir tāds
30 gadus jauns puisis no Latvijas, kurš veiksmīgi darbojas savā
dizaina biznesā. Iedomājieties?! Viņš savos 30 gados jau strādā kā
lektors divās Berlīnes universitātēs un pasniedz inovatīvo
domāšanu. Fantastiski un skumji vienlaikus – Latvijā mēs
spriedelējam par inovatīvu ideju trūkumu, bet, izrādās, mūsu pašu
puika to jau māca vāciešiem. Tāpat pašam ir nācies saskarties ar
Berlīnes kardioloģijas centra darbu, un tur… galvenā ārsta
vietniece ir latviete. Augsta līmeņa profesionāle, kura savulaik
ārstējusi arī bijušo Krievijas Federācijas prezidentu Borisu
Jeļcinu. Vēl nesen šurp pārcēlās divu jaunu ārstu ģimene no
Latvijas, kurus fantastiski uzņēma Berlīnē – Vācija ļoti prot
novērtēt savas jomas profesionāļus, kas var sniegt pienesumu valsts
attīstībai. Diemžēl Latvijā pagaidām mēs tikai spējam sagatavot
labus speciālistus, bet nespējam viņus nosargāt…

Vēl ir tāda tendence, ka šeit ļoti prestižās skolās un prestižās
profesijās studē daudz Latvijas krievvalodīgo jauniešu – aviācijas
vadību, medicīnu, matemātiku augstākajā līmenī. Kāpēc
krievvalodīgie? Paskatieties, kas Rīgā Gētes institūtā mācās?! Cik
tur ir latviešu? Tie ir krievvalodīgie jaunieši, kuri izprot vācu
valodas nozīmi. Savukārt latvietis tiecas pēc angļu valodas,
nesaprotot, ka, dzīvojot Eiropā, tieši vācu valoda atver daudzas
durvis.

Bet kā ir ar Latvijas durvīm? Mūsu valsts veido
reemigrācijas plānu un cer, ka tas pievilinās atgriezties mājās
izbraukušos
latviešus.      

Es šajā plānā saskatu vienu labu lietu – tas ļauj nopelnīt algu
tiem, kas šo plānu izstrādā. Tātad vismaz šo cilvēku ģimenes būs
paēdušas un, cerams, nebrauks prom no Latvijas, bet citādi es
neredzu punktu, kuru no šī plāna realizējot kāds pieņems lēmumu
atgriezties. Būsim godīgi – kamēr citas valstis varēs piedāvāt
cilvēkam daudz lielāku drošību par savu un arī savu bērnu nākotni,
ļaus justies atbilstoši novērtētam, viņam nav pamata atgriezties.
Latvijas prezidents, nesen viesojoties Berlīnē, vizītes noslēgumā
rīkoja sarunu arī ar latviešiem Berlīnē. Šajā sarunā nebija neviena
jautājuma par minēto reemigrācijas plānu vai vispār par atgriešanos
dzimtenē. Daudz vairāk viņi vēlējās dzirdēt atbildes uz jautājumiem
par dubultpilsonību… Tas ir fakts, kas Latvijas valstsvīriem
jāņem vērā. Diemžēl šobrīd Latvijai būtu jādomā nevis par to, kā
atgriezt mājās aizbraukušos, bet jāanalizē, kāpēc joprojām mūsu
(Vācijas – red.) pusē latviešu kļūst vairāk un vairāk. Taču, no
otras puses, varbūt mums ir jāspēj iet līdzi laikam un saprast, ka
robežas šobrīd ir drīzāk teorētiskas: mēs dzīvojam Eiropā un tāpat
kā visi eiropieši esam mobili. Vienkārši eiropietis ciena savu
piederību valstij, ar to lepojas, un tieši to mums no viņiem
vajadzētu mācīties. Jo līdz ar to, lai arī kur pasaulē fiziski
atrastos, mēs esam un paliekam latvieši.

Jūs, dzīvojot Vācijā, esat lepns par savu
latvietību?

Jā, es esmu lepns un lepojos arī ar mūsu tautiešiem. Nezin kāpēc
latvietis bieži vien meklē citu latvieti, lai lūgtu palīdzību,
izšmauktu uz viņa rēķina vai kā citādi iekārtotos. Bet es piedāvāju
pretējo – leposimies ar savu tautību, palīdzēsim un atbalstīsim
viens otru! Ziniet, man šeit Berlīnē frizierīte ir jelgavniece – es
tiešām, sākot šeit strādāt, apzināti meklēju latvieti, kurš sniedz
šādu pakalpojumu. Un tā nu sagadījās, ka atradu tieši jelgavnieci,
kura pārcēlusies uz Berlīni. Un man ne prātā nenāk viņai par manis
safrizēšanu samaksāt mazāk – sak’, mēs taču no vienas pilsētas
nākuši… Gluži pretēji – viņa ir savējā, tāpēc jānovērtē vēl
augstāk! Ja mēs visi dzīvotu pēc šāda principa, tad tas arī
stiprinātu latviešu saiknes. Starp citu – vēl te pazīstu vienu labu
celtnieku jelgavnieku un kādu lielas firmas biroja vadītāju, kura
kā jauniete pirms deviņiem gadiem uz Vāciju atbrauca auklīšu
apmaiņas programmā.

Kas ir tas lielākais gandarījums, ko jūs no sava darba esat
guvis, strādājot Berlīnē?

Tas ir prieks par iespēju palīdzēt ģimenēm, kuras no Latvijas
ierodas Vācijā ārstēt savus smagi slimos bērnus. Šajā ģimenēm
visgrūtākajā brīdī bieži vien tās lūdz iespēju tikties ar mācītāju,
jo vēlas saņemt garīgu atbalstu. Tas ir ārkārtīgi atbildīgs darbs,
bet sniedz milzīgu gandarījumu, ja jūti, ka tev izdodas ģimenei
sniegt to atbalstu, pēc kura tā, esot ne tikai smagā situācijā, bet
vēl svešā zemē, tiecas.

Tāpat ir prieks par trīs salaulātiem pāriem Berlīnē, kristībām
un iesvētībām. Mans pirmais salaulātais pāris Vācijā ļoti spilgti
vēlreiz apliecina to, cik ārkārtīgi mobilā pasaulē mēs dzīvojam, un
atkal liek aizdomāties par robežu teorētiskumu. Es laulāju latviešu
sievieti, kura dzīvo Berlīnē, ar viņas draugu Austrijas pilsoni,
kurš pēc tautības ir taivānietis. Bet iepazinās viņi, studējot
maģistrantūrā Sibeliusa mūzikas akadēmijā Somijā. Laulību
ceremonija notika angļu valodā, bet svētie raksti tika lasīti
latviešu un taivāniešu valodā – un viņiem visā šajā virpulī nav
ienācis prātā pazaudēt savu identitāti. Kopš rudens jaunā sieviete
ir uzņēmusies mūsu draudzes bērnu svētdienas skolas vadību, ko
brīvprātīgi veic paralēli savam Brandenburgas simfoniskā orķestra
solistes darbam.

Mēs, Berlīnes latvieši, zinām, no kurienes nākam, un šonedēļ
tiksimies Latvijas vēstniecības rīkotā svētku pasākumā, kur
svinēsim Latvijas dzimšanas dienu!

Foto: no personīgā arhīva