«Vai jums ir ienācis prātā paskatīties uz to bildi, kurā iemūžināta Latvijas valsts dibināšanas sapulce 1918. gadā? Es vēl nesen to apskatīju un aizdomājos – interesanti, bet lielākā daļa no tur redzamajiem kungiem savu karjeru pirms tam bija veidojuši ārpus mūsu Latvijas robežām. Viņi bija uzkrājuši savu pieredzi citās pasaules valstīs, atgriezās un karu vētru laikā nodibināja Latvijas valsti. Tie bija cilvēki ar plašu pasaules redzējumu – varbūt tieši tāpēc viņiem izdevās! Tādēļ es nesaskatu nekā traģiska tajā, ka cilvēks arī šodien tiecas iepazīt pasauli, paplašināt savu redzējumu, zināšanas, izprast citu tautu kultūru, vienlaikus nepazaudējot un cienot savu identitāti,» uzskata mācītājs Tālis Rēdmanis, kurš pēc darba Jelgavas Sv. Annas baznīcā nu jau trīs gadus kalpo Vācijā, Berlīnes latviešu draudzē, paralēli šogad uzņemoties arī Hamburgas latviešu draudzes aprūpi.
Kristīne Langenfelde
Oficiālā statistika liecinot, ka Berlīnē šobrīd uz dzīvi apmetušies apmēram 1,5 tūkstoši latviešu, taču kopumā Latvijas pilsoņu tur noteikti esot vairāk. T.Rēdmaņa izveidotā draudze svētdienās uz dievkalpojumiem pulcē vidēji 30 latviešus, arī jelgavniekus. Kā atzīst mācītājs, Berlīnē ļoti maz ir tādu latviešu ģimeņu, kuras tur būtu apmetušās pēc Otrā pasaules kara, jo tie, kuri bija Berlīnes mūra austrumu pusē, tika aizsūtīti atpakaļ uz Krieviju, Sibīriju, bet Rietumberlīnes pusē – sabiedroto zonā – eventuālie padomju okupācijas draudi bija tādi, ka cilvēki paši centās bēgt tālāk no izpostītās Berlīnes. Tuvumā nebija arī nekādu kara bēgļu nometņu. «Tāpēc arī vēsturiski tā veidojies, ka tieši Berlīnē latviešu ģimeņu, kas tur būtu palikušas pēc Otrā pasaules kara, praktiski nav. Tie, kuri šodien dzīvo šeit, ir ieceļojuši pēdējo pārdesmit gadu laikā,» saka T.Rēdmanis.
Kāds ir latvietis Berlīnē? Ļoti dažāds. Ja vēl pirms laika, kamēr Vācija nebija tik plaši atvērusi savu darba tirgu, šeit varēja satikt praktiski tikai augsta ranga speciālistus no Latvijas – jo tieši tādus labprāt ņēma pretī Vācija –, tad tagad mēs redzam arī tādus, kuri bez zināšanām un ar vienu mugursomiņu plecā sēžas gadījuma mašīnā un cer šeit uzsākt labāku dzīvi. Diemžēl jāatzīst, ka visbiežāk tas nenozīmē labu rezultātu, jo bez vācu valodas zināšanām iekārtoties te ir ļoti apgrūtinoši. Labākajā gadījumā tas nozīmē ļoti zemu apmaksātu darbu, kuru vācietis pats nav gatavs darīt. Nenoliegšu, ir arī tādi latvieši, kuri par savas dzīves augstāko punktu uzskata diedelēšanu Berlīnes ielās: dzīvo viņš uz ielas, paēd un nomazgājas labdarības misijās, līdz ar to savas pamatvajadzības ir apmierinājis. Pat tajos brīžos, kad policijā viņam piedāvā atgriezties savā valstī, cilvēks atsakās, jo būt par ubagu Vācijā viņam tik un tā šķiet pievilcīgāk nekā atgriezties Latvijā. Visbiežāk šādiem cilvēkiem nav nedz izglītības, nedz prasmju – strādāt viņš nav gatavs ne Latvijā, ne Vācijā… Tas tikai parāda, cik cilvēki ir dažādi.
Bet vai vācietis pieņem latvieti? Anglijā mūsējos joprojām jauc ar poļiem un nekad neuztvers kā sev līdzīgus. Vācija šajā ziņā ir krietni tolerantāka – nav tādu izteikti negatīvu pozīciju, kas šķirotu cilvēkus pēc nacionālās piederības. Protams, vācietis aizstāv savu identitāti, bet vienlaikus respektē citus, tostarp latviešus, jo visi mēs pirmām kārtām esam tikai cilvēki. Neapšaubāmi, ja bariņš latviešu celtnieku dzīvo pašizveidotā geto, kur vienīgais iekārtojums ir uz grīdas samesti matrači un vienīgā izklaide pēc darba – piedzeršanās, tad kurš gan gribētu tādus kaimiņus neatkarīgi no viņu tautības?! Taču tajā pašā laikā te ir respektablas latviešu ģimenes, kurām jebkurš būtu priecīgs dzīvot kaimiņos. Jā, arī latviešu līgavu eksports uz Vāciju ir populārs – pats zinu ļoti daudz ģimeņu, kur sievietes ir apprecējušās ar vācu vīriešiem, un otrādi, laimīgi izveidojot ģimenes. Ja Anglijā līgavu eksports tiek uztverts citā nozīmē, tad šeit ģimenes tiek veidotas nopietnos nolūkos. Jauktās ģimenes Vācijā ir pašsaprotama un normāla realitāte. Interesanti, ka latviešu laulātie draugi bieži vien cenšas mācīties un gluži labi apgūst latviešu valodu, tādējādi izrādot cieņu savas «otrās pusītes» etniskajām saknēm.
Kaut arī latviešu Berlīnē ir gana daudz, jūs atzīstat, ka uz regulārajiem dievkalpojumiem pulcējas ap 30 cilvēku, vien lielos svētkos vairāk. Mācītāja darbs Berlīnē un pirms tam Jelgavā diezgan krasi atšķiras. Šeit ir cits dzīves ritms un citi attālumi. Tāpēc daudz vairāk laika nākas pavadīt, komunicējot ar saviem tautiešiem internetā vai pa tālruni – tie ir jautājumi, lūgumi pēc palīdzības, neordināras situācijas vai ikdienišķas sarunas. Bieži vien cilvēks vienkārši fiziski netiek uz dievkalpojumiem, lai gan to vēlētos. Situācijas ir dažādas – piemēram, tie, kuri sāk no apakšas, visbiežāk, kā jau minēju, veic melnākos un maiņu darbus, kurus vācietis izvēlas nelabprāt. Tātad bieži vien tas ir darbs sestdienās un svētdienās, kad notiek dievkalpojumi. Daudziem savukārt svētdiena ir vienīgā brīvdiena, kad vienkārši gribas izgulēties pēc smagas darba nedēļas vai apciemot draugus un radus citā pilsētā.
Kāpēc mēs biežāk par viesstrādniekiem sabiedriskajā telpā dzirdam negatīvas, nevis pozitīvas ziņas? Es arī esmu par to domājis. Vēl šorīt lasīju, ka Anglijā atkal ir miris mūsu jaunietis, kuram nu sociālajos tīklos tiek lūgti ziedojumi, lai mirstīgās atliekas pārvestu uz Latviju… Tādu nenormālību Vācijā mēs nevaram iedomāties! Vācija ir ne tikai Eiropas stiprākā ekonomika, bet arī ļoti strukturēta un sakārtota valsts. Te nav iedomājams, ka cilvēks varētu ilgstoši strādāt bez nodokļu maksāšanas, taču, ja reiz viņš maksā nodokļus, tad ir pilnībā sociāli aizsargāts. Viņš var būt pārliecināts, ka jebkurā gadījumā valsts pret viņu attieksies tikpat lojāli kā viņš pret šo valsti. Ir tāds melnais humors par Vāciju – tu vari kādu nejauši nogalināt, un tev var tikt piedots, jo var taču gadīties, ka tas notika pavisam nejauši, bet tev nekad nepiedos, ja tu nemaksāsi nodokļus, jo tas nevar būt nejauši…
Par tām ziņām – droši vien sliktās izplatās ātrāk…
Bet jūs taču tur dzirdat arī tās pozitīvās ziņas. Un ne mazums, kas tiešām liek lepoties ar mūsu cilvēkiem, bet, no otras puses… arī skumdina. Ziniet, te, Berlīnē, piemēram, ir tāds 30 gadus jauns puisis no Latvijas, kurš veiksmīgi darbojas savā dizaina biznesā. Iedomājieties?! Viņš savos 30 gados jau strādā kā lektors divās Berlīnes universitātēs un pasniedz inovatīvo domāšanu. Fantastiski un skumji vienlaikus – Latvijā mēs spriedelējam par inovatīvu ideju trūkumu, bet, izrādās, mūsu pašu puika to jau māca vāciešiem. Tāpat pašam ir nācies saskarties ar Berlīnes kardioloģijas centra darbu, un tur… galvenā ārsta vietniece ir latviete. Augsta līmeņa profesionāle, kura savulaik ārstējusi arī bijušo Krievijas Federācijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Vēl nesen šurp pārcēlās divu jaunu ārstu ģimene no Latvijas, kurus fantastiski uzņēma Berlīnē – Vācija ļoti prot novērtēt savas jomas profesionāļus, kas var sniegt pienesumu valsts attīstībai. Diemžēl Latvijā pagaidām mēs tikai spējam sagatavot labus speciālistus, bet nespējam viņus nosargāt…
Vēl ir tāda tendence, ka šeit ļoti prestižās skolās un prestižās profesijās studē daudz Latvijas krievvalodīgo jauniešu – aviācijas vadību, medicīnu, matemātiku augstākajā līmenī. Kāpēc krievvalodīgie? Paskatieties, kas Rīgā Gētes institūtā mācās?! Cik tur ir latviešu? Tie ir krievvalodīgie jaunieši, kuri izprot vācu valodas nozīmi. Savukārt latvietis tiecas pēc angļu valodas, nesaprotot, ka, dzīvojot Eiropā, tieši vācu valoda atver daudzas durvis.
Bet kā ir ar Latvijas durvīm? Mūsu valsts veido reemigrācijas plānu un cer, ka tas pievilinās atgriezties mājās izbraukušos latviešus. Es šajā plānā saskatu vienu labu lietu – tas ļauj nopelnīt algu tiem, kas šo plānu izstrādā. Tātad vismaz šo cilvēku ģimenes būs paēdušas un, cerams, nebrauks prom no Latvijas, bet citādi es neredzu punktu, kuru no šī plāna realizējot kāds pieņems lēmumu atgriezties. Būsim godīgi – kamēr citas valstis varēs piedāvāt cilvēkam daudz lielāku drošību par savu un arī savu bērnu nākotni, ļaus justies atbilstoši novērtētam, viņam nav pamata atgriezties. Latvijas prezidents, nesen viesojoties Berlīnē, vizītes noslēgumā rīkoja sarunu arī ar latviešiem Berlīnē. Šajā sarunā nebija neviena jautājuma par minēto reemigrācijas plānu vai vispār par atgriešanos dzimtenē. Daudz vairāk viņi vēlējās dzirdēt atbildes uz jautājumiem par dubultpilsonību… Tas ir fakts, kas Latvijas valstsvīriem jāņem vērā. Diemžēl šobrīd Latvijai būtu jādomā nevis par to, kā atgriezt mājās aizbraukušos, bet jāanalizē, kāpēc joprojām mūsu (Vācijas – red.) pusē latviešu kļūst vairāk un vairāk. Taču, no otras puses, varbūt mums ir jāspēj iet līdzi laikam un saprast, ka robežas šobrīd ir drīzāk teorētiskas: mēs dzīvojam Eiropā un tāpat kā visi eiropieši esam mobili. Vienkārši eiropietis ciena savu piederību valstij, ar to lepojas, un tieši to mums no viņiem vajadzētu mācīties. Jo līdz ar to, lai arī kur pasaulē fiziski atrastos, mēs esam un paliekam latvieši.
Jūs, dzīvojot Vācijā, esat lepns par savu latvietību? Jā, es esmu lepns un lepojos arī ar mūsu tautiešiem. Nezin kāpēc latvietis bieži vien meklē citu latvieti, lai lūgtu palīdzību, izšmauktu uz viņa rēķina vai kā citādi iekārtotos. Bet es piedāvāju pretējo – leposimies ar savu tautību, palīdzēsim un atbalstīsim viens otru! Ziniet, man šeit Berlīnē frizierīte ir jelgavniece – es tiešām, sākot šeit strādāt, apzināti meklēju latvieti, kurš sniedz šādu pakalpojumu. Un tā nu sagadījās, ka atradu tieši jelgavnieci, kura pārcēlusies uz Berlīni. Un man ne prātā nenāk viņai par manis safrizēšanu samaksāt mazāk – sak’, mēs taču no vienas pilsētas nākuši… Gluži pretēji – viņa ir savējā, tāpēc jānovērtē vēl augstāk! Ja mēs visi dzīvotu pēc šāda principa, tad tas arī stiprinātu latviešu saiknes. Starp citu – vēl te pazīstu vienu labu celtnieku jelgavnieku un kādu lielas firmas biroja vadītāju, kura kā jauniete pirms deviņiem gadiem uz Vāciju atbrauca auklīšu apmaiņas programmā.
Kas ir tas lielākais gandarījums, ko jūs no sava darba esat guvis, strādājot Berlīnē? Tas ir prieks par iespēju palīdzēt ģimenēm, kuras no Latvijas ierodas Vācijā ārstēt savus smagi slimos bērnus. Šajā ģimenēm visgrūtākajā brīdī bieži vien tās lūdz iespēju tikties ar mācītāju, jo vēlas saņemt garīgu atbalstu. Tas ir ārkārtīgi atbildīgs darbs, bet sniedz milzīgu gandarījumu, ja jūti, ka tev izdodas ģimenei sniegt to atbalstu, pēc kura tā, esot ne tikai smagā situācijā, bet vēl svešā zemē, tiecas.
Tāpat ir prieks par trīs salaulātiem pāriem Berlīnē, kristībām un iesvētībām. Mans pirmais salaulātais pāris Vācijā ļoti spilgti vēlreiz apliecina to, cik ārkārtīgi mobilā pasaulē mēs dzīvojam, un atkal liek aizdomāties par robežu teorētiskumu. Es laulāju latviešu sievieti, kura dzīvo Berlīnē, ar viņas draugu Austrijas pilsoni, kurš pēc tautības ir taivānietis. Bet iepazinās viņi, studējot maģistrantūrā Sibeliusa mūzikas akadēmijā Somijā. Laulību ceremonija notika angļu valodā, bet svētie raksti tika lasīti latviešu un taivāniešu valodā – un viņiem visā šajā virpulī nav ienācis prātā pazaudēt savu identitāti. Kopš rudens jaunā sieviete ir uzņēmusies mūsu draudzes bērnu svētdienas skolas vadību, ko brīvprātīgi veic paralēli savam Brandenburgas simfoniskā orķestra solistes darbam.
Mēs, Berlīnes latvieši, zinām, no kurienes nākam, un šonedēļ tiksimies Latvijas vēstniecības rīkotā svētku pasākumā, kur svinēsim Latvijas dzimšanas dienu!
Foto: no personīgā arhīva