24.7 °C, 3.8 m/s, 44 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāLea ir jauniete ar vācbaltiešu saknēm, un nu viņa studē LLU
Lea ir jauniete ar vācbaltiešu saknēm, un nu viņa studē LLU
17/11/2014

Lea Schwaiger ir LLU «Erasmus+» studente šajā semestrī. Viņa nēsā ap roku latviešu prievīti, mēģina spēlēt stabuli, klausās latviešu grupu «Skyforger», kas ir viena no viņas mīļākajām mūzikas grupām, un mācās latviešu valodu. LLU savā mājas lapā piedāvā nelielu sarunu ar Lea.

www.jelgavasvestnesis.lv

Lea Schwaiger ir LLU «Erasmus+»
studente šajā semestrī. Viņa nēsā ap roku latviešu prievīti, mēģina
spēlēt stabuli, klausās latviešu grupu «Skyforger», kas ir viena no
viņas mīļākajām mūzikas grupām, un mācās latviešu valodu. LLU savā
mājas lapā piedāvā nelielu sarunu ar Lea.

Iepazīstinot ar sevi, Lea pārsteidz ar
latviešu valodas zināšanām un skaidrā latviešu valodā stāsta: «Mani
sauc Lea. Es esmu «Erasmus» studente Latvijā, Jelgavā. Esmu 28
gadus veca. Es mīlu valodas. Šeit studēju Lauku inženieru
fakultātē.»

 

Kāpēc «Erasmus+» studijās izvēlējies
LLU?

Šeit esmu tāpēc, ka varēju izvēlēties studiju
kursus no dažādām studiju programmām «Ainavu arhitektūra un
plānošana» un «Zemes ierīcība». Vācijā studēju ainavu plānošanu un
dabas saglabāšanu, tāpēc domāju, ka Latvijā varēšu iegūt svarīgas
prasmes no arhitektūras programmas, kas ir diezgan tuva manai
specialitātei. Tagad Latvijā mācos zīmēt, kas arī ir svarīgi ainavu
plānošanā. Izvēlējos šeit tieši tādus kursus, kurus nepiedāvā mana
studiju programma Vācijā.

 

Vai vari vairāk pastāstīt par savas
ģimenes saistību ar Latviju?

Otrs svarīgākais cilvēks manā dzīvē aiz manas
dvīņu māsas ir mana vecmāmiņa. Manā bērnībā viņa vienmēr stāstīja
par vietu, kur dzimusi un kur dzīvojuši mūsu ģimenes priekšteči.
Manai  ģimenei kopumā ir četras saknes, no kurām
esam cēlušies. Un viena no šīm saknēm ir Latvijā, jo mana vecmāmiņa
ir dzimusi Bīriņu pilī. Viņa uzskatīja, ka tās ir mūsu mājas
Baltijas valstīs. Un es ieinteresējos un gribēju uzzināt vairāk.
Bet pārējā ģimenes daļa šo lietu neatbalstīja. Viņi baidījās, ka
būs grūtības un pret mani no latviešu puses būs nosodoša attieksme,
jo vēsturiski Baltijas vācieši nebija «labie»: viņi bija bagāti,
izmantoja latviešu zemniekus un viņu starpā nevaldīja labas
attiecības. Taču mūsu senči nebija slikti pret latviešiem. Viņi
atbalstīja latviešu izglītošanos, izveidoja skolas un Saulkrastu
Balto baznīcu.

Kad atbraucu šeit, tad jautāju latviešiem, ko
viņi domā par to, kādas kādreiz bija latviešu un vāciešu
attiecības. Biju iedomājusies, ka man teiks: «Jūs, sliktie
vācieši!» Bet jebkurš, ko esmu satikusi, mani ir pozitīvi
pārsteidzis. Man ir teikuši, ka tas esot ļoti labi, ka esmu šeit.
Man tas ir tāds emocionāls pārdzīvojums.

Kad atbraucu šeit, tad uzaicināju arī māsas uz
Latviju. Pavadījām divas dienas Bīriņu pilī. Satikāmies ar pils
īpašnieci, kas 1990. gadā bija satikusi manu vecmāmiņu, kad tā
viesojās Latvijā. Šobrīd studiju ietvaros esmu piekritusi izstrādāt
ainavas projektu Bīriņu pils parkam. Lai to izdarītu, lasu savas
vecmāmiņas un citu radinieku vēstules, kas rakstītas vecajā vācu
valodā un cenšos saprast, kāds parks bija pirms Otrā pasaules
kara.

 

Kur ieguvi šīs vēstules?

Vēstules bija manā ģimenē. Pirms tam nekad
nebiju par tām domājusi un interesējusies. Dīvaini, bet tā tas
notiek. Šobrīd daudz labāk saprotu sevi un savu vēlmi mācīties, jo
mūsu radinieki, kas ir bijuši šeit, ļoti augstu vērtējuši
izglītību, bijuši inteliģenti un šī vērtība ģimenē ir vēl joprojām.
Gribu iemācīties latviešu valodu, jo, zinot valodu, var labāk
saprast cilvēkus. Turklāt uzskatu, ka tas ir mans pienākums, jo
latviešu valodā ir ļoti daudz vācu vārdu, arī zviedru.

 

Kas Tev Latvijā patīk?

Daba! Šeit ir daudz aizsargāto dabas
teritoriju, parku. Tas ir apbrīnojami un ļoti īpaši Latvijai. Man
patīk bērzi un priedes, kas ir mani mīļākie koki. Man patīk, ka
daudz latviešu studentu, kas šeit studē, dzīvo laukos un ir cieši
saistīti ar dabu, paši audzē pārtiku.

 

Kāds bija pirmais iespaids par
Latviju?

Nevarēju atrast kopmītnes un ieeju tajās, jo
notika remonts. Bija diezgan liels kultūršoks, jo pat nespēju
iedomāties, ka tās varētu būt manas kopmītnes. Tagad jau esmu
pieradusi. Kopmītnes darbinieki ar mani nerunāja angļu valodā un
bija grūti saprasties. Šobrīd, kad pati studēju latviešu valodu,
mums ir ļoti jaukas attiecības. 

Esmu lepna par to, ka man ir iespēja mācīties
valodu. Daudzi brīnās, kāpēc mācos latviešu valodu, jo Latvija ir
tik maza valsts un šādas valodas zināšanas man nevajadzēs. Bet es
vēlos, un man ir vienalga, ka tā nav liela valsts. Latviešu valodas
mācību kurss šobrīd ir mans mīļākais kurss universitātē. Man ir
pašai sava privātskolotāja, jo neviens cits apmaiņas students šim
kursam nav pieteicies. Par to esmu ļoti priecīga, jo varu jautāt
viņai visu, kas man ir nepieciešams. Protams, ir grūti sākt runāt
latviešu valodā, bet tagad jau saprotu valodu daudz labāk.

Esmu sapratusi, ka latvieši ir ļoti klusi un
kautrīgi. Latviešu studenti sākumā nodarbībās ar mani nekomunicēja,
nepalīdzēja, un man pat šķita, ka ignorēja. Pēc kāda laika viņi
atvērās un sāka runāt ar mani. Es jautāju, kāpēc viņi jau sākumā to
nedarīja. Atbilde bija – nav varējuši uzdrošināties. Šim
kultūršokam esmu tikusi pāri tikai nesen, jo man liekas, ja kāds ar
mani nerunā, tad es viņam nepatīku. Ar latviešu studentiem sapratu,
ka tur ir tā kultūras atšķirība. Viņiem bija kauns ar mani sākt
runāt, nevis es viņiem nepatiku. Bet tie studenti, kas ar mani ir
sākuši runāt, paši ir bijuši «Erasmus» apmaiņā. Viņi ir atvērtāki
un saprot, kā tas ir – būt svešiniekam citā valstī.

 

Vai Latvija tev ir īpaša
valsts?

Jā, noteikti! Lāčplēša dienā vēroju Lāpu
gājienu. Tas bija apbrīnojami skaisti. Arī visas dienas garumā
visur bija Latvijas karogi. Tas ir kaut kas īpašs. Vācijā neko tādu
nevar ieraudzīt, jo Vācijas karoga nēsāšana netiek uztverta
pozitīvi un tiek saistīta ar nacismu. Tas ir vēsturiski
izveidojies. Taču jums, Latvijā, ir pavisam citādāk. Jūs esat
salīdzinoši nesen kļuvuši par brīvu valsti un katram ir karogs, un
tas satur kopā cilvēkus.

Gribu apmeklēt koncertus un redzēt latviešu
dziesmas un dejas. Vēlos pati iemācīties kādu no latviešu dejām.
Tautasdziesmas cilvēkiem vienmēr ir svarīgas, tās satur cilvēkus
kopā un stāsta tautas vēsturi. Es vēlos dzirdēt, kā skan latviešu
tautasdziesmas. Esmu lasījusi tekstus, bet nezinu, kā tās skan.

Kopmītnēs dzīvoju stāvā, kur dzīvo arī
latviešu studenti. Man tur patīk, jo mēs dažreiz kopīgi gatavojam
ēst. Viņi gatavo savus ēdienus, un man ir iespēja parādīt savējos.
Vēlos vairāk laika pavadīt ar latviešiem, nevis citiem «Erasmus»
studentiem. Cenšos apmeklēt dažādus muzejus. Viens no tiem ir
Okupācijas muzejs Rīgā, jo uzskatu, ka ir jāzina vēsture, kaut arī
tā nav «smuka».

 

Ko tu gribētu novēlēt
Latvijai?

Vēlos, lai Latvija saglabā savu neatkarību un
cilvēki tik daudz nebaidās. Kad staigāju pa Jelgavas ielām, redzu,
ka cilvēki it kā slēpjas, nerāda sevi, nesmaida. Tas mani ļoti
bieži skumdina. Ceru, ka Latvijā uzlabosies ekonomiskā situācija.
Vēlos, lai cilvēki vairāk smaidītu, lai viņi saprastu, ka ir
vērtīgi un stipri.