Lea Schwaiger ir LLU «Erasmus+» studente šajā semestrī. Viņa nēsā ap roku latviešu prievīti, mēģina spēlēt stabuli, klausās latviešu grupu «Skyforger», kas ir viena no viņas mīļākajām mūzikas grupām, un mācās latviešu valodu. LLU savā mājas lapā piedāvā nelielu sarunu ar Lea.
www.jelgavasvestnesis.lv
Iepazīstinot ar sevi, Lea pārsteidz ar latviešu valodas zināšanām un skaidrā latviešu valodā stāsta: «Mani sauc Lea. Es esmu «Erasmus» studente Latvijā, Jelgavā. Esmu 28 gadus veca. Es mīlu valodas. Šeit studēju Lauku inženieru fakultātē.»
Kāpēc «Erasmus+» studijās izvēlējies LLU?
Šeit esmu tāpēc, ka varēju izvēlēties studiju kursus no dažādām studiju programmām «Ainavu arhitektūra un plānošana» un «Zemes ierīcība». Vācijā studēju ainavu plānošanu un dabas saglabāšanu, tāpēc domāju, ka Latvijā varēšu iegūt svarīgas prasmes no arhitektūras programmas, kas ir diezgan tuva manai specialitātei. Tagad Latvijā mācos zīmēt, kas arī ir svarīgi ainavu plānošanā. Izvēlējos šeit tieši tādus kursus, kurus nepiedāvā mana studiju programma Vācijā.
Vai vari vairāk pastāstīt par savas ģimenes saistību ar Latviju?
Otrs svarīgākais cilvēks manā dzīvē aiz manas dvīņu māsas ir mana vecmāmiņa. Manā bērnībā viņa vienmēr stāstīja par vietu, kur dzimusi un kur dzīvojuši mūsu ģimenes priekšteči. Manai ģimenei kopumā ir četras saknes, no kurām esam cēlušies. Un viena no šīm saknēm ir Latvijā, jo mana vecmāmiņa ir dzimusi Bīriņu pilī. Viņa uzskatīja, ka tās ir mūsu mājas Baltijas valstīs. Un es ieinteresējos un gribēju uzzināt vairāk. Bet pārējā ģimenes daļa šo lietu neatbalstīja. Viņi baidījās, ka būs grūtības un pret mani no latviešu puses būs nosodoša attieksme, jo vēsturiski Baltijas vācieši nebija «labie»: viņi bija bagāti, izmantoja latviešu zemniekus un viņu starpā nevaldīja labas attiecības. Taču mūsu senči nebija slikti pret latviešiem. Viņi atbalstīja latviešu izglītošanos, izveidoja skolas un Saulkrastu Balto baznīcu.
Kad atbraucu šeit, tad jautāju latviešiem, ko viņi domā par to, kādas kādreiz bija latviešu un vāciešu attiecības. Biju iedomājusies, ka man teiks: «Jūs, sliktie vācieši!» Bet jebkurš, ko esmu satikusi, mani ir pozitīvi pārsteidzis. Man ir teikuši, ka tas esot ļoti labi, ka esmu šeit. Man tas ir tāds emocionāls pārdzīvojums.
Kad atbraucu šeit, tad uzaicināju arī māsas uz Latviju. Pavadījām divas dienas Bīriņu pilī. Satikāmies ar pils īpašnieci, kas 1990. gadā bija satikusi manu vecmāmiņu, kad tā viesojās Latvijā. Šobrīd studiju ietvaros esmu piekritusi izstrādāt ainavas projektu Bīriņu pils parkam. Lai to izdarītu, lasu savas vecmāmiņas un citu radinieku vēstules, kas rakstītas vecajā vācu valodā un cenšos saprast, kāds parks bija pirms Otrā pasaules kara.
Kur ieguvi šīs vēstules?
Vēstules bija manā ģimenē. Pirms tam nekad nebiju par tām domājusi un interesējusies. Dīvaini, bet tā tas notiek. Šobrīd daudz labāk saprotu sevi un savu vēlmi mācīties, jo mūsu radinieki, kas ir bijuši šeit, ļoti augstu vērtējuši izglītību, bijuši inteliģenti un šī vērtība ģimenē ir vēl joprojām. Gribu iemācīties latviešu valodu, jo, zinot valodu, var labāk saprast cilvēkus. Turklāt uzskatu, ka tas ir mans pienākums, jo latviešu valodā ir ļoti daudz vācu vārdu, arī zviedru.
Kas Tev Latvijā patīk?
Daba! Šeit ir daudz aizsargāto dabas teritoriju, parku. Tas ir apbrīnojami un ļoti īpaši Latvijai. Man patīk bērzi un priedes, kas ir mani mīļākie koki. Man patīk, ka daudz latviešu studentu, kas šeit studē, dzīvo laukos un ir cieši saistīti ar dabu, paši audzē pārtiku.
Kāds bija pirmais iespaids par Latviju?
Nevarēju atrast kopmītnes un ieeju tajās, jo notika remonts. Bija diezgan liels kultūršoks, jo pat nespēju iedomāties, ka tās varētu būt manas kopmītnes. Tagad jau esmu pieradusi. Kopmītnes darbinieki ar mani nerunāja angļu valodā un bija grūti saprasties. Šobrīd, kad pati studēju latviešu valodu, mums ir ļoti jaukas attiecības.
Esmu lepna par to, ka man ir iespēja mācīties valodu. Daudzi brīnās, kāpēc mācos latviešu valodu, jo Latvija ir tik maza valsts un šādas valodas zināšanas man nevajadzēs. Bet es vēlos, un man ir vienalga, ka tā nav liela valsts. Latviešu valodas mācību kurss šobrīd ir mans mīļākais kurss universitātē. Man ir pašai sava privātskolotāja, jo neviens cits apmaiņas students šim kursam nav pieteicies. Par to esmu ļoti priecīga, jo varu jautāt viņai visu, kas man ir nepieciešams. Protams, ir grūti sākt runāt latviešu valodā, bet tagad jau saprotu valodu daudz labāk.
Esmu sapratusi, ka latvieši ir ļoti klusi un kautrīgi. Latviešu studenti sākumā nodarbībās ar mani nekomunicēja, nepalīdzēja, un man pat šķita, ka ignorēja. Pēc kāda laika viņi atvērās un sāka runāt ar mani. Es jautāju, kāpēc viņi jau sākumā to nedarīja. Atbilde bija – nav varējuši uzdrošināties. Šim kultūršokam esmu tikusi pāri tikai nesen, jo man liekas, ja kāds ar mani nerunā, tad es viņam nepatīku. Ar latviešu studentiem sapratu, ka tur ir tā kultūras atšķirība. Viņiem bija kauns ar mani sākt runāt, nevis es viņiem nepatiku. Bet tie studenti, kas ar mani ir sākuši runāt, paši ir bijuši «Erasmus» apmaiņā. Viņi ir atvērtāki un saprot, kā tas ir – būt svešiniekam citā valstī.
Vai Latvija tev ir īpaša valsts?
Jā, noteikti! Lāčplēša dienā vēroju Lāpu gājienu. Tas bija apbrīnojami skaisti. Arī visas dienas garumā visur bija Latvijas karogi. Tas ir kaut kas īpašs. Vācijā neko tādu nevar ieraudzīt, jo Vācijas karoga nēsāšana netiek uztverta pozitīvi un tiek saistīta ar nacismu. Tas ir vēsturiski izveidojies. Taču jums, Latvijā, ir pavisam citādāk. Jūs esat salīdzinoši nesen kļuvuši par brīvu valsti un katram ir karogs, un tas satur kopā cilvēkus.
Gribu apmeklēt koncertus un redzēt latviešu dziesmas un dejas. Vēlos pati iemācīties kādu no latviešu dejām. Tautasdziesmas cilvēkiem vienmēr ir svarīgas, tās satur cilvēkus kopā un stāsta tautas vēsturi. Es vēlos dzirdēt, kā skan latviešu tautasdziesmas. Esmu lasījusi tekstus, bet nezinu, kā tās skan.
Kopmītnēs dzīvoju stāvā, kur dzīvo arī latviešu studenti. Man tur patīk, jo mēs dažreiz kopīgi gatavojam ēst. Viņi gatavo savus ēdienus, un man ir iespēja parādīt savējos. Vēlos vairāk laika pavadīt ar latviešiem, nevis citiem «Erasmus» studentiem. Cenšos apmeklēt dažādus muzejus. Viens no tiem ir Okupācijas muzejs Rīgā, jo uzskatu, ka ir jāzina vēsture, kaut arī tā nav «smuka».
Ko tu gribētu novēlēt Latvijai?
Vēlos, lai Latvija saglabā savu neatkarību un cilvēki tik daudz nebaidās. Kad staigāju pa Jelgavas ielām, redzu, ka cilvēki it kā slēpjas, nerāda sevi, nesmaida. Tas mani ļoti bieži skumdina. Ceru, ka Latvijā uzlabosies ekonomiskā situācija. Vēlos, lai cilvēki vairāk smaidītu, lai viņi saprastu, ka ir vērtīgi un stipri.
23.4 °C,
1.8 m/s,
56.7 % 
23.4 °C,
1.8 m/s,
56.7 %