Šovasar 7. jūlijā futbola klubs «Jelgava» devās uz Bulgāriju, lai 9. jūlijā aizvadītu UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas kārtas atbildes spēli pret Bulgārijas «Litex». Pēc FK «Jelgava» rīcībā esošās informācijas, jelgavniekus atbalstīt devās ap 20 līdzjutēju. Piedāvājam ieskatu kāda Jelgavas futbola fana un viņa drauga piedzīvojumos, no Rīgas cauri Polijai dodoties uz Bulgāriju, lai klātienē vērotu šo spēli.
www.jelgavasvestnesis.lv
«Būs Bulgārija,» teica Cipa, kad biju viņam paziņojis mūsu iespējamo pretinieku loku izlozei Eiropas līgā. «Es vakar ar pirkstu kartē iebakstīju un trāpīju Bulgārijā». Pēc stundas īsziņā Cipam paziņoju izlozes rezultātu: «Uz Moldāviju vairs nebraucam… Uz Baltkrieviju nebraucam… Bulgārija vai Slovēnija…Bulgārija!» Otrajā raundā – Tallinas «Flora» vai Maķedonijas «Rabotņički», bet šajā momentā tas vēl nav ļoti aktuāli.
Labi, tātad braucam uz Bulgāriju. Pagaidām nav skaidrs ar ko un kur tā Loveča atrodas. Karte vēsta, ka 150 kilometrus uz ziemeļiem no Sofijas. Nedēļu apspriedām dažādus variantus un rezultātā savācāmies pieci cilvēki. 29. jūnija vakarā mums jau ir divas lidmašīnas biļetes maršrutā: Rīga – Varšava – Sofija – Varšava – Rīga no 7. jūlija līdz 11. jūlijam. Vēl divi no mums tur plānoja nokļūt, izmantojot tālbraucēja palīdzību, kurš gatavojās braukt uz Plevenu, taču šis variants atkrita īsi pirms pašas izbraukšanas, jo pazīstamajam tālbraucējam mainījās izbraukšanas datums un Bulgārijā viņš nokļūtu dienu pēc spēles. Mājas spēles rezultāts 1:1 mums izbraukumā deva cerības. Lai gan «Litex» komanda izskatījās pietiekami stipra, viņi bija pārāk pašpārliecināti, un jau redzēja sevi nākamajā kārtā.
Vispirms uz Poliju, Varšavu
Ierodoties lidostā, uzzinājām, ka mūsu reiss uz Varšavu kavēsies apmēram stundu. Taču mums īpaši nav, kur steigties, jo līdz planierim Varšava – Sofija vēl gandrīz diennakts. Komanda, kas uz Sofiju lido caur Stambulu, arī atbraukusi uz lidostu, tiekamies ar spēlētājiem. Viņu lidmašīna gaisā paceļas tad, kad mēs ejam, lai iekāptu savējā. Stundas lidojums, un mēs jau esam Frederika Šopēna lidostā.
Varšavā mums rezervēts peldošais hostelis, kas atrodas tieši pretī Nacionālajam stadionam, otrā Vislas krastā. Lidostā sēžamies elektrovilcienā un braucam vispirms līdz stadionam, bet no turienes ar tramvaju pāri Poņatovska tiltam uz hosteli. Uzstādām mērķi, sametam mantas un no jauna ar tramvaju braucam uz centru meklēt kaut ko ēdamu un slāpes remdējošu. Iepērkamies «Delikatesēs», pēc tam «Empikā» – pēc garīgās barības «svaigu» «TMK» un «TMK+» veidā. Tālāk pastaigas solī pa «Novomu Svjatu». Vakariņas sarīkojam uz soliņa un lēnām dodamies uz «māju» pusi. Ieejam «Bedronkā», iepērkamies, vēl viena piestātne krastmalā tieši pie paša hosteļa. Bet nesēžam ilgi ne krastmalā, ne «mājās», jo nakts maiņa darbā, brauciens un Varšavā lietotais alus kopā ar to, ka ir gandrīz pusnakts, mudina tikai uz veselīgu miegu, neraugoties uz «tusētāju» radīto troksni krastmalā.
Pamostamies ļoti agri, precīzāk, pamostos es, jo Cipa nemaz īsti negulēja, īsinot nakti pie pudeles ar nosaukumu «Sopļica». Līdz lidmašīnai vēl sešas stundas, tāpēc ieskatoties kartē, Cipa iesaka apmeklēt futbola kluba Varšavas «Legia» stadionu, kas atrodas pāris kilometru attālumā no mūsu atrašanās vietas. Ejam pa krastmalu paralēli Vislas autostrādei un sākam apzināties, ka nekas labs no šīs ieceres neiznāks. Tas, kas uz kartes izskatījās ļoti tuvu, izrādās ne tik tuvu, bet autobusu pieturas šajā ceļa gabalā, kur mēs atrodamies, nav vispār. Laiks, kas vakar bija mežonīgi karsts, no rīta izrādījās pavisam citāds – auksts un sāk līt. Es aptuveni zinu, ka no «Legia» stadiona rajona uz lidostu var aizbraukt ar autobusu, bet kā tas būs praksē, grūti iedomāties. Nosprieduši, ka lidmašīna uz Sofiju mums būs svarīgāka nekā stadions, kurā es turklāt esmu jau bijis, atgriežamies, un no pieturas uz tilta pabraucam pāris pieturas ar tramvaju līdz dzelzceļa stacijai «Varšava Pārvisla», lai no turienes uz lidostu dotos ar elektrovilcienu. Elektrovilciens mazliet kavē, bet tas nav kritiski, jo divas stundas pirms izlidošanas mēs atkal esam Varšavas lidostā. Līdz iekāpšanai atlikušo laiku īsinām lasot.
Esam Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā
Lidojuma laikā nekas īpaši pievilcīgs nenotiek, ja nu vienīgi tas, ka ainavas aiz loga kļūst ļoti «balkāniskas», bet, sākot nolaišanos, var vērot no vienas puses stadionu «Georgi Asparuhovs», bet no otras puses – uzreiz divus stadionus – «Bulgāru armija» un «Vasils Levski».
Robežkontrole, un mēs esam Balkānos! Turklāt nevis kā vienkārši tūristi, bet ar SAVU braucienu! Sofija uzreiz sāk iepatikties, lielisks laiks, bet, lai aizbrauktu uz pilsētu, jāpaiet vien kādi 50 metri līdz metro stacijai «Letišķe Sofija». Brauciens metro maksā vienu levu, bet vienas dienas biļete visiem pilsētas transporta veidiem – četras levas, kas pie kursa leva pret eiro 2:1, vienkārši nevar neiepriecināt.
Pats metro ir diezgan savdabīgs: ja pazemē, nekā neparasta, nav, tad, tur kur metro iznāk virszemē, pārejas un stacijas nav pavisam atklātas, bet atrodas zem puscaurspīdīga kupola, bet pirms vilciena atiešanas no stacijas, patīkama sievietes balss paziņo: «Vņimaņije! Dverišče za tvari!»
Ar vienu pārsēšanos tiekam līdz stacijai «Ž.P. Gara», kurai blakus atrodas vēl divas – «Centrālā» un «Serdika». Mums vajag «Centrālo», jo no turienes atiet rīta autobuss uz Loveču, uz kuru mēs nopērkam biļetes. Vieglas uzkodas, kur Cipa ļaujas gastronomiskiem eksperimentiem un nolemj pamēģināt «Tartaku», kas ir skābpiena produkts, kurā peld dažādas zālītes. Bet, ja «Sopļica» Polijā bija tāda tikai pēc nosaukuma, tad «Tartaks», lai izbēgtu no tālākām kuņģa – zarnu trakta problēmām, paliek neizdzerts uz galdiņa.
Tagad par dzīvošanu. Jau pirms tam bija rezervētas divas gultasvietas hostelī, desmitvietīgā numuriņā par 8 eiro «no deguna», bet, izpētījuši reklāmas autoostā, nospriežam, ka pie vietējiem mēs varētu pārnakšņot ar ievērojami lielāku komfortu. Pagājuši 100 metrus no autoostas, ielas pretējā pusē ieraugām milzīgu sludinājumu, ka izīrē istabas un ejam tur. Jautājam: «Vai jums ir divvietīgas istabas?» Saņemam atbildi: «Jā, ir». Jautājam: «Cik maksā?» Atbilde skan: «40» Pārjautājam: «No katra?» Mums paskaidro: «Nē, par abiem.» Jautājam vēlreiz: «40 eiro?» Atbilde mūs iepriecina: «Nē, protams, levas.» Domāju, ka nevajag teikt, ka tālāk mēs nemeklējām. Saruna (tāpat kā visa mūsu komunikācija ar bulgāriem) notiek krievu – bulgāru valodu sajaukumā, procentuāli vairāk lietojot krievu un ļoti reti iestarpinot angļu valodu.
Pārsteidz vietējo iedzīvotāju labvēlība
Pusstundu pēc iekārtošanās atkal esam metro, stacijā «Stadions Vasils Levski». Bailīgi atskatoties, fotografējam, ieejam telpās zem tribīnēm, kur sporta zālē bērni spēlē basketbolu. Tribīnēs iekšā tikt nav iespējams, tā kā visas ieejas «ir režģos.» Varbūt arī kaut kur bija kāda sprauga, bet to nemeklējām. Pie apsarga noskaidrojam, kur ir stadions «Bulgārijas armija» un ejam uz to. Tas ir pavisam tuvu – abi stadioni atrodas vienā parkā. Pie fanu veikaliņa «tusē» cilvēki, kuru košā āriene liecina par to, ka viņi ir fani. Pārdevējs, izdzirdējis mūsu krievu valodu, jautā: «No kurienes jūs esat?» Atbildam: «No Jelgavas, Latvijas». Viņš prasa: «Futbola fani?» Atbildam: «Jā». Pārdevējs prasa: «Ā! Braucat uz Loveču?», kam seko: «Mainīsimies ar uzlīmēm?» Tur nu mums nākas paziņot, ka uzlīmju nav. Tā kā mums tiešām to nav, tikai ļoti sliktas palikušas no iepriekšējās partijas, bet jaunas uztaisīt nepaspējām, nopērkam nedaudz suvenīru, tai skaitā arī uzlīmes. Pārdevējs pasauc meiteni, kura ļoti labi runā krieviski, lai kaut ko izskaidrotu Cipam, kurš interesējās par CSKA aizvadīto spēļu programmiņām. Iekārtojamies pie galdiņa āra kafejnīcā, kur dzerot alu un vīnu, fotografējamies un atpūšamies.
Tālāk par pašu stadionu. Tur arī notiek dažāda rosība: vairāki futbola laukumi, kuros spēlē gan bērni no sporta skolas, gan fani. Šūpuļdīvānā pie CSKA sporta slavas muzeja, kurš tajā brīdī ir slēgts, puiši gatavojas spēlēm, kas visai aptuveni saistītas ar futbolu. Pie vēl vienas firmīgas kafejnīcas notiek «tusiņš», kaut kas tiek dzīvi apspriests. Pie šīs kafejnīcas atrodas savdabīgs koks, kuram lapu vietā karājas saplēstas un apdegušas šalles un cita «Levski» atribūtika. Būtu lieki piebilst, ka visapkārt viss ir noķēpāts ar sarkani baltiem grafiti uzrakstiem un nolīmēts ar uzlīmēm, kuru starpā var ieraudzīt arī Maskavas «armijnieku» uzlīmes.
Vēl kāds iedzer pa alum, kāds pa rakijai, un ejam pie tribīnēm, ļoti bailīgi skatāmies, vai kaut kā nevar tur ielīst, neatrodam nevienu caurumu (kaut arī īpaši necenšamies, jo iespaidu mums tāpat ir vairāk nekā pietiekami) un gar stadiona «Vasils Levski» otru pusi iznākam pie metro. Bet, lai tiktu līdz pilsētas centram, nolemjam braukt ar tramvaju, ar ko tiekam līdz Serdikiem. Pirotskas ielā iepērkamies lielveikalā. Secinām, ka šis pilsētas rajons ir totāli pret «Levski». Pastaigājamies pa Pirotskas ielu, pa ceļam domājot, ko darīt tālāk. Nonākam pie secinājuma, ka jākustas uz «māju» pusi, vēlams ar metro, tā kā tas, atšķirībā no virszemes transporta, patiešām aizvedīs tur, kur vajag. Meklējam metro, jautājam kādam puisim, kurš sēž automašīnā, kā līdz tam tikt (ne līdz puisim, protams, bet līdz metro). «Uz kurieni gribat braukt?» viņš jautā. Atbildam: «Uz Ž.P. Garu.» Viņš atbild: «Nebrauciet uz« Ž.P. Garu» ar metro. Sēdieties, braucam!» Braucam, izkāpjam pie kino «Marija Luīze» pretī dzelzceļa stacijai. Jautājam: «Cik jāmaksā?» Puisis atbild: «Negribu naudu. Gribēju, lai jums būtu ērti». Mēs esam pārsteigti.
Nakts pagāja līdzīgi kā Varšavā, izņemot vienīgi to, ka Sofijā bija televizors. Cipa īsti neguļ, pūloties rakijas ietekmē šajā televizorā atrast kaut ko interesantu. Es mēģinu gulēt, periodiski piespiežoties kādam pārtikas produktam.
Autobuss 10.30. Bet mēs nezinu kāpēc, esam izgājuši uz ielas nezinot cikos un kādēļ, turklāt aizverot durvis ar čipu, bet magnētisko karti atstājot istabā. Devīze: «Mēs neesam īsti gudri un mums tas patīk» pilnā izpildījumā!
Gaidot autobusu uz Loveču, dodamies ekskursijā uz dzelzceļa staciju un autoostu «Serdika», kura atšķirībā no «Centrālās», ir starptautiska. Par vispievilcīgāko, kas tur notika, atzīstams dialogs ar avīžu pārdevēju. Avīzēs līdz ar citiem sporta notikumiem, tika atspoguļoti Eiropas kausa mači, tostarp arī mūsu (ar fotogrāfijām no mājas spēles, iespējamajiem spēlētāju sastāviem u. c.)
Avīžu pārdevējs: «Futbola fani?» Atbildam: «Jā» Viņš jautā: «Sparta», Prāga?» (laikam mūsu krāsu dēļ) Mēs atbildam: «Nē, Jelgava» Pārdevējs: «Āaaa, Jelgava, braucat uz Loveču?» Atbildam: «Jā» Pārdevējs: «Sirsnīgi novēlu jums uzvaru! Esmu Sofijas «Lokomotīve» līdzjutējs». Piebildīšu, ka «Litex» Eiropas kausā ieņēma tieši Sofijas «Lokomotīves» vietu, jo tā neizturēja licencēšanu un netika pielaista dalībai Eiropas līgas spēlēm.
Vieglas brokastis ar kafiju, saldējumu un picu, un ejam uz 31.platformu, no kuras jāatiet autobusam Sofija – Loveča. Izbraucot no Sofijas, nelieli «korķi», satiksme ir dienvidnieciski agresīva, mūsu šoferis lamājoties un signalizējot, apdzen kādu, kurš paguvis iespraukties pirms mums, un mēs izstūrējam uz trases. Kalni, tuneļi, viss ļoti krāšņi, īsa pietura kādā mazā pilsētiņā, lai uzsmēķētu un aizietu uz tualeti, un ap pusdienas laiku mūsu autobuss apstājas Lovečas autoostā.
Loveča ir klāt! Tuvojas X stunda
Īsa ekskursija uz staciju. Mēģinām noorientēties. No kādas vecmāmiņas nopērkam augļus un pajautājam, kā nokļūt līdz Feliksa Kaņicas ielai, kur mums ir rezervēts numurs viesu mājā. No vecmāmiņas atbildes saprotam virzienu, un to, ka tas ir ne pārāk tuvu. Mazliet iepērkamies lielveikalā un nolemjam izmantot vēl vienu bulgāru transporta veidu – taksi, kas kā reiz, stāv pie lielveikala ieejas. «Līdz F. Kaņicas ielai?» taksists jautā. «Kur, uz kādu ielu?», viņš vēlreiz pārjautā. Taksists pa rāciju izsauc dispečeru un vairāku minūšu laikā cenšas noskaidrot, kur Lovečā ir tāda iela, paralēli turpinot jautāt mums, kas uz tās atrodas. «Sēdieties, braucam,» viņš saka. Jautājam: «Cik jāmaksā?» Taksists atbild: «Divas levas». Atbilde mūs, protams, vairāk nekā apmierina.
No viesu mājas «Vecā Loveča» paveras brīnišķīgs skats uz Vasila Levski pieminekli un cietoksni, kas atrodas vēl augstāk. Pierakstāmies. Sametam mantas, mazliet atpūšamies no ceļa un ejam iepazīt Lovečas centra skaistākās vietas, no kurām galvenā ir pārsegtais koka tilts. Pirms tam vēl ieejam veikalā un bankā. Pēc tilta – tūlīt uz aiz tā esošo kafejnīcu, kur ēdam «šinsku – svinsku», uzdzerot aukstu alu.
Tagad uz stadionu, pa ceļam no retajiem garāmgājējiem noskaidrojot vajadzīgo virzienu. Karstums pieņemas spēkā. Jāiet diezgan ilgi, bet steigties īpaši nav kur, tā kā līdz spēles sākumam laika vēl diezgan. Pie stadiona satiekam futbola kluba direktoru, saņemam biļetes un ejam uz tuvējo parku ar pusnojauktām ēkām, kur īpaši neaizraujoties, dzeram vīnu no trīslitrīgas bundžas. Apmaināmies ar pāris frāzēm ar «Litex» faniem, kuri uz stadionu iet cauri «mūsu» parkam.
Tuvojas «X stunda». Pie stadiona piebrauc autobusi ar komandām. Arī dodamies uz arēnu. Pie ieejas pārbaude, bet to nevar salīdzināt ar pērno norvēģisko: pārbauda tikai bannerus un karogus, vai nav fašistiski nacistiskas – simbolikas. Tā manas mugursomas kabatā tribīnēs nonāca neatkorķēta puslitra pudele ar limonādi. Ieskatījāmies vagoniņā, kur bija atribūtika, un gājām uz sektoru.
Divatā iekārtojamies pašā malējā sektorā, bet «oficiālā», teiksim tā, atbalsta grupa – mazliet, mazliet tuvāk centram. Žogs, kas atdala sektoru no spēles laukuma, – ir ideāla vieta, lai izkārtu atribūtiku plus – rada atmosfēru. Tas ir īsts futbola stadions. Mums tuvākās tribīnes aiz vārtiem – bez soliem, bet izskatās, ka tos vēl nav paspēts uzstādīt pēc nesen notikušā stadiona remonta.
Starta svilpe. Aiziet! Spēle sākās pulksten 20.45, bet karstums nemaz nav krities. Mums periodiski «pieslēdzas» «oficiālais» izbraukumu sektors, dažreiz nomainām viens otru, vispār iznāk savdabīgi, bet praktiski bez pauzēm, un šis atbalsta variants ir labāks par pērno norvēģisko «masu» skatu. Tas, kas notiek uz laukuma, arī aizrauj vairāk nekā Tronheimā notikušais, jo jau 1. minūtē mēs esam vadībā ar 1:0! Pārtraukumā, tiesa gan, ejam jau ar rezultātu 1:1.
Vietējie futbola mīļotāji. Stadions aizpildīts mazāk par pusi. Mājinieku fanu vietās aiz tālākajiem no mums vārtiem, kaut kādi cilvēki ar pāris banneriem ir, bet tas skaidri nav pat Balkānu vidējais līmenis. Skaņa (īpaši dziedāšanas plānā), ir laba, kas drīzāk gan liecina par to, ka Balkānos tas jau ir asinīs. No repertuāra sadzirdēju tikai vienu tēmu: «Samo Litex olē». Varbūt bija vēl kaut kas, bet mēs turp nebraucām, lai klausītos «Litex».
Sākas otrais puslaiks un gandrīz jau no paša sākuma mēs esam atpalicēju lomā ar 1:2. Bet burtiski pēc dažām minūtēm bumba ielido mums tuvējos vārtos, kas nozīmē 2:2, un tas mūs jau apmierina! Nervu sasprindzinājums sasniedz savu virsotni, adrenalīns liek lēkāt no augšējās rindas uz apakšējo un atpakaļ. Tikai neskatīties pulkstenī telefonā, tikai neskatīties ….Tas bija tablo ar kompensēto laiku vai tikai kārtējā nomaiņa? Piecas minūtes – to izdodas saprast cauri stadiona rēkoņai… Jā, jā jau kompensējamais laiks… bet, kāpēc tik daudz?
Beidzot atskan garš trellis, tiesneša rokas rāda uz laukuma centru, un «Jelgava» pirmo reizi vēsturē iekļūst Eiropas līgas kvalifikācijas 2. kārtā! Mēs no savas puses, spēlētāji – no savas, pieskrienam pie žoga, apsveicam viens otru. Izejam no tribībēm un burziņš turpinās pie centrālās ieejas. Pa ceļam uzzinām, ka «Flora» zaudējusi «Rabotņičkiem» ar 0:2, kas nozīmē, ka mums atkal nāksies braukt uz Balkāniem!
Izdzeram vīnu, izsaucam taksi, pa ceļam nedaudz iepērkamies diennakts veikalā. Atkal, bet īpaši neaizraujoties, «mājās» atzīmējam uzvaru, un tad ejam gulēt, lai ļoti agri no rīta dotos uz autoostu un brauktu uz Sofiju.
No Sofijas kā pievilcīgākais atmiņā palicis dialogs šim braucienam raksturīgajā, jau par tradicionālu kļuvušajā stilā. Ieejam fanu veikaliņā «Levski». «Krievi? Maskava?», mums jautā. Atbildam: «Nē, Latvija.» «Futbola fani?», mums prasa. «Jā, Jelgava», atbildam. «Aaa, Jelgava. Atgriežaties no Lovečas? Ha, ha, ha. «Litex»!
Foto: no fanu arhīva