«Ir zemes ceļš – tiesa, ne tik taisns kā mūsdienās –, grāvis un abpus ceļam ēkas. Pavasarī un rudenī, kad ir dubļi, tiek izvietotas laipas. Jā, un apkārt ir daudz atkritumu, jo tos cilvēki met, kur grib, dzeramais ūdens ir slikts, un tieši tas ir iemesls, kāpēc katru gadu pilsētā plosās holēra…» ieskatu agrākās Lielās ielas ikdienā sniedz vēsturnieks Andris Tomašūns. Tieši ar 16. – 17. gadsimtu datējami senākie atradumi, ko izdevās uziet Lielās ielas rekonstrukcijas darbu gaitā mūsu pilsētā.
Sintija Čepanone
A.Tomašūns, kurš veica arheoloģisko uzraudzību Lielās ielas būvdarbu gaitā, skaidro, ka ir būtiska atšķirība starp arheoloģisko uzraudzību un arheoloģiskajiem izrakumiem. «Veicot izrakumus, zemes slānis tiek noņemts kārtu pa kārtai, ar zinātniski pētniecisku pieeju iegūstot lietiskos vēstures avotus, savukārt uzraudzība paredz saglābt tās vēsturiskās liecības, kas būvdarbu laikā tiek postītas un ir vēl glābjamas,» skaidro viņš, norādot, ka Lielās ielas rekonstrukcijas projekta gaitā bija paredzēta tikai arheoloģiskā uzraudzība, taču divās vietās – pie Hercoga Jēkaba laukuma un Svētās Annas baznīcas –, pateicoties CBS «Igate» atbalstam, tika veikta rūpīgāka zemes slāņu izpēte.
Vēsturnieks skaidro, ka seklākais uzietais kultūrslānis bija 1,60 metru, bet biezākais – 2,20 metru dziļumā. «Dziļāk jau beidzas kultūras dzīves pēdas,» tā A.Tomašūns, atklājot, ka vēsturiskās liecības meklētas gan «ar aci», gan metāla detektoru un sīkākais priekšmets, ko izdevies ieraudzīt «ar neapbruņotu aci», bijusi kniepadata, kas laimīgas sagadīšanās pēc iemirdzējusies saulē. Taču kopumā atrasto priekšmetu skaits pārsniedz 1000 un šo to vēl joprojām izdodas atrast, vēsturiskās liecības meklējot Pasta salā, uz kuru nogādāta Lielajā ielā noraktā grunts. Atradumi visbiežāk ir dažādi sadzīves priekšmeti, kas galvenokārt fragmentāri saglabājušies gan no hercoga Jēkaba laikiem, gan pirmskara Jelgavas. Turklāt, ņemot vērā, ka pēc kara gruveši vienkārši tika nolīdzināti, teju līdzās iespējams atrast gan liecības no pilsētas pirmsākumiem, gan arī Otrā pasaules kara, piemēram, vienlaicīgi atrasta Bīrona laika monēta un prettanku mīna. «Cilvēkiem nereti interesē, vai zeltu mums izdevās atrast. Nē, podu ar zeltu neizrakām. Arī atrastie priekšmeti, spriežot pēc to mantiskās vērtības, lielākoties nav nekas īpašs vai unikāls, tomēr tās ir ļoti nozīmīgas liecības par seno Jelgavu,» tā A.Tomašūns.
«Jelgavas Vēstnesis» piedāvā ieskatīties, ko izdevās atrast Lielās ielas rekonstrukcijas laikā. Daļu no priekšmetiem ar laiku noteikti varēs skatīt arī Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Andra Tomašūna vadībā Lielās ielas rekonstrukcijas gaitā noritēja arheoloģisko materiālu meklējumi, un gan pagājušajā, gan šajā gadā lielākie palīgi viņam bija dēli Juris Jēkabs un Jānis. «Šis melnais krāsns podiņš ar Frīdriha Vilhelma iniciāļiem atrasts Čakstes bulvārī. Tas varētu būt gan no kādas krāsns Bruņniecības namā, kas savulaik atradās Driksas krastā, gan arī no jebkuras citas ēkas Lielajā ielā, jo pēc kara visi gruveši tika šķūrēti uz upes malu. Jābrīnās, ka tas tik labi saglabājies,» spriež Jānis, kurš krāsns podiņu atrada. Savukārt otrs podiņš atrasts Lielās ielas krustojumā ar Mātera ielu, un A.Tomašūns vērtē, ka tas ir viens no interesantākajiem atradumiem. «Tajā vietā uzgājām veselu kaudzi šādu podiņu lausku, un kādi 12 – 13 bija saglabājušies pilnībā neskarti. No māla darinātie krāsns podiņi varētu būt liecība pat vēl no 16. gadsimta, jo tiem blakus bija poļu monēta no 17. gadsimta sākuma,» tā viņš.
Viens no biežākajiem atradumiem bija holandiešu pīpju fragmenti – to skaits mērāms pat vairākos simtos. «Baltie «kaļķīši» bija vienkārši un ļoti trausli māla izstrādājumi, kas parādījās 17. gadsimtā un tika ievesti no Holandes. Pīpes bieži lūza, tāpēc tās vienkārši izmeta. Porcelāna pīpes, dažkārt pat īsti mākslas darbi, parādījās vēlāk, un vienu tādu ar zīmējumu mums izdevās atrast,» stāsta A.Tomašūns.
Zināms, ka senajā Upes ielā, Driksas krastā, Pirmā pasaules kara laikā bija kazino, kur virsnieki, spēlējot kārtis, pavadīja savu brīvo laiku. Acīmredzot tieši kādam virsniekam izkritis bija papīrā ievīstīts žūksnis ar 43 kazino žetoniem. Tie, lai gan salipuši, atrasti Uzvaras ielas galā. Turpat atrasta arī krājkasīte, tiesa gan – tukša, kādas varētu būt izmantotas 19. gadsimtā.
Par interesantu atradumu vēsturnieks uzskata vienu no vairākiem uzpirksteņiem, atrastu starp Pasta un Mātera ielu, kas varētu būt saglabājies no Jelgavas pirmsākumiem. «Šis uzpirkstenis varētu būt liecība no 17. – 18. gadsimta, kad apģērba lāpīšana bija daudzu sievu ikdiena. Katrai līdzi bija mazs nazītis, uzpirkstenis, adata – svarīgākās lietas,» tā A.Tomašūns. Savukārt Uzvaras ielas galā atrasta šķēru daļa, gludeklis, šujamadata – iespējams, tur senajā Jelgavā kādā darbnīcā savus pakalpojumus sniedza skroderis.
Liecības par amatniecību Jelgavā saglabājušās arī dažādu koka, ādas un metāla priekšmetu fragmentu veidā. No ādas lielākoties ir apavu paliekas, no koka – dažādas zirglietas, virpoti un griezti mietiņu paraugi, mucu, kas savulaik izmantotas preču transportēšanai, dēlīši. «Spriežot pēc atradumiem, koka darbnīca bijusi gan Uzvaras ielas galā, gan krustojumā ar Mātera ielu. Interesantas ir vairākas atrastās koka detaļas, kuras, saliekot kopā, izveido kājiņu ar ritenīti – šis mehānisms varbūt bijusi kāda bērnu rotaļlieta,» spriež A.Tomašūns. Savukārt par savulaik aktīvo tirdzniecību Jelgavā liecina svina plombas, kas ir gan no hercoga Jēkaba laika, gan vēlākiem laikaposmiem. «Tās visā Lielās ielas posmā atradām daudz, taču vairums saglabājušās fragmentāri un nav identificējamas,» tā viņš, atklājot, ka tad, kad preci veda prom, tā tika aizplombēta, lai pa ceļam neviens netiek klāt. Preču pārvadāšanai nereti izmantoja mucas – tās šim mērķim bija pateicīgas formas un materiāla dēļ.
Vairāki atrastie priekšmeti ir liecības no 1944. gada, kad pilsētu bija apņēmušas liesmas un Jelgava tika nodedzināta. «Šie trauki, visticamāk, piedzīvojuši Jelgavas degšanu un milzīgajā karstumā, kas bija apņēmis pilsētu, sakusuši un deformējušies,» par Lielajā ielā pie Hercoga Jēkaba laukuma atrastajām glāzēm spriež A.Tomašūns, piebilstot, ka liesmas nav saudzējušas arī monētu depozītus (vienkopus vairākas monētas). «Kopumā atradām divus monētu depozītus – zem domes ēkas sliekšņa un Pulkveža Oskara Kalpaka ielas galā. Tie varētu būt Otrā pasaules kara vācu feniņi, kas karstumā izkusuši.»
Šī vāze, uz kuras ir labi saglabājies zīmogs un gadskaitlis 1942., atrasta netālu no viesnīcas «Jelgava». A.Tomašūns norāda, ka lielas vēsturiskās vērtības tai nav, taču tas, ka vāze saglabājusies gandrīz neskarta, jau vien ir ievērības cienīgs fakts. Taču vairākiem traukiem savu agrāko izskatu izdevies atgūt, tos lausku pa lauskai līmējot kopā. Senākais Lielajā ielā atrastais stikla trauciņš varētu būt saglabājies no 17. gadsimta.
Ap 19. gadsimtu pie Svētās Annas baznīcas bijusi kāda vācu skoliņa – par to liecina atrastie skolas priekšmeti. Tintes pudele, tāfeļu gabaliņi un grifeles…
«Cilvēkiem visos laikos ir paticis pašiem rotāties, savus zirgus un mājas izrotāt – tam bija sociālā statusa nozīme,» par atrastajiem dekoratīvajiem elementiem saka vēsturnieks. Atradumu klāstā ir gan daži gredzentiņi un sprādzes, gan apkalumi, gan durvju tāfelīte, gan kaula rokturīši. Ir arī pa kādam mākslas priekšmetam, piemēram, neliels bronzas sunītis, porcelāna, iespējams, šaha figūriņas, keramikas zilonītis…
Pētot izrakumus Lielajā ielā, izdevās atrast arī keramikas un svina lodes. Vēsturnieks stāsta, ka svina lodes, kas atrastas krustojumā ar Uzvaras ielu, lietotas līdz 19. gadsimta sākumam, savukārt keramikas lodes, visticamāk, bija iecienījuši mednieki, lai nesabojātu zvērādas. «Keramikas lodes priekšrocība bija tā, ka ar to nelielu dzīvnieku, piemēram, vāveri, varēja notriekt zemē, nesabojājot kažoku,» tā viņš.