Izglītības nozare ir viena no tām, kas pēdējos gados visvairāk cietusi dažādu reformu plānu un ambiciozu iniciatīvu dēļ, kuras lielākoties tā arī palikušas pieteikumu līmenī. Tomēr daudzi iesāktie darbi gan saistībā ar pedagogu atalgojuma sistēmas pilnveidošanu, gan profesionālās izglītības attīstību nav pavirzījušies. Par to, kāda šobrīd ir situācija izglītības nozarē, un vai ministra nomaiņa varētu nest pozitīvas pārmaiņas, saruna ar jelgavnieci Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju Ingrīdu Mikiško.
Jānis Kovaļevskis
«Viena no lielākajām problēmām izglītības jomā ir tā, ka neviens nav definējis mērķi, uz kuru virzāmies, ko vēlamies sasniegt. Līdzekļu ekonomija kā tāda nevar būt mērķis – tas ir tikai līdzeklis, kā novirzīt resursus tur, kur tie vairāk nepieciešami,» uzskata I.Mikiško.
Kas mainījies nozarē pēc ministra Roberta Ķīļa atkāpšanās no amata? Vai dialogs ar Vjačeslavu Dombrovski veidojas labāk?
Sākotnēji arī ar R.Ķīli mums veidojās veiksmīgs dialogs, tomēr viss apstājās pie atziņas, ka reformas bez naudas nav iespējams īstenot. Jaunais izglītības un zinātnes ministrs V.Dombrovskis ir ekonomists, un viņa pieeja ir piezemētāka, ņemot vērā faktiskās finanšu iespējas. Mēs nenoliedzam, ka reformas ir nepieciešamas, tomēr tās jāsasaista ar motivējošiem mērķiem, lai visiem būtu skaidrs, ko vēlamies sasniegt. Pārāk maz tiek strādāts ar sabiedrību, skolēnu vecākiem, lai gūtu atbalstu plānotajām reformām.
Kas, jūsuprāt, ir būtiskākās prioritātes izglītības jomā?
Mēs nevaram izglītības nozari vērtēt atrauti no valstī notiekošā. Prioritātēm izglītībā ir jābūt saistītām ar valsts ekonomiskās un reģionālās attīstības mērķiem, kuriem jāpakārto mācību saturs. Mācību programmās ir pietiekami daudz lietu, no kurām varētu atteikties par labu tik pieprasītajiem eksaktajiem priekšmetiem. Lielā mērā tieši darba tirgus diktē to, ko vajadzētu mācīt skolās.
Pedagogi samērā kritiski iestājas pret ieceri pagarināt mācību gadu, lai gan tā būtu iespēja atslogot skolēnus un paredzēt papildu stundas priekšmetos, kur tas nepieciešams.
Lai gan atsevišķi pedagogi šo ieceri asi kritizēja, kā organizācija pret to neiebilstam, jo tā nekādā veidā neapdraud likumā noteikto 48 dienu atvaļinājumu pedagogiem. Tā būtu iespēja darboties ārpus skolas, praktiski iepazīt to, kas apgūts mācību gada laikā. Tā tas ir daudzviet Eiropā, kur mācību gads turpinās līdz jūnija beigām. Tomēr arī šī reforma prasīs papildu līdzekļus, lai skolas varētu mērķtiecīgi plānot ārpusskolas aktivitātes muzejos, uzņēmumos un dabā. Neesmu pārliecināta, ka tuvākajā laikā mums pietiks līdzekļu, lai realizētu šo ieceri.
Vai pedagogu atalgojums arī nav viena no prioritātēm, par ko iestājas LIZDA?
Par to vienmēr esam iestājušies un ceram, ka jau no nākamā gada janvāra būs kādas izmaiņas. Galvenais uzstādījums šajā ziņā ir paaugstināt zemāko likmi, kura šobrīd ir 280 lati pirms nodokļu nomaksas. Tas tomēr ir pārāk zems atalgojums, ņemot vērā, ka no 2014. gada pat minimālā alga būs 225 lati. Latvijā šobrīd ir 98 skolas, kurās nav iespējas piemaksāt un pedagogi vairāk par šo minimālo likmi nesaņem. Tas pats attiecas arī uz pirmsskolas izglītības iestādēm. Krīzes periodā izveidotā sistēma «nauda seko skolēnam» šobrīd sevi vairs neattaisno. Mazākās skolas nespēj nodrošināt izglītības programmas prasības, bet pašvaldībām bieži vien trūkst drosmes meklēt risinājumus, kā optimizēt skolu tīklu, jo pastāv viedoklis, ka skola ir tā, kas uztur dzīvību attālākās lauku teritorijās. Tomēr sen jau ir pierādīts, ka galvenais faktors, kas notur cilvēkus, ir darba vietas. Tādēļ ir pēdējais laiks definēt, ko mēs vēlamies – kvalitatīvu izglītību vai par katru cenu saglabāt visas mazās skolas, arī tās, kurās visās klašu grupās kopā skolēnu skaits ir mazāks par 30. Diemžēl par kvalitatīvu izglītību šādās skolās mēs nevaram runāt.
Vai oficiāli noteikta 40 stundu darba nedēļa par likmi varētu uzlabot situāciju?
Ja tas notiek kontekstā ar likmes paaugstināšanu. Vidējie aprēķini liecina, ka pedagogs jau šobrīd nostrādā 48 stundas nedēļā, tādēļ tas būtu taisnīgi un kliedētu mītu, ka pedagogi nostrādā tikai 21 kontaktstundu, par ko tiek aprēķināta līdzšinējā atalgojuma likme.
Šobrīd ministrija papildu līdzekļus algām nesola, taču kā risinājums tika piedāvāts palielināt pedagogu algas uz pašvaldību rēķina, pārdalot esošo finansējumu par labu lauku skolām.
Tās ir sekas krīzes risinājumiem. Pēdējos gados skolas un pašvaldības cīnījās par katru audzēkni, tomēr skolēnu skaits objektīvu iemeslu dēļ turpina samazināties. Ņemot vērā, ka Latvijā apdzīvotības blīvums ir vismaz trīs četras reizes mazāks nekā vidēji Eiropā, mums ir jāmeklē risinājumi, vienlaikus domājot par to, kā maksimāli efektīvi izmantot izglītības nozarei atvēlēto finansējumu. Protams, nav korekti šo problēmu risināt uz lielo pilsētu, tostarp Jelgavas, rēķina, bet jāapzinās, ka mēs nevaram piemērot vienādus finansēšanas nosacījumus pilsētu un lauku skolām. Nav šaubu, ka skolu Latvijā ir par daudz, tādēļ tas ir tikai laika jautājums, kad pašvaldības būs spiestas rīkoties.
Vai pedagogu Latvijā nav par daudz?
Mums ir ļoti augsts pensionēto un pirmspensijas vecuma pedagogu īpatsvars, tādēļ jaunajiem skolotājiem faktiski nav vakanču. Ja augstskolas ik gadu absolvē apmēram divi tūkstoši jauno pedagogu, tad strādāt profesijā sāk tikai ap 200. Ekonomiskā situācija valstī ir tāda, ka lielākā daļa pedagogu vēlas turpināt strādāt arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Mēs, protams, novērtējam viņu pieredzi un devumu, tomēr te būtu jāmeklē citi risinājumi, kaut vai iesaistot pensionētos pedagogus jauno speciālistu apmācībā kā mentorus, lai skolās nonāktu vairāk pedagoģisko augstskolu absolventu.
Vai tā nav izšķērdība, ka gatavojam tik daudz jauno pedagogu, lai gan apzināmies, ka pēc viņiem nav pieprasījuma?
Varam būt lepni, ka gatavojam speciālistus citām nozarēm, turklāt arī ES uzstādījums ir, ka jātiecas uz to, lai līdz 2020. gadam 40 procentiem no visiem iedzīvotājiem būtu augstākā izglītība. Aptuveni puse no šiem diviem tūkstošiem studentu mācās par savu naudu, un te neko sliktu es nesaskatu, jo katram ir izvēles brīvība, kā sevi pilnveidot neatkarīgi no tālākās profesionālās darbības sfēras. Vairāk būtu jāuztraucas par tām studiju vietām, kuras tiek finansētas par budžeta līdzekļiem, jo šo naudu varētu novirzīt citām šobrīd nozarei daudz aktuālākām lietām.
Vai tas zināmā mērā nav paradokss, ka skolās nav vakanču, ņemot vērā salīdzinoši zemo atalgojuma līmeni?
Kā jau minēju, lielā mērā to izskaidro tas, ka ir liels īpatsvars pensionēto pedagogu, kuri saņem gan pensiju, gan algu. Savukārt lauku teritorijās skola ir teju vienīgā iespējamā darba vieta. Daudzviet skolotāji būtu gatavi strādāt arī par vēl zemāku atalgojumu, jo ne visi vēlas pārcelties un mainīt dzīvesvietu, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Jāņem vērā arī tas, ka pedagogu atalgojums ir ļoti diferencēts un daudzi izmanto papildu peļņas iespējas. Pēc mūsu aprēķiniem, pedagogi Latvijā saņem, sākot no minimālās likmes jeb 198 latiem pēc nodokļu nomaksas un beidzot ar 800 un vairāk latiem. Vēlamies panākt, lai šī atšķirība starp labāk atalgotajiem un minimālās likmes saņēmējiem būtu mazāka.
Visliktākos eksāmenu rezultātus skolēni uzrādījuši matemātikā un vēsturē. Vai tas ir likumsakarīgi?
Vēstures eksāmenu rezultāti tomēr pārsteidza. Galvenais iemesls sliktajam rezultātam varētu būt tas, ka šobrīd Latvijas vēsture tiek mācīta atsevišķi no pasaules vēstures – tas traucē skolēnam uztvert kontekstu. Savukārt ne visai labie rezultāti matemātikā jau ir zināma problēma. Te daļa atbildības jāuzņemas arī pedagogiem, jāvērtē, vai mācību programma ir atbilstoša tam zināšanu un prasmju līmenim, kāds nepieciešams turpmākajām studijām eksaktajos priekšmetos. Jāvērtē arī tas, vai izmantojam atbilstošāko mācību metodiku. Tomēr nevar teikt, ka mums nav augsta līmeņa matemātikas skolotāju, tādu ir pietiekami daudz. Par to liecina arī mūsu skolēnu panākumi starptautiskās olimpiādēs.
Vai esat gatavi aicināt jauniešus studēt pedagoģiju?
Jā, jo tā nav tikai profesija, bet aicinājums. Darbs skolā sniedz gandarījumu par paveikto. Nekas nevar atsvērt tās sajūtas, pēc gadiem sastopot savus skolēnus, kuri atzīst, ka esat bijusi viņu mīļākā skolotāja.
Daudzās skolās joprojām nav piesaistīti karjeras konsultanti un pedagogiem jāuzņemas arī šī funkcija. Kopējā «bilance» šajā jomā nav pietiekami veiksmīga, jo studentu «atbirums» pirmajos kursos ir augsts.
Tas atkal ir naudas jautājums, jo Latvijā ir pietiekami daudz profesionāli sagatavotu karjeras konsultantu, tomēr neviens nav gatavs maksāt šiem speciālistiem. Ar klases stundām ir krietni par maz, lai mēs varētu runāt par skolēnu profesionālās ievirzes veidošanu. Daudzviet Eiropā tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, piemēram, Austrijā mācību programmā ir iestrādātas karjeras izvēles stundas, skolēni dodas uz uzņēmumiem un praktiski iepazīst savas iespējamās nākotnes profesijas. Latvijā diemžēl šis process nestrādā, jo pārsvarā skolēni uz uzņēmumiem tiek vesti «ķeksīša pēc», bez motivācijas un ieinteresētības, un tā ir lieka laika tērēšana.
Latvijā arodbiedrības, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, nav tik spēcīgas. Kā ir ar LIZDA – vai jūsu biedru skaits aug?
LIZDA ir lielākā Latvijas arodorganizācija, kurā apvienojušies vairāk nekā 32 tūkstoši biedru jeb 60 procenti no nozarē strādājošajiem. Ilgstoša darba rezultātā esam pierādījuši, ka mums var uzticēties. Arī pedagogi apzinās, ka viens nav cīnītājs, tādēļ ir gatavi aizstāvēt savas intereses ar arodbiedrības starpniecību.
Foto: Ivars Veiliņš
21.2 °C,
5.3 m/s,
52.2 % 
21.2 °C,
5.3 m/s,
52.2 %