18 °C, 1.7 m/s, 96.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāLIZDA: «Latvijā ir pārāk augsts pensionēto pedagogu īpatsvars skolās»
LIZDA: «Latvijā ir pārāk augsts pensionēto pedagogu īpatsvars skolās»
28/07/2013

Izglītības nozare ir viena no tām, kas pēdējos gados visvairāk cietusi dažādu reformu plānu un ambiciozu iniciatīvu dēļ, kuras lielākoties tā arī palikušas pieteikumu līmenī. Tomēr daudzi iesāktie darbi gan saistībā ar pedagogu atalgojuma sistēmas pilnveidošanu, gan profesionālās izglītības attīstību nav pavirzījušies. Par to, kāda šobrīd ir situācija izglītības nozarē, un vai ministra nomaiņa varētu nest pozitīvas pārmaiņas, saruna ar jelgavnieci Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju Ingrīdu Mikiško.

Jānis Kovaļevskis

Izglītības nozare ir viena no
tām, kas pēdējos gados visvairāk cietusi dažādu reformu plānu un
ambiciozu iniciatīvu dēļ, kuras lielākoties tā arī palikušas
pieteikumu līmenī. Tomēr daudzi iesāktie darbi gan saistībā ar
pedagogu atalgojuma sistēmas pilnveidošanu, gan profesionālās
izglītības attīstību nav pavirzījušies. Par to, kāda šobrīd ir
situācija izglītības nozarē, un vai ministra nomaiņa varētu nest
pozitīvas pārmaiņas, saruna ar jelgavnieci Latvijas Izglītības un
zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju Ingrīdu
Mikiško.

«Viena no lielākajām problēmām
izglītības jomā ir tā, ka neviens nav definējis mērķi, uz kuru
virzāmies, ko vēlamies sasniegt. Līdzekļu ekonomija kā tāda nevar
būt mērķis – tas ir tikai līdzeklis, kā novirzīt resursus tur, kur
tie vairāk nepieciešami,» uzskata I.Mikiško.

 

Kas mainījies nozarē pēc
ministra Roberta Ķīļa atkāpšanās no amata? Vai dialogs ar
Vjačeslavu Dombrovski veidojas labāk?

Sākotnēji arī ar R.Ķīli mums veidojās
veiksmīgs dialogs, tomēr viss apstājās pie atziņas, ka reformas bez
naudas nav iespējams īstenot. Jaunais izglītības un zinātnes
ministrs V.Dombrovskis ir ekonomists, un viņa pieeja ir
piezemētāka, ņemot vērā faktiskās finanšu iespējas. Mēs
nenoliedzam, ka reformas ir nepieciešamas, tomēr tās jāsasaista ar
motivējošiem mērķiem, lai visiem būtu skaidrs, ko vēlamies
sasniegt. Pārāk maz tiek strādāts ar sabiedrību, skolēnu vecākiem,
lai gūtu atbalstu plānotajām reformām.

 

Kas, jūsuprāt, ir būtiskākās
prioritātes izglītības jomā?

Mēs nevaram izglītības nozari vērtēt
atrauti no valstī notiekošā. Prioritātēm izglītībā ir jābūt
saistītām ar valsts ekonomiskās un reģionālās attīstības mērķiem,
kuriem jāpakārto mācību saturs. Mācību programmās ir pietiekami
daudz lietu, no kurām varētu atteikties par labu tik pieprasītajiem
eksaktajiem priekšmetiem. Lielā mērā tieši darba tirgus diktē to,
ko vajadzētu mācīt skolās.

 

Pedagogi samērā kritiski
iestājas pret ieceri pagarināt mācību gadu, lai gan tā būtu iespēja
atslogot skolēnus un paredzēt papildu stundas priekšmetos, kur tas
nepieciešams.

Lai gan atsevišķi pedagogi šo ieceri asi
kritizēja, kā organizācija pret to neiebilstam, jo tā nekādā veidā
neapdraud likumā noteikto 48 dienu atvaļinājumu pedagogiem. Tā būtu
iespēja darboties ārpus skolas, praktiski iepazīt to, kas apgūts
mācību gada laikā. Tā tas ir daudzviet Eiropā, kur mācību gads
turpinās līdz jūnija beigām. Tomēr arī šī reforma prasīs papildu
līdzekļus, lai skolas varētu mērķtiecīgi plānot ārpusskolas
aktivitātes muzejos, uzņēmumos un dabā. Neesmu pārliecināta, ka
tuvākajā laikā mums pietiks līdzekļu, lai realizētu šo
ieceri.

 

Vai pedagogu atalgojums arī nav
viena no prioritātēm, par ko iestājas LIZDA?

Par to vienmēr esam iestājušies un
ceram, ka jau no nākamā gada janvāra būs kādas izmaiņas. Galvenais
uzstādījums šajā ziņā ir paaugstināt zemāko likmi, kura šobrīd ir
280 lati pirms nodokļu nomaksas. Tas tomēr ir pārāk zems
atalgojums, ņemot vērā, ka no 2014. gada pat minimālā alga būs 225
lati. Latvijā šobrīd ir 98 skolas, kurās nav iespējas piemaksāt un
pedagogi vairāk par šo minimālo likmi nesaņem. Tas pats attiecas
arī uz pirmsskolas izglītības iestādēm. Krīzes periodā izveidotā
sistēma «nauda seko skolēnam» šobrīd sevi vairs neattaisno. Mazākās
skolas nespēj nodrošināt izglītības programmas prasības, bet
pašvaldībām bieži vien trūkst drosmes meklēt risinājumus, kā
optimizēt skolu tīklu, jo pastāv viedoklis, ka skola ir tā, kas
uztur dzīvību attālākās lauku teritorijās. Tomēr sen jau ir
pierādīts, ka galvenais faktors, kas notur cilvēkus, ir darba
vietas. Tādēļ ir pēdējais laiks definēt, ko mēs vēlamies –
kvalitatīvu izglītību vai par katru cenu saglabāt visas mazās
skolas, arī tās, kurās visās klašu grupās kopā skolēnu skaits ir
mazāks par 30. Diemžēl par kvalitatīvu izglītību šādās skolās mēs
nevaram runāt.

 

Vai oficiāli noteikta 40 stundu
darba nedēļa par likmi varētu uzlabot
situāciju?

Ja tas notiek kontekstā ar likmes
paaugstināšanu. Vidējie aprēķini liecina, ka pedagogs jau šobrīd
nostrādā 48 stundas nedēļā, tādēļ tas būtu taisnīgi un kliedētu
mītu, ka pedagogi nostrādā tikai 21 kontaktstundu, par ko tiek
aprēķināta līdzšinējā atalgojuma likme.
 

 

Šobrīd ministrija papildu
līdzekļus algām nesola, taču kā risinājums tika piedāvāts
palielināt pedagogu algas uz pašvaldību rēķina, pārdalot esošo
finansējumu par labu lauku skolām.

Tās ir sekas krīzes risinājumiem.
Pēdējos gados skolas un pašvaldības cīnījās par katru audzēkni,
tomēr skolēnu skaits objektīvu iemeslu dēļ turpina samazināties.
Ņemot vērā, ka Latvijā apdzīvotības blīvums ir vismaz trīs četras
reizes mazāks nekā vidēji Eiropā, mums ir jāmeklē risinājumi,
vienlaikus domājot par to, kā maksimāli efektīvi izmantot
izglītības nozarei atvēlēto finansējumu. Protams, nav korekti šo
problēmu risināt uz lielo pilsētu, tostarp Jelgavas, rēķina, bet
jāapzinās, ka mēs nevaram piemērot vienādus finansēšanas
nosacījumus pilsētu un lauku skolām. Nav šaubu, ka skolu Latvijā ir
par daudz, tādēļ tas ir tikai laika jautājums, kad pašvaldības būs
spiestas rīkoties.

 

Vai pedagogu Latvijā nav par
daudz?

Mums ir ļoti augsts pensionēto un
pirmspensijas vecuma pedagogu īpatsvars, tādēļ jaunajiem
skolotājiem faktiski nav vakanču. Ja augstskolas ik gadu absolvē
apmēram divi tūkstoši jauno pedagogu, tad strādāt profesijā sāk
tikai ap 200. Ekonomiskā situācija valstī ir tāda, ka lielākā daļa
pedagogu vēlas turpināt strādāt arī pēc pensijas vecuma
sasniegšanas. Mēs, protams, novērtējam viņu pieredzi un devumu,
tomēr te būtu jāmeklē citi risinājumi, kaut vai iesaistot
pensionētos pedagogus jauno speciālistu apmācībā kā mentorus, lai
skolās nonāktu vairāk pedagoģisko augstskolu absolventu.

 

Vai tā nav izšķērdība, ka
gatavojam tik daudz jauno pedagogu, lai gan apzināmies, ka pēc
viņiem nav pieprasījuma?

Varam būt lepni, ka gatavojam
speciālistus citām nozarēm, turklāt arī ES uzstādījums ir, ka
jātiecas uz to, lai līdz 2020. gadam 40 procentiem no visiem
iedzīvotājiem būtu augstākā izglītība. Aptuveni puse no šiem diviem
tūkstošiem studentu mācās par savu naudu, un te neko sliktu es
nesaskatu, jo katram ir izvēles brīvība, kā sevi pilnveidot
neatkarīgi no tālākās profesionālās darbības sfēras. Vairāk būtu
jāuztraucas par tām studiju vietām, kuras tiek finansētas par
budžeta līdzekļiem, jo šo naudu varētu novirzīt citām šobrīd
nozarei daudz aktuālākām lietām.

 

Vai tas zināmā mērā nav
paradokss, ka skolās nav vakanču, ņemot vērā salīdzinoši zemo
atalgojuma līmeni?

Kā jau minēju, lielā mērā to izskaidro
tas, ka ir liels īpatsvars pensionēto pedagogu, kuri saņem gan
pensiju, gan algu. Savukārt lauku teritorijās skola ir teju vienīgā
iespējamā darba vieta. Daudzviet skolotāji būtu gatavi strādāt arī
par vēl zemāku atalgojumu, jo ne visi vēlas pārcelties un mainīt
dzīvesvietu, lai iegūtu labāk apmaksātu darbu. Jāņem vērā arī tas,
ka pedagogu atalgojums ir ļoti diferencēts un daudzi izmanto
papildu peļņas iespējas. Pēc mūsu aprēķiniem, pedagogi Latvijā
saņem, sākot no minimālās likmes jeb 198 latiem pēc nodokļu
nomaksas un beidzot ar 800 un vairāk latiem. Vēlamies panākt, lai
šī atšķirība starp labāk atalgotajiem un minimālās likmes
saņēmējiem būtu mazāka. 

 

Visliktākos eksāmenu rezultātus
skolēni uzrādījuši matemātikā un vēsturē. Vai tas ir
likumsakarīgi?

Vēstures eksāmenu rezultāti tomēr
pārsteidza. Galvenais iemesls sliktajam rezultātam varētu būt tas,
ka šobrīd Latvijas vēsture tiek mācīta atsevišķi no pasaules
vēstures – tas traucē skolēnam uztvert kontekstu. Savukārt ne visai
labie rezultāti matemātikā jau ir zināma problēma. Te daļa
atbildības jāuzņemas arī pedagogiem, jāvērtē, vai mācību programma
ir atbilstoša tam zināšanu un prasmju līmenim, kāds nepieciešams
turpmākajām studijām eksaktajos priekšmetos. Jāvērtē arī tas, vai
izmantojam atbilstošāko mācību metodiku. Tomēr nevar teikt, ka mums
nav augsta līmeņa matemātikas skolotāju, tādu ir pietiekami daudz.
Par to liecina arī mūsu skolēnu panākumi starptautiskās olimpiādēs.
 

 

Vai esat gatavi aicināt
jauniešus studēt pedagoģiju?

Jā, jo tā nav tikai profesija, bet
aicinājums. Darbs skolā sniedz gandarījumu par paveikto. Nekas
nevar atsvērt tās sajūtas, pēc gadiem sastopot savus skolēnus, kuri
atzīst, ka esat bijusi viņu mīļākā skolotāja.

 

Daudzās skolās joprojām nav
piesaistīti karjeras konsultanti un pedagogiem jāuzņemas arī šī
funkcija. Kopējā «bilance» šajā jomā nav pietiekami veiksmīga, jo
studentu «atbirums» pirmajos kursos ir augsts.

Tas atkal ir naudas jautājums, jo
Latvijā ir pietiekami daudz profesionāli sagatavotu karjeras
konsultantu, tomēr neviens nav gatavs maksāt šiem speciālistiem. Ar
klases stundām ir krietni par maz, lai mēs varētu runāt par skolēnu
profesionālās ievirzes veidošanu. Daudzviet Eiropā tam tiek
pievērsta pastiprināta uzmanība, piemēram, Austrijā mācību
programmā ir iestrādātas karjeras izvēles stundas, skolēni dodas uz
uzņēmumiem un praktiski iepazīst savas iespējamās nākotnes
profesijas. Latvijā diemžēl šis process nestrādā, jo pārsvarā
skolēni uz uzņēmumiem tiek vesti «ķeksīša pēc», bez motivācijas un
ieinteresētības, un tā ir lieka laika tērēšana.

 

Latvijā arodbiedrības,
salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, nav tik spēcīgas. Kā ir ar
LIZDA – vai jūsu biedru skaits aug?

LIZDA ir lielākā Latvijas
arodorganizācija, kurā apvienojušies vairāk nekā 32 tūkstoši biedru
jeb 60 procenti no nozarē strādājošajiem. Ilgstoša darba rezultātā
esam pierādījuši, ka mums var uzticēties. Arī pedagogi apzinās, ka
viens nav cīnītājs, tādēļ ir gatavi aizstāvēt savas intereses ar
arodbiedrības starpniecību.

Foto: Ivars Veiliņš