Pilsētā

Šodien Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā tikās vēsturnieki un rakstnieki, lai diskutētu par vēsturiskās daiļliteratūras un vēsturiskās patiesības mijiedarbību. Diskusijas laikā izkristalizējās atziņa, ka vēstures avoti ir dažādi – dokumenti, vēsturnieku pētījumi, atmiņas un citi, un tos visus var izmantot, tomēr māksliniekam, interpretējot vēsturi, būtu jāievēro sarkanās līnijas.

«Ja mākslas darba varonim jāizdzīvo mīlas mokas, tā dēļ karš
nevar sākties gadu ātrāk vai gadu vēlāk – tās ir ģenerālās vēstures
līnijas, kas jāievēro mākslā. Ja mākslinieks nerada savu vēsturi,
tad ar to pietiek,» savu viedokli pauda vēsturniece Inese Dreimane,
aizsākot sarunu par vēstures atspoguļošanu mākslā. Rakstnieks Māris
Bērziņš par savu romānu «Svina garša» teic, ka centies tajā
sasniegt vēsturisko patiesību, bet tas nav bijis viegli. «Ar
faktiem vien, ko varēju atrast, pilnasinīgam literāram darbam
nepietika, tāpēc sāku vākt arī cilvēku atmiņas. Nereti vairāki
cilvēki vienu un to pašu notikumu atceras citādāk, tāpēc laikam tā
vēsturiskā patiesība beigās sanāk drusku iluzora,» tā rakstnieks.
Viņš uzskata, ka vēsturiskā darbā literatūra jāieliek vēstures
faktu rāmī un upurēt vēsturisko patiesību, ir pārspīlēti un
nepareizi. «Rakstot romānu, biju sev izvirzījis iekšējo uzdevumu –
uzrakstīt tā, lai neviens vēsturnieks man nepiesietos. Tāpēc
ievēroju ne tikai vēstures ģenerālās līnijas, bet arī dažādas
detaļas, piemēram, vai tajā laikā varēja lietot konkrētus vārdus,
ko gribēju izmantot romānā. Bija arī tāda nianse: biju izdomājis,
ka mana romāna varonis 1941. gadā strādās tirgū, bet kādā daiļdarbā
izlasīju, ka tolaik jau bija sācis karš un visi tirgu Rīgā bija
slēgti. Izlasu un, pirmkārt, man tas neder, otrkārt, kaut kā
neticas. Tad nu meklēju periodikā tā laika liecības un ziņas,
vairākkārt pārbaudīju un secināju, ka tirgi strādāja,» stāsta
M.Bērziņš.

Rakstniece Inese Zandere spriež, ka jautājums par sarkanajām
līnijām vēstures atspoguļošanā ir pielīdzināms valodas lietojuma
jautājumam. «Manuprāt, sarkanās līnijas ir zināšanas. Ja daiļdarbā
valodu lietojam nepareizi, tad tāpēc, ka tas nepieciešams
māksliniecisko mērķu dēļ – mākslinieciskos līdzekļus mākslinieks
var izvēlēties dažādus. Bet šīs sarkanās līnijas nedrīkst pārvietot
nezināšanas dēļ. Piemēram, Andra Manfelde savā darbā «Virsnieku
sievas» pēcvārdā skaidro, ka apzināti darbā iepinusi daudzas
lietas, kas 70. gadu cilvēki nevarēja apzināties, piemēram, viņi
nelietoja jēdzienu dzelzs priekškars. Domāju, ka arī tā var
rīkoties, jo jādomā par mērķauditoriju: ja pieturēsimies pie kara
laika leksikas, bērni un jaunieši mūs nesapratīs. Man reiz pēc kāda
pasākuma skolā viens zēns pajautāja, ko tas īsti nozīmē partizāns.
Mums ir jādomā, ka vēsturi izstāstīt jaunajai paaudzei viņiem
saprotamā valodā,» uzskata rakstniece. Turpinot šo domu, rakstnieks
Māris Rungulis norādīja, ka rakstnieks tomēr ir sava laika
produkts, un no šī rāmja izkāpt ir ļoti grūti. «Piemēram, Vizma
Belševica savā darbā «Bille» runā bērna muti un stāsta, ka par
izrunāšanos skolā viņu aizvedīšot uz Salaspils nometni, kur bērniem
izsūcot visas asinis. Vēsturnieki pierādījuši, ka tādas lietas
Salaspilī nenotika, bet tāda bija padomju laika propaganda, un
rakstniece to tā atceras,» stāsta M.Rungulis.

Vēsturniece I.Dreimane uzsver, ka historiogrāfija mainās
atkarībā no jauniegūtiem faktiem, un tas nav slikti. Tomēr
māksliniekam un ikvienam vajadzētu atcerēties: «Tas, kas nav
noticis, nav noticis, bet tas, kas ir noticis, ir noticis noteiktā
laikā un apstākļos.» Vēsturnieks Ilgvars Butulis papildina, ka
katrs laikmets izvirza savus jautājumus, piemēram, agrāk filmā bija
būtiski parādīt vīrus leģionāru formās, bet šodien par šo tēmu tiek
uzdoti jau citi jautājumi, jo vēsturnieki atklāj jaunus faktus,
informāciju.

Diskusijas dalībnieki vienojās arī, ka ir dažāda veida
literatūra, un katrai savi uzdevumi un prasības: zinātniskie darbi;
populārzinātniskā literatūra; atmiņu un emuāru literatūra;
daiļliteratūra. «Literatūrā nekādi pārmetumi un sarkanās līnijas
rakstnieka rokas nesasies,» uzskata I.Zandere, norādot, ka Latvijā
nav attīstīta populārzinātniskā literatūra, kas vēstures faktus,
stāstu izstāstītu vieglākā valodā. Te gan oponēja vēsturnieks
Mārtiņš Mintaurs, sakot, ka jebkuram rakstītājam būtiskākais ir
atbildība par to, lai tiktu saglabāts vēstures stāsts un to, cik
daudz atļaujamies aizlāpīt to, ko šobrīd nezinām.

Diskusijas noslēgumā savas pārdomas izteica arī daži pasākuma
apmeklētāji. Piemēram, kāda skolotāja norādīja, ka vidusskolā
mācību procesā labprāt izmanto vēsturiskos romānus, bet ar vienu
noteikumu – liekot pretī vēstures dokumentus un liekot skolēniem
salīdzināt. Līdzīgu domu pauda arī vēsturnieks Andris Tomašūns:
«Varbūt nav tik svarīgi uzrakstīt vēsturi un to kādam iemācīt vai
vētīt vēstures faktus literatūrā. Pats svarīgākais ir audzināt
cilvēkus ar kritisko domāšanu, kuri paši var izvērtēt avotus.»
Noslēgumā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja
krājuma glabātājs Aldis Barševskis aicināja ikvienu izturēties
atbildīgi pret vēstures avotiem, tostarp dokumentiem, vēstulēm,
atmiņām un citiem, kas raksturo pēdējos 25 gadus, jo arī par šo
laiku reiz tiks veikti vēstures pētījumi.

Jāatgādina, ka šodien muzejā notika diskusija «Literatūra
okupāciju laikā», ko rīkoja Latvijas okupācijas muzejs sadarbībā ar
Jelgavas pilsētas bibliotēku ar Kultūras ministrijas finansiālu
atbalstu.

Foto: Ivars Veiliņš