21.7 °C, 1.7 m/s, 66.6 %

Kultūra

«Manas dejas pieder tautai»
01/11/2009

«Kad dančus griezu dučiem, man kāju nebij’ žēl…» ziņģi «Trīs runču» meldiņā skanīgi nodzied Vilis Ozols. Taču dziedāšana allaž bijis tikai viņa vaļasprieks. V.Ozola dzīvē vēl joprojām ir tikai divas patiesas mīlestības – Veriņa un deja.

Sintija Čepanone

«Kad dančus griezu dučiem, man kāju nebij’ žēl…» ziņģi
«Trīs runču» meldiņā skanīgi nodzied Vilis Ozols. Taču dziedāšana
allaž bijis tikai viņa vaļasprieks. V.Ozola dzīvē vēl joprojām ir
tikai divas patiesas mīlestības – Veriņa un
deja. 

Aicinot uz sarunu horeogrāfu V.Ozolu, kas tiek daudzināts par
Zemgales deju ķēniņu, viņa nostāja ir strikta: klāt noteikti jābūt
arī Veriņai. «Ja es esmu Zemgales deju ķēniņš, tad viņa ir mana
ķēniņiene. Mēs neesam tikai vīrs un sieva vien, kas kopā
nodzīvojuši 56 gadus. Visu, ko savā dzīvē esmu izdarījis, nebūtu
paveicis bez viņas,» teic V.Ozols.

 Vide rada cilvēku
«Esmu ļoti pazemīgs cilvēks,» sevi raksturo V.Ozols. «Baznīcā es
nekad neeju pa galveno celiņu – manējais ved gar malu, es braucu
autobusā vai, tīkliņu rokā, nāku no bodes, kamēr citi aizjoņo garām
lepnās automašīnās… Esmu pazemīgs, jo vide, no kuras esmu nācis,
bijusi pazemīga,» V.Ozols stāsta, ka viņa vecākiem Valgundes pusē
piederējuši 12 hektāri ne tās auglīgākās zemes, tādēļ bagātie
saimnieki «vājo» zemju īpašniekus saukuši par čūskudūrējiem. Arī
mācoties Jelgavas Skolotāju institūtā, kur galvenokārt bijušas
bagāto atvases, nācies izjust, ka citi sevi vērtē augstāk. «Un
tieši no turienes nāk tā mana pazemība. Taču savā garā es jūtos
vērtīgāks par tiem visiem šodienas bagātniekiem, kurus pēc
piecdesmit, simts gadiem, visticamāk, neviens pat neatcerēsies,
taču es būšu atstājis dejas,» teic Latvijā vecākais horeogrāfs,
kuram rit jau 87. dzīves gads, piebilstot: «Esmu laimīgs, ka nu
varu skaisti novecot, jo kaut ko no sevis esmu devis tautas
mākslai.»

«Klabdanča» fenomens
V.Ozols radījis vairāk nekā 75 dejas, 43 no tām ir pilnībā
nofiksētas – katrai ir video, dejas apraksts, zīmējums, un
horeogrāfs ir gandarīts, ka tās atkal un atkal tiek iekļautas
tautas deju ansambļu repertuārā, tās dzīvo. «Taču radīt deju ir
tāpat kā radīt bērnu – nezini, kas izaugs!» nosmej horeogrāfs,
skaidrojot, ka pašam mīļa ir deja «Veratiesi, vara vārti!», bet
kolektīvos šī deja tā īsti neieaug, toties «Klabdanci» novērtē ļoti
augstu.
«Manas dejas dejo ne tikai Latvijā, un tajās tālajās zemēs
skatītājiem pat prātā neienāk, ka šai dejai varētu būt arī autors –
kaut kāds tur Vilis Ozols. Viņi to uztver kā latviešu tautas deju,
tieši tāpēc manas dejas pieder tautai,» teic V.Ozols, stāstot par
«Klabdanča» fenomenu. Proti, šī deja tapa kādā svētdienas rītā
pirms 35 gadiem Madonas senioru kolektīvam un to dejo vēl joprojām.
Turklāt tā kļuvusi par tādu kā latviešu tautas etalona deju.
««Lielupe» aizbrauca uz Meksiku un dejoja «Klabdanci», «Vektors»
aizbrauca uz Ekvadoru un dejoja «Klabdanci», «Saime» Honkongā arī
dejoja «Klabdanci»!» horeogrāfs uzskata, ka šīs dejas fenomens
slēpjas apstāklī, ka tā ir ļoti vienkārša un bagāta ar latviešu
dejas pamatelementiem.

Viņa dejas ir modē
«Ja rindā savirknē skaistus vārdus, tā vēl nav dzeja, un līdzīgi ir
arī ar deju – kopā sakabināti soļi vēl nav deja. Dejai ir jābūt
skaistai mūzikai, arī domai jābūt skaistai. Tai jābūt dvēselei,»
saka V.Ozols, rēķinot, ka pirmās dejas radījis pirms vairāk nekā
piecdesmit gadiem un pašlaik jau izaugusi trešā horeogrāfu paaudze.
Bet V.Ozola dejas izvēlas vienalga. «Astoņdesmito gadu mūzika taču
arī tagad ir modē!» nosmej horeogrāfs, kurš savu pēdējo deju «Visi
saka» izveidojis 78 gadu vecumā un pats vērtē, ka tā sanākusi
draiskākā visā viņa horeogrāfa mūžā.
V.Ozols ir lepns, ka latviešu deja nemirst un pavisam droši var
apgalvot, ka latvieši ir ne tikai dziedātāju, bet arī dejotāju
tauta. «Abos pēdējos Dziesmu un deju svētkos dejotāju bija
skaitliski vairāk nekā koristu,» lepojas horeogrāfs, gan
piebilstot, ka mazliet nobažījies ir par jaunajiem deju kolektīvu
vadītājiem, jo, viņaprāt, pašlaik ir ļoti maz labu vadītāju. Labs,
tas nozīmē ne tikai spēju vadīt deju kolektīvu, bet arī spēju iziet
lielajā stadionā un tikt galā ar vismaz sešdesmit deju kolektīviem,
kuros kopumā dejo vairāk nekā tūkstotis dejotāju. «Ir pusotra
miljona latviešu, bet tikai kādi trīsdesmit bijuši virsvadītāji.
Vadītājam jābūt nojautai – jāredz katrs dejotājs atsevišķi un visi
kopā,» nosaka V.Ozols, kurš sešas reizes bijis Latvijas Deju svētku
virsvadītājs.
Un izrādās, ka tieši tajos brīžos – vienlaicīgi vadot simtiem
dejotāju un stāvot svētku tribīnē – V.Ozols attaisno viņam
piedēvēto Zemgales deju ķēniņa titulu. «Tad gan es jūtos kā
karavadonis!»

Ozolu stiprums
«Sevi bez dzimtas es iedomāties nevaru. Bez Veriņas klātbūtnes un
padoma, bez bērniem, kas mantojuši manu mīlestību pret deju, un
mazbērniem. Mēs esam saticīgi un pat ikdienas steigā neaizmirstam
cits citam apliecināt uzmanību. Tas ir Veriņas nopelns,» teic
V.Ozols, piebilstot – ģimene būs kopā ar viņu arī 7. novembrī, kad
kultūras namā notiks V.Ozola dzīvei un radošajai darbībai veltītais
koncerts «Savs laiks diet» un pēc tā – filmas «Zemgales deju
ķēniņš» pirmizrāde.
Taujāta, kā izdodas saturēt kopā dzimtu, Vera Ozola neslēpj, ka
liela nozīme ir tam, ko bērniem ieliek šūpulī. «Bērniem ir svarīgi
sajust mīlestību, tad būs arī atdeve. Mums ir izdevies radīt un
saglabāt šo ģimeniskumu, varbūt tāpēc mums izauguši labi bērni. Mēs
rūpējamies cits par citu, mums ir svarīgi pat sīkumi, un šo mīļumu
no mums saņem bērni un mazbērni, bet mēs – no viņiem,» tā Veras
kundze.
Savukārt, runājot par savu dzīvesbiedru, viņa teic: «Vilim ļoti
labas īpašības ir dotas jau no dabas un viņš tās pratis saglabāt.
Uz dzīvi viņš skatās optimistiski, ir labestīgs un visas savas
rūpes un pārdzīvojumus izstāsta ģimenei, nevis patur sevī. Ja ir tā
sirsnība, tad arī dzīve nešķiet sarežģīta, bet gan skaista.»