15.8 °C, 1.6 m/s, 93.1 %

Pilsētā

«Manas mājas ir Latvijā»
06/01/2013

«Biju aizsūtījusi «Laimai» vēstuli. Neilgi pirms man bija jālido uz Latviju, saņēmu atbildi, ka esam izvēlētas, un mammai teicu: «Pako čemodānus!» Viņa nesaprata un pārjautāja, kāpēc viņai tas jādara. Tikai tad es pateicu, ka šajos Ziemassvētkos mēs abas būsim pie ģimenes Latvijā,» stāsta Anna Voronko.

Ilze Knusle-Jankevica

«Biju aizsūtījusi «Laimai» vēstuli. Neilgi pirms man bija
jālido uz Latviju, saņēmu atbildi, ka esam izvēlētas, un mammai
teicu: «Pako čemodānus!» Viņa nesaprata un pārjautāja, kāpēc viņai
tas jādara. Tikai tad es pateicu, ka šajos Ziemassvētkos mēs abas
būsim pie ģimenes Latvijā,» stāsta Anna Voronko.

Lai gan ģimene tiekas aptuveni reizi gadā, būt kopā Ziemassvētkos
ir īpaši. «Mamma Sandra Latvijā Ziemassvētkus nebija pavadījusi
pēdējos astoņus gadus. Kad lidostā ar māsu, brāli un diviem mammas
mazbērniem viņu sagaidījām, visi apraudājāmies,» meitene neslēpj
aizkustinājumu, norādot, ka tieši emocionālā satikšanās lidostā ir
aizvadītā gada spilgtākais un skaistākais brīdis. Ģimene svētkos
pavadījusi laiku kopā – cepuši piparkūkas un kēksiņus, pārrunājuši
notikumus. Sandra gan vēl pirms gadu mijas atgriezās Anglijā, bet
Anna lidos prom tikai 7. janvārī. Gandrīz ikreiz, kad ir mājās,
Anna cenšas aiziet līdz Jelgavas pilij – tā ir viņas mīļākā vieta
pilsētā. «Mums ar kaimiņieni ir tāda tradīcija – lejā pie pils
pasēdēt, papļāpāt un apēst kaut ko garšīgu, piemēram, saldējumu.
Visskaistāk tur ir vakaros, kad visas gaismas deg,» piebilst
A.Voronko.

Saldumu ražotājs «Laima» īstenoja akciju «Apvieno ģimenes» – tās
mērķis bija palīdzēt satikties piecām Latvijas ģimenēm, kuras ir
šķirtas un dažādu iemeslu dēļ saviem spēkiem svētkos nevarēja
satikties. Viena no šīm ģimenēm ir Voronko ģimene – Jelgavas pusē
dzīvo ģimenes galva Jānis, dēls Jānis un meita Ieva ar ģimenēm, bet
Anglijā – mamma Sandra un jaunākā meita Anna. Vēstuli konkursam
sūtīja tieši viņa.

Annas Voronko vēstule a/s «Laima»

«Mani sauc Anna, man ir 16 gadi. Līdz pat 2003. gadam mana ģimene
bija saliedēta, vienmēr turējāmies kopā. Kopā stājāmies pretī
šķēršļiem, ko dzīve mums lika priekšā, kopā izbaudījām priekus,
ģimenes pieaugumu. Kopā arī bēdājāmies, ja notika kas slikts. Visi
kopā arī strādājām. Mums bija pašiem savs biznesiņš – kūpinājām
garšīgu gaļu, taisījām desas. Nekas dižs jau tas nebija, bet dzīvot
varēja. 

Tad viss pamazām sāka iet uz grunti, sāka aptrūkties naudiņas,
nebija ko ēst, nerunājot par to, ka nebija ko vilkt mugurā.

Kad es sāku iet pirmajā klasē, mana mamma Sandra aizbrauca uz
Angliju. Tas bija, kā tautā saka, brīvprātīgi piespiedu kārtā. Jo
naudas nebija, parādi tikai auga, citas izejas nebija, kā pamest
mīļās mājas un doties finansiālā labuma meklējumos. Tā kā Latvija
tajā laikā vēl nebija Eiropas Savienībā, mamma iebrauca Anglijā kā
viltus tūrists. Pirmais laiks svešajā zemē viņai bija ļoti smags,
brīžiem nebija kur dzīvot, nebija ko ēst, bet mūsu mammīte
nepadevās, jo bija iemesls, kā dēļ tiekties uz priekšu – viņai bija
jāpalīdz mums, Latvijā palikušajiem. Sazvanīties tajā laikā
nevarējām, jo tas bija ļoti dārgi, tādēļ sazinājāmies, rakstot
vēstules, uz kurām atbilde brīžiem bija jāgaida pat mēnesi. Arī
naudu mamma mums sūtīja pa pastu, aploksnēs, un citreiz tā līdz
mums arī nenonāca.

Man bija tikai 7 gadi, bija ļoti grūti pierast pie tā, ka mammas
vairs nav blakus. Pirmos mēnešus pēc viņas aizbraukšanas gulēju,
apķērusi viņas šalli. Neviens nespēja mani kontrolēt, nevienu
neklausīju. Bastoju skolu, taisīju blēņas un, kad kāds kaut ko
aizrādīja, uzreiz atcirtu: «Tu neesi mana mamma!» Es tik spilgti
atceros kartītes, ko mamma man sūtīja, ar dažādiem Anglijas skatiem
dažādās pilsētās. Bet visspilgtāk es atceros to vēstuli, kurā mamma
atbildēja uz manis uzdoto jautājumu: «Kad es braukšu pie tevis?»
Viņa rakstīja tā: «Es nevaru tevi paņemt pie sevis, kamēr es esmu
tik nestabila. Man nav stabila darba, braukāju no vienas vietas uz
otru. Nav arī stabilas dzīvesvietas, brīžiem vispār nakts jāpavada
parkā uz soliņa. Kad es visu nokārtošu, tu brauksi pie manis.»

Es tik ļoti ilgojos pēc savas mammas, gāju vēlu vakaros
pastaigāties viena pati, ar asarām acīs atceroties, kā pa šiem
pašiem ceļiem staigāju ar savu mammu. Šī daļa no manas bērnības man
bija ļoti smaga, un apkārt esošie cilvēki to padarīja vēl smagāku.
Skolā visi teica: «Tava mamma tevi ir pametusi, viņa tevi nemīl.»
Nebija viegli. Bet es to visu pārcietu un pašlaik, skatoties
atpakaļ, nemainītu neko. Lai arī cik smagi bija, tas viss mani
padarīja stiprāku un palīdzēja salikt prioritātes pareizā secībā,
ģimeni vienmēr ierindojot pirmajā vietā jebkurā situācijā.

Kad pabeidzu 4. klasi, mamma mani beidzot paņēma pie sevis. Sāku
iet angļu skolā, iemācījos valodu. Pa vasaru un uz lielākajām
jubilejām braucu ciemos uz Latviju. Tagad jau esmu šeit pabeigusi
skolu un eju koledžā, visi sapņi un mērķi saistās ar Angliju, jo
esmu sapratusi, ka Latvijā kaut ko sasniegt ir gandrīz neiespējami.
Bet tajā pašā laikā Latvija ir un paliks sapņu zeme. Tur atrodas
manas mājas. Šeit, Anglijā, ir tikai ēka, bez emocijām, bet Latvija
ir tā vieta, kuru es saucu par savām mājām. 

Mēs te dzīvojam divatā – es un mana mamma. Latvijā ir palikuši
visi pārējie. Mans tētis, māsa, brālis. Māsai jau ir divi bērniņi,
vienam ir astoņi gadi, otram – divi. Brālim arī ir meitiņa, kurai
ir divi gadiņi. Atrodoties šeit, esam palaidušas garām to, kā mazie
sāk staigāt, runāt, palaižam garām negulētās naktis, kad zobiņi
nāk. Aizbraucot ciemos, mazie ģimenes locekļi mūs nemaz neatpazīst.
Tas ir šausmīgi smagi – apzināties, ka tu nevari atrasties tur, kur
vēlies būt. Protams, viens pluss ir tas, ka mēs varam finansiāli
palīdzēt Latvijā palikušajiem, bet ir brīži, kad nepieciešams
morāls atbalsts. Māsai pašlaik iestājusies krīze attiecībās ar vīru
– stundu abas norunājām pa telefonu raudot. Sāp sirds, ka nevaru
būt blakus, kad tas nepieciešams.

Ziemassvētki ir mīļuma un ģimenes svētki, bet manai mammai šie
būs jau devītie Ziemassvētki svešā zemē, bez saviem mīļajiem
apkārt. Šogad bija plānots, ka abas brauksim Ziemassvētkos uz
Latviju, bet sanāca tāda nelaime, ka mamma salauza kāju, un viņa
jau mēnesi nestrādā. Par naudiņu, ko bija iekrājusi ārkārtas
gadījumiem, viņa man nopirka lidmašīnas biļetes, lai es tiktu uz
Latviju, bet viņa atkal paliek te… Devīto reizi. Devītos
Ziemassvētkus viņa ceps pīrādziņus vientuļa.

Es ļoti, ļoti vēlētos, lai jūs palīdzat mums apvienot manu
ģimeni. Tas mums nozīmētu tiešām ļoti daudz, jo attālums starp
mīļajiem cilvēkiem ir viena ļoti sāpīga lieta, it īpaši svētku
laikā.» 

Foto: Ivars Veiliņš