Pilsētā

Dzīvē sagadījies tā, ka «tētis negrib būt tētis», tāpēc nu
rūpes par bērniem gulstas uz mammas pleciem. Vecākā meita jau mācās
Latvijas Universitātē, taču vienpadsmitgadīgā Margarita, septiņus
mēnešus vecais Deniss un Dima ir atkarīgi no mammas. Apdarīt mājas
soli Ijai palīdz arī vecmāmiņa Ņina, tomēr ģimenei ir grūti. «Tādas
mazas lietas mēs varam izdarīt saviem spēkiem, bet lielajām
pietrūkst naudas. Nu kaut vai attīstību veicinošas spēles, mācību
palīglīdzekļi – ja būtu nauda, mēs tos varētu nopirkt, bet tagad
jātaisa savām rokām,» vecmāmiņa rāda rūpīgi izgrieztus uz lamināta
plāksnītēm uzlīmētus burtus. Tos Dima jau pazīst, jo otrais gads
Jelgavas 1. sanatorijas internātpamatskolā un nodarbības mājās
devušas rezultātus. Arī zēna acis jau spēj atšķirt krāsas,
kontūras, tāpēc viņš labprāt izkrāso vecmāmiņas zīmētos burtus.
«Au–sis,» burto Dima un pats neslēpj prieku par to, ka spējis
izlasīt uzrakstīto un vēl parādīt, kur pašam un kur mammai ir
ausis.

Vecmāmiņa paslavē, ka pēdējā laikā Dima ir progresējis – viņš
labprāt atkārto katru no jauna dzirdētu vārdu gan krievu, gan
latviešu valodā, māk savilkt kopā zilbes un no tām izveidot vārdu,
turklāt nu viņš var saskatīt arī izmēros mazākus burtus. «Burtus es
pazīstu. Mans mīļākais burts ir D, jo tas ir mans burtiņš,» ar
savām zināšanām palepojas Dmitrijs un mazliet kautrīgi pajautā,
kāds ir mans vārds. Ņina paslavē, ka viņam ir arī ļoti laba atmiņa:
«Viņš jau no galvas zina visas pasakas, kuras viņam lasām priekšā.
Kad ejam uz veikalu, viņš vienmēr atgādina, ka uz viņu var
paļauties un, ja vecmāmiņa kaut ko aizmirsīs, viņš atgādinās. Un
patiesi mums ir gadījušās situācijas, kad, tikai pateicoties Dimam,
veikalā neesam aizmirsuši nopirkt kaut ko ļoti būtisku. Un tad viņš
ir tik apmierināts, ka varējis būt noderīgs! Arī mājās viņš grib
palīdzēt, piemēram, gatavot ēst.»

Taujāts par mīļāko ēdienu, Dima kautrīgi nosaka, ka viņam
garšo piparkūkas, un mamma papildina, ka agrāk viņš ēdis visu, bet
tagad jau dēlam izveidojusies sava gaume. «Gribu kaut ko
neparastu!» tā mēdzot teikt Dima, kad ar viņu pakonsultējas, ko
gatavot vakariņās.

«Varbūt Dima nekad nestaigās kā citi bērni, veselie, bet arī
speciālisti mums ir devuši cerību. Tātad mums ir iespēja – viņš var
staigāt!» teic Ija, piebilstot – lai cik grūti būtu, viņa tiešām
tic, ka Dimam var palīdzēt. «Reizēm man ir ļoti smagi. Ļoti. Taču
Dima man dod spēku – viņš grib varēt, tāpēc vispirms ir jāvar man,»
nosaka mamma. 

Tiesa gan – nereti tā varēšana atduras pret līdzekļu trūkumu.
Nauda nepieciešama daudziem sīkumiem, kas var veicināt zēna
attīstību, līdzekļi vajadzīgi arī zālēm, taču pašlaik lielākā summa
nepieciešama, lai nodrošinātu pavadoņa uzturēšanos sanatorijā.
«Mūsu Dimkam maijā paredzēta gūžas operācija. Tā ir plānveida,
tādēļ būs bez maksas. Pēc tās nepieciešams rehabilitācijas periods
sanatorijā, un arī tā būs par brīvu. Tiesa gan – tikai Dimam, taču
viņš viens nav spējīgs tikt galā, tādēļ noteikti jābūt pavadonim,
kas par viņu ikdienā var parūpēties. Bet pavadonim par sanatorijā
pavadīto laiku jāmaksā pašam. Mums nav tādas naudas,» asarām acīs
teic vecmāmiņa. Turklāt rudenī atkal Dimam būtu iespēja
atveseļoties sanatorijā, un atkal būs nepieciešami līdzekļi, lai ar
zēnu kopā var būt arī kāds no ģimenes.