18.7 °C, 5.8 m/s, 83.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāMarijas kundzes dzīvē laicīgais un garīgais iet roku rokā
Marijas kundzes dzīvē laicīgais un garīgais iet roku rokā
31/03/2013

«Tuvākā baznīca mums bija deviņu kilometru attālumā, un katru svētdienu – visbiežāk basām kājām – mērojām šo ceļu, lai piedalītos dievkalpojumā. Tā bija svēta diena, ko es pat kā mazs bērns gaidīju visu nedēļu. Var jau būt, ka Latgalē tās ticības lietas bija stingrāk ieaudzinātas ģimenē, bet es labi atceros – cik nu man kā bērnam tā saprašana bija –, ka jau tolaik gribēju līdzināties Dievmātei. Tas man bija tāds svēts paraugs, uz ko tiekties. Gribējās cilvēkiem labu darīt,» šodien atzīst Romas katoļu katedrāles Svētdienas skolas vadītāja Marija Ruščaka.

Kristīne Langenfelde

«Tuvākā baznīca mums bija deviņu kilometru attālumā, un
katru svētdienu – visbiežāk basām kājām – mērojām šo ceļu, lai
piedalītos dievkalpojumā. Tā bija svēta diena, ko es pat kā mazs
bērns gaidīju visu nedēļu. Var jau būt, ka Latgalē tās ticības
lietas bija stingrāk ieaudzinātas ģimenē, bet es labi atceros – cik
nu man kā bērnam tā saprašana bija –, ka jau tolaik gribēju
līdzināties Dievmātei. Tas man bija tāds svēts paraugs, uz ko
tiekties. Gribējās cilvēkiem labu darīt,» šodien atzīst Romas
katoļu katedrāles Svētdienas skolas vadītāja Marija
Ruščaka.

Marijas kundze – tieši tā viņu uzrunā vairums cilvēku – februārī
nosvinēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu. Mīļa mamma, omīte un
nu jau arī vecvecmamma. Taču viņas ikdiena gan krasi atšķiras no
tūkstošiem citu mīlošo omīšu dzīves ritma – viņa joprojām turpina
kalpot baznīcai. «Vienu mirklīti – es tūliņ paskatīšos savā
plānotājā. Rīt man te pāris tikšanās ir, bet gan jau mēs laiku
sarunai atradīsim,» telefonsarunā laipni nosaka Marijas kundze. Lai
arī viņas tiešais pienākums ir Svētdienas skolas vadīšana, tie,
kuri viņu pazīst, droši teiks, ka visus šos gadus viņa ir bijusi
bīskapa Antona Justa labā roka. Ja kas baznīcā notika, tas notika
arī ar Marijas ziņu. «Ir jau mācītājam savs sekretārs, bet, ja
zvana man, tad, protams, es neatteikšu un tās lietas nokārtošu. Un
ko kārtot mums te ir daudz,» atzīst Marijas kundze. Piemēram, mūsu
sarunas laikā viņai jānokārto žalūziju iegāde katedrāles Katehēzes
centram, kur rāda arī filmas uz lielā ekrāna, bet saule spīd logos,
un tas traucē pilnvērtīgi skatīties rādīto. «Tā mēs te izlīdzamies
ar kādu paladziņu, bet tagad esam nobrieduši nopirkt žalūzijas.
Apstaigāju veikalus, uzzināju cenas, tagad zvana no viena
internetveikala, bet, nē, paldies, mēs no viņiem nepirksim, tur tā
cena vienam gabalam ir par pieciem latiem lielāka, nekā man tepat
Jelgavas veikalā piedāvā,» rēķina Marijas kundze. Viņa atzīst, ka
laicīgā un baznīcas dzīve viņai ir nešķiramas – tās viena otru
papildina.

Jūsu lielākā mūža daļa tomēr ir pagājusi padomju gados,
kad, kā mēs zinām, baznīca, Dievs un ticība tika izskausta. Vai jūs
kā ticīgs bērns no Latgales izjutāt šos ierobežojumus?

Manas Dievmātes man noteikti pietrūka. Tētis nomira, kad man bija
tikai 13 gadi, vēlāk mamma ar mums, pieciem bērniem, pārcēlās uz
Jelgavas pusi, bet es katru vasaru braucu uz Latgali pie tēta kapa
– protams, ceļa malā tās stiklotās mājiņas ar balto krustu un manu
Dievmāti vairs nebija, bet es katru reizi tur piestāju, jo man tā
vieta bija svēta. Tās bija manas bērnības atmiņas – es eju basām
kājām uz baznīcu un apstājos pie stiklotās svētvietas ceļa malā,
kur bija uzstādīta mana Dievmāte… Bet tajā pašā laikā – es taču
nedzīvoju bez ticības! Svarīgākais jau ir tava iekšējā sajūta. Mēs
ar vīru 1955. gadā šajā pašā Jelgavas katoļu baznīcā arī
salaulājāmies.

Un neviens tam šķēršļus nelika?
Mēs jau nebijām partijā – it kā ne no viena baidīties nevajadzēja,
bet, protams, ka darījām to piesardzīgi. Vispirms, kā pieņemts,
zaksā sarakstījāmies un tad kādā darba dienas vēlā vakarā devāmies
kājām uz baznīcu laulāties… Šodien jau tas notiek citādāk –
piebrauc lepni limuzīni pie baznīcas, bet mums galvenais bija
solījums Dievam, nevis sevis parādīšana citiem. Labi atceros, kā ar
visu savu garo balto plīvuru vīram zem rokas kājām gāju cauri Raiņa
parkam uz baznīcu – mums tas svētums bija svarīgs. Krāšņumam nebija
nozīmes. Pēc tam savā pieticīgajā istabiņā pretim tagadējai Valsts
ģimnāzijai pasēdējām – tādu kāzu svinību nebija. Vēlāk gan kāds
bija padzirdējis, ka mēs baznīcā laulājušies, un vīru pat sauca uz
partijas komiteju…

Uz Aglonu jūs arī tolaik devāties, neskatoties uz to, ka
kādam tas varētu nepatikt.

Tas jau bija agrāk, kad mēs Latgali vēl nebijām pametuši. Līdz
Aglonai bija kilometri 40. Darba nedēļas vidus, zinājām, ka kājām
tādā pūlī iet neviens mums neļaus – būs pārāk uzkrītoši. Kāds bija
sarunājis smago kravas mašīnu – mēs sasēdāmies pilns kuzavs un
nakts melnumā braucām uz Aglonu. Bijām tikai kādus desmit
kilometrus nobraukuši, kad mūs apturēja milicija… Noturēja mūs
līdz pusdienlaikam, visādi jautājumi: kur, ko, kāpēc? Nākamā taču
darba diena bija – padomju cilvēkam jāstrādā! Visi nobijušies un,
tiklīdz mūs atlaida, bija gatavi doties atpakaļ uz mājām. Es gan
pateicu stigru nē: «Jūs varat darīt, ko gribat, bet es eju uz
Aglonu.» Tā es arī devos 30 kilometru ceļā kājām. Protams, kad
sasniedzu Aglonu, galvenos notikumus jau biju nokavējusi, bet man
bija tā iekšējā sajūta, ka man jābūt tur. Un tas jau ir
galvenais.

Bērnībā deviņus kilometrus uz baznīcu gājāt, šodien pie
jums mazos jelgavniekus uz Svētdienas skolu droši vien visbiežāk ar
mašīnu atved…

Es dažreiz tā pasēžu un pavēroju viņus – daļa jau knosās nodarbību
laikā, nevar beigas sagaidīt. Nu, nezinu – mēs toreiz katru vārdu
tvērām, sēdējām kā štiki, zinājām, ka bez Dieva ziņas ne mats no
galvas nenokrīt. Mūsu Svētdienas skolu pa šiem gadiem simtiem bērnu
beiguši, bet – cik no viņiem mēs vēlāk, gadiem ejot, regulāri
redzam baznīcas dievkalpojumos? Tava ticība nevar būt Svētdienas
skolas nodarbības vai baznīcas dievkalpojuma garumā – tai ir jābūt
tavai dzīvei.

Jūsu ikdiena ir palīdzēt tiem, kuriem dzīve nav tik viegla
– vai jūs redzat, ka tas devums tiek novērtēts?

Ir jau visādi. Mēs regulāri zupas virtuvē barojam trūkumā
nonākušos. Un nāk te dažādi cilvēki – kārtīgi pensionāri, kuriem ar
iztikšanu grūti, bezpajumtnieki, ir arī tādi, kuriem deguns
sarkans… Bet viņi visi ir cilvēki, tādi paši kā es – es nevienu
nedrīkstu turēt zemāk par sevi. Dievs mūs visus ir radījis
vienlīdzīgus. Priecājies, ja tev ir ko dot citam – tā ir lielākā
dāvana, ko personīgi es varu saņemt. Man pat nevajag pateicību par
savu darbu – jau tas vien, ka esmu kādam palīdzējusi, sniedz tik
labu sajūtu! Dažkārt es neizprotu tos cilvēkus, kas var nenovērtēt
to, ka viņiem tiek dots. Tā pati mūsu zupas virtuve – atveram
durvis, pirms izsniegt maltīti, un cilvēki jau drūzmējas. Mēs, kā
ierasts, noskaitām lūgšanu, pirms sākt izsniegt zupu, bet tad
pēkšņi kāda kundzīte sākt klaigāt: «Es biju pirmā rindā! Kur jūs
lienat man priekšā!» Tik skaļi un skandalozi! Es pieeju pie viņas
un saku: «Ārā ir tik skaista un saulaina diena, un jūs taču zināt,
ka zupas pietiks visiem, neviens nekad no šejienes tukšā nav
aizgājis.» Un cilvēks nomierinās – cik maz vajag, lai nodzēstu to
uguni… Es nezinu, kāpēc, bet mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi drūma,
pesimistiska, mēs neprotam priecāties par vienkāršām lietām.
Visapkārt var dzirdēt tikai «man, man, man…». Tāds egoisms,
materiālās vērtības tiek stādītas augstāk par cilvēka garīgo
pasauli. Cilvēks ir pieradis sūkstīties. Reiz kāda kundze bija pie
manis, lai žēlotos par savu dzīvi. Ziniet, viņa man teica, ka
dažkārt pat lamājas uz Dievu par to, ka viņš tik grūtu dzīvi
uzlicis.  

Bet vai jums šķiet, ka Dievs vienmēr ir
taisnīgs?

Es piekrītu, ka dažkārt mums ir grūti izskaidrot Dieva gribu. Mēs
jautājam, kāpēc tā notiek tieši ar mani, vai es to esmu pelnījis?
Pavisam nesen Vircavas upītē zem ledus pagāja un noslīka mazs
puika… ārkārtīgi traģisks notikums. Vai tas jaunais zēns to bija
pelnījis? Es parasti tad spriežu tā: Dievs ar šo notikumu mums grib
kaut ko pateikt, parādīt tam cilvēkam, tai ģimenei vai visai
pasaulei. Varbūt caur šo nelaimi viņš paglābj pasauli no vēl
lielākas nelaimes…

Katoļi, luterāņi, baptisti… Šodien pasaulē ir tik
daudz dažādu konfesiju, bet Dievs taču ir viens.

Jā, Dievs ir viens, un tas ir cilvēks, kurš ticību pārvērš dažādās
konfesijās, bet Dievs ir un paliek viens. Un es šajā procesā nekā
slikta nesaskatu – tas ir tāpat kā ģimenē bērni: visi mīļi, bet tik
dažādi. Arī mūsu ģimenē vairums ir katoļu, taču viena bērna ģimene
ir luterāņi. Arī man pašai nav nekādu aizspriedumu aiziet un palūgt
Dievu, piemēram, Annas baznīcā. Jo es taču zinu, ka Dievs ir
viens.

Bet tomēr jūs esat katoliete. Kas katoļiem ir tāds, kas
jums šķiet pieņemamāks nekā citās konfesijās?

Katoļiem ir grēksūdzes, un man šķiet, ka bez tām ticība nav
iedomājama. Grēku nožēlošana, grēku atlaišana – tas ir tāds ļoti
personisks brīdis, kad cilvēks kļūst tīrāks Dieva un savā priekšā.
Var jau kāds tā vienkāršoti domāt – sastrādā grēkus, palūdz Dievam
piedošanu un… sāc no jauna. Bet, izsūdzot grēkus, tu apņemies
turpmāk negrēkot, tu apņemies savā un Dieva priekšā. Ja tu citiem
vari samelot, tad pats sev jau samelot nevar – savu sirdsapziņu
piemānīt nevar. Tu esi tik tīrs, cik tīra ir tava sirdsapziņa.

Vai Marijas kundze arī grēko?
Kā nu ne! Nu, pajautājiet paši sev, vai jūs vienmēr ar visu esat
apmierināti? Vai jūs nekad nepakurnat, ka kaut kas nav labi? Arī
man gadās pakurnēt…

Kā jūs sagaidījāt neseno balto dūmu parādīšanos virs
Vatikāna?

Tajā brīdī, kad tika ievēlēts jaunais pāvests, mēs cēlāmies kājās
un aplaudējām. Tajā vakarā Katehēzes centrā bija Alfas kurss un mēs
visi sekojām līdzi notikumiem Vatikānā. Tiklīdz parādījās priecīgā
ziņa par pāvesta ievēlēšanu, mēs televizora priekšā visi
piecēlāmies kājās – tas bija svēts mirklis. Protams, galvenokārt
plašākas ziņas bija angļu un itāļu valodā, ko es gan nepārvaldu,
bet līdzās bija cilvēki, kas angliski saprot, tā ar tulka palīdzību
tie jaunumi pie mums arī nonāca.

Vai līdz ar jauno pāvestu Francisku gaidāt kādas
pārmaiņas katoļu dzīvē? Jau līdz viņa ievēlēšanai tika izteiktas
dažādas prognozes par to, kurš ieņems amatu, un tagad tiek
prognozēts, kas varētu mainīties.

Ziniet, ar tādām prognozēm ir tāpat kā ar laika apstākļiem –
si­noptiķi pro­gnozē, bet Dieviņš dara (pasmaida – red.). Arī par
pāvesta kandidatūrām bija dzirdamas visādas prognozes, bet Dievs
iecēla to, kuru viņš izraudzījās. Es nedomāju, ka kaut kas būtiski
var mainīties katoļu dzīvē – viss tāpat notiks pēc katehisma. Tā kā
pāvests pats nenāk no Eiropas, tad varbūt kādas nelielas izmaiņas
varētu notikt Eiropā, lai Eiropa atmostos.

Jums šķiet, ka Eiropa ir aizmigusi?
Jā, ticības ziņā Eiropa šodien bišķiņ guļ.

Jūs gaidāt tādu kā augšāmcelšanos – tas būtu tā
likumsakarīgi vēl laikā pirms Lieldienām…

Kādreiz esmu par to domājusi un, jāatzīst godīgi, arī pati ceru uz
augšāmcelšanos, ja dzīves laikā ar saviem darbiem to būšu
nopelnījusi. Mūžīgo dzīvi sola katram no mums, jautājums tikai, vai
mēs to būsim nopelnījuši. Pati jau reiz piedzīvoju augšāmcelšanos –
1985. gadā mana dzīvība gandrīz izdzisa… atbrauca ātrie un teica,
ka viņiem šeit vairs nav ko darīt… Bet es atmodos. Kā lai es
nekalpoju Dievam, ja viņš man jau ir devis otru dzīvi?!

Cik jūsos šonedēļ savijas Lieldienas un Kristus
augšāmcelšanās svētki?

Tāpat kā viss laicīgais un garīgais manā dzīvē – ir gan lūgšanas un
dievkalpojumi, gan olu krāsošana. Vairāk es to izjūtu Ziemassvētku
vakarā, kad esmu vajadzīga gan savai baznīcai, gan savai ģimenei.
Un pēdējos gados es jau saku saviem baznīcas ļaudīm: piedodiet, bet
mani gaida mana ģimene… Lieldienās – tad to visu vairāk iespējams
apvienot, jo tas nav viens vakars, bet visa diena, kad var paspēt
gan baznīcā pasēdēt, gan ar ģimeni pabūt kopā.

Foto: Ivars Veiliņš