«Biznesā nekā apskaužama nav. Nepiederu pie cilvēkiem, kuru pašmērķis ir vienīgi naudas pelnīšana. Šajā ziņā reizēm rodas disharmonija, jo jebkura biznesa galvenais mērķis ir pelnīt. Pašu vairāk saista biznesa izveide kā tāda. Daudzie biznesā aizvadītie gadi ļāvuši uzkrāt nozīmīgu pieredzi, lai sevi varētu dēvēt par starptautiskās klases speciālistu biznesa inženierijā. Zinu, kā strādā globālie procesi, ko citi nesaskata. Tas gandarī. Esmu kompānijas vadītājs, bet pašam tuvāks radīšanas process. Vadīt ne visai patīk, bet nekas cits neatliek.» Tā sarunu par autorūpnīcas projektu, autobusu komplektēšanu, biznesa un dzīves filozofiju aizsāk Aviācijas ielā topošās autorūpnīcas «Amo Plant» valdes loceklis un uzņēmuma «Ferrus» akcionārs Aleksejs Maslovs.
Anna Afanasjeva
Biznesa pieredzi esat uzkrājis kopš pārbūves laikiem. Satelīttelevīzijas sistēmu uzstādīšana, metāllūžņu laiks, traktoru komplektēšanas uzņēmums «Ferrus», tagad autorūpnīca. Pēc katra posma esat nonācis jaunā, augstākā līmenī. Kādas bijušas galvenās dzīves mācības, ko esat guvis?
Kad valsts juka, kļuva skaidrs, ka jāmācās dzīvot no jauna. Bija augstākā izglītība, zināma pieredze darbā ar aviācijas tehniku. Lieliski sapratu, ka šīs zināšanas un pieredze vismaz tuvākajā laikā nevienam nebūs vajadzīgas. Sākām ar vienkāršām lietām. Uz sevi nevaram attiecināt stereotipu, ka deviņdesmito gadu sākumā nopelnītajai naudai ir apšaubāmas izcelsmes piegarša. Partneri, ar ko joprojām esam kopā, pirmo lielo naudu nopelnījām legālā ceļā, neko nevienam neesam atņēmuši, privatizējuši.
Metāllūžņi, traktori, autorūpnīca pieder pie evolūcijas posmiem: sasniedzot noteiktu līmeni un radot zināmus uzkrājumus nākamajam solim, vietā jānāk kam jaunam. Kad savienība izjuka, ražošanas uzņēmumiem tāpat kā tagad bija grūti laiki, bija pajukušas saimnieciskās sadarbības saites. Sākām šos sarautos posmus starp Kazahstānu, Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju, Latviju un citām valstīm atjaunot. Braucām uz rūpnīcām, centāmies izprast problēmu būtību. Kad pirmo reizi ieradāmies Minskas traktoru rūpnīcā, atklājās, ka sarežģījumi saistīti ar noieta un norēķinu problēmām Eiropā un ASV. Devāmies uz attiecīgajām valstīm tās risināt.
Ceļš no metāllūžņiem līdz traktoriem bija loģisks. Lai paši saņemtu naudu par metalurģiskajiem kombinātiem par piegādātajiem lūžņiem, palīdzējām risināt norēķinu problēmas ar pārkausētā metāla pircējiem, arī traktoru rūpnīcām. Savukārt tās bremzēja tās pašas norēķinu problēmas. Izmantojot dažādus paņēmienus šķetinājām savstarpējo norēķinu ķēdi. Vienlaikus secinājām, ka norēķini nav vienīgais, kas traktoru ražotājus bremzē. Izveidojām Rīgā savu traktoru centru, kur Minskas rūpnīcai piedāvājām atbilstoši tirgus vajadzībām pilnveidot tās produkciju, lai tālāk realizētu produktu, pēc kura ir pieprasījums. Tā sākām strādāt ar Somiju, Norvēģiju, Čehiju, Franciju, Spāniju.. Ražot to, kas ir nepieciešams, un tik daudz, cik vajadzīgs – tāds ir šodienas biznesa nosacījums.
Visi etapi ļāvuši iegūt neatsveramu pieredzi, bez kuras diez vai izdotos īstenot autorūpnīcas projektu, kur sākotnēji daudz neloģiskā bija. Bet galvenais, ko iemācījos – runāt ar cilvēkiem. Tas, vai partneri tevi saprot un tu saproti viņus, vai spējam runāt vienā valodā, jebkurā biznesā ir būtisks veiksmes faktors.
«Amo Plant» autorūpnīca laikam ir dzīves galvenais projekts. Ja sākumā zinātu, kam nāksies iziet cauri, varbūt no tā atteiktos?
Jā, bijuši brīži, kad rokas nolaidušās. Pastāv robeža, cik lielu psiholoģisko un fizisko slodzi katrs spēj izturēt. Projekts ir sarežģīts. Rūpnīcu finansē no Maskavas budžeta, katrs solis jāsaskaņo, lēmums – jāpamato. Arī Maskavai tas ir netipisks projekts. Arī turienes amatpersonas tāpat kā mēs visam pirmo reizi gāja cauri. Kā cilvēkam no biznesa vides, projekta laikā nācies apgūt nerakstītos ierēdņu vides noteikumus.
Liela nozīme bijusi autorūpnīcas akcionāru savstarpējai kooperācijai. Ne tikai paši, arī Jelgavas domes vadība kā mazākumakcionārs vairākkārt devusies uz Maskavu, ieguldījusi savu artavu projekta tālākajā virzībā. Ar rūpnīcu saistītā dokumentācija, kas līdz šim tapusi, aizņemtu pieklājīgu skapi – tik daudz aprēķinu un pamatojumu vēl pirms praktiskās virzības bija izstrādāts!
Kā īsti sanāca, ka rīdzinieku īstenotu un Maskavas finansētu autorūpnīcu būvē Jelgavā?
Pats pirmo reizi par to presē izlasīju, Maskavas pārstāvji bija ieminējušies par RAF atdzīvināšanu. Nodomāju, ka tā ir utopija. «Ferrus» tolaik strādāja ar Vladimiras traktoru rūpnīcas produkcijas pielāgošanu rietumu tirgum. To zināja Krievijas vēstniecībā. Saņēmu piedāvājumu iesaistīties autorūpnīcas projektā. Atteicos. Kad nākamreiz Maskavas delegācija ieradās Rīgā, atkal uzaicināja tikties ar ministru Jevgēniju Panteļejevu. Viņš kā cilvēks ļoti iepatikās un pārliecināja mūs pamēģināt.
Maskavai bija vienalga, kur rūpnīcu būvēt. Izspriedām, ka Rīga rūpnīcai nebūs īstā vieta. Vilināja gan uz Ventspili un Liepāju, gan Daugavpili, bet nolēmām atbraukt uz Jelgavu, te tomēr bija RAF. Jelgavas pašvaldība tolaik jau bija sākusi domāt par infrastruktūru, domē priecājās par projekta iniciatīvas grupu, uzreiz jutām atsaucību. Tiesa, pirmo reizi teritorija atstāja drūmu iespaidu, kaut kas purvam līdzīgs likās. Vienu gan tolaik stingri pateicām: ar RAF atjaunošanu nenodarbosimies. Mūsu mērķis bija jauna rūpnīca ar mūsdienīgu koncepciju.
Autorūpnīcas būve salīdzinājumā ar sākotnējām iecerēm būtiski aizkavējusies. Kā veicas pašlaik?
Aizķeršanās ar rūpnīcas būvniecību vairs nav gaidāma, tā notiek pēc grafika. Protams, zināms risks pastāv: neviens nevar pateikt, cik ilgi turpināsies krīze un kad būtu optimālākais laiks ražošanas sākšanai. Savā ziņā krīze nāk arī par labu, jo paver iespējas. Pirms krīzes ar tāda maza uzņēmuma jaudām un resursiem produkciju daudz grūtāk būtu bīdīt tirgū un tajā noturēties. Tagad veselas nozares krīt, ASV autobūve ir uz bankrota robežas, rūpnieki pārskata ekonomiskās darbības un ražošanas modeļus… Autorūpniecība jau kopš Forda laikiem orientējusies uz masveida produkciju, uz konveijeru. Tagad šī koncepcija sevi ir izsmēlusi – daudz produkcijas nevienam vairs nevajag.
Redzam, ka «Amo Plant» šajā laikā spēj radīt savu, konkurētspējīgu modeli. Nākotnes uzņēmumam jābūt kompaktam un elastīgam, jāorientējas uz reālām vajadzībām, nevis pastāvīgi pieaugošu pieprasījumu, kas agrāk vai vēlāk nozīmē strupceļu. Esam secinājuši, ka klients par izstrādājumu ir gatavs maksāt vairāk, ja pretī saņem nevis masveida produktu, bet tieši sev nepieciešamo. Piemēram, neliela firma veic preču piegādi un šim nolūkam tai nepieciešama nevis mašīna kā tāda, bet biznesam piemērota.
Lielāku uzmanību pievērsīsim paša izstrādājuma filozofijai. Ne velti noslēdzām līgumu ar Holandes kompāniju «DHL» par autobusu komplektēšanu. Šī produkcija ļaus atvieglot transporta problēmu. Latvija sabiedriskā transporta izmantošanā atpaliek, pie mums pārvadājumiem izmanto daudz mikroautobusu, kā vecās Eiropas valstīs nav.
Būtiski, ka mezglus autobusa komplektēšanai saņemsim ne vien no Holandes, bet organizēsim to izgatavošanu uz vietas. Ap pussimts citu uzņēmumu varēsim iesaistīt un dot tiem darbu. Tas ir galvenais ieguvums. Ja veiktu tikai komplektēšanu, sausais atlikums nebūtu tik liels.
No Jelgavas un apkaimes metālapstrādes uzņēmums «Geor» ir līmenī, Holandes partneri tur jau pabija, bija apmierināti arī ar krāsošanas kvalitāti. Ozolnieku uzņēmumā «Elks» esam bijuši, ar radiatoru ražotāju «AKG» sadarbosimies. Potenciāls ir Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcā. Kaut arī Latvija nav liela, tomēr tagad jātaupa uz visu, arī loģistiku. Tāpēc netālu no rūpnīcas gribētu redzēt to apkalpojošo uzņēmumu klāsteri. Komplektējošo daļu izgatavotājus neatkarīgi, kurā reģionā tie pašlaik atrodas, gan stratēģiski, gan izmaksu dēļ izdevīgāk sapulcēt vienuviet. Tie varētu izvietoties biznesa parkā RAF teritorijā. Arī Jelgava no tā tikai iegūtu.
Kā starptautiska mēroga menedžerim jums ir plašāk skatījums uz lietām. Kādas ir jūsu prognozes par krīzes tālāko gaitu?
Krīzi izraisījis nopietns līdzsvara trūkums starp saražotajām vērtībām un apgrozībā laistās naudas daudzumu, dzīšanās no naudas taisīt jaunu naudu. Tagad atkarīgs, vai un kā uzpūsto naudas burbuli izdosies norakstīt kā neesošu un dzīvi sākt no tīras lapas, ievērojot līdzsvara proporcijas. Tas prasīs divus trīs gadus un ne visās valstīs noritēs vienlaicīgi. Valstis ar dabas bagātībām izdzīvošanai piemērotas vairāk. Bet visām jādomā, uz ko tās orientēsies pēc krīzes. Arī Latvijai. Patēriņa modelis, kāds mums bija pirms tam, ir noiets etaps. Nevaram būt tikai naudas vergi vien.
Latvijai pēc brīvvalsts atjaunošanas faktiski nav bijis savas ekonomikas attīstības redzējuma.
Latvijas valdībai vispirms jānoformulē ilgtermiņa attīstības stratēģija. Tas jādara profesionāļiem. Politiķi to nespēs. Pašreizējā sistēma profesionāļiem neļauj tikt pie teikšanas. Vai nu Satversme jāmaina, vai jāsasniedz galējais punkts, lai beidzot saprastu, ka turpmāk tā vairs nevar. Kad sākas krīze, pieņemts, ka vienam drosmīgam cilvēkam vadības stūre jāpārņem savās rokās un jāuzņemas atbildība. Vai nu viss izdosies, vai pēc tam viņu nomētās ar akmeņiem.
Savā līmenī domātāja, harizmātisku, ar skaidru stratēģisko domāšanu, labām attiecībām ar rietumu un austrumu valstīm, nacionālā līdera īpašībām apveltītu personību, kas paceltos pāri pastāvošajām ambīcijām, neredzu. Politiķu vidū vispār nav apdāvinātu personu. Varbūt šis cilvēks tikai aug un mums jāgaida, kamēr tas notiks. Pieļauju, ka Latvijai no ārpuses nāksies pieaicināt profesionāļu komandu, kas, ja ne problēmas atrisinās, vismaz detalizētu koncepciju izstrādās. Tai jau vajadzēja būt.
«Amo Plant» līmenī, pieaicinot speciālistus no Krievijas, kur ir augstāks līmenis, savu stratēģiju jau izstrādājam. Kāpēc valdība, kam ir lielākas iespējas, to neveic? Liekas, šodienas līderi baidās noņemt savas maskas, aiz kurām slēpj dažādus gājienus, bet profesionālisma viņiem trūkst.
Kādu padomu par efektīvu vadības modeli pats dotu, ja kāds jums to jautātu?
Efektīvākais un kvalitatīvākais modelis darbojas biznesā – konkurence nepārtraukti liek par to domāt. Valsts pārvaldes modelis šajā ziņā par pārdesmit gadiem atpaliek. Visvairāk pārsteidz, ka politiķi un ierēdņi savu nozīmības statusu nemitīgi cenšas apliecināt ar materiāliem labumiem – prēmijām, mašīnām… Eiropā, pie kā piederam, tā nav. Ja būtu tādas pilnvaras, Ministru kabinetu noliktu uz citiem nosacījumiem: atstātu bez algas, toties ar lielām pilnvarām. Ja izvirzīto uzdevumu izdotos sasniegt, viņi varētu saņemt bonusus par rezultātu. Zinu, ka arī profesionāļu vidē atrastos cilvēki, kas kaut ko sasnieguši un būtu ar mieru strādāt konkrēta mērķa vārdā.
Vēl manā skatījumā Latvijai jāizmanto stratēģiskā tilta loma sadarbībai starp Eiropu un Krieviju. Pašu par savējo Krievijā vairs neuzskata, kā latvieti uztver, bet krievu attieksme pret Latviju ir ļoti laba. Visos laikos tāda bijusi, ja neskaita lietas, kas norakstāmas uz politiķu rēķina. Savukārt turienes tirgus paver tiešām lielas iespējas. Joprojām tur zina kādreizējos Latvijas brendus. Grēks to neizmantot! Šinī ziņā arī mūsu uzņēmums domā paplašināt darbības lauku, veicot informācijas apmaiņu. Jāsaprot, ka kontakti ar Krievijas apgabaliem jādibina atsevišķi, arī tur ir savas ambīcijas un specifika, bet visi vēlas sadarboties ar Eiropu un potenciāls ir liels.
Skaidrs, ka holandieši ar «Amo Plant» līgumu noslēdza tikai tāpēc, ka mums ir sadarbība ar Krieviju. Koncerna īpašnieks atzina, ka vienīgā iespēja, kā no tēva mantoto ražotni padarīt par pirmā piecnieka uzņēmumu, ir paplašināt noietu. Ar Eiropu vien tam ir par maz.
Joprojām biznesā esat kopā ar cilvēkiem, ar ko kopā puds sāls apēsts?
Ir divas grupas: akcionāri un menedžeri. Pie pirmajiem pieder cilvēki no Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta laikiem, ar ko sākām biznesu, kopējos vilcienu plackarta vagonos braucām.. Daži pievienojās no metalurģijas uzņēmumiem. Menedžeru jeb profesionālā līmeņa komanda ir salīdzinoši jaunāka. Kadrus atlasu pats, skrupulozs esmu. Svarīgi, lai uzņēmumam ir stiprs mugurkauls, noturīgs kodols bez būtiskām savstarpējām pretrunām, kas spēj konstruktīvi risināt jautājumus.
Vienmēr vispirms paši pret sevi esam bijuši prasīgi un pietiekami daudz darījuši. Arī pats kā izpilddirektors neesmu norobežojies, bet uzsvēris, ka rūpnīcas Tehniskās daļas vadītājs var rēķināties ar manām pamatprofesijas – inženiera elektroniķa – zināšanām. Zinu, cik daudz mūsdienu automobiļos ir elektronikas un cik tā svarīga, lai produkts būtu konkurētspējīgs. Pašam tuvāka ir rietumnieku uztvere. Holandes koncernā «VDL» neredzēju izpilddirektora Rini Vermullena (ar viņu parakstīju līgumu) kabinetu. Viņš pārsvarā cehos risina procesus, arī šofera viņam nav. Pašam arī ar vadītāja funkcijām vien nepietiek.
Trešais līmenis ir partneri. Saruna pēc līguma parakstīšanas ar «VDL» apstiprināja personīgo kontaktu nozīmi. Viņš atgādināja, ka parakstīto līgumu kā apdrošināšanas polisi noliks atvilknē un neviens tam īpašu uzmanību nepievērsīs. Toties spēkā paliks abu uzņēmuma vadības pārstāvju savā starpā noslēgtā nerakstītā vienošanās. R.Vermullens lika saprast, ka līguma nebūtu, ja mūsu starpā nebūtu izveidojusies cilvēciskā saikne.
Darbiniekiem allaž uzsveru, cik daudz atkarīgs tieši no savstarpējām attiecībām. Reizēm redzu, ka cilvēkam šajā jomā nekas nesanāk, esam ieviesuši pat savu terminu – «vremenno godnij čelovek». * Jā, darbinieku vidū gadās tādi, kas sevi pieskaita pie krutajiem, bet būtībā ne tuvu tādi nav un līdz galam nespēj atrast savu īsto vietu, nodrošināt adekvātu atdevi. Dabiskās atlases procesā viņi atsijājas.
Nesen veicu uzņēmuma menedžeru ekspresdiagnostiku. Ieguvu interesantus rezultātus. Izrādījās, intuitīvā līmenī darbiniekus esmu atlasījis pēc savstarpēji papildinošām iezīmēm – esmu izvēlējies cilvēkus, kam ir iezīmes, kādu nav pašam. Kad viens darbinieks papildina otru, izpaliek iekšējie konflikti, nav savstarpējās berzes un komanda strādā ar maksimālo atdevi.
Kāda ir jūsu darba diena?
Tā iedalāma divās daļās: darbs uz vietas un komandējumi. Atvaļinājumā piecus gadus neesmu bijis. Esot Latvijā, ritms ir standartizēts. Dienā sistēmiski risinu operatīvos jautājumus. Darbā parasti ierodos ap desmitiem. Ceļos agri, bet pirms darba svarīgas fiziskās aktivitātes – skriešana, braukšana ar velosipēdu, kā kuro reizi. Tās ir vienīgais veids, kā uzpildīt savas baterijas, jo slodze, sevišķi psiholoģiskā, ir liela. Savulaik kāds akadēmiķis man iemācīja šo dzīves formulu: lai sekmīgi strādātu, noteikts laiks jāvelta organisma rekreācijai. Pie tās arī pieturos. Pie reizes pārdomāju dienā risināmos jautājumus.
Darbā esmu līdz pusdeviņiem, deviņiem vakarā. Pēc sešiem, kad darbiniekiem darbdiena beigusies, varu ķerties pie radīšanas procesa – idejām, risinājumu apsvēršanas, kam darba laikā neiznāk pievērsties.
Apmēram pusi laika atrodos komandējumos. Pēdējos gados tie pārsvarā saistīti ar Maskavu, autorūpnīcas projektu. Lai uzturētu tirgu un attiecības tajā, esmu braucis arī uz Āfrikas valstīm, kur «Ferrus» piegādā traktorus. Ārvalstu komandējumi nozīmē intensīvu darba ritmu – viena tikšanās seko nākamajai plus pārbraucieni. Ļoti piekūstu. Sevišķi Maskava kā lielpilsēta pašu enerģētiski izsūc. Tā nekādā ziņā nav mana pilsēta, arī turienes cilvēki pie tādiem nepieder. Piektdienu vakaros, kad pēc nedēļas darba atgriežos Latvijā, jūtos patiešām laimīgs. Bet bez komandējumiem neiztikt, viss autorūpnīcas projekts uz tiem bāzējas.
Kā raksturotu savu dzīvesveidu?
Kā pietiekami askētisku un pieticīgu. Neizmantoju visus līgumā fiksētos labumus – nelidoju biznesa klasē, Maskavā nedzīvoju viesnīcā. Tās vietā Maskavā ir pieticīgs dzīvoklis. Neko sliktu nesaskatu sabiedriskā transporta izmantošanā. Arī dārgi restorāni nesaista. Neesmu cilvēks, kam patīk vērienīgi žesti. Jā, netrūkst cilvēku, kas aicina uz sabiedrības krējuma saietiem, bet pats ģenētiski neesmu tiem piemērots. Ir pasākumi, uz kuriem jāierodas, bet tajos nejūtos īsti savā ādā. Reizēm līdzi ņemu cilvēkus ar līdzvērtīgu dzīves uztveri, lai laiks paietu saturīgāk. Tusēšana tusēšanas dēļ ir lieka laika izšķiešana. Labāk laiku pavadu darbā.
Pašam tuvāks Rietumu stils, kad pietiekami nodrošināti cilvēki savu turību klaji nedemonstrē, kā tas raksturīgs pie mums, sevišķi austrumu mentalitātei. Man nepatīk tērēt naudu tam, lai citiem pierādītu, ka piederu pie nodrošinātā slāņa. Tā kā ritms ir nežēlīgs, ievēroju savu režīmu. Lai uzkrātu spēkus, cenšos atpūsties, izgulēties, sekoju veselībai. Nekā pārcilvēciska.
Aizņemtiem cilvēkiem ģimene, sevišķi sieva, kalpo par stipro aizmuguri. Vai arī jums tā ir?
Tā kā daudzus gadus atrodos priekšējās līnijās, pašam nav laika klasisko ģimenisko attiecību veidošanai. Lielāko daļu dzīves pavadu darbā, komandējumos. Esmu pateicīgs, ka sieva Natālija vairāk kā 20 gadu nodrošina aizmuguri. Nezinu, kāds būs tālākais liktenis, bet skaidrs: ja nebūtu šīs aizmugures sajūtas mājās, būtu daudz grūtāk. Kad dienā bijušas vairākas tikšanās, mājās pārrodies pārguris, vairs nav spēka domāt par attiecību uzturēšanu, nav laika sarunām. Sievietei tas nav viegli, tā nav piemērotākā dzīves kvalitāte…Bet lielai daļai biznesa cilvēku tā ir. Darbs prasa upurus. Ja reiz esmu izvēlējies šo ceļu, tam jāvelta visi spēki un jāpakārto pārējās intereses.
Ir paveicies, ka esmu uzaicināts autorūpnīcas projektā. Tas ne vien nogurdinājis, bet arī uzlādējis. Esmu savests kopā ar cilvēkiem, ar ko citādi diezin vai būtu saticies. Pēdējos gados dzīve bijusi pietiekami vienveidīga un tajā pašā laikā – interesanta. Ja nebūtu projekta, varbūt kā pārējie šos gadus būtu pelnījis naudu kaut vai nekustamā īpašuma darījumos. Bet nauda nav mans pašmērķis, lielākais kapitāls ir manas smadzenes, zināšanas. Tās ir vērtības, ko neietekmē inflācija un krīzes.
Šajā laikā Maskavā pabeidzu Tautsaimniecības akadēmijas IBM topmenedžeru kursu. Gandarī, ka bija iespēja smelties zināšanas no augstas raudzes korifejiem, kuru skaits arī Krievijā samazinās. Un kur vēl prieks par to, ka ar dažiem izveidojušās cilvēciskās saiknes. Tā ir laime, jo ar gadiem cilvēkam augšanas iespējas sašaurinās. Daudz kas ir zināms, mazāk jaunu nianšu parādās. Gandarī, cik daudz esmu guvis no diskusijām ar viesprofesoru Knoringu, kuram fantastiska zināšanu bagāža uzkrāta, tostarp par vadīšanu kā mākslu nevis mehānisku menedžmentu. Pats pie viņa principiem pieturos un pārliecinos, ka tie patiešām darbojas. Diemžēl viņš aizgāja, nepaspēja atbraukt uz Latviju. Ja vien veselība ļaus, vēl ir lietas, ko gribu apgūt.
Ko dara abi nu jau pieaugušie bērni?
Meita joprojām nodarbojas ar modeļu biznesu, kursē starp Franciju un Itāliju. Kā jebkuru tēvu nodarbina rūpes par viņas nākotni, modeļu bizness īsti nepatīk. Tomēr viņa ir pieaugusi, 26 gadi, ir iemācījusies neatkāpties no saviem principiem, lai neciestu pati un veselība. Tas savā ziņā bremzē karjeru, bet kā tēvu priecē. Viņa pati, būdama radoša personība, izvēlējusies šo ceļu un ielikt sevi citos rāmjos cilvēciski būtu grūti. Bieži tikties nesanāk, bet īsās tikšanās reizes ir pilnvērtīgas, kā līdzīgs ar līdzīgu no sirds izrunājamies.
Dēlu esmu centies piesaistīt savam biznesam, piedāvājis strādāt «Ferrus» cehā. Uzskatu, ka vecākiem jāpalīdz bērniem ar neuzbāzīgu padomu, jāpalīdz iegūt izglītība. Bet nav pieņemams modelis, kad bērns visu dabū gatavu. Pret draugu lūgumiem iekārtot uzņēmumā viņu bērnus, izturos noraidoši. Protams, tas nenozīmē, ka nevienu neesmu pieņēmis darbā, bet esmu piekodinājis, ka tēva nopelni uz dēlu nav attiecināmi un nekādas priekšrocības netiks piešķirtas. Protekcija nepatīkamu iespaidu vispirms uz pašu jauno cilvēku var atstāt un ne labākajā veidā ietekmē atmosfēru kolektīvā. Protams, gadījušies arī patīkami izņēmumi. Gadījumi, kad dēlus cenšas iekārtot darbā pāraudzināšanas nolūkā, pieder pie citas kategorijas.
Dēls augstskolā «Turība» studē juristu trešajā kursā. Patīk, ka viņš ir pietiekami patstāvīgs. Materiāli nepalīdzu, pats nopelna, strādādams vienkāršu darbu. Prieks, ka ir labs cilvēks, nezinu, kāds būs kā speciālists. Pagaidām par darbu uzņēmumā nedomā, ir izvēlējies savu ceļu. Būšu priecīgs, ja viņš nākotnē izvēlēsies turpināt manis aizsākto.
Vai klavieres vēl spēlējat?
Spēlēju, bet tikai sev. Mūzika tāpat kā svešvalodas nemitīgi prasa atsvaidzināt iemaņas. Tam pietrūkst laika, tāpēc draugiem nespēlēju. Mūzika dod iespēju ieiet sevī, pārslēgt domāšanu uz citu vilni. Priecājos, ka vecāki savulaik lika apmeklēt mūzikas skolu. Sākumā mācījos vijoļspēli, bet protests no paša puses bija tik liels, ka pametu. Līdz klavierēm pats nonācu, neraugoties uz aizņemtību peldēšanas treniņos.
Visu laiku esmu bijis pietiekami aizņemts, no dzīves baudām skolas laikā maz ko biju izbaudījis. Savā ziņā tas kā cilvēkam nācis par labu.
Savulaik kā mīļāko atpūtas vietu minējāt Latgali, Rāznas ezeru. Vai tagad domājat tāpat?
Tolaik īsi pirms tam pie ezera biju atpūties. Otrreiz tur vairs neesmu bijis, bet ļoti gribētos. Nesen divas dienas ar ZIL ģenerāldirektora Konstantīna Laptjevu un viņa sievu bijām divu dienu izbraucienā pa Lietuvu. Ir doma šovasar izrauties tādā pašā braucienā pa Latviju. Par redzēto pašam parasti paliek spilgti iespaidi, jo nežēlīgā darba ritma dēļ ceļojumiem neatliek laika. Līdz ar to uztveres sajūtas nav notrulinājušās.
Alekseja Maslova pieturzīmes
• Dzimis 1962.gadā Krasnojarskā. Sibīriešiem netipisks tēvavārds – Janovičs. Iespējams, dzimtas saknes no tēva puses meklējamas Latvijā, bet represiju tēma pēc tam, kad ģimene sāka šķetināt vecvectēva lietu un dabūja ciest, bija tabu.
• Pēc vidusskolas stājies lidotāju skolā, bet neizturēja mediķu atlasi. Tā vietā piedāvāts mācīties par aviācijas inženieri. Tā nonācis Rīgā. «Latvijā ierados apzinīgā vecumā un visu laiku kā pret otru dzimteni esmu izturējies un iemīlējis. Pat savā dzimtenē, Sibīrijā, vairs tik labi nejūtos».
• Pēc Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta beigšanas divus gadus pavadīja armijā Tālajos Austrumos, jūras karaspēka aviācijas daļā. Pēc tam atgriezās Rīgā.
• Specialitātei atbilstošu darbu atrast nevarēja. Pārbūves laikā pievērsās biznesam. Kopā ar kursabiedriem kā pirmie Rīgā uzstādīja satelīttelevīzijas sistēmas. Pirmo lielo naudu nopelnīja ar metāllūžņu realizāciju. Tā pati domubiedru grupa izveidoja traktoru komplektēšanas centru.
• Pirms pieciem gadiem iesaistījies autorūpnīcas «Amo Plant» projektā. 2006.gadā no Maskavas mēra Jurija Lužkova par tolaik izstrādāto vieglās kravas automašīnas modeli saņēmis Georgija Pobedonosca statueti.
• Vecāki pensionāri, dzīvo Maskavā.
• Uztur fizisko formu: peld, skrien, brauc ar velosipēdu.
• Dzīvo privātmājā, kas būvēta ģimenes vajadzībām un nepiederot pie biezajām būvēm.
*īslaicīgi derīgs cilvēks – no krievu valodas.
Foto: Ivars Veiliņš
«Sākumā «Amo Plant» autorūpnīcas projektam profesionāļus bija grūti piesaistīt, viņiem nebija icības. Arī pats sākumā ieceri uztvēru kā utopiju. Tāpēc ar Lielbritānijas speciālistu palīdzību ķēros pie projekta vizualizācijas, lai arī citi projektam noticētu un izdotos piesaistīt gudrus prātus. Tas nostrādāja,» atceras «Amo Plant» valdes loceklis un uzņēmuma «Ferrus» vadītājs Aleksejs Maslovs.
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 % 
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 %