18.5 °C, 2.7 m/s, 65.9 %

Pilsētā

Maslovs: «Nauda nav pašmērķis»
19/03/2009

«Biznesā nekā apskaužama nav. Nepiederu pie cilvēkiem, kuru pašmērķis ir vienīgi naudas pelnīšana. Šajā ziņā reizēm rodas disharmonija, jo jebkura biznesa galvenais mērķis ir pelnīt. Pašu vairāk saista biznesa izveide kā tāda. Daudzie biznesā aizvadītie gadi ļāvuši uzkrāt nozīmīgu pieredzi, lai sevi varētu dēvēt par starptautiskās klases speciālistu biznesa inženierijā. Zinu, kā strādā globālie procesi, ko citi nesaskata. Tas gandarī. Esmu kompānijas vadītājs, bet pašam tuvāks radīšanas process. Vadīt ne visai patīk, bet nekas cits neatliek.» Tā sarunu par autorūpnīcas projektu, autobusu komplektēšanu, biznesa un dzīves filozofiju aizsāk Aviācijas ielā topošās autorūpnīcas «Amo Plant» valdes loceklis un uzņēmuma «Ferrus» akcionārs Aleksejs Maslovs.

Anna Afanasjeva

«Biznesā
nekā apskaužama nav. Nepiederu pie cilvēkiem, kuru pašmērķis ir
vienīgi naudas pelnīšana. Šajā ziņā reizēm rodas disharmonija, jo
jebkura biznesa galvenais mērķis ir pelnīt. Pašu vairāk saista
biznesa izveide kā tāda. Daudzie biznesā aizvadītie gadi ļāvuši
uzkrāt nozīmīgu pieredzi, lai sevi varētu dēvēt par starptautiskās
klases speciālistu biznesa inženierijā. Zinu, kā strādā globālie
procesi, ko citi nesaskata. Tas gandarī. Esmu kompānijas vadītājs,
bet pašam tuvāks radīšanas process. Vadīt ne visai patīk, bet nekas
cits neatliek.» Tā sarunu par autorūpnīcas projektu, autobusu
komplektēšanu, biznesa un dzīves filozofiju aizsāk Aviācijas ielā
topošās autorūpnīcas «Amo Plant» valdes loceklis un uzņēmuma
«Ferrus» akcionārs Aleksejs Maslovs.

 

Biznesa
pieredzi esat uzkrājis kopš pārbūves laikiem. Satelīttelevīzijas
sistēmu uzstādīšana, metāllūžņu laiks, traktoru komplektēšanas
uzņēmums «Ferrus», tagad autorūpnīca. Pēc katra posma esat nonācis
jaunā, augstākā līmenī. Kādas bijušas galvenās dzīves mācības, ko
esat guvis?

Kad valsts juka, kļuva skaidrs, ka jāmācās
dzīvot no jauna. Bija augstākā izglītība, zināma pieredze darbā ar
aviācijas tehniku. Lieliski sapratu, ka šīs zināšanas un pieredze
vismaz tuvākajā laikā nevienam nebūs vajadzīgas. Sākām ar
vienkāršām lietām. Uz sevi nevaram attiecināt stereotipu, ka
deviņdesmito gadu sākumā nopelnītajai naudai ir apšaubāmas
izcelsmes piegarša. Partneri, ar ko joprojām esam kopā, pirmo lielo
naudu nopelnījām legālā ceļā, neko nevienam neesam atņēmuši,
privatizējuši.

Metāllūžņi, traktori, autorūpnīca pieder pie
evolūcijas posmiem: sasniedzot noteiktu līmeni un radot zināmus
uzkrājumus nākamajam solim, vietā jānāk kam jaunam. Kad savienība
izjuka, ražošanas uzņēmumiem tāpat kā tagad bija grūti laiki, bija
pajukušas saimnieciskās sadarbības saites. Sākām šos sarautos
posmus starp Kazahstānu, Baltkrieviju, Ukrainu, Krieviju, Latviju
un citām valstīm atjaunot. Braucām uz rūpnīcām, centāmies izprast
problēmu būtību. Kad pirmo reizi ieradāmies Minskas traktoru
rūpnīcā, atklājās, ka sarežģījumi saistīti ar noieta un norēķinu
problēmām Eiropā un ASV. Devāmies uz attiecīgajām valstīm tās
risināt.

Ceļš no metāllūžņiem līdz traktoriem bija
loģisks. Lai paši saņemtu naudu par metalurģiskajiem kombinātiem
par piegādātajiem lūžņiem, palīdzējām risināt norēķinu problēmas ar
pārkausētā metāla pircējiem, arī traktoru rūpnīcām. Savukārt tās
bremzēja tās pašas norēķinu problēmas. Izmantojot dažādus
paņēmienus šķetinājām savstarpējo norēķinu ķēdi. Vienlaikus
secinājām, ka norēķini nav vienīgais, kas traktoru ražotājus
bremzē. Izveidojām Rīgā savu traktoru centru, kur Minskas rūpnīcai
piedāvājām atbilstoši tirgus vajadzībām pilnveidot tās produkciju,
lai tālāk realizētu produktu, pēc kura ir pieprasījums. Tā sākām
strādāt ar Somiju, Norvēģiju, Čehiju, Franciju, Spāniju.. Ražot to,
kas ir nepieciešams, un tik daudz, cik vajadzīgs – tāds ir šodienas
biznesa nosacījums.

Visi etapi
ļāvuši iegūt neatsveramu pieredzi, bez kuras diez vai izdotos
īstenot autorūpnīcas projektu, kur sākotnēji daudz neloģiskā bija.
Bet galvenais, ko iemācījos – runāt ar cilvēkiem. Tas, vai partneri
tevi saprot un tu saproti viņus, vai spējam runāt vienā valodā,
jebkurā biznesā ir būtisks veiksmes faktors.

«Amo Plant» autorūpnīca laikam ir dzīves
galvenais projekts. Ja sākumā zinātu, kam nāksies iziet cauri,
varbūt no tā atteiktos?

Jā, bijuši brīži, kad rokas nolaidušās. Pastāv
robeža, cik lielu psiholoģisko un fizisko slodzi katrs spēj
izturēt. Projekts ir sarežģīts. Rūpnīcu finansē no Maskavas
budžeta, katrs solis jāsaskaņo, lēmums – jāpamato. Arī Maskavai tas
ir netipisks projekts. Arī turienes amatpersonas tāpat kā mēs visam
pirmo reizi gāja cauri. Kā cilvēkam no biznesa vides, projekta
laikā nācies apgūt nerakstītos ierēdņu vides noteikumus.

Liela nozīme bijusi autorūpnīcas akcionāru
savstarpējai kooperācijai. Ne tikai paši, arī Jelgavas domes vadība
kā mazākumakcionārs vairākkārt devusies uz Maskavu, ieguldījusi
savu artavu projekta tālākajā virzībā. Ar rūpnīcu saistītā
dokumentācija, kas līdz šim tapusi, aizņemtu pieklājīgu skapi – tik
daudz aprēķinu un pamatojumu vēl pirms praktiskās virzības bija
izstrādāts!

Kā īsti
sanāca, ka rīdzinieku īstenotu un Maskavas finansētu autorūpnīcu
būvē Jelgavā?

Pats pirmo reizi par to presē izlasīju,
Maskavas pārstāvji bija ieminējušies par RAF atdzīvināšanu.
Nodomāju, ka tā ir utopija. «Ferrus» tolaik strādāja ar Vladimiras
traktoru rūpnīcas produkcijas pielāgošanu rietumu tirgum. To zināja
Krievijas vēstniecībā. Saņēmu piedāvājumu iesaistīties autorūpnīcas
projektā. Atteicos. Kad nākamreiz Maskavas delegācija ieradās Rīgā,
atkal uzaicināja tikties ar ministru Jevgēniju Panteļejevu. Viņš kā
cilvēks ļoti iepatikās un pārliecināja mūs pamēģināt.

Maskavai bija vienalga, kur rūpnīcu būvēt.
Izspriedām, ka Rīga rūpnīcai nebūs īstā vieta. Vilināja gan uz
Ventspili un Liepāju, gan Daugavpili, bet nolēmām atbraukt uz
Jelgavu, te tomēr bija RAF. Jelgavas pašvaldība tolaik jau bija
sākusi domāt par infrastruktūru, domē priecājās par projekta
iniciatīvas grupu, uzreiz jutām atsaucību. Tiesa, pirmo reizi
teritorija atstāja drūmu iespaidu, kaut kas purvam līdzīgs likās.
Vienu gan tolaik stingri pateicām: ar RAF atjaunošanu
nenodarbosimies. Mūsu mērķis bija jauna rūpnīca ar mūsdienīgu
koncepciju.

Autorūpnīcas
būve salīdzinājumā ar sākotnējām iecerēm būtiski aizkavējusies. Kā
veicas pašlaik?

Aizķeršanās ar rūpnīcas būvniecību vairs nav
gaidāma, tā notiek pēc grafika. Protams, zināms risks pastāv:
neviens nevar pateikt, cik ilgi turpināsies krīze un kad būtu
optimālākais laiks ražošanas sākšanai. Savā ziņā krīze nāk arī par
labu, jo paver iespējas. Pirms krīzes ar tāda maza uzņēmuma jaudām
un resursiem produkciju daudz grūtāk būtu bīdīt tirgū un tajā
noturēties. Tagad veselas nozares krīt, ASV autobūve ir uz bankrota
robežas, rūpnieki pārskata ekonomiskās darbības un ražošanas
modeļus… Autorūpniecība jau kopš Forda laikiem orientējusies uz
masveida produkciju, uz konveijeru. Tagad šī koncepcija sevi ir
izsmēlusi – daudz produkcijas nevienam vairs nevajag.

Redzam, ka «Amo Plant» šajā laikā spēj radīt
savu, konkurētspējīgu modeli. Nākotnes uzņēmumam jābūt kompaktam un
elastīgam, jāorientējas uz reālām vajadzībām, nevis pastāvīgi
pieaugošu pieprasījumu, kas agrāk vai vēlāk nozīmē strupceļu. Esam
secinājuši, ka klients par izstrādājumu ir gatavs maksāt vairāk, ja
pretī saņem nevis masveida produktu, bet tieši sev nepieciešamo.
Piemēram, neliela firma veic preču piegādi un šim nolūkam tai
nepieciešama nevis mašīna kā tāda, bet biznesam piemērota.

Lielāku uzmanību pievērsīsim paša izstrādājuma
filozofijai. Ne velti noslēdzām līgumu ar Holandes kompāniju «DHL»
par autobusu komplektēšanu. Šī produkcija ļaus atvieglot transporta
problēmu. Latvija sabiedriskā transporta izmantošanā atpaliek, pie
mums pārvadājumiem izmanto daudz mikroautobusu, kā vecās Eiropas
valstīs nav.

Būtiski, ka mezglus autobusa komplektēšanai
saņemsim ne vien no Holandes, bet organizēsim to izgatavošanu uz
vietas. Ap pussimts citu uzņēmumu varēsim iesaistīt un dot tiem
darbu. Tas ir galvenais ieguvums. Ja veiktu tikai komplektēšanu,
sausais atlikums nebūtu tik liels.

No Jelgavas un apkaimes metālapstrādes
uzņēmums «Geor» ir līmenī, Holandes partneri tur jau pabija, bija
apmierināti arī ar krāsošanas kvalitāti. Ozolnieku uzņēmumā «Elks»
esam bijuši, ar radiatoru ražotāju «AKG» sadarbosimies. Potenciāls
ir Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcā. Kaut arī Latvija nav liela, tomēr
tagad jātaupa uz visu, arī loģistiku. Tāpēc netālu no rūpnīcas
gribētu redzēt to apkalpojošo uzņēmumu klāsteri. Komplektējošo daļu
izgatavotājus neatkarīgi, kurā reģionā tie pašlaik atrodas, gan
stratēģiski, gan izmaksu dēļ izdevīgāk sapulcēt vienuviet. Tie
varētu izvietoties biznesa parkā RAF teritorijā. Arī Jelgava no tā
tikai iegūtu.


starptautiska mēroga menedžerim jums ir plašāk skatījums uz lietām.
Kādas ir jūsu prognozes par krīzes tālāko gaitu?

Krīzi izraisījis nopietns līdzsvara trūkums
starp saražotajām vērtībām un apgrozībā laistās naudas daudzumu,
dzīšanās no naudas taisīt jaunu naudu. Tagad atkarīgs, vai un kā
uzpūsto naudas burbuli izdosies norakstīt kā neesošu un dzīvi sākt
no tīras lapas, ievērojot līdzsvara proporcijas. Tas prasīs divus
trīs gadus un ne visās valstīs noritēs vienlaicīgi. Valstis ar
dabas bagātībām izdzīvošanai piemērotas vairāk. Bet visām jādomā,
uz ko tās orientēsies pēc krīzes. Arī Latvijai. Patēriņa modelis,
kāds mums bija pirms tam, ir noiets etaps. Nevaram būt tikai naudas
vergi vien.

Latvijai pēc
brīvvalsts atjaunošanas faktiski nav bijis savas ekonomikas
attīstības redzējuma.

Latvijas valdībai vispirms jānoformulē
ilgtermiņa attīstības stratēģija. Tas jādara profesionāļiem.
Politiķi to nespēs. Pašreizējā sistēma profesionāļiem neļauj tikt
pie teikšanas. Vai nu Satversme jāmaina, vai jāsasniedz galējais
punkts, lai beidzot saprastu, ka turpmāk tā vairs nevar. Kad sākas
krīze, pieņemts, ka vienam drosmīgam cilvēkam vadības stūre
jāpārņem savās rokās un jāuzņemas atbildība. Vai nu viss izdosies,
vai pēc tam viņu nomētās ar akmeņiem.

Savā līmenī domātāja, harizmātisku, ar skaidru
stratēģisko domāšanu, labām attiecībām ar rietumu un austrumu
valstīm, nacionālā līdera īpašībām apveltītu personību, kas
paceltos pāri pastāvošajām ambīcijām, neredzu. Politiķu vidū vispār
nav apdāvinātu personu. Varbūt šis cilvēks tikai aug un mums
jāgaida, kamēr tas notiks. Pieļauju, ka Latvijai no ārpuses nāksies
pieaicināt profesionāļu komandu, kas, ja ne problēmas atrisinās,
vismaz detalizētu koncepciju izstrādās. Tai jau vajadzēja būt.

«Amo Plant» līmenī, pieaicinot speciālistus no
Krievijas, kur ir augstāks līmenis, savu stratēģiju jau
izstrādājam. Kāpēc valdība, kam ir lielākas iespējas, to neveic?
Liekas, šodienas līderi baidās noņemt savas maskas, aiz kurām slēpj
dažādus gājienus, bet profesionālisma viņiem trūkst.

Kādu padomu
par efektīvu vadības modeli pats dotu, ja kāds jums to
jautātu?

Efektīvākais un kvalitatīvākais modelis
darbojas biznesā – konkurence nepārtraukti liek par to domāt.
Valsts pārvaldes modelis šajā ziņā par pārdesmit gadiem atpaliek.
Visvairāk pārsteidz, ka politiķi un ierēdņi savu nozīmības statusu
nemitīgi cenšas apliecināt ar materiāliem labumiem – prēmijām,
mašīnām… Eiropā, pie kā piederam, tā nav. Ja būtu tādas
pilnvaras, Ministru kabinetu noliktu uz citiem nosacījumiem:
atstātu bez algas, toties ar lielām pilnvarām. Ja izvirzīto
uzdevumu izdotos sasniegt, viņi varētu saņemt bonusus par
rezultātu. Zinu, ka arī profesionāļu vidē atrastos cilvēki, kas
kaut ko sasnieguši un būtu ar mieru strādāt konkrēta mērķa
vārdā.

Vēl manā skatījumā Latvijai jāizmanto
stratēģiskā tilta loma sadarbībai starp Eiropu un Krieviju. Pašu
par savējo Krievijā vairs neuzskata, kā latvieti uztver, bet krievu
attieksme pret Latviju ir ļoti laba. Visos laikos tāda bijusi, ja
neskaita lietas, kas norakstāmas uz politiķu rēķina. Savukārt
turienes tirgus paver tiešām lielas iespējas. Joprojām tur zina
kādreizējos Latvijas brendus. Grēks to neizmantot! Šinī ziņā arī
mūsu uzņēmums domā paplašināt darbības lauku, veicot informācijas
apmaiņu. Jāsaprot, ka kontakti ar Krievijas apgabaliem jādibina
atsevišķi, arī tur ir savas ambīcijas un specifika, bet visi vēlas
sadarboties ar Eiropu un potenciāls ir liels.

Skaidrs, ka holandieši ar «Amo Plant» līgumu
noslēdza tikai tāpēc, ka mums ir sadarbība ar Krieviju. Koncerna
īpašnieks atzina, ka vienīgā iespēja, kā no tēva mantoto ražotni
padarīt par pirmā piecnieka uzņēmumu, ir paplašināt noietu. Ar
Eiropu vien tam ir par maz.

Joprojām
biznesā esat kopā ar cilvēkiem, ar ko kopā puds sāls
apēsts?

Ir divas grupas: akcionāri un menedžeri. Pie
pirmajiem pieder cilvēki no Rīgas Civilās aviācijas inženieru
institūta laikiem, ar ko sākām biznesu, kopējos vilcienu plackarta
vagonos braucām.. Daži pievienojās no metalurģijas uzņēmumiem.
Menedžeru jeb profesionālā līmeņa komanda ir salīdzinoši jaunāka.
Kadrus atlasu pats, skrupulozs esmu. Svarīgi, lai uzņēmumam ir
stiprs mugurkauls, noturīgs kodols bez būtiskām savstarpējām
pretrunām, kas spēj konstruktīvi risināt jautājumus.

Vienmēr vispirms paši pret sevi esam bijuši
prasīgi un pietiekami daudz darījuši. Arī pats kā izpilddirektors
neesmu norobežojies, bet uzsvēris, ka rūpnīcas Tehniskās daļas
vadītājs var rēķināties ar manām pamatprofesijas – inženiera
elektroniķa – zināšanām. Zinu, cik daudz mūsdienu automobiļos ir
elektronikas un cik tā svarīga, lai produkts būtu konkurētspējīgs.
Pašam tuvāka ir rietumnieku uztvere. Holandes koncernā «VDL»
neredzēju izpilddirektora Rini Vermullena (ar viņu parakstīju
līgumu) kabinetu. Viņš pārsvarā cehos risina procesus, arī šofera
viņam nav. Pašam arī ar vadītāja funkcijām vien nepietiek.

Trešais līmenis ir partneri. Saruna pēc līguma
parakstīšanas ar «VDL» apstiprināja personīgo kontaktu nozīmi. Viņš
atgādināja, ka parakstīto līgumu kā apdrošināšanas polisi noliks
atvilknē un neviens tam īpašu uzmanību nepievērsīs. Toties spēkā
paliks abu uzņēmuma vadības pārstāvju savā starpā noslēgtā
nerakstītā vienošanās. R.Vermullens lika saprast, ka līguma nebūtu,
ja mūsu starpā nebūtu izveidojusies cilvēciskā saikne.

Darbiniekiem allaž uzsveru, cik daudz atkarīgs
tieši no savstarpējām attiecībām. Reizēm redzu, ka cilvēkam šajā
jomā nekas nesanāk, esam ieviesuši pat savu terminu – «vremenno
godnij čelovek». * Jā, darbinieku vidū gadās tādi, kas sevi
pieskaita pie krutajiem, bet būtībā ne tuvu tādi nav un līdz galam
nespēj atrast savu īsto vietu, nodrošināt adekvātu atdevi. Dabiskās
atlases procesā viņi atsijājas.

Nesen veicu uzņēmuma menedžeru
ekspresdiagnostiku. Ieguvu interesantus rezultātus. Izrādījās,
intuitīvā līmenī darbiniekus esmu atlasījis pēc savstarpēji
papildinošām iezīmēm – esmu izvēlējies cilvēkus, kam ir iezīmes,
kādu nav pašam. Kad viens darbinieks papildina otru, izpaliek
iekšējie konflikti, nav savstarpējās berzes un komanda strādā ar
maksimālo atdevi.

Kāda ir jūsu
darba diena?

Tā iedalāma divās daļās: darbs uz vietas un
komandējumi. Atvaļinājumā piecus gadus neesmu bijis. Esot Latvijā,
ritms ir standartizēts. Dienā sistēmiski risinu operatīvos
jautājumus. Darbā parasti ierodos ap desmitiem. Ceļos agri, bet
pirms darba svarīgas fiziskās aktivitātes – skriešana, braukšana ar
velosipēdu, kā kuro reizi. Tās ir vienīgais veids, kā uzpildīt
savas baterijas, jo slodze, sevišķi psiholoģiskā, ir liela.
Savulaik kāds akadēmiķis man iemācīja šo dzīves formulu: lai
sekmīgi strādātu, noteikts laiks jāvelta organisma rekreācijai. Pie
tās arī pieturos. Pie reizes pārdomāju dienā risināmos
jautājumus.

Darbā esmu līdz pusdeviņiem, deviņiem vakarā.
Pēc sešiem, kad darbiniekiem darbdiena beigusies, varu ķerties pie
radīšanas procesa – idejām, risinājumu apsvēršanas, kam darba laikā
neiznāk pievērsties.

Apmēram pusi laika atrodos komandējumos.
Pēdējos gados tie pārsvarā saistīti ar Maskavu, autorūpnīcas
projektu. Lai uzturētu tirgu un attiecības tajā, esmu braucis arī
uz Āfrikas valstīm, kur «Ferrus» piegādā traktorus. Ārvalstu
komandējumi nozīmē intensīvu darba ritmu – viena tikšanās seko
nākamajai plus pārbraucieni. Ļoti piekūstu. Sevišķi Maskava kā
lielpilsēta pašu enerģētiski izsūc. Tā nekādā ziņā nav mana
pilsēta, arī turienes cilvēki pie tādiem nepieder. Piektdienu
vakaros, kad pēc nedēļas darba atgriežos Latvijā, jūtos patiešām
laimīgs. Bet bez komandējumiem neiztikt, viss autorūpnīcas projekts
uz tiem bāzējas.


raksturotu savu dzīvesveidu?

Kā pietiekami askētisku un pieticīgu.
Neizmantoju visus līgumā fiksētos labumus – nelidoju biznesa klasē,
Maskavā nedzīvoju viesnīcā. Tās vietā Maskavā ir pieticīgs
dzīvoklis. Neko sliktu nesaskatu sabiedriskā transporta
izmantošanā. Arī dārgi restorāni nesaista. Neesmu cilvēks, kam
patīk vērienīgi žesti. Jā, netrūkst cilvēku, kas aicina uz
sabiedrības krējuma saietiem, bet pats ģenētiski neesmu tiem
piemērots. Ir pasākumi, uz kuriem jāierodas, bet tajos nejūtos īsti
savā ādā. Reizēm līdzi ņemu cilvēkus ar līdzvērtīgu dzīves uztveri,
lai laiks paietu saturīgāk. Tusēšana tusēšanas dēļ ir lieka laika
izšķiešana. Labāk laiku pavadu darbā.

Pašam tuvāks Rietumu stils, kad pietiekami
nodrošināti cilvēki savu turību klaji nedemonstrē, kā tas
raksturīgs pie mums, sevišķi austrumu mentalitātei. Man nepatīk
tērēt naudu tam, lai citiem pierādītu, ka piederu pie nodrošinātā
slāņa. Tā kā ritms ir nežēlīgs, ievēroju savu režīmu. Lai uzkrātu
spēkus, cenšos atpūsties, izgulēties, sekoju veselībai. Nekā
pārcilvēciska.

Aizņemtiem
cilvēkiem ģimene, sevišķi sieva, kalpo par stipro aizmuguri. Vai
arī jums tā ir?

Tā kā daudzus gadus atrodos priekšējās
līnijās, pašam nav laika klasisko ģimenisko attiecību veidošanai.
Lielāko daļu dzīves pavadu darbā, komandējumos. Esmu pateicīgs, ka
sieva Natālija vairāk kā 20 gadu nodrošina aizmuguri. Nezinu, kāds
būs tālākais liktenis, bet skaidrs: ja nebūtu šīs aizmugures
sajūtas mājās, būtu daudz grūtāk. Kad dienā bijušas vairākas
tikšanās, mājās pārrodies pārguris, vairs nav spēka domāt par
attiecību uzturēšanu, nav laika sarunām. Sievietei tas nav viegli,
tā nav piemērotākā dzīves kvalitāte…Bet lielai daļai biznesa
cilvēku tā ir. Darbs prasa upurus. Ja reiz esmu izvēlējies šo ceļu,
tam jāvelta visi spēki un jāpakārto pārējās intereses.

Ir paveicies, ka esmu uzaicināts autorūpnīcas
projektā. Tas ne vien nogurdinājis, bet arī uzlādējis. Esmu savests
kopā ar cilvēkiem, ar ko citādi diezin vai būtu saticies. Pēdējos
gados dzīve bijusi pietiekami vienveidīga un tajā pašā laikā –
interesanta. Ja nebūtu projekta, varbūt kā pārējie šos gadus būtu
pelnījis naudu kaut vai nekustamā īpašuma darījumos. Bet nauda nav
mans pašmērķis, lielākais kapitāls ir manas smadzenes, zināšanas.
Tās ir vērtības, ko neietekmē inflācija un krīzes.

Šajā laikā Maskavā pabeidzu Tautsaimniecības
akadēmijas IBM topmenedžeru kursu. Gandarī, ka bija iespēja
smelties zināšanas no augstas raudzes korifejiem, kuru skaits arī
Krievijā samazinās. Un kur vēl prieks par to, ka ar dažiem
izveidojušās cilvēciskās saiknes. Tā ir laime, jo ar gadiem
cilvēkam augšanas iespējas sašaurinās. Daudz kas ir zināms, mazāk
jaunu nianšu parādās. Gandarī, cik daudz esmu guvis no diskusijām
ar viesprofesoru Knoringu, kuram fantastiska zināšanu bagāža
uzkrāta, tostarp par vadīšanu kā mākslu nevis mehānisku
menedžmentu. Pats pie viņa principiem pieturos un pārliecinos, ka
tie patiešām darbojas. Diemžēl viņš aizgāja, nepaspēja atbraukt uz
Latviju. Ja vien veselība ļaus, vēl ir lietas, ko gribu apgūt.

Ko dara abi
nu jau pieaugušie bērni?

Meita joprojām nodarbojas ar modeļu biznesu,
kursē starp Franciju un Itāliju. Kā jebkuru tēvu nodarbina rūpes
par viņas nākotni, modeļu bizness īsti nepatīk. Tomēr viņa ir
pieaugusi, 26 gadi, ir iemācījusies neatkāpties no saviem
principiem, lai neciestu pati un veselība. Tas savā ziņā bremzē
karjeru, bet kā tēvu priecē. Viņa pati, būdama radoša personība,
izvēlējusies šo ceļu un ielikt sevi citos rāmjos cilvēciski būtu
grūti. Bieži tikties nesanāk, bet īsās tikšanās reizes ir
pilnvērtīgas, kā līdzīgs ar līdzīgu no sirds izrunājamies.

Dēlu esmu centies piesaistīt savam biznesam,
piedāvājis strādāt «Ferrus» cehā. Uzskatu, ka vecākiem jāpalīdz
bērniem ar neuzbāzīgu padomu, jāpalīdz iegūt izglītība. Bet nav
pieņemams modelis, kad bērns visu dabū gatavu. Pret draugu lūgumiem
iekārtot uzņēmumā viņu bērnus, izturos noraidoši. Protams, tas
nenozīmē, ka nevienu neesmu pieņēmis darbā, bet esmu piekodinājis,
ka tēva nopelni uz dēlu nav attiecināmi un nekādas priekšrocības
netiks piešķirtas. Protekcija nepatīkamu iespaidu vispirms uz pašu
jauno cilvēku var atstāt un ne labākajā veidā ietekmē atmosfēru
kolektīvā. Protams, gadījušies arī patīkami izņēmumi. Gadījumi, kad
dēlus cenšas iekārtot darbā pāraudzināšanas nolūkā, pieder pie
citas kategorijas.

Dēls augstskolā «Turība» studē juristu trešajā
kursā. Patīk, ka viņš ir pietiekami patstāvīgs. Materiāli
nepalīdzu, pats nopelna, strādādams vienkāršu darbu. Prieks, ka ir
labs cilvēks, nezinu, kāds būs kā speciālists. Pagaidām par darbu
uzņēmumā nedomā, ir izvēlējies savu ceļu. Būšu priecīgs, ja viņš
nākotnē izvēlēsies turpināt manis aizsākto.

Vai
klavieres vēl spēlējat?

Spēlēju, bet tikai sev. Mūzika tāpat kā
svešvalodas nemitīgi prasa atsvaidzināt iemaņas. Tam pietrūkst
laika, tāpēc draugiem nespēlēju. Mūzika dod iespēju ieiet sevī,
pārslēgt domāšanu uz citu vilni. Priecājos, ka vecāki savulaik lika
apmeklēt mūzikas skolu. Sākumā mācījos vijoļspēli, bet protests no
paša puses bija tik liels, ka pametu. Līdz klavierēm pats nonācu,
neraugoties uz aizņemtību peldēšanas treniņos.

Visu laiku esmu bijis pietiekami aizņemts, no
dzīves baudām skolas laikā maz ko biju izbaudījis. Savā ziņā tas kā
cilvēkam nācis par labu.

Savulaik kā
mīļāko atpūtas vietu minējāt Latgali, Rāznas ezeru. Vai tagad
domājat tāpat?

Tolaik īsi pirms tam pie ezera biju atpūties.
Otrreiz tur vairs neesmu bijis, bet ļoti gribētos. Nesen divas
dienas ar ZIL ģenerāldirektora Konstantīna Laptjevu un viņa sievu
bijām divu dienu izbraucienā pa Lietuvu. Ir doma šovasar izrauties
tādā pašā braucienā pa Latviju. Par redzēto pašam parasti paliek
spilgti iespaidi, jo nežēlīgā darba ritma dēļ ceļojumiem neatliek
laika. Līdz ar to uztveres sajūtas nav notrulinājušās.

  

Alekseja
Maslova pieturzīmes

• Dzimis 1962.gadā Krasnojarskā.
Sibīriešiem netipisks tēvavārds – Janovičs. Iespējams, dzimtas
saknes no tēva puses meklējamas Latvijā, bet represiju tēma pēc
tam, kad ģimene sāka šķetināt vecvectēva lietu un dabūja ciest,
bija tabu.

• Pēc vidusskolas stājies lidotāju skolā,
bet neizturēja mediķu atlasi. Tā vietā piedāvāts mācīties par
aviācijas inženieri. Tā nonācis Rīgā. «Latvijā ierados apzinīgā
vecumā un visu laiku kā pret otru dzimteni esmu izturējies un
iemīlējis. Pat savā dzimtenē, Sibīrijā, vairs tik labi
nejūtos».

• Pēc Rīgas Civilās aviācijas inženieru
institūta beigšanas divus gadus pavadīja armijā Tālajos Austrumos,
jūras karaspēka aviācijas daļā. Pēc tam atgriezās Rīgā.

• Specialitātei atbilstošu darbu atrast
nevarēja. Pārbūves laikā pievērsās biznesam. Kopā ar kursabiedriem
kā pirmie Rīgā uzstādīja satelīttelevīzijas sistēmas. Pirmo lielo
naudu nopelnīja ar metāllūžņu realizāciju. Tā pati domubiedru grupa
izveidoja traktoru komplektēšanas centru.

• Pirms pieciem gadiem iesaistījies
autorūpnīcas «Amo Plant» projektā. 2006.gadā no Maskavas mēra
Jurija Lužkova par tolaik izstrādāto vieglās kravas automašīnas
modeli saņēmis Georgija Pobedonosca statueti.

• Vecāki pensionāri, dzīvo Maskavā.

• Uztur fizisko formu: peld, skrien,
brauc ar velosipēdu.

• Dzīvo privātmājā, kas būvēta ģimenes
vajadzībām un nepiederot pie biezajām būvēm.

 

*īslaicīgi derīgs cilvēks – no krievu
valodas.

 

 

Foto: Ivars Veiliņš

«Sākumā «Amo Plant» autorūpnīcas projektam
profesionāļus bija grūti piesaistīt, viņiem nebija icības. Arī pats
sākumā ieceri uztvēru kā utopiju. Tāpēc ar Lielbritānijas
speciālistu palīdzību ķēros pie projekta vizualizācijas, lai arī
citi projektam noticētu un izdotos piesaistīt gudrus prātus. Tas
nostrādāja,» atceras «Amo Plant» valdes loceklis un uzņēmuma
«Ferrus» vadītājs Aleksejs Maslovs.