Pilsētā

Sanita Šabanska, divu bērnu māmiņa:
«Mēs bieži vien par daudz gaidām no skolām – manuprāt, audzināšana,
arī patriotiskā, sākas ģimenē. Atceros – manam dēliņam bija četri
gadi, kad pirmo reizi piedalījāmies Lāpu gājienā. Tas mums bija
tāds notikums! Mazais izturēja gājienu cauri visai pilsētai, arī
brīdi pie pieminekļa un zalves. Tas viņā radīja spilgtas emocijas
un atmiņas ļoti ilgam laikam. Man pat šobrīd grūti atcerēties viņa
tā brīža jautājumus, bet tas viss notika tik organiski – dēls jau
tobrīd saprata, kāpēc mums ir jāpiedalās Lāpu gājienā. Tagad dēlam
ir deviņi gadi, un mēs pat nevaram iedomāties 11. novembri bez Lāpu
gājiena. Nu jau gājienā piedalīsimies četri – gan dēls, gan teju
divus gadus vecā meitiņa, kā arī mēs ar vīru. Mēs esam tik maza
valsts, tauta, kurai nav viegli klājies, taču mēs esam cīnītāji,
tāpēc es uzskatu – lai kādi būtu laiki, katrā ģimenē Latvijas
vēsturei ir jābūt ieaudzinātai. Un es uzskatu, ka ar šādiem dzīviem
pasākumiem kā, piemēram, Lāpu gājiens pie tā pamazām radināt bērnus
jau no mazotnes ir ļoti viegli. Mūsu ģimenē katrs latviešiem
svarīgs datums ir nozīmīga diena – gan 11. novembris, gan 18.
novembris, kā arī 16. marts, kad dodamies uz Lesteni.
Es varu droši teikt, ka atcerēties un izprast Latvijas vēsturi ir
būtiski ne tikai mums, pieaugušajiem, bet arī mūsu bērniem. Ne
velti mans deviņus gadus vecais dēls vairs nevar sagaidīt brīdi,
kad viņam būs 12 un viņš oficiāli varēs iestāties jaunsargos. Tas
tikai pierāda, ka audzināšana sākas ģimenē. Un man tas šķiet tik
dabiski un pašsaprotami.»