No šī gada Jelgavā iedibināta tradīcija godināt amata meistarus, un, tāpat kā šogad, arī turpmāk plānots, ka šis pasākums notiks Pilsētas svētku laikā. Šo tradīciju aizsāka Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs (ZRKAC) sadarbībā ar Latvijas Amatniecības kameru. Kā atskaites punkts izraudzīts kameras piešķirtais amata meistara diploms, jo, kā norāda kameras prezidents Vilnis Kazāks, tas ir kā augstākā profesijas pakāpe. «Šis diploms apliecina, ka cilvēks labāk pārzina savu amatu, labāk strādā gan ar rokām, gan galvu. Prasības, kas jāizpilda, lai kļūtu par meistaru, ir kameras iekšējais profesijas standarts, kas mainās un tiek papildināts,» uzsver V.Kazāks, piebilstot, ka būt amatniekam ir misija, jo šie cilvēki strādā gan ar rokām, gan ar sirdi un galvu.
Dalību pirmajam pasākumam bija pieteicis 31 amata meistars, tomēr amata meistari aicināti atsaukties visa gada garumā. To var izdarīt pa e-pastu: liga.mikelsone@zrkac.jelgava.lv, pa tālruni 63012155, 63012169 vai personīgi ZRKAC Uzņēmējdarbības atbalsta nodaļā.
Katram amata meistaram ir savs stāsts – «Jelgavas Vēstnesis» piedāvā iepazīties ar dažiem no tiem.
Vitolds Untāls, krāšņu podnieka amata meistars:
«Papīrs vienmēr ir vajadzīgs, jebkurā darbā, jo parāda cilvēka kvalifikāciju. Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis, bet krāšņu mūrnieka amatu man ierādīja sievastēvs. Brīdī, kad ar darbiem kļuva grūti, nolēmu pievērsties krāšņu mūrēšanai. Amatniecības kamerā bija iespēja dabūt diplomu tādiem kā es, kas amatu nebija mācījušies skolā. Klienti dokumentus gan prasa reti, jo meistaru, kas labo un mūrē Ulmaņlaika krāsnis, ir maz. Tā ir šaura niša, tomēr nedomāju, ka darbs varētu aptrūkties – vēsturiskās mājās cilvēki arvien biežāk izlemj saglabāt vecās krāsnis, atjaunot tās. Man vienas krāsns pārbūve prasa apmēram mēnesi, un pārsvarā nākas strādāt privātmājās. Mēs, mazie amatnieki, muižām klāt netiekam – tur ir konkurss, un tādos objektos to krāšņu ir vairāk, bet, ja man viena krāsns paņem mēnesi, kas tik ilgi gaidīs?»
Smaida Bāliņa, maiznieka amata meistare:
«Tolaik, kad ieguvu maiznieka meistares diplomu, strādāju «Jelgavas maizniekā» – man ir augstākā inženiera tehnologa izglītība, un šo diplomu būtībā man nevajadzēja. Bet tas bija laiks, kad tika atjaunota Latvijas Maiznieku biedrība, un šim diplomam, kas ceļ godā senču amatu, bija vairāk patriotiska nozīme.
Pati šo diplomu praktiski pielietojusi neesmu, bet zinu, ka puiši, kuri aizbraukuši uz Angliju vai Īriju, var dabūt darbu, jo tur šo diplomu saprot – tur tas kotējas. Nevajag slaucīt, griezt un tīrīt, var uzreiz mīcīt. Tagad vadu kafejnīcu un maizi cepu tikai tik, cik vajag pie zupas. Reizēm, ja darbinieki saslimst, cepu arī smalkmaizītes. Amata meistara diplomu vajag tad, ja meistars strādā mazajā vai vidējā uzņēmumā, jo lielražotnēs jau ir konveijers – tur viss tiek darīts pēc citām tehnoloģijām, no pusfabrikātiem. Diemžēl izskatās, ka nākotnē Latvijā mazie un vidējie uzņēmumi izzudīs, jo pie mums neciena roku darbu un uzskata, ka tas maksā tikpat, cik stāvot pie konveijera. Piemēram, ja lielveikalā bulciņa maksā 20 santīmus, tad kafejnīcā tai būtu jāmaksā vismaz trīsreiz dārgāk, lai gan pasaulē cenas atšķiras pat līdz piecām reizēm. Bet pie mums taču neviens negribēs kafejnīcā maksāt par bulciņu tos 60 santīmus! Rīgā šur tur ir nopērkami cepumi, roku darbs, par 30 latiem kilogramā, bet cilvēki nevar atļauties nopirkt to meistara darbu.»
Vija Dišlere, dāmu drēbnieka amata meistare un mašīnizšuvēja amata meistare:
«Ar laiku amati izzūd, un mašīnizšuvēja amats ir viens no tiem, kas drīzumā varētu pazust. 80. – 90. gados mašīnizšūšana bija plaši izplatīta visā valstī, bet tad sākās juku laiki, pirkt diegus un mašīnas bija dārgi. Arī mode mainās: panesās «humpalas», un cilvēki izšūtās blūzēs un kleitās vairs nestaigā. Izšūti elementi joprojām tiek izmantoti, bet šobrīd modē ir pērļošana un filcēšana.
Es LLU Izglītības un mājturības institūtā topošajiem mājturības skolotājiem pasniedzu metodiku. Agrāk pasniedzu arī izvēles kursu mašīnizšūšanā, bet tagad dominē stikla un zīda apgleznošana – tas ir vieglāk, arī rezultāts ir ātrāks. Ja man būtu kameras diploms tolaik, kad man bija pa 40 kursantiem grupā, es būtu laimīga, bet tad nebija kur tādus papīrus dabūt. Šūšana un izšūšana man ir sirdslieta, ar ko nodarbojos jau vairāk nekā 20 gadus, 13 gadus arī kultūras namā mācīju šūt un izšūt citiem. Amatniecības kameras diploms man deva to, ka es varēju mācīt universitātē mājturības skolotājus, jo pēc profesijas esmu pedagogs, pabeidzu fizmatus.»
Sarmīte Tauriņa, ādas priekšmetu izgatavotāja amata meistare:
«Man Latvijas Amatniecības kameras diploms nav papīrs, kas apliecina pašmācības ceļā apgūtas prasmes. Esmu beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, tagadējo Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, Ādas plastikas nodaļu un visu mūžu esmu darījusi tikai to – citu neko neprotu. Diploms man bija vajadzīgs tāpēc, ka izglītības sistēmas reformu rezultātā ar bērniem un skolēniem strādāt drīkstēja tikai ar augstāko pedagoģisko izglītību, un bija brīdis, kad šis kameras meistara diploms tika pielīdzināts augstākajai pedagoģiskajai izglītībai. Man tā bija nepieciešamība, lai varētu turpināt strādāt interešu izglītībā – jau 16 gadus strādāju «Jundā» –, un no tā bija atkarīgs arī atalgojums. Vēlāk iestājos un esmu jau pabeigusi Daugavpils universitāti, lai iegūtu augstāko pedagoģisko izglītību, bet tobrīd meistara diploms man bija laba alternatīva. Tā iegūšana man problēmas nesagādāja. Tagad gan diploms, gan pašvaldības un kameras pasniegtā godaplāksne stāv «Jundā» pie sienas – es to uztveru kā pagodinājumu. Mans moto ir darba kvalitāte, ko ievēroju arī darbā ar jaunajiem.»
Mārtiņš Karols, juveliera amata meistars:
«Latvijā jau juvelierus atsevišķi nemāca. Es pabeidzu lietišķajos Koktēlniecības nodaļu un ieguvu koka un metāla daiļamata meistara profesiju, bet vēlāk sāku strādāt mājās ar metālu un dzintaru. Astoņdesmito gadu beigās man radās izdevība aizbraukt pie radiem uz Kanādu. Trīsarpus gadus tādos pārbraucienos strādāju tur par juvelieri. Kad atgriezos Latvijā, tas bija 1992. gada beigās, vajadzēja domāt, ko darīt, bet tolaik par juvelieri oficiāli nebija tik vienkārši strādāt. Vara vēl pēc padomijas inerces uzskatīja, ka mājas kārtībā ar zeltu un sudrabu strādāt nedrīkst. Latvijas Amatniecības kamerai un tās prezidentam Vilnim Kazākam izdevās šo jautājumu atrisināt un panākt, ka ar kameras izdotu diplomu to drīkst. Par to viņam joprojām esmu pateicīgs. Pretējā gadījumā atliktu strādāt nelegāli. Šodien diploma praktisko pusi neizjūtu, bet tas ir nepieciešams, ja vēlas piedalīties amatnieku apmaiņas programmās. Būtībā jau amatnieks pats par savu kvalifikāciju atbild ar darba kvalitāti.»
Latvijas Amatniecības kameras amata meistari Jelgavā, kuri piedalījās pirmajā Jelgavas Amata meistaru godināšanas pasākumā 2013. gada maijā
1. Mārtiņš Karols – juveliera amata meistars
2. Juris Zēbergs – fotogrāfa amata meistars
3. Vitolds Untāls – krāšņu podnieka amata meistars
4. Ināra Zutere – friziera amata meistare
5. Jeļena Koļesņikova – friziera amata meistare
6. Olga Panfjorova – friziera amata meistare
7. Ieva Ģērmane – florista amata meistare
8. Ligita Danenberga – florista amata meistare
9. Anita Rubene – florista amata meistare
10. Māra Skujāne – florista amata meistare
11. Smaida Bāliņa – maiznieka amata meistare
12. Arta Veismane – friziera amata meistare
13. Vilnis Kazāks – mēbeļu galdnieks
14. Daina Pettere – keramiķa amata meistare
15. Anatolijs Bolgovs – friziera amata meistars
16. Inese Līce – dāmu drēbnieka amata meistare
17. Aina Tāluma – pavāra amata meistare
18. Ligita Ziemele – pavāra amata meistare
19. Gunta Briede – pavāra amata meistare
20. Inese Bedeice – pavāra amata meistare
21. Vija Dišlere – dāmu drēbnieka amata meistare; mašīnizšuvēja amata meistare
22. Solveiga Osipova – dāmu drēbnieka amata meistare
23. Gaļina Šteinburga – mašīnizšuvēja amata meistare
24. Tamāra Jevsjukova – dāmu drēbnieka amata meistare
25. Ruta Ozolinkevica – dāmu drēbnieka amata meistare
26. Sarmīte Tauriņa – ādas priekšmetu izgatavotāja amata meistare
27. Ilona Brizga – keramiķa amata meistare
28. Ilze Ungure – apgleznotāja amata meistare
29. Laima Tokareva – dāmu drēbnieka amata meistare
30. Iveta Geidāne – audēja amata meistare
31. Dzintra Saltuma – dāmu drēbnieka amata meistare
Sagatavoja Ilze Knusle-Jankevica, foto Ivars Veiliņš
19.4 °C,
2.6 m/s,
92.7 % 
19.4 °C,
2.6 m/s,
92.7 %