17 °C, 1.1 m/s, 88.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāMeistara diplomam gan patriotiska, gan praktiska nozīme
Meistara diplomam gan patriotiska, gan praktiska nozīme
16/06/2013

No šī gada Jelgavā iedibināta tradīcija godināt amata meistarus, un, tāpat kā šogad, arī turpmāk plānots, ka šis pasākums notiks Pilsētas svētku laikā. Šo tradīciju aizsāka Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs (ZRKAC) sadarbībā ar Latvijas Amatniecības kameru. Kā atskaites punkts izraudzīts kameras piešķirtais amata meistara diploms, jo, kā norāda kameras prezidents Vilnis Kazāks, tas ir kā augstākā profesijas pakāpe. «Šis diploms apliecina, ka cilvēks labāk pārzina savu amatu, labāk strādā gan ar rokām, gan galvu. Prasības, kas jāizpilda, lai kļūtu par meistaru, ir kameras iekšējais profesijas standarts, kas mainās un tiek papildināts,» uzsver V.Kazāks, piebilstot, ka būt amatniekam ir misija, jo šie cilvēki strādā gan ar rokām, gan ar sirdi un galvu.

No šī gada Jelgavā iedibināta tradīcija godināt amata
meistarus, un, tāpat kā šogad, arī turpmāk plānots, ka šis pasākums
notiks Pilsētas svētku laikā. Šo tradīciju aizsāka Zemgales reģiona
Kompetenču attīstības centrs (ZRKAC) sadarbībā ar Latvijas
Amatniecības kameru. Kā atskaites punkts izraudzīts kameras
piešķirtais amata meistara diploms, jo, kā norāda kameras
prezidents Vilnis Kazāks, tas ir kā augstākā profesijas pakāpe.
«Šis diploms apliecina, ka cilvēks labāk pārzina savu amatu, labāk
strādā gan ar rokām, gan galvu. Prasības, kas jāizpilda, lai kļūtu
par meistaru, ir kameras iekšējais profesijas standarts, kas mainās
un tiek papildināts,» uzsver V.Kazāks, piebilstot, ka būt
amatniekam ir misija, jo šie cilvēki strādā gan ar rokām, gan ar
sirdi un galvu.

Dalību pirmajam pasākumam bija pieteicis 31 amata meistars,
tomēr amata meistari aicināti atsaukties visa gada garumā. To var
izdarīt pa e-pastu: liga.mikelsone@zrkac.jelgava.lv, pa tālruni
63012155, 63012169 vai personīgi ZRKAC Uzņēmējdarbības atbalsta
nodaļā.

Katram amata meistaram ir savs stāsts –
«Jelgavas Vēstnesis» piedāvā iepazīties ar dažiem no tiem.

«Iespēja tiem, kas nav mācījušies skolā»

 

Vitolds Untāls, krāšņu podnieka amata
meistars:

«Papīrs vienmēr ir vajadzīgs, jebkurā darbā,
jo parāda cilvēka kvalifikāciju. Pēc izglītības esmu inženieris
mehāniķis, bet krāšņu mūrnieka amatu man ierādīja sievastēvs.
Brīdī, kad ar darbiem kļuva grūti, nolēmu pievērsties krāšņu
mūrēšanai. Amatniecības kamerā bija iespēja dabūt diplomu tādiem kā
es, kas amatu nebija mācījušies skolā. Klienti dokumentus gan prasa
reti, jo meistaru, kas labo un mūrē Ulmaņlaika krāsnis, ir maz. Tā
ir šaura niša, tomēr nedomāju, ka darbs varētu aptrūkties –
vēsturiskās mājās cilvēki arvien biežāk izlemj saglabāt vecās
krāsnis, atjaunot tās. Man vienas krāsns pārbūve prasa apmēram
mēnesi, un pārsvarā nākas strādāt privātmājās. Mēs, mazie
amatnieki, muižām klāt netiekam – tur ir konkurss, un tādos
objektos to krāšņu ir vairāk, bet, ja man viena krāsns paņem
mēnesi, kas tik ilgi gaidīs?»

 «Bieži vien cilvēki nevar atļauties
meistara darbu»

Smaida Bāliņa, maiznieka amata
meistare:

«Tolaik, kad ieguvu maiznieka meistares
diplomu, strādāju «Jelgavas maizniekā» – man ir augstākā inženiera
tehnologa izglītība, un šo diplomu būtībā man nevajadzēja. Bet tas
bija laiks, kad tika atjaunota Latvijas Maiznieku biedrība, un šim
diplomam, kas ceļ godā senču amatu, bija vairāk patriotiska
nozīme.

Pati šo diplomu praktiski pielietojusi neesmu,
bet zinu, ka puiši, kuri aizbraukuši uz Angliju vai Īriju, var
dabūt darbu, jo tur šo diplomu saprot – tur tas kotējas. Nevajag
slaucīt, griezt un tīrīt, var uzreiz mīcīt. Tagad vadu kafejnīcu un
maizi cepu tikai tik, cik vajag pie zupas. Reizēm, ja darbinieki
saslimst, cepu arī smalkmaizītes. Amata meistara diplomu vajag tad,
ja meistars strādā mazajā vai vidējā uzņēmumā, jo lielražotnēs jau
ir konveijers – tur viss tiek darīts pēc citām tehnoloģijām, no
pusfabrikātiem. Diemžēl izskatās, ka nākotnē Latvijā mazie un
vidējie uzņēmumi izzudīs, jo pie mums neciena roku darbu un
uzskata, ka tas maksā tikpat, cik stāvot pie konveijera. Piemēram,
ja lielveikalā bulciņa maksā 20 santīmus, tad kafejnīcā tai būtu
jāmaksā vismaz trīsreiz dārgāk, lai gan pasaulē cenas atšķiras pat
līdz piecām reizēm. Bet pie mums taču neviens negribēs kafejnīcā
maksāt par bulciņu tos 60 santīmus! Rīgā šur tur ir nopērkami
cepumi, roku darbs, par 30 latiem kilogramā, bet cilvēki nevar
atļauties nopirkt to meistara darbu.»

 «Būtu laimīga, ja tāds diploms man būtu
tolaik»

 
Vija Dišlere, dāmu drēbnieka amata meistare un
mašīnizšuvēja amata meistare:

«Ar laiku amati izzūd, un mašīn­izšuvēja amats
ir viens no tiem, kas drīzumā varētu pazust. 80. – 90. gados
mašīnizšūšana bija plaši izplatīta visā valstī, bet tad sākās juku
laiki, pirkt diegus un mašīnas bija dārgi. Arī mode mainās: panesās
«humpalas», un cilvēki izšūtās blūzēs un kleitās vairs nestaigā.
Izšūti elementi joprojām tiek izmantoti, bet šobrīd modē ir
pērļošana un filcēšana.

Es LLU Izglītības un mājturības institūtā
topošajiem mājturības skolotājiem pasniedzu metodiku. Agrāk
pasniedzu arī izvēles kursu mašīnizšūšanā, bet tagad dominē stikla
un zīda apgleznošana – tas ir vieglāk, arī rezultāts ir ātrāks. Ja
man būtu kameras diploms tolaik, kad man bija pa 40 kursantiem
grupā, es būtu laimīga, bet tad nebija kur tādus papīrus dabūt.
Šūšana un izšūšana man ir sirdslieta, ar ko nodarbojos jau vairāk
nekā 20 gadus, 13 gadus arī kultūras namā mācīju šūt un izšūt
citiem. Amatniecības kameras diploms man deva to, ka es varēju
mācīt universitātē mājturības skolotājus, jo pēc profesijas esmu
pedagogs, pabeidzu fizmatus.»

«Vienubrīd diploms tika pielīdzināts
augstākajai pedagoģiskajai»

Sarmīte Tauriņa, ādas priekšmetu izgatavotāja amata
meistare:

«Man Latvijas Amatniecības kameras diploms nav
papīrs, kas apliecina pašmācības ceļā apgūtas prasmes. Esmu beigusi
Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, tagadējo Rīgas Dizaina un
mākslas vidusskolu, Ādas plastikas nodaļu un visu mūžu esmu
darījusi tikai to – citu neko neprotu. Diploms man bija vajadzīgs
tāpēc, ka izglītības sistēmas reformu rezultātā ar bērniem un
skolēniem strādāt drīkstēja tikai ar augstāko pedagoģisko
izglītību, un bija brīdis, kad šis kameras meistara diploms tika
pielīdzināts augstākajai pedagoģiskajai izglītībai. Man tā bija
nepieciešamība, lai varētu turpināt strādāt interešu izglītībā –
jau 16 gadus strādāju «Jundā» –, un no tā bija atkarīgs arī
atalgojums. Vēlāk iestājos un esmu jau pabeigusi Daugavpils
universitāti, lai iegūtu augstāko pedagoģisko izglītību, bet tobrīd
meistara diploms man bija laba alternatīva. Tā iegūšana man
problēmas nesagādāja. Tagad gan diploms, gan pašvaldības un kameras
pasniegtā godaplāksne stāv «Jundā» pie sienas – es to uztveru kā
pagodinājumu. Mans moto ir darba kvalitāte, ko ievēroju arī darbā
ar jaunajiem.»

«Mājas kārtībā ar zeltu un sudrabu strādāt
nevarēja»

 
Mārtiņš Karols, juveliera amata meistars:

«Latvijā jau juvelierus atsevišķi nemāca. Es
pabeidzu lietišķajos Koktēlniecības nodaļu un ieguvu koka un metāla
daiļamata meistara profesiju, bet vēlāk sāku strādāt mājās ar
metālu un dzintaru. Astoņdesmito gadu beigās man radās izdevība
aizbraukt pie radiem uz Kanādu. Trīsarpus gadus tādos pārbraucienos
strādāju tur par juvelieri. Kad atgriezos Latvijā, tas bija 1992.
gada beigās, vajadzēja domāt, ko darīt, bet tolaik par juvelieri
oficiāli nebija tik vienkārši strādāt. Vara vēl pēc padomijas
inerces uzskatīja, ka mājas kārtībā ar zeltu un sudrabu strādāt
nedrīkst. Latvijas Amatniecības kamerai un tās prezidentam Vilnim
Kazākam izdevās šo jautājumu atrisināt un panākt, ka ar kameras
izdotu diplomu to drīkst. Par to viņam joprojām esmu pateicīgs.
Pretējā gadījumā atliktu strādāt nelegāli. Šodien diploma praktisko
pusi neizjūtu, bet tas ir nepieciešams, ja vēlas piedalīties
amatnieku apmaiņas programmās. Būtībā jau amatnieks pats par savu
kvalifikāciju atbild ar darba kvalitāti.» 

Latvijas Amatniecības kameras amata
meistari Jelgavā, kuri piedalījās pirmajā Jelgavas Amata meistaru
godināšanas pasākumā 2013. gada maijā

1. Mārtiņš Karols – juveliera amata
meistars

2. Juris Zēbergs – fotogrāfa amata
meistars

3. Vitolds Untāls – krāšņu podnieka amata
meistars

4. Ināra Zutere – friziera amata meistare

5. Jeļena Koļesņikova – friziera amata
meistare

6. Olga Panfjorova – friziera amata
meistare

7. Ieva Ģērmane – florista amata meistare

8. Ligita Danenberga – florista amata
meistare

9. Anita Rubene – florista amata meistare

10. Māra Skujāne – florista amata meistare

11. Smaida Bāliņa – maiznieka amata
meistare

12. Arta Veismane – friziera amata
meistare

13. Vilnis Kazāks – mēbeļu galdnieks

14. Daina Pettere – keramiķa amata
meistare

15. Anatolijs Bolgovs – friziera amata
meistars

16. Inese Līce – dāmu drēbnieka amata
meistare

17. Aina Tāluma – pavāra amata meistare

18. Ligita Ziemele – pavāra amata meistare

19. Gunta Briede – pavāra amata meistare

20. Inese Bedeice – pavāra amata meistare

21. Vija Dišlere – dāmu drēbnieka amata
meistare; mašīnizšuvēja amata meistare

22. Solveiga Osipova – dāmu drēbnieka amata
meistare

23. Gaļina Šteinburga – mašīnizšuvēja amata
meistare

24. Tamāra Jevsjukova – dāmu drēbnieka amata
meistare

25. Ruta Ozolinkevica – dāmu drēbnieka amata
meistare

26. Sarmīte Tauriņa – ādas priekšmetu
izgatavotāja amata meistare

27. Ilona Brizga – keramiķa amata meistare

28. Ilze Ungure – apgleznotāja amata
meistare

29. Laima Tokareva – dāmu drēbnieka amata
meistare

30. Iveta Geidāne – audēja amata meistare

31. Dzintra Saltuma – dāmu drēbnieka amata
meistare

 

Sagatavoja Ilze Knusle-Jankevica, foto Ivars
Veiliņš