17.5 °C, 2.9 m/s, 84.9 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraMeksika – noziedzības epicentrs vai kontrastu sprādziens?
Meksika – noziedzības epicentrs vai kontrastu sprādziens?
29/06/2014

Filmu iespaidā jelgavniecei Ilzei Jankavai Meksika šķitusi kā noziedzības epicentrs. Kaut arī daļēji iespaids bijis pamatots, dzīve likusi viņai atrast arī pozitīvo un interesanto šajā valstī, jo nu pie meksikāņu vīra izgājusi viena no viņas tuvākajām draudzenēm.

Ligita Vaita

Filmu iespaidā jelgavniecei Ilzei Jankavai Meksika
šķitusi kā noziedzības epicentrs. Kaut arī daļēji iespaids bijis
pamatots, dzīve likusi viņai atrast arī pozitīvo un interesanto
šajā valstī, jo nu pie meksikāņu vīra izgājusi viena no viņas
tuvākajām draudzenēm.

«Meksika? Kādreiz tā pavisam noteikti nebija tā valsts, kuru es
liktu par galamērķi ceļojumam. Uz Itāliju, piemēram, gan brauktu
katru gadu. Mans priekšstats par šo valsti no filmām bija: tikai
narkotikas, daudz tekilas un šaudīšanās,» savus stereotipus ieskicē
Ilze, piebilstot, ka dzīve gan likusi šīs domas mainīt.

«Erasmus romāniņš ir un paliek romāniņš»

«Laikam jāsaka tā – viss sākās dienā, kad viena no manām
labākajām draudzenēm aizbrauca «Erasmus» apmaiņas programmā uz
Spāniju un satika meksikāņu puisi. Sākotnēji mums, mājās palicējām,
šķita, ka «Erasmusā uzsākts romāniņš ir un paliek romāniņš», bet
diena pēc dienas, mēnesis pēc mēneša, un viss izvērtās skaistā
stāstā,» teic jelgavniece I.Jankava. Pēc četriem gadiem viņai un
arī citām tuvajām draudzenēm bija jāpērk kleita un kurpes un jāliek
čemodānā, lai dotos uz Meksiku un būtu par vienu no līgavas māsām
draudzenes un viņas līgavaiņa skaistākajā dienā dzīvē – kāzās. Un,
protams, papildus izbaudītu desmit dienu brīnišķīgu ceļojumu.

Elektrības pārveidotājs un vārdnīca – neaizvietojami

«2014. gada 23. janvāris – tajā dienā es un vēl neliela grupiņa
latviešu vienā dienā izbaudījām gan ziemas salu, gan vasaras
tveici,» atceras Ilze, piebilstot, ka šī diena arī izvērtusies ļoti
gara un nemaz ne viegla. «Vispār man ļoti patīk lidot, bet līdz
Meksikai ir jālido 13 stundas, un tas pat man bija par daudz.
Toties varēju noskatīties visas jaunākās kino filmas…» smejas
jelgavniece.

Lidojums uz Meksiku notika ar vienu pārsēšanos:
Rīga–Amsterdama–Mehiko. Kā vērtē Ilze, šis bija labs risinājums, jo
Amsterdamā viņi vēl paguva nopirkt pēdējās lietas, bez kurām
Meksikā neiztikt. «Piemēram, elektrības pārveidotāju, jo Meksikā,
kā visā Ziemeļamerikā un arī Dienvidamerikā, mums ierasto 220V
vietā ir 100 – 120V elektrība. Un, protams, bija jāpaķer līdzi
latviešu–spāņu valodas vārdnīca!» par svarīgāko stāsta Ilze.

Pirmais likums – kabatā vienmēr jābūt sīknaudai!

Ierodoties Mehiko lidostā, pirmais pārsteigums latviešiem bija
«palīdziņi melnos uzvalciņos». «Pirms vēl paguvām sasveicināties ar
mūsu sagaidītājiem, koferi tika sakrauti vienuviet lielos ratos un
vīriņi melnos uzvalkos (kā lai saka, varbūt lidostu izpalīgi),
smaidot līdz ausīm, tos sāka stumt uz mūsu busiņu, ar kuru
pārvietojāmies gandrīz visu ceļojuma laiku. Šie izpalīgi, protams,
to nedarīja tāpat vien, bet gan pieprasīja dzeramnaudu,» stāsta
Ilze.

Šeit arī viņa iezīmē pirmo likumu Meksikā – kabatā vienmēr jābūt
sīknaudai, jo dzeramnauda šeit jāatstāj ik uz soļa. «Uz ielas tev
var pienākt klāt un palīdzēt, piemēram, atrast ceļu, par ko ir
jāiedod dzeramnauda. Vai arī benzīntankā, piebraucot ar mašīnu,
pienāk klāt vīriņš, kas tev laipni saka, ka palīdzēs ieliet
degvielu vai lielveikalā sakraut iepirkumus maisiņos. Mums,
latviešu meitenēm, tas uzreiz šķiet tik jauks žests, ka varam
nodomāt: «Vai, kādi džentelmeņi!» Bet nē, pat neiedomājies
neatalgot ar bagātīgu dzeramnaudu – visa laipnība pazudīs vienā
mirklī!» pieredzē dalās jauniete.

Viņa teic, ka dažos restorānos dzeramnauda jau ir iekļauta un
pierakstīta rēķinā, bet to, protams, var atstāt vēl, un meksikāņi
to gaida. Dzeramnaudu Meksikā pieņemts atstāt 10 – 15 procentu
apmērā no summas, un dažiem šāda izpalīdzēšana ir vienīgais peļņas
avots.

Toties ubagot šajā valstī nav pieņemts, uzsver Ilze.

Iedzīvotāju stratifikācija – 70:30; vidusslānis – neeksistē

Meksikā 70 procenti iedzīvotāju ir nabadzīgi, bet 30 procenti –
turīgi un ļoti turīgi. «Vidusslāņa, kāds mums ir pieņemts Latvijā,
nav vispār. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ visu ceļojumu mūs
pavadīja kāds no līgavaiņa ģimenes – tikām laisti tikai uz drošām
vietām, kur vairāk uzturas tieši šie 30 procenti…» stāsta Ilze,
piebilstot, ka Meksikā netrūka rajonu, kur labāk nespert kāju, it
sevišķi nezinātājam. «Šeit tad patiešām var parādīties jau pašā
sākumā minētie stereotipi – narkotikas, ieroči, nabadzība,» secina
jelgavniece. Taču viņa piebilst, ka tam visam pāri stāv daudz
kultūras, kontrastu, garšīgi ēdieni un sirsnīgi cilvēki – tas viss
viņai veidojis Meksikas labo priekšstatu.

Acteku «futbola» uzvarētāju – upurēja dieviem

Ceļojuma laikā Ilze paviesojās divās pilsētās un to apkaimēs –
Mehiko un Pueblā. «Jāatzīmē maiju un acteku kultūra. Neesmu gan
bijusi Ēģiptē un redzējusi Gīzas piramīdas, bet Teotihuacan
piramīdas Mehiko pilsētas pievārtē ir tas, kas jāredz,»
pārliecināta ir Ilze. Viņa stāsta, ka tā ir sena pilsēta, kas
tulkojumā nozīmē «Dievu pilsēta», un vēsturiskās liecības vēsta par
laika posmu ap Kristus dzimšanu. Šī vieta astoņus gadsimtus bija
Mezoamerikas reliģiskais un politiskais centrs, taču vienā brīdī
visi iedzīvotāji no šejienes pazuda – izzušanas iemesli vēl līdz
galam neesot noskaidroti.

«Bet ko tur daudz par vēstures liecībām un senu pilsētu ar
piramīdām – parādi tikai latvietim kaktusus tuksnesī, un tieši tās
būs pirmās bildes no Meksikas! Kādas gan piramīdas?» smejas
jauniete.

Lai vairāk izzinātu šīs zemes kultūru, latvieši paviesojās arī
Nacionālajā kultūras un mākslas muzejā, kuru vienā dienā tā arī nav
paguvuši izstaigāt. Viņa piekodina divas svarīgākās lietas, ka
muzejā jāapskata: slavenais maiju kalendārs un seno acteku bumbu
spēle ullamaliztli. «Tā bija tradicionālā acteku komandu bumbas
spēle, kur ar gurnu bija jātrāpa akmens bumba cauri akmens riņķim.
Uzvarētāju komandas kapteini upurēja augstākiem spēkiem – dieviem
–, un tas bija ļoti liels gods. Savukārt zaudētāju komandas
kapteinis varēja no kauna iet mājās un ārā labāk nerādīties,»
spēles noteikumus ieskicē Ilze.

«Vai es jau pieminēju čili?»

Par pašām pilsētām Ilze teic, ka Mehiko ir miljonu pilsēta,
savukārt Puebla – eņģeļu pilsēta. «Daudz cilvēku, katedrāles, ik uz
soļa nabadzība kontrastē ar bagātību, debesskrāpji ar mazām
būdiņām, drupas ar tikko uzceltām villām – tik daudz pretstatu
vienuviet,» stāsta jauniete.

Savukārt ēdieni Meksikā tiek ēsti patiešām asi. «Godīgi sakot,
jau ceturtajā dienā gribējās mājās gatavotās kotletes. Buritos,
tacos un visur daudz laima sulas un čili, čili, čili…Vai es jau
pieminēju čili?» joko Ilze. Piemēram, kā uzkodas, kad mēs uzgraužam
kādu čipsi, viņi dodot priekšroku laima un čili mērcē kaltētiem
sienāžiem. Viņa piebilst, ka arī konfektēm tur tiek likts klāt
čili.

Latviešiem pierastās tekilas dzeršanas tradīcijas –
izgāšanās

«Vēl interesanti stereotipi, kurus nācās lauzt – kamēr mēs šeit
Latvijā gribam parādīt, ka pārvaldām Meksikāņu dzēriena tekilas
dzeršanas mākslu ar citronu un sāli, izrādās, meksikāņi tādu
tekilas+sāls+citronu padarīšanu nemaz nezina. Viņiem ir vai nu
tikai tekila vai tekila+soda vai tekila+soda+laima sula vai arī
visinteresantākā tekilas dzeršanas metode «Meksikas karogs» – laima
sula vienā šota glāzītē, tekila citā un trešajā – īpaša sula, kas
pagatavota no tomātu sulas (vairāk koncentrētāka, bet ne tik
bieza),» stāsta Ilze, piebilstot, ka Meksikā ir gana iecienīts arī
alus, taču pārsvarā ar čili vai citām asām garšvielām.

Ko iegādāties Meksikā kā suvenīrus? Sudrabu, ādas izstrādājumus!
Jo sudrabs tur tiešām ir lēts un kvalitatīvs, tāpat kā ādas
izstrādājumi. «Un meitenēm patiks – tirdziņos ir tik daudz auskaru,
rotaslietu, kurus parasti var nokaulēt līdz vienam eiro. Meksikā ir
jāmāk kaulēties! Ja to nedarīsi, būsi nepieklājīgs pircējs,» uzsver
Ilze.

«Vēl gribu piebilst par meksikāņiem kā cilvēkiem – varbūt uz
ielas tā var arī nelikties, bet meksikāņiem ir ļoti stipras ģimenes
saites un attiecības, tie ir ļoti sirsnīgi un atklāti. Viņi saka,
ko domā. Un, lai arī meksikāņiem «cauri sitas» mačo gars, sava
ģimene viņiem vienmēr būs pirmajā vietā,» secina Ilze, piebilstot,
ka meksikāņi pārsvarā ir arī spēcīgi katoļi.

Vaicāta par draudzenes kāzām, Ilze vien nosaka: «Tā kā rāda
seriālos un filmās, tik tiešām… Bet tas lai paliek cits
stāsts…»

Foto: no I.Jankavas personīgā arhīva