Pilsētā

Zane Auziņa

Nabadzība, paklausība,
šķīstība – trīs pamata solījumi, kurus apņemas pildīt mūķene.
Papildu tam viņai arī jāpieņem lēmums, vai Dievam kalpot izolēti no
sabiedrības un dienas aizvadīt vientuļās lūgšanās vai arī gluži
pretēji – iet pie cilvēkiem un palīdzēt tiem rast atbildes uz
jautājumiem. Jelgavā jau pusotru gadu darbojas māsas karmelītes –
mūķenes, kas papildu pamata paklausības un šķīstības solījumiem
izvēlējušās Dievam kalpot ar Tā vārda sludināšanu, palīdzības un
atbalsta sniegšanu, arī izglītošanu. Sestdien tika iesvētīs, bet
kopš svētdienas ir arī apdzīvots jaunais Bērniņa Jēzus māsu
karmelīšu klosteris tepat, Jelgavas centrā, līdzās Bezvainīgās
Jaunavas Marijas katedrālei Katoļu ielā. Šobrīd ēku apdzīvo trīs
māsas, bet vieta tajā paredzēta vēl trijām. Pretēji pierastajam, ka
klosteris ir noslēgta vide, kurā ienākt ļauts vien retajam,
svētdien tā durvis bija atvērtas ikvienam interesentam, kas vēlējās
izzināt, kas īsti slēpjas aiz klostera ēkas mūriem. Izdevību iekļūt
klosterī izmantoja arī «Jelgavas Vēstnesis». 

 

«Piekrītu, ka daudziem vārds «klosteris» saistās ar mistiku.
Ar noslēpumainību, pat dīvainiem rituāliem. Tas noteikti filmu
iespaidā, kā arī sekas no padomju gadiem, kad baznīcas noliedza.
Taču jāatzīst, ka jelgavnieki sāk pierast pie mūķenēm un mūsu dēļ
uz ielu apmalēm vairs nebrauc,» izrādot jaunās klostera telpas,
teic māsa Deogrācija. Viņa Jelgavā darbojas kopš 2006. gada vasaras
un pateicībā uzlūko jauno klosteri. Tad, paskaidrojot teikumu par
mašīnu braukšanu uz apmalēm, piebilst, ka pirmajā gadā Jelgavas
ielās viņu melnbaltais habits – tradicionālais mūķeņu apģērbs –
licis daudziem atskatīties. «Mēs patiesi bijām kas neierasts, un
gadījās, ka uz mums tik aizrautīgi atskatās, ka mašīna no ceļa
nostūrē. Taču tagad esam pie sevis pieradinājušas, jautājumu kļūst
mazāk. Bet, lai kliedētu tos, kas vēl palikuši, kā arī izskaustu
nezināšanas radītos mītus, šodien esam plaši atvērušas jaunā
klostera durvis. Prieks, ka interesentu ir tik daudz, kaut
saprotams, ka šodien daudzi dodas uz baznīcu un pēc tam, bīskapa
aicināti, apmeklē arī klosteri,» svētdienas rītā teic māsa, vērojot
kārtējos ziņkārīgo apmeklētāju skatienus. 

Izrādot jauno klosteri, māsa Deogrācija vispirms parāda kapelu
– māsu lūgšanās vietu –, tad vienkārši iekārtotās apmeklētāju
pieņemšanas telpas un virtuvi. Bet vēlāk ļauj ieskatīties arī
jaunās ēkas 2. stāvā, kur apmeklētājiem ieeja būs liegta – šeit
iekārtotas sešas nelielas māsu istabiņas. Katrā no tām ir gulta,
neliels plaukts, galds un krucifikss. Istabiņās, ko māsas jau
apdzīvojušas, ir arī Bībele, Jaunavas Marijas attēli un līdzīgas
lietas, kas neļauj aizmirst, ka atrodies klostera ēkā.  

No sarga un bīskapa 

mājas par klosteri

Savukārt bīskaps Antons Justs piebilst, ka savulaik ēkai, kas
pārbūvēta par klosteri, bijuši dažādi izmantošanas veidi. «Agrāk tā
bija neliela vienstāva mājiņa ar četrām istabām. Tajā dzīvoja
sargs, kādu laiku arī es. Savukārt karmelīšu klostera māsas pusotru
gadu mitinājās viņām piemeklētā dzīvoklī Raiņa ielā. Saprotams, tas
bija šaurs un neļāva māsām pilnībā pildīt pienākumus, kas paredz
arī apmeklētāju pieņemšanu – to cilvēku uzklausīšanu, kas meklē
ceļu pie Dieva, kas nonākuši grūtībās, kam ir daudz jautājumu un
maz atbilžu. Tā radās doma kādreizējo sarga ēku pārbūvēt par
klosteri, kas nu arī paveikts,» stāsta A.Justs. Viņš atklāj, ka
ēkas būvprojektu izstrādāja katoļu draudzes loceklis, kas par darbu
neprasīja ne santīma. Savukārt būvniecību īstenoja firma
«Alabastrs», kas maijā, sākot darbu, apņēmās to pabeigt pusgada
laikā un solījumu arī pildīja. «Ēkai tika piebūvēta papildus telpa,
kur šobrīd atrodas māsu lūgšanās vieta – kapela. Tika uzbūvēts arī
2. stāvs – māsu privātās telpas,» stāsta bīskaps, atklājot, ka
kopumā darbi izmaksājuši apmēram 200 tūkstošus latu: «Summa nav
maza, bet par draudzes līdzekļiem un, pateicoties katoļu draudzēm
Vācijā un ASV, mums tas izdevās.» 

Māsām pienākumu 

netrūkst

Bīskaps teic, ka karmelīšu klosteris māsas nosūta veikt savus
uzdevumus uz dažādām vietām, taču kopš 2006. gada vasaras Jelgavā
nemainīgi darbojušās trīs māsas. Tiesa, no viņām visu šo laiku
Jelgavā uzturējusies vien māsa Deogrācija, bet māsa Agnese un māsa
Natālija Jelgavā nosūtītas vēlāk, lai aizstātu savas priekšgājējas.
«Jāteic, māsa Agnese, kas lieliski prot ērģeļu spēli, ir liels
atspaids arī mūsu draudzes dievkalpojumos. Viņa arī bērniem māca
mūziku un vada jauniešu kori. Māsas aktīvi darbojas māmiņu klubā,
sniedzot atbalstu jaunajām ģimenēm. Tāpat ir darbs ar tiem
cilvēkiem, kas meklē atgriešanos pie Dieva vai ceļu pie tā. Māsas
strādā arī ar jaunajiem pāriem, kas vēlas iet kopīgu ceļu, dibinot
ģimeni ar Dieva klātesamību. Viņas palīdz meklēt atbildes uz
jautājumiem, uzklausa grūtā brīdī,» stāsta bīskaps. Jāpiebilst, ka
māsas palīdz uzkopt arī dievnamu, vada Svētdienas skolu un dara
daudz citu lietu. 

Diena sākas 

pēc pulksten sešiem

Bet māsa Deogrācija atklāj mūķeņu ikdienas režīmu, kas ir
visai saspringts. «Katru dienu mēs ceļamies bez piecpadsmit minūtēm
sešos – izņēmums ir vien svētdiena, kad ļauts celties pulksten
septiņos. Tūdaļ pēc pamošanās mums ir lūgšanas, pēc kā dodamies uz
dievkalpojumu. Tam seko brokastis, tad ikdienas darbi – tiekamies
ar cilvēkiem, uzkopjam baznīcu, veicam mājas darbus – gluži tādus
pašus kā ikviena saimniece savā namā, gatavojam arī pusdienas.
Pulksten 12 ir pusdienu lūgšana, bet vienos dienā – pusdienas. No
pulksten diviem līdz trijiem – laiks, kad varam pabūt vienatnē. Tad
mēs lūdzamies un esam klusumā. Pēc trijiem atgriežamies pie saviem
ikdienas darbiem, kas turpinās līdz sešiem. Tam seko lūgšanas
stunda un vakariņas. Vēlāk mums bieži vēl ir tikšanās ar cilvēkiem,
nodarbības ar jauniešiem. Šis ir arī apmeklētajiem bagātākais laiks
– pa dienu daudzi strādā, tādēļ laiku sevis un Dieva izzināšanai
var atvēlēt tikai vakarā. Pirms pulksten astoņiem ir vakara
lūgšana, tad vēl ir nedaudz laika pabūt klusumā, bet ap pulksten
pusvienpadsmitiem mums jādodas pie miera,» detalizēti savu dienas
ritumu atklāj māsa. 

Viņa gan piebilst, ka ne bez pamata cilvēki uzskata, ka
klosteris ir noslēgta vieta, kurp parasti citiem ieeja liegta. «Ir
dažādas konfesijas un dažādas klosteru kongregācijas. Ir klosteri,
kur mūķenes vai mūki dienas aizvada vientulībā un dziļās lūgšanās.
Karmelīšu klostera māsas tāpat lūdzas – gan vienatnē, gan kopā,
taču mūsu darbs ir vērsts uz cilvēkiem, tādēļ arī esam pieejamākas,
redzamākas,» skaidro māsa Deogrācija, kuras vārds tulkojumā no
latīņu valodas nozīmē «pateicība Dievam». 

Māsu kļūst vairāk

«Šobrīd man ir zināmas desmit sievietes, kas izteikušas vēlmi
kļūt par mūķenēm. Viņas atrodas dažādās formācijas stadijās – kāda
tikai uzsākusi ceļu līdz šim statusam, citām noteiktais pārdomu
laiks tuvojas noslēgumam. Viņu vidū ir arī vairākas jelgavnieces,
un, lai gan tas nenozīmē, ka tieši šīs māsas, dodot solījumu
Dievam, tiks nosūtītas kalpošanai uz Jelgavu. Taču ir skaidrs, ka
klosteris kļūs plašāks, jo atrodas aizvien vairāk sieviešu, kas
tajā redz savu aicinājumu,» teic māsa. 

Klosterī un ģimenes dzīvē maz atšķirīgā

Jāpiebilst, ka Latvijā karmelīšu klostera māsas kopš 1999.
gada darbojas Rīgā, bet kopš 2001. gada – arī Gulbenē. Pieņemot
lēmumu par pilnīgu kalpošanu Dievam, mūķenes kandidātes dodas uz
Poliju, kur ir karmelīšu klostera pamati un formācijas vieta.
«Pirmajā gadā kandidātes iepazīst klostera dzīvi un cenšas saprast,
vai šis patiesi ir tas ceļš, kas viņām ejams. Pēc pirmā tāpat kā
pēc otrā gada pretendentes jebkurā brīdī var mainīt savu lēmumu un
no klostera iziet. Patiesībā kopējais pārdomu laiks ilgst piecus
gadus – tikai pēc tam, ja māsas pārliecība nav mainījusies un viņas
lēmuma pareizību atzīst arī formācijas klostera māsas, viņa sniedz
savu solījumu Dievam. Ir jāsaprot, ka kalpošanas solījumu ļauj
sniegt tikai tām sievietēm, par kurām ir redzams, ka klostera dzīve
tās dara laimīgas. Ja apkārtējās māsas redz, ka klosteris sievieti
dara nelaimīgu, viņai iesaka savu ceļu meklēt citviet,» skaidro
māsa Deogrācija. Viņa pati mūķenes ceļu sākusi pirms desmit gadiem.
Vēl desmit gadus pirms tam bijusi ceļā uz šī lēmuma pieņemšanu.
«Skatoties filmas un lasot dažādus romānus, cilvēkos iesakņojies
uzskats, ka par mūķeni vai mūku cilvēks izvēlas kļūt nelaimīgas
mīlestības dēļ. Vēlos gan teikt, ka tā nav taisnība – ja cilvēks
klosterī meklē tikai patvērumu no mīlestības, viņš šeit neizturēs
pat nedēļu. Patiesībā klosteris, šī kalpošana Dievam ir mīlestība.
Tikai to izjūtot, tu vari kļūt par mūķeni vai mūku,» teic karmelīšu
klostera māsa. Viņa atzīst, ka pirmo reizi par mūķenes ceļu
iedomājusies 14 gadu vecumā. Bet tikai pēc desmit gadiem, kuru
laikā pabeigta arī augstskola un iepazīta mīlestība pret vīrieti,
sapratusi, ka viņas pareizais ceļš tomēr ir pilnīga kalpošana
Dievam. «Man nebija nelaimīgas mīlestības. Man bija draugi, arī
ļoti tuvi draugi, taču savu īsto vietu atradu klosterī,» teic māsa,
piebilstot, ka dzīvei klosterī gan ir maz atšķirīgā no ģimenes
dzīves. «Jā, mēs esam devušas šķīstības solījumu, taču citādi mūsu
dzīve ne ar ko būtisku neatšķiras. Jebkuram cilvēkam, pieņemot
lēmumu par ģimenes veidošanu, par savas dzīves saistīšanu ar otru
cilvēku, ir jāpieņem arī lēmums par sevis ierobežošanu, par
atteikšanos no daudzām lietām. Ja cilvēks izdara šo lēmumu, viņš to
izdara apzināti un, jūtoties ar to laimīgs, solījumu tur. Tāpat ir
ar klostera māsām,» pārliecināti teic mūķene. 

Galvenais uzdevums – 

rast mīlestību

Bet, vērojot cilvēkus, ar kuriem ik dienu sanāk strādāt, māsa
Deogrācija teic, ka šodienas galvenā nelaime ir mīlestības trūkums.
«Cilvēki steidz pagūt tik daudzas lietas, domā par naudu un
aizmirst par mīlestību. Taču, ja nav mīlestības, cilvēks nespēj
ražīgi strādāt, nespēj rast laimi savā sirdī un iedegt to otrā. Te
arī ir galvenais iemesls mūsu darba ražīguma trūkumam. Tādēļ
ikvienu aicinu padomāt par lietām, kas patiesi ir svarīgas. Tad
paši būsiet pārsteigti, cik viegli un labi atrisinās viss
pārējais,» teic karmelīšu klostera māsa. Viņa atgādina, ka katram,
kuram ceļš pie Dieva un miera ir daudzu jautājumu apgrūtināts,
vienmēr atvērtas būs arī klostera durvis, kur māsas palīdzēs rast
atbildes,  saskatīt vienkāršās patiesības un ejamo
ceļu.