19.2 °C, 1.3 m/s, 91.4 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Misijas» skolotāji vēlas mainīt mācību vidi skolā
«Misijas» skolotāji vēlas mainīt mācību vidi skolā
29/08/2014

Jau pēc dažām dienām divās Jelgavas skolās klases priekšā stāsies trīs jauni skolotāji – viņi no citiem jaunajiem pedagogiem atšķirsies būtiski, jo skolā būs nokļuvuši kā izglītības programmas «Iespējamā misija» (IM) pārstāvji. Katru gadu IM piesaista, atlasa, sagatavo un atbalsta darbam skolās dažādu augstskolu absolventus ar līdera dotībām un labiem akadēmiskajiem sasniegumiem, kas ar savu enerģiju un uzņēmību palīdz skolās veidot pozitīvāku un progresīvāku vidi, paaugstina skolēnu interesi un motivāciju mācīties, teikts IM aprakstā. Šie jaunie skolotāji nav ieguvuši akadēmisku pedagoģisko izglītību – viņi katrs pārstāv citu jomu, dažiem jau ir darba pieredze un vēlme mainīt mācīšanās vidi skolā.

www.jelgavasvestnesis.lv

Jau pēc dažām dienām divās Jelgavas skolās klases
priekšā stāsies trīs jauni skolotāji – viņi no citiem jaunajiem
pedagogiem atšķirsies būtiski, jo skolā būs nokļuvuši kā izglītības
programmas «Iespējamā misija» (IM) pārstāvji. Katru gadu IM
piesaista, atlasa, sagatavo un atbalsta darbam skolās dažādu
augstskolu absolventus ar līdera dotībām un labiem akadēmiskajiem
sasniegumiem, kas ar savu enerģiju un uzņēmību palīdz skolās veidot
pozitīvāku un progresīvāku vidi, paaugstina skolēnu interesi un
motivāciju mācīties, teikts IM aprakstā. Šie jaunie skolotāji nav
ieguvuši akadēmisku pedagoģisko izglītību – viņi katrs pārstāv citu
jomu, dažiem jau ir darba pieredze un vēlme mainīt mācīšanās vidi
skolā.

Taču, neraugoties uz to, ka viņi nav ieguvuši pedagoģisko
izglītību, IM dalībnieki skolās divus gadus strādā kā pilna laika
skolotāji, pasniedzot mācību priekšmetu savā specialitātē. Paralēli
skolotāja darbam dalībnieki divus gadus apgūst pedagoģijas un
vadības prasmes IM Līderības attīstības programmā. Pēc divu gadu
darba skolā, sevis pilnveidošanas un mācīšanās IM programmā
jaunajiem speciālistiem ir izvēle – turpināt karjeru pedagoģijā,
iegūstot pedagoga izglītību kādā no Latvijas augstskolām, vai ar
iegūto pieredzi strādāt citā sfērā.

Jāpiebilst, ka šie jaunie un aktīvie cilvēki, kuri darbojas IM,
paralēli skolotāja darbam saņem arī misijas stipendiju 200 eiro
apmērā mēnesī un regulāri arī paši apmeklē IM Līderības attīstības
programmas mācības. Mūsu pilsētas skolām jau ir pieredze ar IM
jaunajiem skolotājiem – nupat divu gadu programmas darbu Jelgavas
Spīdolas ģimnāzijā ir beigusi dabas zinības skolotāja Ieva Miniča,
kura jau paziņojusi, ka arī pēc misijas turpinās darbu skolā.
«Patīkamākais ir tas, ka šāds jauns, aktīvs, iniciatīvas bagāts
cilvēks tev jautā nevis to, ko un kā skola man nodrošinās nākamajā
mācību gadā, bet gan atzīst, ka vienīgā vēlme ir, lai pašai izdotos
padarīt savas mācību stundas vēl interesantākas,» par I.Miniču saka
Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse.

IM darboties gribētāju ir tik daudz, ka jārīko pamatīgs
konkurss. Spējīgākie pieņemti misijā un jau vasarā apguva pirmās
iemaņas darbam klasē, lai 1. septembrī sāktu strādāt skolā.
Jelgavas tehnikumā nu strādās divi IM skolotāji – Līva Gailuma un
Līga Zaķe, bet Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā – Inguss Blaudums.

Viņi paši atzīst, ka mazliet bail ir, bet par savām spējām jūtas
pārliecināti: «Mēs jau nebūsim vieni. Katram no mums būs savs
mentors – pieredzējis skolotājs, tāpat mēs nepārtraukti paši
mācīsimies.»

Kā skolas un mācīšanās vidi gatavi mainīt IM dalībnieki Jelgavā,
un kāpēc viņi skolotāja darbu izvēlējušies tikai tagad, kad jau
iegūta cita specialitāte?

 

«Mani privātskolēni taču ir gudri – kāpēc skolā viņi matemātiku
nesaprot?»

Līga Zaķe, jaunā Jelgavas tehnikuma matemātikas
skolotāja; beigusi LU Fizikas un matemātikas
fakultāti:

«Man vidusskolā padevās visādas lietas, un varbūt tieši tāpēc
bija grūti izvēlēties, kur mācīties tālāk. Kāpēc ne par skolotāju?
Tobrīd droši vien šķita, ka 12 gadus skolā esmu pavadījusi, un
gribējās citu vidi. Tā arī nokļuvu Fizikas un matemātikas
fakultātē, bet jau ar konkrētu mērķi, ka vēlos kļūt par
optometristi – redzes aprūpes speciālisti. Kāpēc tieši
optometriste? Mani saista fizika, optika, gaismas laušana, un reizē
zināju, ka vēlos strādāt ar cilvēkiem. Pēc augstskolas beigšanas
arī veiksmīgi strādāju savā specialitātē, taču ar laiku sapratu,
ka, strādājot privātā biznesā, tu nevari būt tikai optometrists,
tas ir bizness, kura uzdevums ir ne tikai palīdzēt cilvēkiem, bet
arī domāt par peļņu. Un tas mani jau nesaista. Droši vien, ja man
būtu jādomā, kā piesaistīt skolai skolēnus, nevis par to, kā
saistoši mācīt priekšmetu, neizvēlētos arī darbu skolā.

Brīdis, kad sapratu, ka vēlos pamēģināt sevi pedagoģijā, bija
jau augstskolas laikā. Tolaik regulāri pasniedzu privātstundas 7. –
10. klašu skolēniem un nespēju rast atbildi uz jautājumu: mani
privātskolēni taču ir gudri, jā, varbūt ir kāds robs zināšanās,
bet, tiklīdz paskaidroju, viņi izprot, taču skolā viņiem matemātika
ir tāds bieds, kas sagādā nepārvaramas grūtības. Kur ir tas āķis?
Kāpēc skolā nespēj saistoši mācīt? Tieši tas mudināja vairāk
uzzināt par «Iespējamo misiju» un pieteikties tai, lai izmēģinātu
savus spēkus darbā skolā. Ja godīgi, tad šobrīd varu teikt, ka
akadēmiski mācīties pedagoģiju nevēlētos. Pati pēc savām skolas
gaitām zinu, cik daudz jautājumu rodas tikai tad, kad mācības jau
beigušās un sākas reāls darbs. Misijas programma dod šo unikālo
iespēju sākt darbu un jau darba procesā rast atbildes uz
neatbildētiem jautājumiem. Es sevi nemitīgi pilnveidošu, mācīšos
kļūt labs pedagogs, un man līdzās būs atbalsta programmas
pasniedzēji, kuri jebkurā brīdī palīdzēs labāk izprast vienu vai
otru radušos situāciju. Tāpat atbalstu sniegs mentors – konkrēts
skolas pedagogs, kurš arī ir iesaistīts šajā programmā.

Es jūtu sevī vēlmi mainīt mācīšanās vidi skolā, lai tā nebūtu
tik akadēmiska. Pati esmu beigusi Valmieras Valsts ģimnāziju – jā,
ļoti laba akadēmiska vidējā izglītība. Mūs skolā ļoti virzīja uz
dažādām olimpiādēm, uzrādījām labus rezultātus, bet zināšanas par
to, kādas ir iespējas ārpus skolas, ģimnāzija nesniedza. Pat brīdī,
kad izvēlējos nākamo augstskolu, klases audzinātāja varēja vien
ieteikt to fakultāti, ko pati bija beigusi, vai piedāvāja apskatīt
LU un RTU piedāvājumu. Godīgi – optometrijas specialitāti es
izvēlējos pēc augstskolas apraksta, nevis pēc reālas pieredzes. Jā,
mūsu skolā pat nebija pieņemtas Ēnu dienas – ne reizi klases
audzinātāja mūs tajās neiesaistīja. Ja būtu redzējusi, kā
optometrists strādā, saprašana taču būtu lielāka.

Tāpat augstskolā pati saskāros un sapratu, ka arī citiem
jauniešiem ir problēma mācīties patstāvīgi. Mēs neizpratām, kas tas
ir.

«Iespējamā misija» ir fantastiska iespēja, kas daudzus šos
trūkumus saliek pa plauktiņiem – šeit nav sausas akadēmiskas
mācīšanās, šis ir ārkārtīgi radošs darbs. Saprotu, ka mana slodze
būs liela – jauns darbs skolā, pašai mācības katru nedēļu, bet
vienlaikus tas iemāca plānot savu laiku, darbu, paaugstina
darbaspējas. Ne velti pēc «Iespējamās misijas» tās dalībniekus
labprāt pieņem darbā lieli un prestiži uzņēmumi, kuri apzinās
ieguvumus, ko sniedz mācīšanās šajā misijā.

Pati gan šobrīd ceru, ka skolotājas darbs būs radīts tieši man
un arī pēc misijas palikšu darbā skolā.»

 

«Tāds 1. septembris man vēl nebūs bijis»

Līva Gailuma, jaunā Jelgavas tehnikuma latviešu valodas
un literatūras skolotāja; beigusi studijas LU Baltu filoloģijas
programmā:

«Pēc vidusskolas izvēlējos studēt LU Baltu filoloģijas
programmā. Tagad varu atzīt, ka tobrīd droši vien mans skatījums uz
nākotni bija visai iluzors – iedomājos, ka pēc studijām varēšu
strādāt par literāro redaktori kādā uzņēmumā. Bet rezultātā
sapratu, ka esmu ieguvusi ļoti akadēmisku izglītību, kurai
praktisku pielietojumu nemaz tik viegli nav atrast, jo literāro
redaktoru vakances praktiski nav. Jau 2. kursā sapratu, ka vēlos
mācīties un darīt kaut ko jēgpilnāku, lai iegūtu ne tikai es, bet
arī sabiedrība. Nejauši uzzināju par «Iespējamo misiju» un
izstudēju visu, ko šī programma sniedz. Sapratu, ka tā ir krietni
vien realitātei pietuvināta sevis pilnveidošana, kas sniedz arī
ieguvumu sabiedrībai. Tieši tas, ko esmu meklējusi.

Es redzu, ka būšu atšķirīga skolotāja. Bieži vien esmu pieķērusi
sevi pie domas, ka skolā varēja mācīt citādāk, un tas vēl vairāk
apstiprinājās misijas rīkotajās vasaras nodarbībās Ventspilī, kur
mācījāmies metodes, kas ļautu saistošāk pasniegt priekšmetus. Arī
man skolā bija reizes, kad jutos nenovērtēta, jo skolotājs
vienkārši gāja vieglāko ceļu – piemēram, grupas darbs, klasi sadala
grupās, dod uzdevumu, kas jāizpilda, un vienam tas jāprezentē, bet
atzīmes visi iegūst vienādas. Nevar taču būt, ka vienā grupā visi
ir vienlīdz spēcīgi – tā nevar novērtēt katra indivīda prasmes.
Daudz labāks risinājums darbam grupās būtu katra skolēna ieguldītā
darba novērtējums, nevis viens vērtējums visai grupai.

Apzinos, ka tūlīt stāšos klases priekšā, kur man pretī vērsies
jau 17 un 18 gadus veci jaunieši, – jā, varbūt nedaudz bail ir no
tā nezināmā. Tāds 1. septembris man vēl nebūs bijis! Jau šobrīd
ļoti daudz domāju par to, kādu pirmo iespaidu atstāšu uz saviem
skolēniem. Ceru, ka mēs labi sastrādāsimies, radīsim kopā jaunas
idejas un tās arī realizēsim.

Jau šobrīd esmu sapratusi: ja pēc diviem gadiem neizvēlēšos
turpināt savu izglītību pedagoģijā un strādāt par skolotāju, tad
izglītības jomā strādāt es noteikti vēlos.»

 

«Iepatikās pasniegt sarežģīto vienkārši un interesanti»

Inguss Blaudums, jaunais Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas
fizikas skolotājs; beidzis RTU Materiālzinātnes un lietišķās
fizikas fakultāti:

«Četri gadi augstskolā ir ilgs laiks, lai cilvēkam domas varētu
mainīties. Sākotnēji, protams, izvēloties specialitāti, es
paredzēju, ka pēc augstskolas saistīšu sevi ar uzņēmējdarbības
vidi, strādāšu kāda uzņēmuma laboratorijā, bet dzīve ieviesa
korekcijas. Jau augstskolas laikā iesaistījos Tehniskās jaunrades
skolā, kur piedalījos projektā un divu gadu garumā devos uz dažādām
Latvijas skolām, lai jauniešiem no 7. līdz 9. klasei vadītu
tehniskās darbnīcas. Tas arī bija tas pagrieziena punkts, kad
sapratu: man patīk pasniegt sarežģīto vienkāršā un interesantā
veidā. Tā sajūta, ka tu spēj ieinteresēt jaunieti par it kā
sarežģītām tehniskām lietām, ir fantastiska. Nodarbība jau beidzas,
bet viņiem gribas vēl un vēl – tad saproti, ka tavs darbs sniedz
gandarījumu. Diezin vai, strādājot kāda uzņēmuma laboratorijā, es
spētu saņemt tik daudz gandarījuma par savu darbu. Tieši tāpēc arī
pieteicos «Iespējamajai misijai», lai izmēģinātu savus spēkus ne
tikai atsevišķās interešu izglītības programmās, bet arī darbā
klasē. Es nedomāju, ka būšu vislabākais skolotājs, bet zinu, ka
ļoti centīšos, lai ieinteresētu spīdoliešus uz fiziku paraudzīties
vēl saistošāk.

Protams, ka pirms 1. septembra ir tāds mulsums no nezināmā, bet
es ceru, ka viens no maniem plusiem ir ne tikai pozitīvā attieksme
pret fiziku, bet arī jaunība – iespējams, mūsu nelielā gadu
atšķirība ļaus nodarbības kopā radīt vēl saistošākas.

Mani kā jaunu speciālistu šobrīd noteikti nemulsina arī tas, ka
kādā uzņēmumā es varētu nopelnīt vairāk nekā skolas klasē, jo,
manuprāt, svarīgāk par naudu ir darīt to, kas tev tiešām patīk.

Vai es skolā ienāku uz palikšanu? To rādīs laiks, bet es ļoti
ceru, ka spēšu sevi pierādīt un gandarījumu gūs abas puses – gan
es, gan mani skolēni!»

 

Sagatavoja Kristīne Langenfelde

Foto: Krišjānis Grantiņš un no privātā arhīva