15.7 °C, 2 m/s, 67.7 %

Ekonomika

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsEkonomikaMotivēt darbam pat pēc 18 gadiem bezdarbniekos
Motivēt darbam pat pēc 18 gadiem bezdarbniekos
18/01/2018

Šonedēļ Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) jau ceturtā ilgstošo bezdarbnieku apmācības grupa sāk apgūt motivācijas programmu, kuras mērķis ir palīdzēt ilgstošajiem bezdarbniekiem atgriezties darba tirgū. Darbs nav viegls, jo, lai gan projekts paredz, ka programmā var iesaistīties cilvēki, kuri kā bezdarbnieki reģistrējušies vismaz 12 mēnešus, realitātē motivācijas programmu apgūst pat tādi, kuri algotu darbu nav strādājuši gadus 5, 10 un pat 18. Viņi paši atzīst, ka šobrīd grūtākais ir nevis atrast darbu, bet atgūt ticību sev un iegūt motivāciju mainīt savu dzīvi.

ZRKAC izstrādāja speciālu motivācijas programmu, piesaistīja
profesionālus speciālistus un kā vienīgais Zemgalē ieguva tiesības
nodrošināt šīs Eiropas Sociālā fonda programmas realizāciju.
Programma ilgs līdz augusta beigām, un kopumā plānots, ka Jelgavā
motivācijas programmu varētu apgūt ap 150 ilgstošo bezdarbnieku.
Tās laikā vispirms katrs bezdarbnieks 20 dienas 160 stundu garumā
apgūst motivācijas programmu, bet pēc tam individuāla mentora
vadībā turpina strādāt, lai atgrieztos darba tirgū. Ar
bezdarbniekiem strādā psihoterapeiti, psihologi, IT speciālisti,
karjeras konsultants un citi profesionāļi. Viņiem tiek mācīta,
piemēram, spēja analizēt sevi, saskarsmes prasmes, konfliktu
risināšana, budžeta plānošana, lietišķā etiķete, datorprasmes,
laika plānošana un darba meklēšanas prasmes.

«Tas, kas kādam šķiet pats par sevi saprotams, daudziem
ilgstošajiem bezdarbniekiem ir jāmācās no jauna. Mēs palīdzam
cilvēkam ne tikai konstatēt faktu, bet arī izprast, kādi ir katra
personīgie objektīvie un subjektīvie bezdarba apstākļi, un tad
cenšamies palīdzēt tos novērst, cik jau nu vien tas iespējams,»
atzīst ZRKAC Tālākizglītības nodaļas vadītāja Astra Vanaga,
piebilstot, ka šajā programmā ir radīti izcili priekšnoteikumi, lai
bezdarbnieks varētu nodoties tikai sevis pilnveidošanai. «Tie, kuri
dzīvo ārpus pilsētas, katru rītu uz nodarbībām tiek atvesti un
vakarā aizvesti mājās, katru dienu viņiem tiek nodrošinātas siltas
pusdienas, un, ja cilvēks pilda visus programmas nosacījumus, viņš
saņem arī stipendiju 150 eiro.»

Iemesli katram savi

Pēc tiem, kuri ZRKAC jau uzsākuši mācības, var secināt, ka
ilgstošais bezdarbnieks ir vecumā no 35 līdz 50 gadiem, kā arī
pirmspensijas vecuma cilvēki. A.Vanaga teic, ka ilgstošos
bezdarbniekus varētu iedalīt trīs grupās. Pirmā grupa ir cilvēki,
kuriem ir vismazāk objektīvu iemeslu būt bez darba: viņi dzīvo
pilsētā, tātad nav mobilitātes problēmu, bieži vien ir kaitīgi
ieradumi, trūkst profesionālo iemaņu vai arī vienkārši nolaidušās
rokas – cilvēks jau pat ir pārstājis meklēt darbu. Otrā grupa ir
tādi, kuri dzīvo apkārtējos novados, un viņu galvenā problēma ir
mobilitāte: laukos darba nav, bet ik dienu mērot ceļu uz pilsētu
cilvēks nav gatavs, jo mājās ir bērni, piemājas saimniecība vai arī
nav transporta. Savukārt trešā grupa ir cilvēki, kuri no darba
tirgus izkrituši veselības problēmu dēļ. «Visbiežāk cilvēks nevar
veikt fiziski smagu darbu, ilgstoši stāvēt kājās… Ne velti
vispieprasītākās vakances ir dežuranti, sargi,» spriež
A.Vanaga.

Taču, neraugoties uz to, ka šobrīd ar Eiropas Sociālā fonda
atbalstu ir radīti maksimāli labvēlīgi apstākļi, lai bezdarbnieks
varētu sakārtot savu dzīvi, ne visi to novērtē. Seši no tiem, kurus
Nodarbinātības valsts aģentūra ir nosūtījusi mācībām motivācijas
programmā, tās jau pametuši. «Piespiest nevienu nevaram. Kāds jau
pirmajā dienā pazūd, cits neierodas uz nodarbībām vēlāk. Tomēr tajā
pašā laikā programmā ir pirmās pozitīvās ziņas – vismaz četri
cilvēki jau sekmīgi devušies pie darba devēja uz pārrunām, divi
iekārtojušies darbā, bet vēl diviem ir cerība noslēgt darba līgumu
tuvākajā laikā,» stāsta A.Vanaga.

Visvairāk palīdz psihologs

Portāla www.jelgavasvestnesis.lv uzrunātie ilgstošie
bezdarbnieki, kuri šobrīd mācās motivācijas programmā, atzīst, ka
visvairāk viņi novērtē psihologa atbalstu. «Pirmo reizi savā dzīvē
jūtu, ka vēl kāds ir ieinteresēts manā problēmā. Sākumā gan tam
ticības nebija, domāju, ka te būs kārtējais ķeksītis – atnāks, kaut
ko gudri parunās, un viss. Bet, nē, šeit tiešām man jūt līdzi, grib
palīdzēt, un tad arī pašam sāk gribēties mainīties. Pagājušais gads
manā dzīvē bija ļoti smags – zaudēju trīs tuvus cilvēkus un ieslīgu
tādā kā bezpalīdzībā. Riņķa dancis – darba nav, naudas nav; naudas
nav, darba nav. Nesapratu, no kura gala un kam ķerties klāt,» saka
Juris, kurš bez darba ir divus gadus, bet pirms tam strādājis par
šoferi un galdnieku. «Darbu varētu dabūt kaut rīt, bet man tiesībām
beidzies termiņš, taču naudas, lai samaksātu par to atjaunošanu un
medicīnisko izziņu, nav. Saprotu – pats vien esmu vainīgs, ka
laikus to neizdarīju, bet pēdējos divus gadus visa nauda aizgāja
tuvinieku ārstēšanai, iekrājās parādi. Laikam man bija vajadzīgs
tāds pamatīgs grūdiens no malas. Pateikšu godīgi: šos divus gadus
pat nevienu CV neesmu aizsūtījis, aizgāju uz bezdarbniekiem,
atķeksējos, un viss,» atzīst Juris.

Tagad Juris, kuram ir visu kategoriju tiesības, kas tikai
formāli jāatjauno, ir apņēmies nokārtot arī 95. kodu, kas varētu
dot lielākas darba atrašanas iespējas.

«Es nezinu, kā runāt ar darba devēju»

Inesei ir 41 gads, un pēdējos 18 gadus viņa algotu darbu nav
strādājusi. Pirms tam bijusi auklīte un apkopēja. «Teikšu, kā ir:
es pat nezināju, kā jārunā ar darba devēju, kā jāizturas darba
intervijās, ko teikt un ko neteikt. Biju aizgājusi uz vienām darba
pārrunām, kur meklēja apkopēju, bet mani nepieņēma… Motivācijas
programmā es sapratu, ka pati vien biju vainīga: man ir četri
bērni, mazākajam divi gadi, un tas droši vien darba devēju
nobaidīja. Es taču varēju pateikt, ka bērnu dēļ darbu nekavēšu, jo
man ir cilvēks, kas viņus pieskata, izņem no dārziņa. Bet es
neiedomājos, ka tas var būt svarīgi. Tikai šajā programmā to
sapratu,» saka Inese, kura apzinās, ka uz labāku darbu par
apkopējas pagaidām cerēt nevar, jo viņai ir tikai pamat­izglītība,
nav nekādas profesijas. «Es pat CV nevaru ar datoru uzrakstīt un
kādam aizsūtīt, jo vienkārši to neprotu. Ceru, ka šajā programmā
man to iemācīs. Tās pāris reizes, kad esmu mēģinājusi pieteikties
darbā, CV rakstīju ar roku un pati nesu darba devējam,» saka
Inese.

Līdz šim viņa esot varējusi nestrādāt, jo vīrs pelnījis, bet
tagad, kad palikusi viena ar četriem nepilngadīgiem bērniem,
sapratusi, ka darbs ir jāmeklē. «Godīgi? Visu šo 18 gadu laikā es
neesmu darījusi neko, lai uzlabotu savas iespējas darba tirgū.
Nodarbinātības valsts aģentūrā pat nevienus kursus neesmu
apmeklējusi,» neslēpj Inese.

Ēnu ekonomika un ilgstošais bezdarbnieks

Sarunā ar ilgstošajiem bezdarbniekiem atklājās arī tas, ka liela
daļa cilvēku, kuri ilgstoši ir uzskaitē kā bezdarbnieki un veido
statistiku valstī, tomēr kaut kādus ienākumus savai dzīvošanai
gūst, visbiežāk – nelegāli halturējot. Bet ne jau tāpēc, ka tā būtu
viņu izvēle, – to diktē mūsdienu darba devējs. Izteiktāk tas jūtams
jau zināmajās nozarēs, piemēram, būvniecībā, bet laukos tie ir
vietējie zemnieki, kuri sezonas laikā labprāt ņem darbā
strādniekus. Vēl vairāk – viņi pat ir uz izķeršanu, bet maksāt
gatavi tikai aploksnē. «Jūs mums jautājat? Vai tad nezināt, ka visi
tā dara?! Ir pāris pastāvīgo darbinieku, bet pārējie strādā
neoficiāli,» saka ilgstošie bezdarbnieki. «Es arī labprāt
lauksaimniecībā strādātu oficiāli, bet tādu iespēju neviens
nepiedāvā. Laukos jau grūti ar darbu, pie zemniekiem ir teju
vienīgā iespēja. Tāpēc jau 12 gadus esmu bez darba – nopietnu
veselības problēmu dēļ nācās pamest darbu «Latvijas dzelzceļā», kur
strādāju gan par sliežu pārbaudītāju, gan ceļu montieri. Veselība
to vairs neļauj darīt, un vienīgais iztikas avots tagad ir tas, ko
paši izaudzējam savā piemājas zemē. Neslinkojam, kopā ar sievu
audzējam gurķus, tomātus, ķiplokus, kaut ko pārdodam un no tā arī
dzīvojam. Divus gadus esmu strādājis simtlatniekos un atzīšu, ka
ļoti novērtēju šo iespēju. Ja tagad būtu tāds piedāvājums,
nedomājot strādātu, bet nav…» atzīst Aleksandrs.

Par šo programmu Aleksandrs saka: tas ir liels atbalsts. «Kā var
nenovērtēt to, kas tev tiek dots? No mūsu grupas jau divi cilvēki
ir bijuši uz darba pārrunām – tas vien mums ir milzīgs
ieguvums.»

«Negāju līdzi laikam»

Maldīgi domāt, ka ilgstošs bezdarbs ir problēma cilvēkiem ar
zemu izglītības līmeni. Agrim ir augstākā inženiera ekonomista
izglītība, bet viņš bez darba ir jau pusotru gadu. «Negāju līdzi
laikam. Ilgstošs darbs valsts pārvaldē, un tad vienā brīdī viss
sagriezās kājām gaisā – neredzēju jēgu tam, ko daru, aizgāju no
darba un sapratu, ka nevienam vairs neesmu vajadzīgs. Kāds es
inženieris vai ekonomists?! Ierēdņa darbā šīs zināšanas nebija
vajadzīgas, tāpēc praktiskās iemaņas zudušas. Tagad saprotu, ka
trūkst arī svešvalodu zināšanu. Pat tirdzniecības pārstāvja vakancē
tiek prasīta angļu valoda, jo visa preces dokumentācija ir
angliski,» stāsta Agris.

Nodarbinātības valsts aģentūrā uz angļu valodas kursiem esot
lielas rindas, tāpēc Agris pieteicies šofera kursiem. «Varbūt tā
bija mana kļūda – vajadzēja pagaidīt, kamēr būs piedāvājums apgūt
angļu valodu…»

Uz jautājumu, kādu rezultātu viņš sagaida no motivācijas
programmas, Agris saka: «Ceru gūt iekšēju pārliecību, ka situācija
nav bezcerīga. Jā, rokas bija nolaidušās – aizsūti CV, bet tev pat
neatbild… Tas dzen depresijā. Arī šai programmai neticēju, bet ar
katru dienu izjūtu, ka ar mums strādā tiešām nopietni speciālisti
un situāciju ir iespējams mainīt.»

Foto: no JV arhīva