Pagājušajā nedēļā Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā ekonomikas ministrs Artis Kampars pasniedza Pateicības rakstus desmit lielākajiem eksportētājiem Zemgales reģionā, izvērtējot 2009. gada rezultātus. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn kopējais preču eksporta apjoms Zemgalē sasniedza 329,7 miljonus latu, bet desmit vadošie reģiona uzņēmumi nodrošināja 52 procentus no kopējā reģiona eksporta apjoma. Par 2009. gada lielākajiem eksportētājiem Zemgalē tika nosaukti SIA «Agro Trade Latvija», SIA «Baltic Candles Ltd,», a/s «Balticovo», SIA «Dinex Latvia», SIA «Gaujas koks», SIA «Latgran», «Latraps», «Latsin», SIA «Linas Agro» un SIA «Tenachem».
Lai gan kopējā valsts ekonomikas struktūrā Zemgales reģionā strādājošie uzņēmēji 2009. gadā nodrošināja tikai aptuveni deviņus procentus no valsts kopējā eksporta apjoma, to ieguldījumu ir grūti pārvērtēt. Arī ekonomikas ministrs A.Kampars, tiekoties ar reģiona lielākajiem eksportētājiem, uzsvēra, ka tieši eksportējošie uzņēmumi ir tie, kas Latviju velk ārā no krīzes, jo iekšējais tirgus diemžēl tik ātri neatkopsies. Diskusijā pēc Pateicības rakstu pasniegšanas, kurā piedalījās arī Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, tika akcentēti jautājumi par valsts atbalsta pasākumiem eksporta veicināšanai, finansējuma pieejamību un spekulācijām biržā ar graudu cenām, kā rezultātā inflācija varētu skart arī citas ar lauksaimniecību saistītās nozares.
Piesaistīt banku finansējumu joprojām sarežģīti
Lai veiksmīgi strādātu eksporta jomā, nepieciešama laba sadarbība ar finanšu institūcijām. Tomēr bankas, strauji reaģējot uz ekonomikas lejupslīdi, vai nu pilnībā pārtrauca finansēt uzņēmējdarbību, vai piedāvāja ļoti neizdevīgus nosacījumus. Tieši banku neieinteresēto attieksmi diskusijā uzsvēra SIA «Agro Trade Latvija» valdes loceklis Olavs Legzdiņš, norādot, ka īpaši sarežģīti bankas pārliecināt par veiksmīgu savstarpējo sadarbību ir uzņēmumiem ar Latvijas vai Baltijas kapitālu. «Arī šobrīd, kad situācija ekonomikā sāk stabilizēties, bankas pret uzņēmēju plāniem izturas rezervēti, tādējādi rodas sarežģījumi daudzu projektu realizācijā,» tā O.Legzdiņš. Tāpat uzņēmēji aicināja ekonomikas ministru padomāt par iespējām celt Latvijas uzņēmumu reputāciju banku vērtējumā. Savukārt A.Kampars uzsvēra, ka lielā mērā šajā problēmā esam vainīgi paši, jo regulāri ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību tiek izcelti negatīvie piemēri, kuri izskan arī ārpus valsts robežām. «Tas kopumā veido gan Latvijas valsts, gan uzņēmējdarbības vides tēlu. Tiesa gan – situācija nav tik bezcerīga, jo virkne banku, stabilizējoties Latvijas kredītreitingam, ir atsākušas kreditēšanu. Cits jautājums ir par to, vai piedāvātie projekti atbilst viņu izvirzītajiem kritērijiem. Plašākā apjomā kreditēšana varētu atsākties pēc tam, kad bankas sajutīs stabilitāti. Tādēļ mūsu visu interesēs ir nelikt bankām ciest vēl lielākus zaudējumus, piemērojot plašus atvieglojumus maksātnespējas un bankrota gadījumos,» situāciju rezumē A.Kampars.
Valsts kā investors
Vairāki uzņēmēji akcentēja arī problēmu, ka virkne no šobrīd aktuālajiem valsts atbalsta pasākumiem eksportētājiem, vismaz lielākajiem uzņēmumiem, nav aktuāli. Vairākās Skandināvijas valstīs tiek realizēts uzņēmējdarbības modelis, kurā valsts iesaistās kā investors, iegūstot proporcionālu uzņēmuma akciju daļu, ko pēc tam realizē pēc tirgus cenas. Arī a/s «Balticovo» valdes priekšsēdētājs Arnis Veinbergs norādīja, ka nākamajai nozīmīgajai uzņēmuma attīstībai nepieciešamas investīcijas 30 – 40 miljonu latu apjomā. «Diemžēl nedz valsts, nedz bankas nav gatavas galvot vai finansēt šāda apmēra projektus, tādēļ šobrīd esam visai tālu no izvirzītā mērķa: sasniegt piecus procentus no Eiropas olu tirgus apgrozījuma,» situāciju raksturo A.Veinbergs. Arī A.Kampars apstiprina, ka šobrīd pieejamais lielākais atbalsta apjoms augstas pievienotās vērtības projektiem ir līdz 10 miljoniem latu. «Turklāt jāņem vērā, ka jebkura veida valsts galvojumi ir budžeta izdevumi, kurus šobrīd nevaram atļauties. Savukārt, runājot par valsts investīcijām, jāņem vērā mūsu līdzšinējā politiskā un biznesa kultūra. Piemēram, «AirBaltic» gadījumā valstij pieder uzņēmuma kontrolpakete, bet vai tas nozīmē, ka valsts spēj kontrolēt to, kas notiek šajā uzņēmumā? Bertolds Fliks patiešām ir izcils menedžeris, tikai darbojas savās, nevis nodokļu maksātāju interesēs, kas vienā dienā gandrīz noveda pie tā, ka valstij šajā uzņēmumā vairs nekas nepieder. Kamēr nemainīsies politiskās un uzņēmējdarbības kultūras līmenis, privātais kapitāls darbosies daudz efektīvāk,» norādīja A.Kampars. Tomēr to, ka arī valstij piederoši uzņēmumi spēj sekmīgi darboties, pierāda kaut vai Jelgavas siltumapgādes kompānija «Fortum», kuras 51 procents akciju pieder Somijas valstij.
Jānovērtē arī vietējā tirgus potenciāls
«Nav normāli, ka valsts izsludinātā skolēnu autobusu iepirkumu konkursā vietējais ražotājs «Amo Plant» nevar piedalīties tikai tādēļ, ka tā piedāvāto autobusu pagriešanās rādiuss ir par pieciem centimetriem lielāks. Tas ir kārtējais piemērs, kā mēs novērtējam savus uzņēmējus un ražotājus. Rietumos nekas tāds nav iedomājams, īpaši tādās stratēģiski svarīgās nozarēs kā mašīnbūve. Ar steigu jāmaina domāšana un jāsāk lepoties ar to, ko ražojam, un jāpalīdz uzņēmējiem pārdot savu produkciju vietējā tirgū,» problēmu ieskicēja Jelgavas domes priekšsēdētājs A.Rāviņš. Šai atziņai piekrita arī ekonomikas ministrs, apstiprinot, ka situācija ar skolēnu autobusu iepirkuma konkursu patiešām ir nesaprotama. Tāpat A.Kampars uzsvēra, ka pat lielā Ķīna, augot vietējā darbaspēka izmaksām, sāk domāt par vietējā tirgus attīstību un lomas nostiprināšanu. «Lai nodrošinātu produktu daudzveidību, Ķīna ir atvērta arī importam, īpaši aktuālas ir luksusa preces, kuras Ķīnā bieži vien ir dārgākas nekā Eiropas iepirkšanās centros. Tas vēlreiz apliecina Ķīnas potenciālu, kuru vajadzētu novērtēt arī Latvijas eksportētājiem,» tā A.Kampars.
No pārspīlētajām graudu cenām cietīs visi
Ņemot vērā, ka daļa no lielākajiem Zemgales reģiona eksportētājiem tiešā vai pastarpinātā veidā ir saistīti ar graudkopības nozari, tika pārrunāti arī jautājumi par šā brīža tirgus spekulācijām ar graudu cenām, no kā cieš visi – sākot no ražotāja, kuram attiecīgi pieaug tādu ražošanas līdzekļu cena kā, piemēram, minerālmēsli, un beidzot ar gala patērētāju, kuram veikalā par miltu izstrādājumiem nāksies maksāt vairāk. «Balticovo» valdes priekšsēdētājs A.Veinbergs atzina, ka 50 procentus no olu ražošanas pašizmaksas veido graudu cena, kas ir ievērojami vairāk nekā maizei, kurai graudi veido tikai 10 procentus no ražošanas pašizmaksas. Līdz ar to jārēķinās, ka tuvākajā laikā varētu augt arī olu cena.
«Šogad ir vēsturiski trešā augstākā graudu cena, kas joprojām turpina augt. Līdz ar to tiek destabilizēta gan lauksaimniecība, gan ar to saistītās nozares. Ja kāds domā, ka lielākie ieguvēji ir zemnieki, tad tie ir maldi, jo virkne no viņiem graudus ir spiesti pārdot par iepriekš noslēgtajos līgumos fiksēto cenu, kas ir aptuveni 50 procenti no šā brīža tirgus cenas. Savukārt citi gaida vēl augstāku cenu un graudus nemaz nepārdod. Daļa no viņiem noteikti nokavēs un būs spiesti samierināties ar ievērojami zemāku maksu, nekā tā ir šobrīd. Likumsakarīgi, ka uz augsto cenu reaģē arī saistīto nozaru uzņēmēji, kā rezultātā virknei zemnieku, kuri bija spiesti pārdot savu produkciju par fiksēto cenu, tos pašus minerālmēslus nāksies pirkt par neadekvāti augstu maksu. Faktiski tās ir biržas spekulācijas, līdzīgi kā ar naftas cenām, tādēļ aicinu valdību uzrunāt ES institūcijas, lai sakārtotu šīs lietas un graudu cenu milzīgās svārstības ierobežotu, līdzīgi kā tas ir ASV biržās,» tā kooperatīvās sabiedrības «Latraps» izpilddirektors Edgars Ruža.
Lauksaimniecības nozari krīze skārusi vismazāk
Armands Raguckis, SIA «Linas Agro» valdes loceklis:
«Mūsu uzņēmumam 2009. gads bija samērā veiksmīgs – eksporta apjomus pat izdevās nedaudz kāpināt. Te gan jāpiebilst, ka lauksaimniecības nozare bija viena no tām, kuru krīze skāra vismazāk. Aizvadītajā gadā turpinājām sadarboties ar Eiropas, Āfrikas un Āzijas reģiona valstīm. Lielākos graudu apjomus eksportējām uz Skandināviju, Maroku, Ēģipti, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Irānu un Irāku. Iepriekšējās iestrādes ir devušas savu rezultātu, tāpēc tāda īpaša satraukuma par nākotni nav. Godīgi sakot, arī no valsts neko īpašu negaidām. Līdz šim mūsu uzņēmumam nav bijusi nepieciešamība izmantot kādus no piedāvātajiem eksporta atbalsta instrumentiem. Drīzāk būtu aicinājums uzlabot represīvo institūciju darbību, piemēram, joprojām eksportētājiem ir problēmas operatīvi un likumā paredzētajā kārtībā atgūt pievienotās vērtības nodokli. Procedūras būtu jāvienkāršo un jāļauj uzņēmējiem strādāt. Birokrātijas šajā valstī joprojām ir krietni par daudz.»
Produkcijas cenas nav mainījušās
Romāns Pjankovskis, SIA «Dinex Latvia» finanšu un administratīvais direktors:
«Ražojam automašīnu izplūdes gāzu sistēmas un to sastāvdaļas. Salīdzinot ar 2008. gadu, mūsu apgrozījums pērn kritās aptuveni par 30 procentiem, kas lielā mērā saistīts ar kopējo ražošanas apjomu samazinājumu autobūves industrijā, kuru apgādājam ar savu produkciju. Līdz ar to aptuveni tādā pašā apjomā nācās samazināt arī strādājošo skaitu. Tomēr tirgū noturējāmies, jo spējām efektīvi samazināt ražošanas izmaksas. Citiem «Dinex» grupas uzņēmumiem šajā jomā tik labi neveicās un nācās ciest zaudējumus. Neizjutām arī īpašu spiedienu uz savas produkcijas cenu no mūsu klientiem. Cenas, salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, faktiski nav mainījušās, un tas apliecina, ka esam konkurētspējīgi. Arī krīzes laikā nesamazinājām investīciju budžetu un ieguldījām jaunās iekārtās un ražošanas tehnoloģijās. Centāmies mazināt izdevumus citās pozīcijās. Iespējams, tieši tādēļ krīzi izdevies pārvarēt salīdzinoši veiksmīgi. Savu produkciju galvenokārt eksportējam uz ES valstīm, Krieviju un Turciju. Strādājam ar tādiem zīmoliem kā «Scania», «Volvo», «Iveco», «DAF» un citiem komerctransporta un speciālās tehnikas ražotājiem. Šā gada mērķis ir kāpināt apgrozījumu un sasniegt 2008. gada apjomu, kad mūsu apgrozījums sasniedza 13 miljonus latu, tādēļ atpakaļ darbā esam aicinājuši iepriekš atbrīvotos strādniekus, un nu jau uzņēmumā atkal ir aptuveni 250 darbinieku. Mūsu lielākā problēma ir tieši kvalificētu darbinieku trūkums, kurus galvenokārt cenšamies apmācīt paši, jo uzņēmumam nepieciešami cilvēki ar specifisku pieredzi, kuru apgūt citur ir sarežģīti. Lai jauns darbinieks apgūtu visas nepieciešamās iemaņas, paiet kāds pusgads, un lielākoties mums nav tik daudz laika gaidīt, tādēļ, saņemot lielākus pasūtījumus, piesaistām cilvēkus arī no citām pilsētām. Ņemot vērā, ka joprojām darba tirgū kvalificētu strādnieku skaits ir ierobežots, cerīgi skatāmies uz Jelgavas pašvaldības veidoto Metālapstrādes mācību parku, kurā perspektīvā varētu apmācīt arī mūsu uzņēmumam nepieciešamos darbiniekus. Ceram, ka nākotnē veiksmīgi varēsim sadarboties ar kaimiņos esošo «Amo Plant» rūpnīcu un kompāniju ZIL. Mūsu priekšrocība Krievijas tirgū ir filtrētās gāzu izplūdes tehnoloģijas, kuras nepieciešams uzstādīt Eiropas tirgum paredzētajiem transporta līdzekļiem.»
Sagatavoja Jānis Kovaļevskis, foto Ivars Veiliņš
20 °C,
2.7 m/s,
84.7 % 
20 °C,
2.7 m/s,
84.7 %