15.4 °C, 2.3 m/s, 68 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāMums jāsāk lepoties ar to, ko ražojam
Mums jāsāk lepoties ar to, ko ražojam
12/09/2010

Pagājušajā nedēļā Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā ekonomikas ministrs Artis Kampars pasniedza Pateicības rakstus desmit lielākajiem eksportētājiem Zemgales reģionā, izvērtējot 2009. gada rezultātus. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn kopējais preču eksporta apjoms Zemgalē sasniedza 329,7 miljonus latu, bet desmit vadošie reģiona uzņēmumi nodrošināja 52 procentus no kopējā reģiona eksporta apjoma. Par 2009. gada lielākajiem eksportētājiem Zemgalē tika nosaukti SIA «Agro Trade Latvija», SIA «Baltic Candles Ltd,», a/s «Balticovo», SIA «Dinex Latvia», SIA «Gaujas koks», SIA «Latgran», «Latraps», «Latsin», SIA «Linas Agro» un SIA «Tenachem».

Pagājušajā nedēļā Jelgavas reģionālajā Pieaugušo
izglītības centrā ekonomikas ministrs Artis Kampars pasniedza
Pateicības rakstus desmit lielākajiem eksportētājiem Zemgales
reģionā, izvērtējot 2009. gada rezultātus. Saskaņā ar Centrālās
statistikas pārvaldes datiem pērn kopējais preču eksporta apjoms
Zemgalē sasniedza 329,7 miljonus latu, bet desmit vadošie reģiona
uzņēmumi nodrošināja 52 procentus no kopējā reģiona eksporta
apjoma. Par 2009. gada lielākajiem eksportētājiem Zemgalē tika
nosaukti SIA «Agro Trade Latvija», SIA «Baltic Candles Ltd,», a/s
«Balticovo», SIA «Dinex Latvia», SIA «Gaujas koks», SIA «Latgran»,
«Latraps», «Latsin», SIA «Linas Agro» un SIA
«Tenachem».

Lai gan kopējā valsts ekonomikas struktūrā Zemgales reģionā
strādājošie uzņēmēji 2009. gadā nodrošināja tikai aptuveni deviņus
procentus no valsts kopējā eksporta apjoma, to ieguldījumu ir grūti
pārvērtēt. Arī ekonomikas ministrs A.Kampars, tiekoties ar reģiona
lielākajiem eksportētājiem, uzsvēra, ka tieši eksportējošie
uzņēmumi ir tie, kas Latviju velk ārā no krīzes, jo iekšējais
tirgus diemžēl tik ātri neatkopsies. Diskusijā pēc Pateicības
rakstu pasniegšanas, kurā piedalījās arī Jelgavas domes
priekšsēdētājs Andris Rāviņš, tika akcentēti jautājumi par valsts
atbalsta pasākumiem eksporta veicināšanai, finansējuma pieejamību
un spekulācijām biržā ar graudu cenām, kā rezultātā inflācija
varētu skart arī citas ar lauksaimniecību saistītās nozares.

Piesaistīt banku finansējumu joprojām
sarežģīti

Lai veiksmīgi strādātu eksporta jomā, nepieciešama laba
sadarbība ar finanšu institūcijām. Tomēr bankas, strauji reaģējot
uz ekonomikas lejupslīdi, vai nu pilnībā pārtrauca finansēt
uzņēmējdarbību, vai piedāvāja ļoti neizdevīgus nosacījumus. Tieši
banku neieinteresēto attieksmi diskusijā uzsvēra SIA «Agro Trade
Latvija» valdes loceklis Olavs Legzdiņš, norādot, ka īpaši
sarežģīti bankas pārliecināt par veiksmīgu savstarpējo sadarbību ir
uzņēmumiem ar Latvijas vai Baltijas kapitālu. «Arī šobrīd, kad
situācija ekonomikā sāk stabilizēties, bankas pret uzņēmēju plāniem
izturas rezervēti, tādējādi rodas sarežģījumi daudzu projektu
realizācijā,» tā O.Legzdiņš. Tāpat uzņēmēji aicināja ekonomikas
ministru padomāt par iespējām celt Latvijas uzņēmumu reputāciju
banku vērtējumā. Savukārt A.Kampars uzsvēra, ka lielā mērā šajā
problēmā esam vainīgi paši, jo regulāri ar plašsaziņas līdzekļu
starpniecību tiek izcelti negatīvie piemēri, kuri izskan arī ārpus
valsts robežām. «Tas kopumā veido gan Latvijas valsts, gan
uzņēmējdarbības vides tēlu. Tiesa gan – situācija nav tik
bezcerīga, jo virkne banku, stabilizējoties Latvijas
kredītreitingam, ir atsākušas kreditēšanu. Cits jautājums ir par
to, vai piedāvātie projekti atbilst viņu izvirzītajiem kritērijiem.
Plašākā apjomā kreditēšana varētu atsākties pēc tam, kad bankas
sajutīs stabilitāti. Tādēļ mūsu visu interesēs ir nelikt bankām
ciest vēl lielākus zaudējumus, piemērojot plašus atvieglojumus
maksātne­spējas un bankrota gadījumos,» situāciju rezumē
A.Kampars.

Valsts kā investors

Vairāki uzņēmēji akcentēja arī problēmu, ka virkne no šobrīd
aktuālajiem valsts atbalsta pasākumiem eksportētājiem, vismaz
lielākajiem uzņēmumiem, nav aktuāli. Vairākās Skandināvijas valstīs
tiek realizēts uzņēmējdarbības modelis, kurā valsts iesaistās kā
investors, iegūstot proporcionālu uzņēmuma akciju daļu, ko pēc tam
realizē pēc tirgus cenas. Arī a/s «Baltic­ovo» valdes
priekšsēdētājs Arnis Veinbergs norādīja, ka nākamajai nozīmīgajai
uzņēmuma attīstībai nepieciešamas investīcijas 30 – 40 miljonu latu
apjomā. «Diemžēl nedz valsts, nedz bankas nav gatavas galvot vai
finansēt šāda apmēra projektus, tādēļ šobrīd esam visai tālu no
izvirzītā mērķa: sasniegt piecus procentus no Eiropas olu tirgus
apgrozījuma,» situāciju raksturo A.Veinbergs. Arī A.Kampars
apstiprina, ka šobrīd pieejamais lielākais atbalsta apjoms augstas
pievienotās vērtības projektiem ir līdz 10 miljoniem latu. «Turklāt
jāņem vērā, ka jebkura veida valsts galvojumi ir budžeta izdevumi,
kurus šobrīd nevaram atļauties. Savukārt, runājot par valsts
investīcijām, jāņem vērā mūsu līdzšinējā politiskā un biznesa
kultūra. Piemēram, «AirBaltic» gadījumā valstij pieder uzņēmuma
kontrolpakete, bet vai tas nozīmē, ka valsts spēj kontrolēt to, kas
notiek šajā uzņēmumā? Bertolds Fliks patiešām ir izcils menedžeris,
tikai darbojas savās, nevis nodokļu maksātāju interesēs, kas vienā
dienā gandrīz noveda pie tā, ka valstij šajā uzņēmumā vairs nekas
nepieder. Kamēr nemainīsies politiskās un uzņēmējdarbības kultūras
līmenis, privātais kapitāls darbosies daudz efektīvāk,» norādīja
A.Kampars. Tomēr to, ka arī valstij piederoši uzņēmumi spēj sekmīgi
darboties, pierāda kaut vai Jelgavas siltumapgādes kompānija
«Fortum», kuras 51 procents akciju pieder Somijas valstij.

Jānovērtē arī vietējā tirgus
potenciāls

«Nav normāli, ka valsts izsludinātā skolēnu autobusu iepirkumu
konkursā vietējais ražotājs «Amo Plant» nevar piedalīties tikai
tādēļ, ka tā piedāvāto autobusu pagriešanās rādiuss ir par pieciem
centimetriem lielāks. Tas ir kārtējais piemērs, kā mēs novērtējam
savus uzņēmējus un ražotājus. Rietumos nekas tāds nav iedomājams,
īpaši tādās stratēģiski svarīgās nozarēs kā mašīnbūve. Ar steigu
jāmaina domāšana un jāsāk lepoties ar to, ko ražojam, un jāpalīdz
uzņēmējiem pārdot savu produkciju  vietējā tirgū,» problēmu
ieskicēja Jelgavas domes priekšsēdētājs A.Rāviņš. Šai atziņai
piekrita arī ekonomikas ministrs, apstiprinot, ka situācija ar
skolēnu autobusu iepirkuma konkursu patiešām ir nesaprotama. Tāpat
A.Kampars uzsvēra, ka pat lielā Ķīna, augot vietējā darbaspēka
izmaksām, sāk domāt par vietējā tirgus attīstību un lomas
nostiprināšanu. «Lai nodrošinātu produktu daudzveidību, Ķīna ir
atvērta arī importam, īpaši aktuālas ir luksusa preces, kuras Ķīnā
bieži vien ir dārgākas nekā Eiropas iepirkšanās centros. Tas
vēlreiz apliecina Ķīnas potenciālu, kuru vajadzētu novērtēt arī
Latvijas eksportētājiem,» tā A.Kampars. 

No pārspīlētajām graudu cenām cietīs
visi 

Ņemot vērā, ka daļa no lielākajiem Zemgales reģiona
eksportētājiem tiešā vai pastarpinātā veidā ir saistīti ar
graudkopības nozari, tika pārrunāti arī jautājumi par šā brīža
tirgus spekulācijām ar graudu cenām, no kā cieš visi – sākot no
ražotāja, kuram attiecīgi pieaug tādu ražošanas līdzekļu cena kā,
piemēram, minerālmēsli, un beidzot ar gala patērētāju, kuram
veikalā par miltu izstrādājumiem nāksies maksāt vairāk. «Balticovo»
valdes priekšsēdētājs A.Veinbergs atzina, ka 50 procentus no olu
ražošanas pašizmaksas veido graudu cena, kas ir ievērojami vairāk
nekā maizei, kurai graudi veido tikai 10 procentus no ražošanas
pašizmaksas. Līdz ar to jārēķinās, ka tuvākajā laikā varētu augt
arī olu cena.

«Šogad ir vēsturiski trešā augstākā graudu cena, kas joprojām
turpina augt. Līdz ar to tiek destabilizēta gan lauksaimniecība,
gan ar to saistītās nozares. Ja kāds domā, ka lielākie ieguvēji ir
zemnieki, tad tie ir maldi, jo virkne no viņiem graudus ir spiesti
pārdot par iepriekš noslēgtajos līgumos fiksēto cenu, kas ir
aptuveni 50 procenti no šā brīža tirgus cenas. Savukārt citi gaida
vēl augstāku cenu un graudus nemaz nepārdod. Daļa no viņiem
noteikti nokavēs un būs spiesti samierināties ar ievērojami zemāku
maksu, nekā tā ir šobrīd. Likumsakarīgi, ka uz augsto cenu reaģē
arī saistīto nozaru uzņēmēji, kā rezultātā virknei zemnieku, kuri
bija spiesti pārdot savu produkciju par fiksēto cenu, tos pašus
minerālmēslus nāksies pirkt par neadekvāti augstu maksu. Faktiski
tās ir biržas spekulācijas, līdzīgi kā ar naftas cenām, tādēļ
aicinu valdību uzrunāt ES institūcijas, lai sakārtotu šīs lietas un
graudu cenu milzīgās svārstības ierobežotu, līdzīgi kā tas ir ASV
biržās,» tā kooperatīvās sabiedrības «Latraps» izpilddirektors
Edgars Ruža.

Lauksaimniecības nozari krīze skārusi
vismazāk

Armands Raguckis, SIA «Linas Agro» valdes
loceklis:

«Mūsu uzņēmumam 2009. gads bija samērā veiksmīgs – eksporta
apjomus pat izdevās nedaudz kāpināt. Te gan jāpiebilst, ka
lauksaimniecības nozare bija viena no tām, kuru krīze skāra
vismazāk. Aizvadītajā gadā turpinājām sadarboties ar Eiropas,
Āfrikas un Āzijas reģiona valstīm. Lielākos graudu apjomus
eksportējām uz Skandināviju, Maroku, Ēģipti, Apvienotajiem Arābu
Emirātiem, Irānu un Irāku. Iepriekšējās iestrādes ir devušas savu
rezultātu, tāpēc tāda īpaša satraukuma par nākotni nav. Godīgi
sakot, arī no valsts neko īpašu negaidām. Līdz šim mūsu uzņēmumam
nav bijusi nepieciešamība izmantot kādus no piedāvātajiem eksporta
atbalsta instrumentiem. Drīzāk būtu aicinājums uzlabot represīvo
institūciju darbību, piemēram, joprojām eksportētājiem ir problēmas
operatīvi un likumā paredzētajā kārtībā atgūt pievienotās vērtības
nodokli. Procedūras būtu jāvienkāršo un jāļauj uzņēmējiem strādāt.
Birokrātijas šajā valstī jo­projām ir krietni par daudz.»

Produkcijas cenas nav mainījušās

Romāns Pjankovskis, SIA «Dinex Latvia» finanšu un
administratīvais direktors:

«Ražojam automašīnu izplūdes gāzu sistēmas un to sastāvdaļas.
Salīdzinot ar 2008. gadu, mūsu apgrozījums pērn kritās aptuveni par
30 procentiem, kas lielā mērā saistīts ar kopējo ražošanas apjomu
samazinājumu autobūves industrijā, kuru apgādājam ar savu
produkciju. Līdz ar to aptuveni tādā pašā apjomā nācās samazināt
arī strādājošo skaitu. Tomēr tirgū noturējāmies, jo spējām efektīvi
samazināt ražošanas izmaksas. Citiem «Dinex» grupas uzņēmumiem šajā
jomā tik labi neveicās un nācās ciest zaudējumus. Neizjutām arī
īpašu spiedienu uz savas produkcijas cenu no mūsu klientiem. Cenas,
salīdzinot ar pirmskrīzes periodu, faktiski nav mainījušās, un tas
apliecina, ka esam konkurētspējīgi. Arī krīzes laikā nesamazinājām
investīciju budžetu un ieguldījām jaunās iekārtās un ražošanas
tehnoloģijās. Centāmies mazināt izdevumus citās pozīcijās.
Iespējams, tieši tādēļ krīzi izdevies pārvarēt salīdzinoši
veiksmīgi. Savu produkciju galvenokārt eksportējam uz ES valstīm,
Krieviju un Turciju. Strādājam ar tādiem zīmoliem kā «Scania»,
«Volvo», «Iveco», «DAF» un citiem komerctransporta un speciālās
tehnikas ražotājiem. Šā gada mērķis ir kāpināt apgrozījumu un
sasniegt 2008. gada apjomu, kad mūsu apgrozījums sasniedza 13
miljonus latu, tādēļ atpakaļ darbā esam aicinājuši iepriekš
atbrīvotos strādniekus, un nu jau uzņēmumā atkal ir aptuveni 250
darbinieku. Mūsu lielākā problēma ir tieši kvalificētu darbinieku
trūkums, kurus galvenokārt cenšamies apmācīt paši, jo uzņēmumam
nepieciešami cilvēki ar specifisku pieredzi, kuru apgūt citur ir
sarežģīti. Lai jauns darbinieks apgūtu visas nepieciešamās iemaņas,
paiet kāds pusgads, un lielākoties mums nav tik daudz laika gaidīt,
tādēļ, saņemot lielākus pasūtījumus, piesaistām cilvēkus arī no
citām pilsētām. Ņemot vērā, ka joprojām darba tirgū kvalificētu
strādnieku skaits ir ierobežots, cerīgi skatāmies uz Jelgavas
pašvaldības veidoto Metālapstrādes mācību parku, kurā perspektīvā
varētu apmācīt arī mūsu uzņēmumam nepieciešamos darbiniekus. Ceram,
ka nākotnē veiksmīgi varēsim sadarboties ar kaimiņos esošo «Amo
Plant» rūpnīcu un kompāniju ZIL. Mūsu priekšrocība Krievijas tirgū
ir filtrētās gāzu izplūdes tehnoloģijas, kuras nepieciešams
uzstādīt Eiropas tirgum paredzētajiem transporta
līdzekļiem.» 

Sagatavoja Jānis Kovaļevskis, foto Ivars
Veiliņš