22.1 °C, 1.6 m/s, 68.9 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraMuzejs saņem dāvanā gleznu «labas mājas vērtībā»
Muzejs saņem dāvanā gleznu «labas mājas vērtībā»
11/01/2013

Gleznotāja Valerijana Dadžāna grāmatas «Valerijans Dadžāns. Gleznas» atklāšanā un mākslinieka piemiņas izstādes atklāšanā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs tapa par vienu vērtīgu darbu bagātāks – mūžībā aizgājušā Jelgavas gleznotāja V.Dadžāna krustdēls Viesturs Amats muzejam uzdāvināja darbu no Valerijana kolekcijas: Kārļa Padega gleznu.

Ilze Knusle-Jankevica

Gleznotāja Valerijana Dadžāna grāmatas «Valerijans
Dadžāns. Gleznas» atklāšanā un mākslinieka piemiņas izstādes
atklāšanā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs tapa
par vienu vērtīgu darbu bagātāks – mūžībā aizgājušā Jelgavas
gleznotāja V.Dadžāna krustdēls Viesturs Amats muzejam uzdāvināja
darbu no Valerijana kolekcijas: Kārļa Padega gleznu.

K.Padega glezna ir maz redzēta, bet vērtīga – mākslas pazinēji
lēš, ka tā ir «labas mājas vērtībā». Gleznai nav nosaukuma, bet
Jelgavas Mākslinieku biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Brancis
to nodēvējis «Dāma ar melno cimdu» un pieļauj, ka, iespējams,
gleznā attēlota dzejniece Mirdza Ķempe, bet tas vēl jāpārbauda.

Padega glezna ir tikai viens no daudzajiem darbiem, kas
apskatāma V.Dadžāna piemiņas izstādē muzejā. Tajā eksponētas ne
tikai paša mākslinieka gleznas – apskatāms arī pēdējais darbs, pie
kura V.Dadžāns strādāja –, bet arī vairāki darbi no viņa
kolekcijas.

«Piemiņas izstāde iepazīstina ar Valerijana Dadžāna ceļu mākslā
laika periodā no 1960. gadiem līdz mūsdienām, ar viņa darbu tēlu
sistēmu, krāsu pielietojumu, ar viņa meklējumiem gleznas faktūru
daudzveidošanā, ieskaitot audeklu un citu materiālu iesaistīšanu
virsmas apdarē un tēlu nozīmības paplašināšanā,» stāsta M.Brancis.
Viņš stāsta, ka gleznotājs lielu daļu savas dzīves pavadījis savās
domās un gleznās, bet ne katrs spēj to mākslas darbos nolasīt. «Pēc
cilvēka jau paliek tikai viņa gleznas un, ja nav grāmatas, viņš ar
laiku var pazust pavisam no mūsu kultūras,» uzsver M.Brancis,
piebilstot, ka V.Dadžāns gan ir zināms un mīlēts Jelgavā, bet
latviešu mākslas vēsturē vēl nav iezīmēts, kaut gan viņa 60. gadu
darbi ir ļoti moderni gan tam, gan šim laikam. Jāpiebilst, ka
grāmatu sastādīja mākslinieki Ilona un Ilmārs Drīliņi, izdeva
«Mansards».

Izstāde iekārtota pēc principa – telpa telpā. Mākslinieku
biedrības valdes priekšsēdētājs stāsta, ka zāles centrā ar
vairogiem iežogotā telpā mēģināts atklāt V.Dadžāna personību
nedaudz intīmākā aspektā un viņa interešu loku. «Viņa molberts ar
pēdējo nepabeigto gleznu, krāsu kasti un otām pietuvina viņa
daiļrades laboratorijai. Ar priekšmetiem iezīmēta viņa interese par
vēsturi, arheoloģiju. Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes
portrets atgādina par viņa saistību ar šo slaveno dzimtu –
mākslinieka sieva bija Jāņa Čakstes dēla daktera Ringolda Čakstes
meita Inta Čakste. Valerijans Dadžāns vāca un paglāba no iznīcības
krucifiksus un citas kokskulptūras no Latvijas un Rietumukrainas
pamestām baznīcām. Mākslinieks kolekcionēja arī latviešu
mākslinieku gleznas un tēlniecības darbus,» stāsta M.Brancis.

Šī izstāde ir kā pērn novembrī un decembrī apskatāmās izstādes
«No 50 līdz 90» turpinājums – izstādē, kurā tika eksponēti
mākslinieku, kuriem 2012. gadā apritēja apaļa jubileja, vidū bija
jābūt arī Valerijanam. «Viņš ļoti, ļoti gribēja piedalīties tajā
izstādē un priecājās, ka būs kopā, jo tā esot drošāk, bet
nesanāca,» stāsta muzeja direktores vietniece Marija Kaupere,
piebilstot, ka pēdējā lielā V.Dadžāna darbu izstāde muzejā bija
aplūkojama apmēram pirms gadiem desmit.

V.Dadžāns (1932 – 2012) bija viens no vissavdabīgākajiem
gleznotājiem Jelgavas Mākslinieku biedrībā. Viņš nebija ieguvis
akadēmisko mākslas izglītību, taču glezniecība bija kļuvusi par
viņa vienīgo īsteno pašizpausmes iespēju. No darba kolēģiem un
dzīvē sastaptajiem māksliniekiem V.Dadžāns bija apguvis mākslas
pamatus, taču visvairāk viņš mācījās no grāmatām. Viņš bija
gleznotājs – autodidakts. Glezniecība Valerijanam bija tas lauks,
kur izteikt savas pārdomas par dzīvi. Viņš nevēlējās reālistiski
kopēt dabu vai sekot iedibinātajām tonālās glezniecības tradīcijām.
Viņu piesaistīja pasaules modernās mākslas piedāvātās iespējas. Gan
tur gūtie, gan paša atrastie tēli kļuva par simboliem, kuros
Valerijans Dadžāns izteica to, kas viņu tobrīd satrauca. Viņš gāja
pats savu ceļu – krāsās, krāsu ritmos, kompozīcijās.

Izstāde muzejā būs apskatāma līdz 3. februārim.

Foto: Ivars Veiliņš