Pilsētā

Ilze Knusle-Jankevica

Varētu teikt, ka Jelgavas Latviešu biedrības ilggadības pamatā
ir iešana līdzi laikam jeb, kā Rainis teiktu, pastāvēs, kas
pārvērtīsies. To apliecina arī biedrības priekšsēdētāja vietnieks
Vilis Azevičs, kurš laikrakstam «Jelgavas Vēstnesis» norāda: «To,
ko darījām iepriekš, vairs nedarām. Ja agrāk rīkojām ielu, pagalmu
svētkus, tagad nu tādus nerīkojam. Tādus pasākumus var rīkot divus
trīs gadus, pēc tam cilvēkiem zūd interese. Viss jau mainās.»

Lai gan lielākā daļa biedrības biedru ir cilvēki gados, par
viņiem noteikti nevar teikt, ka viņi dzīvo pagātnē, kavējas
atmiņās, ir vecmodīgi. Jelgavas Latviešu biedrības biedri ir
diezgan progresīvi domājoši un aktīvi cilvēki, kam rūp ne tikai
savas garīgās pasaules pilnveidošana, bet arī visas pilsētas un tās
iedzīvotāju liktenis. Turklāt biedri darbojas brīvprātīgi,
nesaņemot par savu ieguldīto darbu un laiku ne santīma. «Mūsu
galvenā nodarbošanās ir ideju ģenerēšana,» teic V.Azevičs. «Mēs
izstrādājam pasākumu plānu. Parasti tas tiek pakārtots kādu
Jelgavas novada ievērojamu cilvēku apaļajām jubilejām. Mēs
izdomājam idejas un tad meklējam, kas varētu palīdzēt tās īstenot.»
Biedrībai laba sadarbība izveidojusies gan ar pilsētas vadību, gan
ar dažādām pašvaldības iestādēm un skolām.

Viena no skaistākajām idejām, kuras īstenošanā līdzdarbojusies
Jelgavas Latviešu biedrība, ir Uzvaras parka atjaunošana. Ideja
atjaunot parku radusies, jo agrāk tieši Uzvaras parkā notikuši visi
lielākie pilsētas svētki. Biedrības pārstāvji vērsušies pilsētas
domē, lai apspriestu iespējas atjaunot parku. «Sākām sarunas, bet
tad uz laiku viss iesprūda, jo bija jāpārdomā divas nopietnas
lietas. Pirmkārt, bija jāizdomā, kur novietot automašīnas. Otrkārt,
tas ir privāto māju rajons un tā iedzīvotāji varētu iebilst pret
to, ka vakaros parkā notiek skaļi pasākumi,» atceras V.Azevičs.
Taču ideja neapsīka un pašvaldība darbu pie Uzvaras parka
atjaunošanas turpināja. Aktīvi gatava līdzdarboties bija arī
biedrība – tās telpās pat tika izstādīti visi iesniegtie parka
projekti, lai gan paši biedri, gan pilsētas iedzīvotāji varētu tos
apskatīt un izteikt savu viedokli.

«1895. gadā Jelgavā notika IV Vispārējie dziesmu svētki
(tolaik Vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki), vienīgie
dziesmu svētki ārpus Rīgas. No Uzvaras parka sākās svētku gājiens,
tāpēc mūsu biedrības biedri ierosināja, ka parkā jāuzstāda piemiņas
zīme, kas vēstītu par šo ievērojamo notikumu. Nevienā no skicēm
tādas nebija, jo jaunie arhitekti laikam šādu vēstures faktu
nezināja,» tā biedrības priekšsēdētāja vietnieks. Tomēr biedri
mierā nelikās – izraudzītais projekts tika pārskatīts un vietu
«Dziesmu vainagam» atrada.

Tomēr tā pa īstam process beidzās pēc piemiņas zīmes
uzstādīšanas. ««Dziesmu vainagu» uzstādīja, bet nelaime tā, ka
neviens nesaprata, kas tas par pieminekli un kāpēc tur atrodas.
Tāpēc jauki, ka beidzot ir uzlikta arī informatīva piemiņas
plāksne,» atzīst V.Azevičs.

Biedrība ģenerē idejas un izstrādā gada pasākumu plānu, tomēr
ir viens notikums, ko atzīmē ik gadu. Tā ir pirmā Latvijas Valsts
prezidenta un ilggadēja biedrības vadītāja Jāņa Čakstes dzimšanas
diena. «Čakstes līnija ir tā, kas caurstrāvo mūsu biedrību. Viņš
tik mazai tautai kā latvieši ir būtiska personība,» uzsver
P.Rēvelis. Tieši Jelgavas Latviešu biedrība ieviesa tradīciju
J.Čakstes jubilejā cept kliņģeri. To izdevās izdarīt, izstrādājot
un īstenojot projektu kopā ar Jelgavas Amatu skolu.

Jāpiebilst, ka šā gada septembrī apritēs 150 gadi, kopš dzimis
J.Čakste.

Viena no pēdējām biedrības aktivitātēm ir zemnieku produkcijas
tirdziņa organizēšana pilsētas centrā, pie kafejnīcas «Silva».
P.Rēvelis šo pasākumu vērtē kā jaunu un interesantu pieredzi, jo
tas tomēr nav īsti Jelgavas Latviešu biedrības lauciņš. Tomēr pēc
šīs akcijas radušies arī daži secinājumi. Skarbākie no tiem –
zemnieki nebija gatavi, turklāt latviešiem nav ķēriena uz
andelēšanos. «Manuprāt, zemnieki nebija pienācīgi sagatavojušies.
Tā bija iespēja, kad varēja iztirgot, piemēram, tonnu piena, bet
vairums ieradās ar simts litriem. Turklāt latviešiem nav tirgotāju
ķēriena, īpaši runājot par gastronomiskajiem produktiem. Uzņēmēji
par maz Latvijā izmanto iespējas pārdot pašu primitīvāko – pārtiku
–, piemēram, dažādos dabas parkos.»      
 

Talko «Billītēs»

Viena no Jelgavas Latviešu biedrības tradīcijām ir talkošana
Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mājās «Billītes», kas atrodas
Sidrabenes pagastā. Dzejnieku pēctece un tagadējā māju saimniece
Anna Žīgure ir biedrības goda biedre. «Pēc Annas Žīgures
uzaicinājuma braucam talkā sakopt «Billītes». Biedrības biedri
A.Žīguri apciemojot arī ik gadu uz Annām, 26. jūlijā.

Viena no biedrības aktivitātēm ir dzejnieku klubiņš
«Pieskāriens», kas darbojas kopš 2004. gada un ko vada profesore
Rasma Urtāne. Lielākais klubiņa sasniegums ir dzejas krājums, kas
jau divus gadus izdots uz Dzejas dienām un gaidāms arī šogad.
Dzejoļus, kas tiks iekļauti izlasē, izvērtē speciāla komisija, kurā
galavārds pieder pazīstamajam dzejniekam novadniekam Aivaram
Eipuram.

Dzejnieku klubiņa biedri, kuru vidū ir arī daudz jaunu cilvēku
un pat veselas ģimenes, ne tikai paši rīko dzejas pēcpusdienas, bet
piedalās arī dažādos pasākumos, tostarp pagastos, skolās un visur,
kur viņus uzaicina.

Jelgavas Latviešu biedrības dāmām ir pašām savas nodarbes.
Viena no tādām ir senioru deju klubs «Rudens roze», ko vada Ruta
Liepa. Kundzes apgūst Eiropas tautu dejas un aktīvi iesaistās
dažādos pasākumos, kā arī sadarbojas ar līdzīgiem deju kolektīviem
citur Latvijā. Viens no deju kopas grandiozākajiem sasniegumiem ir
pagājušajā gadā Jelgavā, Uzvaras parkā, noorganizētais Vislatvijas
sadancis, kurā piedalījās 20 deju kolektīvi.

Smalkuma un mākslas caurstrāvotas ir arī Dāmu klubiņa tikšanās
reizes, kad pie kafijas tases un klātiem galdiem tiek pārrunātas
izlasītās grāmatas, redzētās izrādes, dzirdētie koncerti. Par kopā
turēšanos gādā Ināra Egle.

 

Par vecāko biedrības biedru tikšanās vietu kļuvis klubs
«Sendienas». Tas dibināts pirms 17 gadiem, un tajā pārsvarā
pulcējas pensijas vecuma cilvēki. Sākotnēji bijusi doma saistīt
kopā tikai tos jelgavniekus, kas līdz 1940. gadam dzimuši vai
dzīvojuši Jelgavā. Vēlāk pēc V.Azeviča kunga iniciatīvas šis
nosacījums izmainīts. «Tas nosacījums veda tikai uz iznīcību – tik,
cik to biedru ir, tik ir, turklāt klāt vairs neviens nenāktu, bet
esošie pamazām viens pēc otra aizietu aizsaulē. Tagad klubiņā var
iestāties ikviens, kurš vēlas,» norāda A.Azevičs, «Sendienu»
vadītājs. Šobrīd klubiņā ir 76 biedri, no kuriem vecākajām dāmām ir
85 un 86 gadi.

Klubiņa biedri no septembra līdz maijam tiekas pasākumos reizi
mēnesī, mēneša pirmajā svētdienā. Pasākuma pirmajā daļā ir tikšanās
ar māksliniekiem, koncerts vai priekšnesums, ko sniedz Mūzikas
skolas, «Jundas» audzēkņi, vīru koris «Ozols», zemessargu ansamblis
«Junda», dzejnieki. Otrajā daļā – dejas, rotaļas,
dziedāšana. 

Piedalīšanās talkās un došanās ekskursijās ir labs iemesls
izkustēties, bet tikpat labs vai pat vēl labāks iemesls ir sporta
diena. Jelgavas Latviešu biedrības biedi ik gadu jūlija pēdējā vai
augusta pirmajā svētdienā brauc uz Enguri, kur jūras malā aktīvi
izsportojas, bet pēc tam sarīko pikniku. «Kad dāmas bija jaunākas,
mēs skrējām un lēcām. Tagad visiem ir ap 80 – mums ir citas
nodarbes. Viss sākas ar ievada vingrošanu, pēc tam kādas divas
stundas sportojam – metam šautriņas, izpildām basketbola soda
metienus un futbola soda sitienus. Tad jūrmalā sarīkojam pikniku,»
stāsta V.Azevičs, piebilstot, ka neiztrūkstoša šī pasākuma daļa ir
akordeonists.

Biedrības pārstāvji atzīst, ka viena no lielākajām problēmām
ir jauniešu piesaistīšana. Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir
projektu rakstīšana un realizēšana. P.Rēvelis atceras, ka liela
skolēnu atsaucība bijusi pagājušajā gadā īstenotajā projektā, kura
mērķis bija noskaidrot skolotāju, kas iedvesmo. Jā, jaunieši
darbojas dzejnieku klubiņā, piedalās dažādos Jelgavas Latviešu
biedrības rīkotos pasākumos, bet par pastāvīgiem biedriem tā arī
nekļūst. «Jaunieši pie mums nāk, daži pat kļūst par biedriem. Bet,
tiklīdz pabeidz 12. klasi, tā kā sputņiki pazūd,» rezumē
V.Azevičs.

 

«Kāpēc es kļuvu par Jelgavas Latviešu biedrības biedri?
Pirmkārt, tāpēc, ka esmu jelgavniece. Otrkārt, tāpēc, ka esmu
latviete. Treškārt, tāpēc, ka gribējās būt kopā ar cilvēkiem. Un nu
jau desmit gadus, ja ne vairāk, darbojos biedrībā. Pamazām sāku
ņemties ar papīriem un tagad kārtoju biedrības grāmatvedību. Pie
mums viss notiek uz entuziasma pamata. Cilvēki, kuri šeit apgrozās,
ir aktīvi un pretimnākoši. Tiesa, tie, kas darbojas, ir neliela
grupa, jo, lai gan mums ir visai daudz biedru, lielākoties tie ir
krietni novecojuši un viņu darbība nav tik aktīva kā varbūt
gribētos. Darbojamies i pilsētas labā, i apzinām kultūras vērtības.
Citas biedrības manī ne toreiz, ne tagad neizraisa interesi.
Turklāt skaidri apzinos, ka nevar iesaistīties vairākās grupās,
biedrībās un neko nedarīt.»

«Es biedrībā iestājos, kad bija Atmodas laiks. Man tas sakrita
ar laiku, kad iestājās pensijas vecums. Tā kā visu mūžu biju aktīvi
darbojusies, biedrībā stājos ar domu aizpildīt vecumdienas. Tā kā
padomju laikos daudzas latviešu kultūras vērtības tika slēptas,
Jelgavas Latviešu biedrība sākumā cēla tās gaismā. No šī procesa
arī es pati daudz ko esmu ieguvusi, piemēram, par latviešu
literatūras vēsturi esmu uzzinājusi daudz ko tādu, ko, beidzot
augstskolu, nezināju.

Viens no vērtīgākajiem biedrības darbiem ir Dzejas svētku
rīkošana. Mēs cenšamies sadarboties ar skolu jaunatni, vadām skolās
dzejas stundu, apzinām jaunos dzejniekus un aicinām viņus
publicēties. Raiņa dzimšanas dienā pulcējamies pie dzejnieka
pieminekļa, autori, tostarp arī cittautieši, lasa savu dzeju, bet
pēc tam visi interesenti pulcējas dzejas grāmatas atvēršanas
svētkos. Esam izdevuši divus dzejoļu krājumus – «Skaņa pār Lielupi»
un «Zemgales vācelīte». Šogad iznāks trešais.

Nākotnē, lai latvieši nosargātu latvietību, tādām biedrībām kā
mūsējā būs daudz darba, jo Latvijā būs liels tautu
sajaukums.»

«Aizejot pensijā, es pievērsos Jelgavas senatnes saglabāšanai,
jo biju redzējis pilsētu gan pirms, gan pēc kara. Mans lielākais
ieguldījums biedrības labā varētu būt tas, ka es atradu un
atjaunoju tās karogu. Man tas prasīja vairāk nekā trīs gadus.
Oriģinālais karogs darināts 1892. gadā, bet, tā kā okupācijas vara
pašu biedrību aizliedza, tas bija pazudis. Pēc vairākiem
apmeklējumiem un neatlaidīgas tirdīšanas man Rīgā muzejā
darbinieces atrada fotogrāfiju, kurā redzams biedrības karogs. Tad
es ar to fotogrāfiju devos uz tagadējo Rakstniecības, teātra un
mūzikas muzeju, kur man darbiniece divu dienu laikā atrada pašu
karogu. Tas fondā bija iereģistrēts kā «karogs: sieviete ar kokli
rokā». Iespējams, tieši šis ieraksts karogu paglāba no
iznīcināšanas, bet, ja es būtu bijis pielaidīgāks, tā arī to
neatrastu. Meistari uztaisīja mūsu biedrībai identisku karogu, bet
oriģināls joprojām glabājas muzejā, jau sairis,
sabiris.»