17.9 °C, 1.4 m/s, 93.1 %

Izglītība

Nakts pilī ar Jāņonkuli
11/12/2008

Teju 70 gadus pa dienu Jelgavas pili jeb Latvijas Lauksaimniecības universitāti apdzīvo studenti, pasniedzēji, ekskursanti un citi interesenti. Bet vai kāds kaut reizi aizdomājies, kas lielajā pilī darās laikā, kad mēs mājās saldi guļam? Nakts stundās galvenais šeit ir nakts sargs, kas smejoties sevi sauc par «nakts rektoru», jo 15 stundas diennakts tumšā laika viņš te ir svarīgākā persona. Lai paskatītos, kā sargam aizrit nakts pilī, vai viņam bijusi tā laime satikt pils Balto dāmu, «Jelgavas Vēstnesis» viesojās pie ilggadējā pils sarga Jāņa Sipoviča, ko teju visi pilī dēvē par Jāņonkuli. 

Ritma Gaidamoviča
Teju 70 gadus pa dienu
Jelgavas pili jeb Latvijas Lauksaimniecības universitāti apdzīvo
studenti, pasniedzēji, ekskursanti un citi interesenti. Bet vai
kāds kaut reizi aizdomājies, kas lielajā pilī darās laikā, kad mēs
mājās saldi guļam? Nakts stundās galvenais šeit ir nakts sargs, kas
smejoties sevi sauc par «nakts rektoru», jo 15 stundas diennakts
tumšā laika viņš te ir svarīgākā persona. Lai paskatītos, kā sargam
aizrit nakts pilī, vai viņam bijusi tā laime satikt pils Balto
dāmu, «Jelgavas Vēstnesis» viesojās pie ilggadējā pils sarga Jāņa
Sipoviča, ko teju visi pilī dēvē par Jāņonkuli. 
«Jelgavas Vēstnesis» pie Jāņonkuļa viesojās ne gluži parastā
novembra vakarā – šeit notika balle. Jāpiemin, ka tieši Jāņonkuļa
maiņās iekritušas visas trīs pagājušajā mēnesī paredzētās balles.
Brīdī, kad ieradāmies pie nakts sarga, viņš jau savu dežūru no
dienas sarga bija pārņēmis.    
Naktsmaiņas dežurantiem darbs sākas pulksten 17, taču
Jāņonkulis ir viens no tiem apzinīgajiem sargiem, kas uz savu maiņu
ierodas vismaz pusstundu agrāk, lai uzzinātu, kas noticis pa dienu,
vai kāds nav atstājis kādu nododamu paciņu vai īpašu norādi, ka
tikos un tikos jāaizslēdz kāda auditorija, vai ko citu. «Pēc
profesijas esmu «ceļinieks», un jau visā dzīvē man tā iegājies, ka
uz darbu ierodos mazliet agrāk, lai var mierīgi sagatavoties
jaunajam darba cēlienam,» smejas Jāņonkulis. 
Kā nokļuva 
«nakts rektora» vietā
Sarga amatā jeb, kā pats Jāņonkulis teic, «nakts rektora»
vietā Latvijas Lauksaimniecības universitātē jeb Jelgavas pilī
aizvadīti jau septiņi gadi. «55 gadu vecumā aizgāju no darba ceļu
daļā un uzreiz arī pensijā. Vēlāk pastrādāju par sargu kādā privātā
autostāvvietā un konstatēju, ka uz turieni aizeju tikai, lai apēstu
mājās uzsmērētās maizītes, jo man par šo darbu nemaksā. Pēc pieciem
mēnešiem sapratu, ka maizītes apēst varu arī mājās, un paziņoju, ka
rīt vairs darbā nebūšu. Īpašnieks jautāja: kā – nebūsi? Tev divas
nedēļas jānostrādā! Biju diezgan bezkaunīgs un viņam pajautāju –
kurš gan te kuram parādā?! Tādā gadījumā, lai viņš rīt ir manā
dārzā un to izravē! Savu laiku pastrādāju arī veikalos par gaļas
izcirtēju, bet tagad jau septiņi gadi pagājuši, kopš esmu šeit,» tā
Jāņonkulis. 
To, kas īsti palīdzējis iegūt darba vietu pilī, Jāņonkulis
vairs precīzi neatceras. Tik zina, ka tam ir divi varianti: «Es
dzīvoju ar bijušo rektoru Voldemāru Strīķi vienā kāpņu telpā, bet
ar LLU direktoru Andreju Garanču satikos dārzkopības biedrībā
«Atpūta», kur biju priekšsēdētājs, tāpēc īsti nezinu, ar kuru no
viņiem aizrunājāmies, ka pilī vajadzēs nakts sargu. Šeit iepriekš
strādāja puisis, kurš gaidīja, kad viņam atbrīvosies vieta uz kuģa,
tādējādi atbrīvojās vieta pilī. Tā nu es viņa vietā atnācu,» stāsta
Jāņonkulis. Viņš uzskata, ka šī iestāde darbam ir ļoti pateicīga,
tāpēc uz pili nāk ar prieku. «Tā ir valsts iestāde, un vienmēr
zinu, ka alga būs un tā būs noteiktā datumā, nevis kā privātajā
biznesā, kur saimnieks joprojām ir mans parādnieks,» tā
Jāņonkulis. 
Šīs dienas īpašais uzdevums – uzmanīt karogu
Darāmais lielākoties šeit jau gadu no gada zināms, taču
atgādinājumi tik un tā piefiksēti uz mazām zīmītēm, kas novietotas
acu priekšā. Laukā satumstot, jāieslēdz ielas apgaismojums, kas
veiksmīgi jau izdarīts, bet svētkos un brīvdienās – arī prožektori,
kas izgaismo pili. Tas attiecas arī uz šodienu, jo pilī ir balle.
Bet pulksten 19 tiks slēgti abi pils vārti, savukārt pulksten 21
slēgtām jābūt arī pils durvīm. Taču līdz tam vēl jāizstaigā visi
pils korpusi un jāpārbauda, vai viss kārtībā, vai izslēgtas
gaismas, lai lieki netērē elektrību. Par ieejas un izejas durvīm no
tā brīža kalpos tikai Lielupes pusē esošās. «Ja kādam pēc šī laika
vajag iekļūt pilī, viņš piezvana pie durvīm, bet es ielaižu. Arī
ārā bez manis neviens nevar tikt. Tomēr vajag redzēt, kas ienāk un
iziet,» tā Jāņonkulis. Pils izstaigāšana un kārtības pārbaudīšana
Jāņonkulim aizņemot aptuveni 20 minūtes. 
Jāpiemin, ka savu reizi ir arī dažādi īpaši veicami uzdevumi,
piemēram, šodien īpašais darbs bija atšķetināt valsts karogu, kas
aptinies ap kāta trosītēm. Sargam jāgādā, lai valsts augstākā
simbolika tiktu turēta godā un mastā vienmēr plīvotu.  
Studenti 
respektē 
pils sargu
Taču pulksten 21 nav vienīgā pils apgaita – arī nakts laikā
sargs vairākas reizes pārlūko, vai tiešām viss kārtībā. «Ja jau
kāds ir te iekļuvis, viņš noteikti mani vairāk vaktē, nekā es viņu,
taču līdz šim tā nav gadījies. Kolēģei gan savulaik bija atgadījums
ar kādu tautā saukto «bomzi», kas pamanījās iekļūt un ilgi klīda pa
pili… Taču tādos gadījumos, par laimi, mums palīgos nāk puiši no
policijas. Man tikai vienu reizi puišeļi pa pagalmu dauzījās –
iekāpuši pa Ziemeļu vārtu augšu. Tad izgāju laukā un palūdzu, lai
atstāj pagalmu, jo te nedrīkst ložņāt. Viņi saprata, ka bravūra
nelīdzēs, jo var atbraukt «lielāki vīri» no policijas, un tad ies
daudz švakāk. Ar mani vēl var sarunāt, ka izlaižu kulturāli pa
vārtiem laukā, nevis lieku doties pa to ceļu, pa kuru ienāca,»
stāsta Jāņonkulis. Citus incidentus savu septiņu gadu pieredzē viņš
neatceras, atzīstot, ka studenti ir visai pieklājīgi. Savu reizi
varbūt kāds pirmkursnieks mazliet nemāk uzvesties, bet jau otrajā
kursā savu attieksmi mainījis un respektē arī pils
sargu. 
Ilgākie palicēji – 
dejotāji un dziedātāji
Brīdī, kad ieradāmies, rosība pilī vēl nebija mitējusies – te
garām sarga postenim paslīdēja kāds students, pasniedzējs, kā arī
balles viesi, kas apvaicājās, kur pils muzejs meklējams.
Paskatīties, kas te notiek, piestāja arī kāda apkopēja. 
Jāņonkulis stāsta, ka parasti studenti un pasniedzēji pilī
rosību beidz apmēram pulksten 19. «Ilgāk tā ir tad, ja nu kādam
kāds projekts jātaisa vai nākamās dienas lekcijām jāgatavojas. Tad
darba diena mēdz ieilgt līdz 21, bet par to jau mums paziņo,» tā
Jāņonkulis. Ilgākie palicēji parasti ir dejotāji un koristi, kas
pilī mēdz uzturēties līdz pat desmitiem vakarā. Sestdienas un
svētdienas gan esot tādas mierīgākas, izņemot reizes, kad durvis
jāatslēdz kāziniekiem un tie jāielaiž vai nu pagalmā, vai uz vītņu
kāpnēm nofotografēties. Bet tas tikai tādā gadījumā, ja jaunais
pāris saņēmis tam apstiprinājumu Saimniecības daļā. Bet arī par to
sargam tiek paziņots un atstāta ziņa rīkojumu žurnālā. 
Priekšroka naktsmaiņām
Jāņonkulis jau vakara sākumā atzina, ka viņam labāk patīk
nakts maiņas, jo tad dienas daļa paliek paša rīcībā un to var
izmantot pēc saviem ieskatiem. «Pa nakti jau nemaz nav tik slikti
te, pilī, kaut arī esmu viens. Jā, garākas stundas sanāk, nekā pa
dienu strādājot, taču pēc vienas nakts ir divas brīvas dienas, uz
darbu jādodas tikai trešās dienas vakarā,» tā Jāņokulis. Taujāts
par gulēšanu nakts laikā, viņš atzīst, ka nedaudz iesnausties var
parastās naktīs, taču kas tāds nekad nenotiks maiņās, kad pilī ir
svinības. Piemēram, iepriekšējā ballē viesi pili pametuši tik ap
pulksten četriem, bet pusčetros jau klāt bijis jaunais pasts,
puspiecos uz darbu sāk nākt pils apkopējas, sešos jātaisa vaļā visa
pils, bet pulksten 8 jau maiņa beigusies… 
Taujāts, kuros vakaros tad ir patīkamāk strādāt – ikdienas vai
baļļu –, Jāņonkulis nevilcinoties teic, ka, protams, parastajās
maiņās, kad visapkārt valda klusums. Dežūra balles vakarā gan neko
daudz neatšķiras no parastās, jo savi pienākumi jāpilda, bet
kārtību vēl šajā vakarā uzmana divi vai trīs vīri no policijas,
taču tad te ir skaļāka rosība. 
Pilī piedzīvota zemestrīce
Jautāts par bailēm pilī nakts laikā, Jāņonkulis smejoties
teic, ka viņa gados vairs nav no kā baidīties. «No kā gan man te
būtu jābaidās? Kaut arī neesmu pret dāmām, tā Baltā pils dāma man
šo septiņu gadu laikā nav apciemojusi. Tā teikt, nav zināms, kurš
no kura te baidās. Bet Kuciņu mamma, kas savulaik ar savām
mazmeitām dzīvojusi pilī, to esot redzējusi pie pagalmā
novietotajiem lielgabaliem,» smejas sargs. Lai arī Jāņonkulis nav
redzējis pils dāmu, viņš šeit piedzīvojis zemestrīci. «Ticiet vai
neticiet, bet pils tā divas reizes notrīcēja! Par to, ka tā bija
zemestrīce, kas atnākusi līdz mums un jūtama arī šeit, uzzināju
tikai vakara ziņās,» tā Jāņonkulis. 
Pieņemu, ka kādu noteikti nobiedētu vien fakts, ka pilī
atrodas Kurzemes Hercogu kapenes. Jāņonkulis par to vien nosmaida
un teic, ka tie jau augšā necelšoties un viņu neaiztikšot. «Savu
reizi jau sanāk iet gar kapenēm un gaismu slēgt, tad arī iedomājos,
ka kāds aiz durvīm guļ, bet bailes nekad nav ņēmušas virsroku,»
atzīst Jāņonkulis. 
Svētkos savs labais rūķītis
Uz galda pamanām vairākus žurnālus. Jāņonkulis atzīst, ka to
lasīšana īsinot laiku un tos vīriešiem atstājot kolēģes sievietes.
«Pats priekšroku dodu grāmatām, ko kolēģis atnes no bibliotēkas,
taču nesmādēju arī šos žurnālus. Var nedaudz paskatīties, kas
notiek slavenību dzīvēs. Pa retam zināšanas tiek pārbaudītas,
risinot krustvārdu mīklas. Citas nodarbošanās vēl neesmu atradis,»
stāsta Jāņonkulis.  
Ņemot vērā to, ka šis ir maiņu darbs, strādāšana iekrītot arī
dažādos svētkos, piemēram, Ziemassvētku vakarā. «Ja jāstrādā, tad
jāstrādā. Bet parasti uz svētkiem mums ir savs labais rūķītis, kurš
uzmundrina. Tā ir profesore Ināra Melgalve. Viņa allaž pacenšas,
lai sargi svētkos nebūtu aizmirsti – sarūpē dažādus gardumus,
dāvaniņas. Tas noteikti nav viņas pienākums, bet viņa mūs ļoti
iepriecinājusi,» tā Jāņonkulis. Viņš arī piemin, ka tieši viņa ir
tā, ar kuras iniciatīvu tika izveidots sargu postenis jeb vieta,
kur pils sargi sēž. «Agrāk tikai pie galdiņa sēdējām, bet tagad
mums tāds kā savs labiekārtots «būrītis»,» priecājas
sargs. 
Brīdī, kad atvadījāmies no Jāņonkuļa, viņš grasījās vakariņot
– notiesāt līdzpaņemtās sviestmaizes un iedzert tēju. Arī mums
nebija izdevies aci pret aci satikt pils Balto dāmu. Iespējams, tas
tāpēc, ka pilī notika balle, taču, ja nomaldās kādā tumšākā
gaitenī, nemaz tik omulīgi tur nakts stundās vis nav…