Daina Reinfelde, psiholoģijas un saskarsmes pasniedzēja: «Bezdarbnieks ir ļoti mainīgs – ja agrāk tas pārsvarā bija dzīvē apmaldījies cilvēks, neveiksminieks, kurš pat pie tā brīža iespējām nespēja atrast piedāvājumu sev, tad šobrīd es gribu teikt, ka tie ir kolosāli cilvēki, ar brīnišķīgām personīgām kvalitātēm, labu izglītību, bet diemžēl darba tirgus šos cilvēkus ir nolicis neapskaužamā situācijā. Viņi ir apmulsuši, un galvenais apmulsuma iemesls ir tas, ka viņiem jāapzinās – es esmu prece. Cilvēkam nav viegli pieņemt, ka arī viņam tāpat kā jebkurai citai lietai ir jāatrod savs pircējs – ar savu saturu jārada atbilstošs piedāvājums, kas kādu spētu ieinteresēt. Būtiski ir apzināties, ka darba meklēšana ir darbs. Neapšaubāmi, visa tā situācija, kurā cilvēks pēkšņi ir nonācis, zaudējot darbu un pamatu zem kājām, rada apjukumu. Arī manās nodarbībās sākumā no kursantiem es jūtu piesardzību. Viņiem ir bail no vērtējuma, bail parādīt savu nevarēšanu. Ir nemitīga vēlme sevi salīdzināt ar citiem. Un tikai tad, kad jūt – te viņam neviens neko nepārmet, katru viņa soli novērtē, uzslavē, cilvēks pārvēršas – atplaukst. Arī psiholoģijā un saskarsmē ir savs zināšanu kopums, kas jāapgūst: prasme runāt, prasme sevi prezentēt – tā teikt, iesaiņot sevi atbilstoši situācijai. Ne velti es mēdzu teikt, ka arī savu CV cilvēks var uzrakstīt trīs dažādos veidos: «brētliņas tomātu mērcē», «cepta menca» vai «laša fileja». Jā, tik dažādi mēs varam sevi pasniegt! Pats galvenais ir atgūt ticību sev. Praktiski neiespējami kaut ko mainīt ir tikai tad, kad cilvēks pats padodas. Diemžēl ir atsevišķi gadījumi, it sevišķi, ja cilvēks ir ilgstošais bezdarbnieks, viņam zūd motivācija, viņš pat mēģināt vairs nevēlas, atsakās no citu palīdzības – tātad pēc būtības viņš ir padevies. Bet jāsaprot, ka ar varu jau cilvēku nevar piecelt – pirmām kārtām tas ir jāgrib viņam pašam. Arī mācības ir darbs: tev no rīta jāceļas, jānāk uz kursiem, jāmācās… Tātad jāsaņemas, lai kaut ko mainītu savā dzīvē, atgūtu līdzsvaru. Sākt vajag ar mazumiņu. Un jāatzīst, ka kursu sistēma jau tā arī ir veidota. Pirmkārt, cilvēku Nodarbinātības valsts aģentūrā motivē apmeklēt kaut vienas dienas kursus, un tas jau ir sākums, lai mazinātu psiholoģisko barjeru. Nākamais solis jau būtu izvēle par labu kādai garākai kursu programmai, kas cilvēkam var sniegt vēl lielāku stimulu un zināšanas. Un pēc tam jau bieži vien šie kursanti paši nāk un jautā: «Pasniedzēj, kur es vēl kaut ko varu apgūt?» Un tajā brīdī es jau esmu neapzināti iekļauta šo cilvēku sociālajā tīklā – mana reālā pieredze, pozitīva informācija ļauj kursantiem noticēt, ka situāciju ir iespējams mainīt. Viņi visi man ir savējie – tā nu tas ir izveidojies, jau desmit gadus strādājot Jelgavas reģionālajā Pieaugušo izglītības centrā. Piekrītu, varbūt tiem augsti kvalificētajiem cilvēkiem, kas šobrīd, krīzes spiesti, kļūst par bezdarbniekiem, nav gluži jāmācās sevi pasniegt un iesaiņot – viņi to lieliski prot, taču, kā atzīst paši cilvēki, maniem kursiem pirmām kārtām piesakās, lai gūtu pozitīvas emocijas un satiktos ar sev līdzīgiem. Un arī te veidojas savs sociālais tīkls. Tur, kur ir cilvēki, ir informācija, viņi tajā dalās, un var gadīties, ka pat pavisam nejauši kursants iegūst to, ko meklējis. Otrs aspekts – šiem cilvēkiem saistoša var būt iespēja kļūt par pašnodarbinātu personu ar domu nākotnē veidot savu biznesu. Un tās jau atkal ir jaunas zināšanas un prasmes, kam jāsagatavojas. Jā, arī psiholoģiski…»