-4.7 °C, 4 m/s, 89.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāNo brētliņas tomātu mērcē līdz laša filejai
No brētliņas tomātu mērcē līdz laša filejai
21/01/2010

Daina Reinfelde, psiholoģijas un saskarsmes
pasniedzēja:

«Bezdarbnieks ir ļoti mainīgs – ja agrāk tas pārsvarā bija dzīvē
apmaldījies cilvēks, neveiksminieks, kurš pat pie tā brīža iespējām
nespēja atrast piedāvājumu sev, tad šobrīd es gribu teikt, ka tie
ir kolosāli cilvēki, ar brīnišķīgām personīgām kvalitātēm, labu
izglītību, bet diemžēl darba tirgus šos cilvēkus ir nolicis
neapskaužamā situācijā. Viņi ir apmulsuši, un galvenais apmulsuma
iemesls ir tas, ka viņiem jāapzinās – es esmu prece. Cilvēkam nav
viegli pieņemt, ka arī viņam tāpat kā jebkurai citai lietai ir
jāatrod savs pircējs – ar savu saturu jārada atbilstošs
piedāvājums, kas kādu spētu ieinteresēt. Būtiski ir apzināties, ka
darba meklēšana ir darbs.
Neapšaubāmi, visa tā situācija, kurā cilvēks pēkšņi ir nonācis,
zaudējot darbu un pamatu zem kājām, rada apjukumu. Arī manās
nodarbībās sākumā no kursantiem es jūtu piesardzību. Viņiem ir bail
no vērtējuma, bail parādīt savu nevarēšanu. Ir nemitīga vēlme sevi
salīdzināt ar citiem. Un tikai tad, kad jūt – te viņam neviens neko
nepārmet, katru viņa soli novērtē, uzslavē, cilvēks pārvēršas –
atplaukst.
Arī psiholoģijā un saskarsmē ir savs zināšanu kopums, kas jāapgūst:
prasme runāt, prasme sevi prezentēt – tā teikt, iesaiņot sevi
atbilstoši situācijai. Ne velti es mēdzu teikt, ka arī savu CV
cilvēks var uzrakstīt trīs dažādos veidos: «brētliņas tomātu
mērcē», «cepta menca» vai «laša fileja». Jā, tik dažādi mēs varam
sevi pasniegt! Pats galvenais ir atgūt ticību sev. Praktiski
neiespējami kaut ko mainīt ir tikai tad, kad cilvēks pats padodas.
Diemžēl ir atsevišķi gadījumi, it sevišķi, ja cilvēks ir ilgstošais
bezdarbnieks, viņam zūd motivācija, viņš pat mēģināt vairs nevēlas,
atsakās no citu palīdzības – tātad pēc būtības viņš ir padevies.
Bet jāsaprot, ka ar varu jau cilvēku nevar piecelt – pirmām kārtām
tas ir jāgrib viņam pašam. Arī mācības ir darbs: tev no rīta
jāceļas, jānāk uz kursiem, jāmācās… Tātad jāsaņemas, lai kaut ko
mainītu savā dzīvē, atgūtu līdzsvaru. Sākt vajag ar mazumiņu. Un
jāatzīst, ka kursu sistēma jau tā arī ir veidota. Pirmkārt, cilvēku
Nodarbinātības valsts aģentūrā motivē apmeklēt kaut vienas dienas
kursus, un tas jau ir sākums, lai mazinātu psiholoģisko barjeru.
Nākamais solis jau būtu izvēle par labu kādai garākai kursu
programmai, kas cilvēkam var sniegt vēl lielāku stimulu un
zināšanas. Un pēc tam jau bieži vien šie kursanti paši nāk un
jautā: «Pasniedzēj, kur es vēl kaut ko varu apgūt?» Un tajā brīdī
es jau esmu neapzināti iekļauta šo cilvēku sociālajā tīklā – mana
reālā pieredze, pozitīva informācija ļauj kursantiem noticēt, ka
situāciju ir iespējams mainīt. Viņi visi man ir savējie – tā nu tas
ir izveidojies, jau desmit gadus strādājot Jelgavas reģionālajā
Pieaugušo izglītības centrā.
Piekrītu, varbūt tiem augsti kvalificētajiem cilvēkiem, kas šobrīd,
krīzes spiesti, kļūst par bezdarbniekiem, nav gluži jāmācās sevi
pasniegt un iesaiņot – viņi to lieliski prot, taču, kā atzīst paši
cilvēki, maniem kursiem pirmām kārtām piesakās, lai gūtu pozitīvas
emocijas un satiktos ar sev līdzīgiem. Un arī te veidojas savs
sociālais tīkls. Tur, kur ir cilvēki, ir informācija, viņi tajā
dalās, un var gadīties, ka pat pavisam nejauši kursants iegūst to,
ko meklējis. Otrs aspekts – šiem cilvēkiem saistoša var būt iespēja
kļūt par pašnodarbinātu personu ar domu nākotnē veidot savu
biznesu. Un tās jau atkal ir jaunas zināšanas un prasmes, kam
jāsagatavojas. Jā, arī psiholoģiski…»