Pēdējā oficiālā peldvieta Jelgavā slēgta 1982. gadā – to nācās darīt ne tikai tāpēc, ka pēdējā laikā tā kļuvusi arvien nolaistāka, bet punktu visam pielicis tas, ka ūdenī konstatētas holēras baktērijas. Līdz tam Lielupes krastā pie Pasta salas bijusi labiekārtota peldvieta gan pieaugušajiem, gan bērniem, airēšanas bāze un glābšanas tornis. Tomēr par visu pēc kārtas.
Lai gan liecību par jelgavnieku peldēšanās paradumiem ir ļoti maz, jo tēma īpaši nav pētīta, ar muzeja darbinieku palīdzību izdodas atrast liecības par to, ka vēl pirms Pirmā pasaules kara Jelgavā bija ierīkotas peldvietas un pilsētnieki labprāt tās apmeklēja. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenā krājuma glabātāja vietnieks Aldis Barševskis stāsta, ka muzejā glabājas slavenā jelgavnieka, mākslinieka, ugunsdzēsēja un pedagoga Aleksandra Strekavina atmiņu burtnīcas, kurās viņš apraksta tā sauktos cara laikus jeb Jelgavu pirms Pirmā pasaules kara. «Arī peldēšanu kā sportu vēl nepazina. Aiz pils pie Lielupes bija Borovska peldētavas vīriešiem un sievietēm, bet Lielupes otrā krastā augšpus plosta tilta pie «Sniķu dzirnavām» atradās pilsētas brīvpeldētavas. Vācu dižvīriem bija savai izolācijai nodibinājuse biedrību «Die Pumpe», kura arī aiz pils tuvāk pilsētai uzturēja savu peldētavu, gan tikai vīriešiem,» raksta A.Strekavins.
Pasta sala – peldētāju meka
Peldētājs Elmārs Sakne atceras, ka 20. gadsimta 30. gados Jelgavā bijušas vairākas peldvietas. «Peldētavas dalījās sieviešu, vīriešu un brīvpeldētavās, bija arī baseins bērniem. Brīvpeldētavā varēja peldēties vīrieši un sievietes kopā. Tāpat bija izbūvētas skaistas ģērbtuves ar terasēm atpūtai un atspirdzinošu dzērienu baudīšanai,» viņš stāsta grāmatā «Peldēšanas sports Jelgavā».
To, ka Jelgavas peldvietas bija iecienītas un te notika dažādi pasākumi, apliecina arī slavenā britu rakstnieka Artura Rensoma atmiņas. Viņš 1924. gadā ar jahtu brauca no Rīgas uz Jelgavu, Zemgales galvaspilsētā piestādams 18. augustā. «Nokļuvām sprostā. Pāri upei gluži lieki tika novilkta baļķu barjera, lai iežogotu Jelgavas peldēšanas svētku norises vietu. Upes krastos drūzmējās skatītāji,» grāmatā «Kad Jelgavā bija buras» raksta A.Rensoms. Viņu jahta kopā ar daudzām citām laivām apstājās pie izveidotās barjeras un tāpat kā skatītāji krastmalā vēroja, kā ar orķestri un Latvijas karogu priekšgalā ierodas sportisti, kuri vēlāk lēca ūdenī no tramplīna.
Vairāki jelgavnieki atminas, ka 30. gadu beigās Pasta salā tika izveidota peldētava ar pludmali, ģērbtuvēm, kafejnīcu. Saskaņā ar liecībām tas varētu būt bijis 1938. – 1939. gads. Kādreizējais LLU Sporta nama direktors Jānis Raģis atceras, ka viņa tēvam piederējusi kafejnīca Pasta salā. Tajā atpūtnieki, kuri cauras dienas zvilnējuši saulē un gulējuši smiltīs, pirkuši atspirdzinošus dzērienus un uzkodas. Skanējusi mūzika, un noskaņojums bijis patīkami laisks, tāpēc puikas kurvīšos staigājuši pa pludmali un piegādājuši atpūtniekiem kafejnīcā pasūtītās preces. Tāpat viņš atminas, ka ik mēnesi notikušas daiļlēkšanas sacensības ūdenī un reizumis Lielupē pat metušās līgavas ar visām kāzu štātēm. Jāpiebilst, ka Jelgavā kādu brīdi daiļlēkšana pastāvēja arī kā sporta veids – ar to varēja nodarboties tagadējā LLU baseinā, bet tagad Latvijā ar šo sporta veidu diez vai kāds vairs nodarbojas.
Pēc nostāstiem šķiet, peldvieta Lielupes kreisajā krastā pie Pasta salas bija iecienītākā atpūtas vieta gan pirms, gan pēc kara Jelgavā, un, lai gan pēc Otrā pasaules kara nekas no agrākā nebija saglabājies, ar laiku atpūtas vieta tika atjaunota un labiekārtota.
Atjauno pēc sejas un līdzības
Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, pēckara gados peldētava atjaunota maksimāli līdzīga tai, kāda bijusi iepriekš. Airēšanas bāzes «KC» vadītāja Ilze Bome atceras, ka vēl līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadiem Pasta salā notikusi rosība un pilsētas iedzīvotāji labprāt izmantojuši labiekārtoto peldvietu. Tur bijusi kafejnīca, smilšu uzbērums, kas mazliet atgādinājis jūrmalu. «Tur, kur tagad ir asfalts, bija uzbērtas smiltis, kas sniedzās slīpi līdz pat ūdens malai. Katru gadu pēc pavasara plūdiem liellaiva no jūras veda smiltis un uzbēra tās no jauna,» stāsta I.Bome. Tāpat bijusi bērnu peldētava ar dēļu grīdu, kas tolaik saukta par «ļagušatņiku». Tiesa, laika gaitā dēļi noglumējuši un vieta kļuvusi bīstama, reiz pat noticis nelaimes gadījums – kāds bērns paslīdējis, iekļuvis grīdā izlauztā caurumā un noslīcis.
Baseins bez jumta
LLU, tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, baseinu uzbūvēja 1965. gadā. Līdz tam kaut kas līdzīgs bija ierīkots Lielupē. I.Bome stāsta, ka upē bija izvietoti paaugstināti plosti, ar marķējumu nosprausti 25 metrus gari peldēšanas celiņi, savukārt malā izveidots tramplīns – upē varēja lēkt no trīs un piecu metru augstuma. Arī ziemas peldēšanas kluba «Lielupes roņi» vadītājs Vilis Ķempelis atceras, ka savulaik, zēns būdams, lēcis no tā ūdenī. «Tādiem zēniem apmēram līdz 14 gadu vecumam tas bija izaicinājums – ielēkt Lielupē no augstā tramplīna uz kājām.» Tramplīns bija izveidots no koka kā tornis – stūros iedzīti četri balsti, kurus satur šķērskoki; gar vienu pusi bija kāpnes, kas veda augšup, bet trīs metru augstumā izveidota vēl viena lēkšanas platforma – mazākiem un bailīgākiem.
Kad uzbūvēja baseinu, peldēšana sāka attīstīties arī kā sporta veids. Interesanti, ka 1973. gadā tika izveidota Zemūdens sporta sekcija. LLU Sporta nama direktors Viktors Valainis stāsta, ka sportisti trenējās trīs disciplīnās – zemūdens orientēšanā, zemūdens šaušanā un zemūdens ātrpeldēšanā. Agita Vitmane, agrāk Zdanoviča, ar peldēšanu sāka nodarboties otrajā gadā pēc Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas dibināšanas – 1968. gadā. «Ar zemūdens orientēšanos sāku nodarboties vēlāk, pēc tam, kad jau biju izpildījusi sporta meistara normatīvu brasā. Tā kā brass ir lēnākais no peldēšanas veidiem, tajā jābūt stiprām kājām. Arī zemūdens peldēšanā galvenais ir kājas, jo rokas ir aizņemtas – tajās jātur planogramma,» stāsta A.Vitmane. Zemūdens orientēšanās ietvēra divus vingrinājumus – pirmais, jāatrod un jāpakustina boja, otrais, jāappeld apkārt visām bojām. «Tad mēs taisījām planogrammas, jo zem ūdens domāšana vispār nestrādā un ir viegli nomaldīties no kursa. Peldot rokās turējām kompasu ar metru skaitītāju, jo tikai tā bija cerības sasniegt mērķi,» tā bijusī peldētāja. Savukārt drošības apsvērumu dēļ katram nirējam ap vidukli bija piesiets striķis ar pludiņu, lai no krasta var redzēt, kur katrs atrodas, bet pie jostas – duncītis. Tas bija jāliek lietā, ja gadījumā vairāki peldētāji sapinās striķos. Tas, kura striķis tika pārgriezts, no sacensībām izstājās. Tiesa, ar zemūdens peldēšanu varēja nodarboties tikai baseinā un ezeros, jo Lielupē un visās citās upēs ūdens bija par duļķainu un neko nevarēja redzēt. Jāpiebilst, ka Agita ir pirmā Jelgavas peldētāja, kas izpildīja sporta meistara klasi.
Uzmanīja 24 stundas diennaktī
1956. gadā Pasta salas pludmalē izveidoja 1. klases glābšanas staciju. Par tās vadītāju tika iecelts profesionāls ūdenslīdējs no Rīgas – Līvis Markus Ozols, kurš, kā izrādās, nirt mācīja arī mūsu pirmajai peldēšanas sporta meistarei. Tolaik stacija bijusi DOSAAF jeb Vissavienības Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības pārziņā, vēlāk to pārņēma komunālā pārvalde, bet savas funkcijas tā pildīja līdz pat 90. gadiem. L.M.Ozols stāsta, ka vidēji stacijā strādāja 20 cilvēku, bet glābšanas darbos iesaistījās arī brīvprātīgie. Glābēji Lielupes krastā dežurēja 24 stundas diennaktī visu cauru gadu.
L.M.Ozols stacijā nostrādāja līdz 1984. gadam. Viņa visspilgtākās atmiņas saistītas ar glābšanas darbiem plūdos, bet arī vasaras sezonā darba netrūka. Pārgalvju bijis, cik uziet. Novērošanas tornī atradās glābēji, kuri brīdināja atpūtniekus nepeldēt aiz bojām, tāpat no ūdens veda ārā iereibušos, kā arī veica profilaktisko darbu skolās, informēja sabiedrību ar avīžu un radio starpniecību. «Ja ūdenī pamanīja iereibušu cilvēku, glābējs viņu brīdināja un mudināja nākt krastā, bet, ja viņš pretojās, brauca ar kuteri un vilka ārā. Ir kāda pazīme, pēc kuras var saprast, ka peldētājs ir iereibis, – rokas un kājas kustas, bet cilvēks uz priekšu nekust,» stāsta L.M.Ozols.
Ne mazāk bīstamas situācijas notikušas arī ziemā. Vienreiz pat netālu no cukurfabrikas ledū ielūzušas paškonstruētas motorragavas. «Kad mēs ieradāmies, cilvēks turējās pie ledus gabala, bet ar otru roku bija pieķēries pie ragavām, kuras ielūzušas ledū un vilka viņu dziļumā. Guļus pietuvojāmies, padevām kārti un, pārliecinājuši braucamo atlaist, izvilkām cietušo krastā. Pēc trim dienām no upes izcēlām arī ragavas,» tā bijušais glābšanas stacijas vadītājs. Viņš atzīst, ka piedzīvots arī pa kādam traģiskam atgadījumam, tomēr šādu nepatīkamu brīžu bijis samērā maz.
Tagad peldētājus uzmana Jelgavas Pašvaldības policijas Satiksmes uzraudzības nodaļas Ūdenspolicija, bet tas tiek darīts tikai peldsezonā – no maija līdz septembrim oktobrim.
Veido brīvpeldētavu
Jau nākamgad jelgavniekiem būs vieta, kur peldēties, jo Lielupes labajā krastā top aizsargdambis ar gājēju promenādi, labiekārtotu peldvietu un laivu piestātni. Projekta vadītāja, pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» speciāliste Dzidra Staša, informē, ka pludmales zonā iestrādāta smilts un ielikts pamats rotaļu laukumam, kurā jau tuvākajās nedēļās plānots sākt montēt objektu – lielu kāpelējamo tīklu no striķiem. Laikraksts «Jelgavas Vēstnesis» jau rakstīja, ka pludmale top projekta «Lielupes gultnes tīrīšana un Lielupes labā krasta aizsargdambja posmā no dzelzceļa tilta līdz Rīgas ielai atjaunošana» gaitā un to finansē Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonds. Tur tiks ierīkota 159 metrus gara smilšu pludmale (smilšu krasts – 13 metrus plats, smilšu zona ūdenī – ap 15 metriem), izbūvēts ceļš uz to, kā arī izveidots rotaļu laukums bērniem. Savukārt uz dambja pludmales zonā būs izvietoti seši soliņi, apgaismes objekti un pastaigu celiņš. «Viss pārējais ietilpst pludmales uzturēšanā – tualetes un ģērbšanās kabīņu uzstādīšana, atkritumu urnu izvietošana, bērnu peldēšanās zonas norobežošana, boju izlikšana,» stāsta Dz.Staša, piebilstot, ka aģentūra jau sākusi darbu pie tā – speciālisti pēta normatīvos aktus, kas nosaka, kādām jābūt peldvietām, kādām informatīvajām zīmēm jābūt izvietotajām un tamlīdzīgi.
Interesanti, ka šai pat vietā – tieši labajā upes krastā – savulaik bijusi peldvieta, kas tolaik dēvēta par brīvpeldētavu. «Vēl 60. gadu sākumā Lielupes labajā krastā bija brīvpeldētava ar lēzenu smilšu krastu. Domāju, ka nosaukums bija saglabājies vēl no Latvijas brīvvalsts laikiem, kad bija gan maksas peldvietas, gan tādas, kurās varēja iet par velti, – brīvpeldētavas,» atminas I.Bome.
Pludmales foto: no Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja arhīva
5.4 °C,
2.3 m/s,
91 % 
5.4 °C,
2.3 m/s,
91 %