Pagājušajā gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nāca klajā ar iniciatīvu mainīt līdzšinējo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, uzsverot nepieciešamību liberalizēt tirgu un paplašināt pakalpojumu sniedzēju loku. Vienlaikus tika uzsākts darbs pie jaunā atkritumu apsaimniekošanas plāna izstrādes, kurš tuvākajā laikā tiks skatīts Ministru kabinetā.
Jānis Kovaļevskis
Pret ministrijas iecerēm asi iebilda pašvaldības. Arī Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu asociācija, kurā pārstāvēti nozarē strādājošie uzņēmumi, iesniedza virkni priekšlikumu. Par to, kādas izmaiņas plānotas atkritumu apsaimniekošanas jomā, precīzas informācijas šobrīd nav, tomēr pastāv bažas, ka līdz ar tirgus liberalizāciju to strauji varētu pārņemt kompānijas ar ārvalstu kapitālu. Līdzīgi kā tas notika Igaunijā, kur šobrīd atkritumu apsaimniekošanas tirgū dominē zviedru kompānija «Ragn-sells», bet pakalpojumu cenas ir būtiski augstākas nekā Latvijā.
SIA «Jelgavas komunālie pakalpojumi» valdes loceklis Alvils Grīnfelds pārliecināts, ka izmaiņas atkritumu apsaimniekošanas politikā tiek iniciētas ar mērķi veikt pārdali tirgū, jo līdz šim izvirzītie mērķi atkritumu apsaimniekošanas jomā ir sasniegti un pamata veikt būtiskus pārkārtojumus nozarē nav. Par to, kā šobrīd ir organizēta pilsētas atkritumu apsaimniekošanas sistēma, saruna ar A.Grīnfeldu.
Kāpēc pēdējā gada laikā ir aktualizēta diskusija par atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, ja, pēc iedzīvotāju aptauju rezultātiem, tā tiek vērtēta kā viena no sakārtotākajām jomām valstī? Par atkritumu apsaimniekošanu savā teritorijā atbild pašvaldības, kurām bija iespēja izvēlēties veidu, kā realizēt šo funkciju. Bija divas iespējas: uzdot veikt atkritumu apsaimniekošanu uzņēmumam, kurā vismaz 51 procents kapitāldaļu pieder pašvaldībai, kā tas ir Jelgavas gadījumā, vai sludināt iepirkumu par šī pakalpojuma sniegšanu. Līdzīgi kā Jelgava rīkojās arī Gulbene, Valmiera, Bauska, Ventspils un citas pašvaldības, kur atkritumu apsaimniekošanas funkcija uzticēta pašvaldībām piederošiem uzņēmumiem. Bet ar šādu kārtību nav apmierināti vairāki atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi ar ārvalstu kapitālu, kuri šobrīd tirgū piedāvā savu pakalpojumu par dempinga cenām, lai iekarotu tirgu un pēc tam zaudēto atpelnītu ar uzviju. Igaunijā viss notika tieši pēc šāda scenārija. Jāsaprot, ka par trim latiem kubikmetrā, kā to iepirkumos piedāvā atsevišķas kompānijas, nav iespējams veikt atkritumu savākšanu un apglabāšanu, ja dabas resursu nodoklis un atkritumu apglabāšanas maksa vien ir 4,14 lati, neskaitot atkritumu savākšanas un pārējās izmaksas.
Kopējais atkritumu izvešanas tarifs Jelgavā ir 9,18 lati par vienu kubikmetru. Kā veidojas šīs izmaksas? Kā jau minēju, būtisku sadaļu tarifā veido atkritumu apglabāšanas izmaksas un dabas resursu nodoklis. Kopējā aprēķinā vēl tiek iekļauta lielgabarīta atkritumu savākšana, konteineru laukumu uzturēšana, dalīto atkritumu savākšana, autotransporta izmaksas, kā arī administratīvie izdevumi. Un, ja kāds piedāvā sniegt šo pakalpojumu par ievērojami zemāku cenu, rodas jautājums, kas tieši ir iekļauts tarifā, kur atkritumi tiek apglabāti un kā tiek segtas visas objektīvās izmaksas.
Kā šobrīd ir organizēta atkritumu apsaimniekošana Jelgavā? Šobrīd pilsētā ir trīs šķiroto atkritumu savākšanas laukumi un 110 sadzīves atkritumu dalītās savākšanas punkti, kuri izvietoti pie daudzdzīvokļu namiem, uzņēmumiem un iestādēm. Par šo atkritumu šķirošanu un realizāciju atbild pašvaldību SIA «Zemgales Eko». Šādā veidā tiek apsaimniekoti aptuveni 10 procenti no kopējā pilsētas atkritumu daudzuma, kas, salīdzinot ar citām pilsētām, ir labs rādītājs. Savukārt «Jelgavas komunālo pakalpojumu» kompetencē ir savākt visus atkritumus un nogādāt tos šķirošanas līnijā vai poligonā apglabāšanai. Ņemot vērā, ka līdz 2020. gadam Latvija ir apņēmusies vismaz par 50 procentiem samazināt apglabājamo atkritumu daudzumu, ar ES atbalstu realizējam projektu par jaunas sadzīves atkritumu šķirošanas stacijas izbūvi pie «Brakšķu» poligona. Līdz ar šīs stacijas atklāšanu martā būtiski pieaugs sašķiroto atkritumu īpatsvars, un ar laiku mēs plānojam sasniegt šo 50 procentu slieksni. Tā būs automatizēta atkritumu šķirošanas stacija, ar atsevišķu kompostēšanas laukumu, kurā tiks nogādāti visi pilsētā un novados savāktie atkritumi, lai tos pirms apglabāšanas sašķirotu. Jaunajā stacijā būs aptuveni 10 jaunas darba vietas, un projekta kopējās izmaksas ir ap 1,2 miljoni latu.
Ar ko šī šķirošanas stacija atšķirsies no Ganību ielā esošās līnijas? Ja Ganību ielas šķirošanas līnijā tiek atdalīti jau iepriekš sašķiroti atkritumi un tas pārsvarā ir roku darbs, tad mūsu izraudzītā tehnoloģija paredz pilnībā automatizētu procesu. Sākotnēji visi atkritumi nonāks priekššķirošanā, kur no tiem tiks atlasītas lielākās frakcijas, tad tiks veikta atkritumu priekšsmalcināšana, caur sietiem mehāniski tiks atdalītas rupjākās vienības, bet metāls tiks atšķirots ar magnēta palīdzību. Nākamajā šķirošanas posmā tiek izmantota gaisa plūsma, seko vēl vairāki tehnoloģiski procesi, kuru rezultātā tiks atdalīts krāsainais metāls un sadzīves atkritumu vieglākās frakcijas, piemēram, plastmasa, kartons. Atlikusī masa tiks smalcināta. Šo materiālu atkarībā no tā kvalitātes varēsim realizēt kā kurināmo.
Rietumeiropā un Skandināvijā daudzviet šādā veidā sagatavoti atkritumi tiek izmantoti kā galvenais kurināmā veids. Latvijā gan tas pagaidām nav populāri, jo iedzīvotāju blīvums un līdz ar to arī atkritumu daudzums nav pietiekams, lai varētu saražot šo kurināmo pietiekamā daudzumā. Šobrīd esam uzsākuši sarunas ar «Cemex» rūpnīcu Brocēnos, kur ir ieviestas atbilstošas tehnoloģijas, lai ražošanas procesā kā kurināmo izmantotu atkritumus. Plānojam, ka gada laikā no atkritumiem varētu saražot aptuveni 8000 tonnas kurināmā.
Diskusijas turpinās arī par depozīta sistēmas ieviešanu, paredzot samaksu par nodotajām stikla un PET pudelēm. Manuprāt, depozīta sistēmas ieviešana ir nokavēta, jo līdz šim visas investīcijas atkritumu apsaimniekošanas jomā veiktas, ņemot vērā, ka šādas sistēmas Latvijā nav. Valstī kopumā veiktas lielas investīcijas, tostarp piesaistot ES līdzfinansējumu, lai uzstādītu atkritumu šķirošanas iekārtas, kuru efektivitāte un nozīme būtiski samazināsies, ja tiks ieviesta depozīta sistēma. Kaut gan attiecībā uz stiklu par to varētu domāt, jo stikla taru mehāniski atšķirot, to nesabojājot, ir samērā sarežģīti.
Bet kā ar vides aspektiem? Igaunijā ceļmalās plastmasas pudeles nemētājas… Depozīta sistēma nav vienīgais veids, kā to panākt. Jāturpina izglītot sabiedrība, piedāvājot arvien plašākas iespējas šķirot atkritumus, arī tas var dot rezultātu.
Ir maldīgi domāt, ka, tikai tiešā veidā saņemot naudu par nodotu stikla vai plastmasas pudeli, mēs ietaupām. Faktiski produkta ražotājs taras atpirkšanas maksu jau ir ierēķinājis cenā, tāpat kā atkritumu tarifā tiek ierēķināts tas, ka zināmus ieņēmumus nodrošinās arī dalīto atkritumu realizācija, kas ļauj samazināt tarifu.
No VARAM ir izskanējis priekšlikums, ka atkritumu apsaimniekošanā būtu jāievieš lielāka konkurence, dodot tiesības patērētājiem izvēlēties, ar ko slēgt pakalpojuma līgumu. Cik racionāls ir šāds modelis? Te varētu vilkt paralēles ar siltumapgādes jomu – ja kāds daudzdzīvokļu ēkā ir nolēmis ierīkot alternatīvo apkuri, nepieciešama citu dzīvokļu īpašnieku piekrišana, jo viņiem šādā veidā tiek radīti zaudējumi. Arī atkritumu apsaimniekošanā mēs nevaram izraut no kopējās aprites, piemēram, lielveikalus, un cerēt, ka tas neietekmēs tarifu pārējiem. Tas radīs haosu, un process vairs nebūs kontrolējams.
Joprojām vairākās vietās pilsētā veidojas tā sauktās nelegālās izgāztuves. Vai jums ir kādi priekšlikumi, kā efektīvāk pret tām cīnīties? Cik procentiem mājsaimniecību, pēc jūsu aprēķiniem, ir noslēgts līgums par sadzīves atkritumu izvešanu? Līgumi ir noslēgti aptuveni 95 procentiem mājsaimniecību. Mēs cieši sadarbojamies ar Pašvaldības policiju, un šī situācija tiek kontrolēta. Cits jautājums ir par faktiski radīto atkritumu daudzuma atbilstību tam apjomam, par kādu noslēgts līgums. Tādēļ bieži vien redzam, ka konteineri pie daudzdzīvokļu mājām un autobusu pieturās ir pārpildīti. Diemžēl ir cilvēku kategorija, kas nekautrējas izmantot situāciju un dzīvot uz citu rēķina.
Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka viņi visus atkritumus sašķiro un viņiem nav nepieciešams slēgt līgumu par sadzīves atkritumu izvešanu. Vai reāli tas ir iespējams? Visu sašķirot nav iespējams, tāpat kā visi atkritumi nav piemēroti, lai tos sadedzinātu plītīs vai krāsnīs, tādēļ līgumam par minimālā apjoma izvešanu reizi mēnesī ir jābūt.
Daudzdzīvokļu māju pagalmi un starpkvartālu ceļi pilsētā daudzās vietās ir pārvērtušies par automašīnu stāvlaukumiem, arī atkritumu izvedējiem bieži vien nākas apskādēt zaļo zonu, lai piebrauktu pie šīm mājām. Vai esat domājuši, kā risināt šo problēmu? Lielākie sarežģījumi ir ar tām mājām, kurās tiek izmantoti atkritumu vadi vai nav izveidoti atsevišķi konteineru laukumi. Mēs apzināmies, ka daudzdzīvokļu māju pagalmi nav projektēti tādai slodzei, kāda tiem ir šobrīd, tomēr labākais un efektīvākais risinājums šai problēmai būtu atsevišķu atkritumu konteineru laukumu izveide, nodrošinot tiem ērtāku piekļuvi.
Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksas sadalījums pa izmaksu pozīcijām
Tarifa pozīcija Ls/m3 (bez PVN) Autotransporta izmaksas 2,34 Konteineru un konteineru laukumu uzturēšanas izmaksas 0,47 Lielgabarīta atkritumu savākšanas izmaksas 0,34 Dalītā vākšana no konteineru punktiem 0,86 Naudas iekasēšanas izdevumi 0,25 Administratīvās izmaksas 0,51 Peļņa 0,27 Apglabāšanas tarifs 2,74 Dabas resursu nodoklis 1,40 Tarifs kopā 9,18
Foto: Ivars Veiliņš
1.9 °C,
3.5 m/s,
80.3 % 
1.9 °C,
3.5 m/s,
80.3 %