3.1 °C, 0.5 m/s, 91.9 %

Pilsētā

No šuvējas par uzņēmēju
19/11/2011

Tepat Jelgavā – Amatu vidusskolā – tērpu stila speciālista diplomu ik gadu saņem ap divdesmit cilvēku, šobrīd šo profesiju apgūst teju 100 audzēkņi, taču, neskatoties uz to, darba sludinājumos bieži parādās «meklējam šuvēju», «meklējam tērpu modelētāju». No šuvējām dzirdēts, ka šo it kā absurdo situāciju rada šūšanas uzņēmumi, kuri pārāk daudz no cilvēka prasa: darbs dienā pat 12 stundas, bet atalgojums – niecīgs. Savukārt šūšanas uzņēmumu vadītāji pārmet, ka cilvēki negrib strādāt, tāpēc arī nevar nopelnīt. Daudzas šuvējas izvēlas strādāt citā nozarē. Tas, protams, ir variants, taču tajā pašā laikā ir arī apņēmīgas šīs profesijas pārstāves, kuras nekurn par neadekvātiem piedāvājumiem darba tirgū, bet izvēlas pašas dibināt savas šūšanas darbnīcas. Viņas pierāda, ka šuvējs Jelgavā var strādāt un arī nopelnīt – vismaz vairāk par to minimālo algu, ko piedāvā šūšanas uzņēmumi. Viņas spriež, ka šuvējām, kas strādā lielās ražotnēs, sūkstās par zemo atalgojumu, trūkst uzņēmības izvēlēties šādu ceļu. Sak’, lai jau par visu atbild kāds cits, es izdarīšu darbiņu un par citām lietām galvu nelauzīšu.

Tepat Jelgavā – Amatu vidusskolā – tērpu stila
speciālista diplomu ik gadu saņem ap divdesmit cilvēku, šobrīd šo
profesiju apgūst teju 100 audzēkņi, taču, neskatoties uz to, darba
sludinājumos bieži parādās «meklējam šuvēju», «meklējam tērpu
modelētāju». No šuvējām dzirdēts, ka šo it kā absurdo situāciju
rada šūšanas uzņēmumi, kuri pārāk daudz no cilvēka prasa: darbs
dienā pat 12 stundas, bet atalgojums – niecīgs. Savukārt šūšanas
uzņēmumu vadītāji pārmet, ka cilvēki negrib strādāt, tāpēc arī
nevar nopelnīt. Daudzas šuvējas izvēlas strādāt citā nozarē. Tas,
protams, ir variants, taču tajā pašā laikā ir arī apņēmīgas šīs
profesijas pārstāves, kuras nekurn par neadekvātiem piedāvājumiem
darba tirgū, bet izvēlas pašas dibināt savas šūšanas darbnīcas.
Viņas pierāda, ka šuvējs Jelgavā var strādāt un arī nopelnīt –
vismaz vairāk par to minimālo algu, ko piedāvā šūšanas uzņēmumi.
Viņas spriež, ka šuvējām, kas strādā lielās ražotnēs, sūkstās par
zemo atalgojumu, trūkst uzņēmības izvēlēties šādu ceļu. Sak’, lai
jau par visu atbild kāds cits, es izdarīšu darbiņu un par citām
lietām galvu nelauzīšu.

 

«Sapratu, ka var strādāt arī citādāk»

SIA «Dimanta» īpašniece Baiba Dimanta-Rauga savu izvēli par
individuālu darbu izdarījusi jau studiju laikā. Iesākumā gan
apstākļi spieduši pastrādāt arī pie citiem, taču, pateicoties
uzņēmībai, ticībai un idejai, nu jau vairāk nekā 15 gadus viņai ir
savs šūšanas salons, kuru pirms pieciem gadiem nodibinājusi kā SIA,
lai pati varētu pieņemt darbiniekus un pavērtos plašākas iespējas
piedalīties konkursos.

«Esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuriem skolas laikā izdevās
iepazīt drēbnieka profesiju no divām pusēm, tāpēc arī nenobijos.
Pirmā prakse man bija lielā šūšanas uzņēmumā galvaspilsētā, kur
strādāju uz konveijera un šausminājos, ko esmu izvēlējusies. Otrajā
gadā jau praktizējos tepat Jelgavā pie šuvējas Daigas, kura veica
individuālo darbu. Pie viņas es sapratu, ka var strādāt arī citādāk
un šis variants man patīk, tāpēc arī tiecos uz savu darbnīcu,»
stāsta B.Dimanta-Rauga. Beigusi skolu, viņa strādājusi kādā šūšanas
firmā, taču, apzinoties, ka darbu var organizēt arī pati,
pateicoties uzņēmībai un ģimenes atbalstam, viņa nodibināja savu
uzņēmumu. «Darbs ir milzīgs, tas tev nav: nostrādā astoņas stundas
un ej mājās. Viss ir atkarīgs no pasūtījumiem, jo klients gaida. Tu
nevari pateikt, ka šodien darba diena beigusies, ja to kleitu vajag
jau rīt,» tā šuvēja. Lai samazinātu izmaksas par telpu īri un
sniegtajiem pakalpojumiem, šobrīd pusi telpu viņa izīrē kolēģei.
«SIA priekšrocība ir iespēja piedalīties arī iepirkumos par
kolektīvu tērpu šūšanu. Ja darba ir daudz, labprāt padalos ar
citiem,» atzīst drēbniece. Vienu gan viņa atskārtusi: svarīgi ir
strādāt nevis mājās, savā dzīvoklī, bet citur. «Ir tomēr
nepieciešamas telpas pilsētā, lai vismaz logā redz tavu reklāmu, jo
tad cilvēkiem ir lielāka ticība, ka šeit nav nekāds parastais
kantorītis, bet cilvēki pret darbu izturas nopietni,» tā saimniece,
piebilstot, ka savu izvēli strādāt individuāli nekad nav nožēlojusi
un par darba trūkumu nesūdzas. Galvenais – viss jādara pēc labākās
sirdsapziņas, tad arī izdodas.

 

«Vajadzēja 20 gadus, lai saprastu, ka jāveido savs salons»

«Savu šūšanas uzņēmumu izveidoju tikai pirms astoņiem
gadiem un šodien tikai varu sev jautāt: kāpēc to neizdarīju agrāk?
20 gadus pēc šuvējas profesijas iegūšanas strādāju pie citiem, taču
punktu pielika strīds par algu. Tas bija pēdējais piliens, lai
pateiktu: «Man būs savs salons!»,» atzīst šūšanas darbnīcas «Skice»
īpašniece Jevgēnija Jankovska.

Šuvēja stāsta, ka visus šos gadus paralēli darbam šuvusi apģērbu
sev, ģimenei, arī radiem un tieši tas pēc strīda ar priekšnieci
licis aizdomāties. «Ja es māku apģērbt ģimeni, radus, kāpēc gan lai
neapģērbtu jelgavniekus? Tā arī pirms astoņiem gadiem sāku,» tā
šuvēja. Protams, sākumā tirgu iekarot bijis grūti, taču nu jau
izveidojies savs klientu loks un par darba trūkumu nevar sūdzēties.
«Jāatzīst, arī es jutu krīzi – cilvēki nāca mazāk, līdz ar to arī
mazāka peļņa, visādas domas pa galvu jau maisījās. Pārdomāju, kā
pašai ietaupīt, un no tirdzniecības centra «Elvi», kur īrēju telpas
par dārgu naudu, pārcēlos uz mājām – iekārtoju darbnīcu privātmājā
turpat netālu. Sapratu: ja labi strādā, nav nozīmes, kur tu šuj,»
atzīst J.Jankovska. Šuvēja par galveno priekšrocību šobrīd uzskata
iespēju regulēt savu darba laiku. «Man nav jābūt katru dienu darbā
no pulksten 9 līdz 17, sāku strādāt pulksten 11. Turklāt varu
izvēlēties, piemēram, ja šodien man jāaizbrauc uz Rīgu, aizbraucu,
bet citu dienu pastrādāju ilgāk. Ar klientiem iespējams sarunāt
tikties arī vakarā. Esmu sava laika noteicēja,» tā J.Jankovska.
Runājot par to, kāpēc jaunie šuvēji šodien neizvēlas šādu ceļu,
viņa spriež, ka jaunajiem ir priekšstats, ka šuvēji strādā tikai uz
konveijeriem lielajos šūšanas uzņēmumos. «Viņi to iepazīst prakses
laikā un saprot, ka tas nav domāts viņiem, jo tas ir grūts darbs,
par kuru saņem kapeikas. Par citu variantu neaizdomājas, tāpēc
labākajā gadījumā šuj apģērbu tikai sev un izvēlas strādāt pavisam
citā profesijā,» tā J.Jankovska, piebilstot, ka, lai izveidotu savu
uzņēmumu, neiztikt bez lielas apņemšanās un atbalsta no ģimenes, jo
ne jau viss sākumā iet tik gludi, kā cerēts.  

 

«Man nav jāvaimanā, ka saņemu par maz, jo visu nosaku
pati»

«Strādāt šūšanas nozarē nav viegli, jo tas ir darbietilpīgs
process. Pašas spriežam, ka cenai vajadzētu pievienot vēl vienu
nulli, lai tiešām novērtētu mūsu ieguldījumu, taču tad nevienam
mūsu darbs nebūtu vajadzīgs, jo cilvēkam interesē sava maciņa
biezums, nevis tas, cik daudz laika pavadu pie šujmašīnas. Taču es
priecājos, ka man ir sava šūšanas darbnīca,» atzīst «Šūšanas
darbnīcas» īpašniece Anita Boldiševica.

Par soli izveidot savu šūšanas darbnīcu A.Boldiševica izšķīrās
pirms 16 gadiem, kad ieguvusi drēbnieces profesiju un vēl
strādājusi šūšanas uzņēmumā. Doma bija klientiem piedāvāt pēc
iespējas vairāk šūšanas pakalpojumu veidu. «Gribēju dot lielāku
pašas artavu, nevis klausīt citu komandām. Tāpēc izlēmu par labu
savai šūšanas darbnīcai. Tikai ejot šādu ceļu, manuprāt, tu vari
uzkrāt pieredzi un saukt sevi par šuvēju – tas nav iespējams lielā
uzņēmumā, šujot vienādas vīles,» uzskata A.Boldiševica. Jau kopš
1996. gada viņa veiksmīgi strādā «Šūšanas darbnīcā», vēlāk
pievienojās kolēģe Ligita Čampere. Viņa nenoliedz, ka savs uzņēmums
ir liela atbildība, taču, ejot šādu ceļu, nav jāgaužas par
priekšniecību, jāsūdzas par mazo algu, jo te tu pats esi pelnītājs,
turklāt individuālais darbs vienmēr tiek novērtēts augstāk. Cik tu
nopelnīsi, atkarīgs no paša, no tavas meistarības. «Apzinājos, ka
to darīšu sev, tādēļ sev arī varēšu pārmest, ja kas nebūs īsti
pareizi, un šī doma par savu šūšanas darbnīcu aizķēra. Arī
noteikumus diktēju es. Varu izvēlēties – darīšu šo darbu vai ne,
arī cenu varu noteikt individuāli. Uzņēmumā tu esi atkarīgs no
vadības, bet te no mana ieguldījuma ir atkarīga mana peļņa,» tā
drēbniece. Tiesa, ja šis bizness būtu jāuzsāk šodien, A.Boldiševica
padomātu. «Toreiz tas bija daudz vieglāk, jo cilvēki vairāk šuva
arī ikdienas apģērbu. Pastāvēja uzskats: ja gribi šiki apģērbties,
tērps ir jāšuj. Taču šobrīd apģērba piedāvājuma klāsts veikalos ir
ļoti plašs. Cilvēki ir ļoti aizņemti, un, lai netērētu laiku, nākot
uz pielaikošanu, labprātāk izvēlas ātrāko variantu – nopirkt
veikalā jau gatavu. Šūt vēl nāk balles kleitas, bet lielākoties
tiek nesti apģērbi labošanai. Nenoliedzami, cilvēks domā, kā lētāk
apģērbties, tāpēc nereti uz labošanu nes lietoto apģērbu veikalos
iegādātās drēbes. Pieprasījums vēl ir pēc specifiskiem tērpiem
kolektīviem, kurus veikalā 30 nenopirksi,» stāsta drēbniece. Liela
nozīme, protams, ir klientiem, kurus šodien grūti piesaistīt, tāpēc
lielākoties bizness balstās uz pastāvīgajiem. «Arī mūs ietekmē
izbraukšana uz ārzemēm. Daļa klientu ir prom, bet ar jaunu
piesaistīšanu ir visai grūti, jo daudzi domā, ka apģērbu uzšūt ir
pārāk dārgi. Taču patiesībā nereti uzšūšana ir vienā cenā ar jau
kādu gatavu no Polijas ievestu apģērba gabalu. Te gan jāpiebilst,
ka mēs nevaram stāvēt uz vietas – lai pie mums atnāktu, ir jādomā,
kā klientu piesaistīt. Tieši tāpēc izgatavojam arī rotas un ziedus
no materiāla, kurš līdz šim Latvijā nav bijis pazīstams,» tā
šuvēja, piebilstot, ka klientu piesaistīšana noteikti ir viens no
iemesliem, kas attur veidot savu uzņēmumu, arī uzņēmība un
atbildība ir būtiska. «Cilvēki baidās uzņemties atbildību, labāk
strādā pie cita un ņaud, ka alga par mazu. Taču pamēģini tiešām
sevi pierādīt un strādā individuāli, tad arī tu varēsi nopelnīt
vairāk! Jā, tas ir smags un grūts darbs, taču tā vērts,» tā šuvēja.
Saimniece gan precīzus skaitļus neatklāj, taču atzīst, ka izdodas
nopelnīt, gan lai dzīvotu un samaksātu rēķinus, gan lai papildinātu
zināšanas.

 

«Nevienam sarakstu ar klientiem neizsniedz»

«Arī kā individuālā darba veicējs lielu naudu šobrīd
nenopelnīsi, taču tas ir mans sirdsdarbs. Negribēju būt šuvēja
fabrikā, tāpēc man ir sava darbnīca, kurā pati modelēju, piegriežu
un šuju. Daru visu no A līdz Z, par ko arī pati atbildu,» atzīst
šūšanas darbnīcas «MN Stils» saimniece ar teju 30 gadu pieredzi
šūšanas jomā Marina Leškeviča.

Pirmo darba pieredzi M.Leškevica guvusi Jelgavas pakalpojumu
kombinātā, kur no 1982. gada strādājusi par šuvēju, no 1988. gada –
par piegriezēju. «Es mērīju, piegriezu, piecas meitenes visu
sašuva, tad nāca pie manis uz laikošanu. Strādājām tādā kā brigādē.
Taču 90. gadu sākumā kombinātu likvidēja. Ko darīt? Darbs patīk,
bet iet uz fabriku vai kooperatīviem negribēju. Nolēmu dibināt savu
darbnīcu. Pluss man bija tas, ka savu klientu loku jau biju
ieguvusi kombināta laikā. Tiesa, šodien neviens pie durvīm agrā
rīta stundā nestāv, lai tikai varētu pasūtīt uzšūt mēteli, kā tas
bija toreiz,» stāsta šuvēja. Galvenā vēlme bijusi pašai modelēt un
visas uz papīra «uzliktās» idejas īstenot līdz gatavam produktam.
«Šodien, manuprāt, būtu grūti sākt no nulles. Galvenais jautājums –
klienti, jo paiet vairāki gadi, līdz to loks nostabilizējas.
Skaidrs ir tas, ka šajā jomā darbojas tikai reklāma no mutes mutē.
Proti, cilvēkam vajag, lai draudzene, paziņa pasaka: «Redz, ko man
tur uzšuva!» Ja patīk, viņš ir klāt,» spriež šuvēja, minot, ka,
iespējams, tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kas šuvējas
attur no domas par savu darbnīcu, jo nevienam jau sarakstu ar
klientiem neizsniedz. Jāpiebilst, ka M.Leškevica ir viena no tām
šuvējām, kas izveidoja ne tikai savu darbnīcu, bet kādu laiku viņai
bija arī savs veikals, kurā varēja iegādāties audumus. Taču krīze
darīja savu – nu palikusi tikai šūšanas darbnīca. «Esmu sava laika
noteicēja. Man nav jāiet uz šūšanas uzņēmumu, jāsatraucas, vai
paspēšu uzšūt dienas normu, jo, ja nepaspēšu, algas nebūs. Tagad
apņemos darīt, apzinoties savas spējas. Ja vajag, braucu uz Rīgu
pēc audumiem, ja vajag, pastrādāju ilgāk, arī brīvdienās,» tā
šuvēja. Tiesa, viņa nenoliedz, ka šobrīd šūšanas nozarē ir grūtāki
laiki. Arī viņa jūt, ka cilvēkiem maciņi kļuvuši plānāki, šūšanas
pakalpojumiem cenas kritušās, taču nevienu dienu aiz bezdarbības
nav jāskatās laukā pa logu. «Vēl pirms trim gadiem mēteli šuvu par
60 latiem, nu par 40 – 45, svārkus iepriekš par 20, tagad 15
latiem. Protams, tas atkarīgs no modeļa. Tas tikai nozīmē – vairāk
jāstrādā,» tā šuvēja.  

Sagatavoja Ritma Gaidamoviča, foto: Ivars Veiliņš