6.7 °C, 1.7 m/s, 83.5 %

Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvs

Nolikt puišus uz dēļiem
27/02/2009

Vivita Sviķe, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece, ar karatē nodarbojas jau sešus gadus. Par izcīnīto uzvaru Latvijas čempionātā viņa nesen saņēma brūno karatē jostu. Tagad vien atlikusi prestižā melnā josta – šķiet, par to ir dzirdējuši arī tie, kuri karatē sacensībām aktīvi neseko līdzi.

Arturs Neikšāns

Vivita Sviķe, Jelgavas Valsts ģimnāzijas 12. klases
skolniece, ar karatē nodarbojas jau sešus gadus. Par izcīnīto
uzvaru Latvijas čempionātā viņa nesen saņēma brūno karatē jostu.
Tagad vien atlikusi prestižā melnā josta – šķiet, par to ir
dzirdējuši arī tie, kuri karatē sacensībām aktīvi neseko
līdzi.

Lai gan sākotnēji tas sācies kā joks, aizejot līdzi draudzenei uz
karatē treniņu, lai viņai nebūtu garlaicīgi, meiteni tas aizrāvis.
«Uz karatē nodarbībām gāja arī mans brālis, tobrīd vieglatlētika
man bija apnikusi, tāpēc nolēmu izmēģināt kaut ko jaunu. Protams,
pašā sākumā man nekas neizdevās, pirmajās cīņās piedzīvoju
zaudējumus, taču vecāki mani mierināja, ka ne vienmēr uzreiz
izdodas izcīnīt panākumus – ir jāiegulda liels darbs un sevi
jāpierāda. Pēc tam, kad izcīnīju pirmās uzvaras, man parādījās
papildu motivācija, un te nu es esmu,» teic pašreizējā Latvijas un
Baltijas valstu čempione karatē, kuras kontā ir arī 5. vieta
pasaules čempionātā.

Vecāki Vivitas nodarbošanos vienmēr ir atbalstījuši, dažādi
uzmundrinot, arī meitenes tuvākajiem draugiem viņas hobijs nav
noslēpums. «Kad es pārgāju mācīties uz ģimnāziju, nevienam par savu
nodarbošanos neteicu. Kaut kad vēlāk klasesbiedri tomēr to
uzzināja, un visiem bija platas acis. Zēniem parasti patīk pajokot:
«O, viņa prot kauties, tikai nepiekauj mani!» Ir nācies saskarties
arī ar dažādiem izteikumiem, ko gan tāds meitēns kā es varētu
saprast no karatē, ar to taču var nodarboties tikai zēni. Mani tas
neuztrauc – es nodarbojos ar to, kas man patīk.»

Vivita arī teic, ka vīriešu un sieviešu karatē noteikumi ne ar ko
neatšķiras, visi izpilda vienus un tos pašus sitienus, taču viņa
novērojusi, ka daiļais dzimums cīnās krietni agresīvāk un
emocionālāk. «Sieviešu cīņās veidojas lielāks kontakts ar
pretinieku, turklāt daudzas mīl arī pietēlot. Piemēram, var
gadīties nejauši iesist pa degunu, kas paliek sarkans, bet
pretiniece zina – ja spēs uzlikt traģisku sāpju grimasi, tiesnesis
var piešķirt sodu. Puiši tā nekad nedara. Turklāt pēc aizvadītajām
cīņām viņi vienkārši aiziet prom, bet meitenes parasti turpat dod
emocijām vaļu tā, ka spalvas iet pa gaisu!» pasmaida karatiste.

«Ar puišiem sacensībās man nav sanācis sacensties, taču treniņos
gan diezgan bieži, jo tādu meiteņu, kas nodarbojas ar karatē, ir
maz. Manā vecuma grupā pie sava trenera Jelgavā es vispār esmu
vienīgā. Puišiem ir pilnīgi atšķirīga tehnika, viņiem ir arī
citādāka domāšana, tāpēc ar viņiem ir interesantāk un pat vieglāk
spēkoties. Treniņos ir gadījies, ka atnāk kaut kādi jauniņie, kuri
man baidās pat mēģināt iesist, taču maldīgie priekšstati strauji
mainās, kad viņi attopas guļus uz dēļiem. Ņemot vērā, ka karatē
sacensībās man ik pa laikam tāpat sanāk pilnais kontakts ar
pretiniecēm, gribēju izmēģināt spēkus arī kikboksā, taču vecāki
tomēr neatļāva,» smaida Vivita.

Jautāta, vai nav sanācis iedzīvoties traumās, Vivita purina galvu:
«Paldies Dievam, nav, taču bieži var dabūt zilumus uz rokām un
kājām, kas parasti cieš visvairāk. Taču «Fastum Gel» izdakterē
visus zilumus!»

Nākotnes aina Vivitai pagaidām izskatās miglā tīta: «Pagaidām
neesmu vēl izlēmusi, kurā augstskolā iestāties, ir jāpabeidz
ģimnāzija. Vai ar karatē nodarbošos visu turpmāko dzīvi, nezinu.
Pašlaik man tas kalpo kā laba fiziskā slodze, lai ir ar ko
nodarboties. Daru to sava prieka pēc, un man tas padodas.»

Lasiet vēl: