16.8 °C, 1.8 m/s, 95.9 %

Pilsētā

Očko un viņa saimniecība
05/07/2008

Augusta beigās apritēs gads, kopš par Lielupes palienes pļavu «uzturēšanu kārtībā» gādā savvaļas zirgi. No Nīderlandes uz Pils salu kopumā tika atvesti 16 «strādnieki», bet nu viņu pulkam pievienojušies vēl trīs – pavasarī atskrējuši kumeliņi. Kādam, apciemojot savvaļniekus, var šķist, ka viņu ikdiena ir rimta un pat garlaicīga, taču, izrādās, Pils salā laiku pa laikam uzbango īstas kaislības…

Sintija Čepanone

Augusta beigās apritēs gads, kopš par Lielupes palienes
pļavu «uzturēšanu kārtībā» gādā savvaļas zirgi. No Nīderlandes uz
Pils salu kopumā tika atvesti 16 «strādnieki», bet nu viņu pulkam
pievienojušies vēl trīs – pavasarī atskrējuši kumeliņi. Kādam,
apciemojot savvaļniekus, var šķist, ka viņu ikdiena ir rimta un pat
garlaicīga, taču, izrādās, Pils salā laiku pa laikam uzbango īstas
kaislības…

Par savvaļnieku dzīvi Jelgavā vislabāk zina stāstīt Einārs
Nord­manis – pērn Latvijas Dabas fonds viņam uzticēja uzraudzīt ne
tikai Pils salu, bet arī tās jaunos iemītniekus, tādēļ «Jelgavas
Vēstnesis» kopā ar viņu devās apraudzīt savvaļas zirgus un izzināt,
kā mainījusies viņu ikdiena kopš pirmajiem biklajiem soļiem savā
jaunajā mājvietā.

Saimnieko trīs kompānijas
Izrādās, savvaļnieku ierašanās Pils salā izmainījusi arī Eināra
dzīvi. «Beidzot esmu ieguvis mieru, par kādu allaž esmu sapņojis.
To, ka visu pasaules naudu nopelnīt nav iespējams, sapratu jau sen,
tieši tādēļ esmu laimīgs, ka savu ikdienu nesteidzīgi varu pavadīt
dabas tuvumā un uz Rīgu aizbraukt labi ja reizi mēnesī,» saka
Einārs un ieskatās binoklī, lai zinātu, kur plašajā ap 70 hektāru
lielajā Pils salas teritorijā pašlaik meklējami tās «saimnieki».
Viņš gan neslēpj, ka rūpes, salīdzinot ar laiku, kad darbojās
reklāmas biznesā, mazumā nav gājušas, taču prioritātes neapšaubāmi
mainījušās. «Man tagad prātā tehnika, ar ko appļaut palienes
pļavas, jo no 1. augusta to varēs darīt, jāgādā siens, lai
nepieciešamības gadījumā ziemā varētu piebarot zirgus,» darāmo
ieskicē Einārs.
Pērn, iepazīstoties ar savvaļas zirgiem, Einārs vēlējās, lai ar
laiku starp viņu un savvaļniekiem izveidotos cieša draudzība. Uz
jautājumu, vai tas izdevies, E.Nordmanis pasmaida: «Jā. Mēs esam
kļuvuši par draugiem. Šķiet, es viņiem tīri labi patīku.» Un viņš
atklāj, ka tam bija nepieciešams kāds mēnesis divi un tas prasījis
ne mazums pacietības kā no viņa, tā savvaļniekiem. Tagad jau Einārs
nešaubīgi zina nosaukt katra vārdu, stāstīt par viņa niķiem un
stiķiem un to, kāpēc Pils salā saimnieko nevis viena liela, bet gan
trīs mazākas kompānijas. «Redz, tur pie tā koka jau viņi ir!»
ieskatīties binoklī aicina Einārs, atklājot, ka apraudzīt iesim
lielāko baru – viņu pārziņā ir visplašākā Pils salas teritorija.
Otra kompānija – divi kungi un jaunā māmiņa ar savu atvasi –
saimnieko iepretim «Tonusam», savukārt trešā, kurā ir vien divi
brašuļi – pusbrāļi Gioss un tumšais zirdziņš Opinars –, labprātāk
uzturas iepretim viesnīcai «Jelgava».

Jelgavā pirmās
dzimst meitenes
Lielāko baru, kurā likumus nosaka desmitgadīgais ērzelis Očko,
satiekam, rāmi graužam zāli koku paēnī. Einārs atklāj, ka tā ir
viņu mīļākā vieta, kur tad viņus arī visbiežāk var satikt. Sākumā
šķiet, ka visi savvaļnieki ir vienādi, taču Einārs teic – nav vis.
«Tāpat kā cilvēkiem, arī zirgiem katram ir sava seja, tikai tā
atklājas spalvas, krēpju krāsojumā, arī auguma izmēros,» un viņš
norāda uz miesās brangāko – tas ir Očko. Savukārt tā lapsas rudumā
ir Olena. «Viņa jau no paša sākuma bija visdraudzīgākā no visiem,
tāpēc iemantojusi ne tikai manu, bet arī citu cilvēku mīlestību,»
paskaidro Einārs. Tas blakus ir Gorans. Jaunais ērzelis par visām
varītēm cenšas apliecināt savu «varonību» – te kādam savam biedram
it kā starp citu iekož ciskā, te kādai dāmai izrāda nepārprotamus
uzmanības apliecinājumus. «Viņš visā barā ir visdraiskākais un
vienmēr izstrādā kādu numuru. Piemēram, pavasarī viņš izlikās par
beigtu – gulēja un vien viltīgi skatījās apkārt. Jā… pagaidām
«šefs» viņa gājienus pacieš, taču nez vai tā būs vienmēr,» Einārs
pieļauj, ka jauneklis Gorans varētu būt nākamais, kurš tiks
patriekts no bara lielajā dzīvē, un tad būs interesanti pavērot, kā
brašulis centīsies sadraudzēties ar citiem, lai atkal kādam baram
justos piederīgs.
Einārs teic, ka grūtāk ir atšķirt divas ķēves – tas pašlaik vien
iespējams pēc viņu pēcnācējiem – Goa ir mazās Godaivas māte,
savukārt Talija – Tērvetes. «Kumeliņi atskrēja aprīlī – pirmo
uzgāju vēl slapju, tikko dzimušu, savukārt par otrā nākšanu pasaulē
uzzināju pāris stundu vēlāk. Ķēves pašas tika galā, un es varēju
vien novērot, kā viņas mazos māca staigāt,» viņš stāsta, ka skats
bijis aizkustinošs: mazie, cenšoties noturēt līdzsvaru, grīļojās,
katrs solis viņiem prasīja milzīgu koncentrēšanos, savukārt mammas
viņiem kaut ko ausī bubināja. Kad mazais slinki apstājās, ķēve it
kā vienaldzīgi gājusi prom, un kumeliņam nekas cits neatlika kā
sasparoties un viņai sekot. Izrādās, jau sešas stundas pēc
dzimšanas kumeliņam jāprot turēties līdzi lielajam baram. Tādu pašu
«mācībstundu» piedzīvoja arī otra lielākā bara jaunākais kumeliņš
Tīna, kas atskrēja Tobijai.
Einārs atklāj, ka ar vārda domāšanu jaunākajiem Pils salas
iemītniekiem nav bijis problēmu – tam jāsākas ar mātes vārda pirmo
burtu, un pie vārda mazie tikuši ātri vien: «Ar vārdiem ir tā – kas
pirmais iešaujas prātā, tas arī ir tas piemērotākais.»

Zirgi strādā čakli
Pamanījuši Eināru, zirgi nāk ar viņu sasveicināties. Viņu
savvaļnieki pazīst vislabāk – un kā nu ne, ja Einārs viņus cenšas
apciemot vismaz divas reizes dienā. «Tad es vismaz zinu, kas
notiek. Piemēram, pirms kāda laika pamanīju, ka Očko klibo –
izrādās, viņam nagā kaut kas bija iedūries. Jau biju gatavs
nepieciešamības gadījumā sniegt pirmo palīdzību, bet viņš, par
laimi, pats tika galā.» Savukārt kādu citu reizi, ejot pie zirgiem,
viņš saticis kādu puisi, kurš apņēmīgi stiepis maisu, pilnu ar
maizes kukuļiem, un, Eināra uzrunāts, lepni paziņojis, ka maizi nes
zirgiem: neesot jau šāda tāda – veikalā izraudzījies veselīgāko
kliju maizi. «Kā cilvēki nesaprot, ka Pils salā zirgi nav badā –
viņiem ēdamā ir gana! Nu nedrīkst piebarot, citādi viņi vairs
neattaisnos savu ierašanos,» Einārs atgādina, ka savvaļnieki šeit
atvesti ne jau prieka pēc, bet gan lai noganītu palienes
pļavas.
Uz jautājumu, kā «strādnieki» tiek galā ar savu uzdevumu, Einārs
viņus paslavē. Lielākais veikums manāms ziemas ganībās, kas izmēros
ir ievērojamāki mazākas par vasaras, un pašlaik tur izauguši jauni
mīksti zāles stiebri. «Vasarā viņi vispirms noēd mīkstāko zāli,
piemēram, āboliņu, bet ziemā nesmādē arī garākos stiebrus un
kārklus,» saka E.Nordmanis. Tiesa gan – šogad teritoriju nāksies
arī appļaut, jo deviņpadsmit zirgi vien ar pļavu nograušanu vēl
galā netiek. Einārs lēš – lai noganītu visu aptuveni 70 hektārus
plašo teritoriju, būtu vajadzīgi 35 – 40 zālēdāji.
Staigājot pa Pils salu, visapkārt dzirdamas putnu balsis, pavisam
netālu staigā stārķis, bet mazliet tālāk no takas zālē iešaujas
lapsa. Izrādās, tas nav nekas īpašs – dzīvības applūstošajās pļavās
nekad nav trūcis, taču savvaļas zirgi noteikti veicinās putnu,
dzīvnieku un augu sugu daudzveidības palielināšanos. «Pļavu putni
daudz lielākā skaitā zirgu noganītajā teritorijā varētu atgriezties
pēc gadiem trim četriem,» prognozē Einārs.

Kurš te ir «šefs»?
Viņš atklāj, ka zirgi allaž mēdzot stāvēt ar asti pret vēju, tieši
tādēļ pēc tā var noteikt vēja virzienu. Taču pēkšņi zirgi, kas līdz
šim stāvējuši, pagriezuši dibenu, nāk sasveicināties un dodas prom.
Einārs vēl pagūst paskaidrot, ka stāvam uz zirgu takas, tādēļ labāk
būtu, ja paietu nostāk un savvaļniekiem nestāvētu ceļā. Zirgi prom
dodas stingrā ierindā. Pirmais, iedvešot bijību, garām paiet Očko,
bet viņam pamazām pievienojas arī pārējā kompānija. ««Šefs» dodas
ieviest kārtību savā saimniecībā – pārējiem zirgiem lieku reizi
atgādināt, kurš šajās pļavās ir noteicējs,» nosmej Einārs,
atklājot, ka Očko un viņa bars to dara trīsreiz dienā. Hierarhija
ir pavisam vienkārša – Očko ir priekšnieks ne tikai savam baram,
bet arī diviem pārējiem, savukārt četru zirgu kompānija ir tādi kā
mazie «šefiņi» atlikušajiem diviem jauniešiem. «Visi savvaļnieki
parasti satiekas krustcelēs, sazviedzas, noskaidro apstākļus, un,
no malas raugoties, šīs tikšanās izskatās pēc tādām īstenu
džentlmeņu sarunām. Protams, pavasarī jau cits citu arī patrenkā,
noskaidro attiecības, bet tad atkal katrs bars dodas uz savu pusi,»
stāsta Einārs.        

No zirgiem nav jābēg
Atpakaļceļā satiekam divas meitenes, kas apvaicājas, vai vēl tālu
jāiet, lai satiktu zirgus. Einārs viņām norāda virzienu. Viņš teic,
ka par interesentu uzmanību savvaļnieki nevar sūdzēties, lai gan
būtu gribējies, lai to, kuri vēlas izzināt viņu dzīvi, tomēr būtu
vairāk. «Iespējams, ka daudzi pie zirgiem dodas paši uz savu galvu,
taču diez vai tādējādi cilvēki gūst priekšstatu, cik patiesībā
interesantas ir norises Pils salā. Viņi jau zirgus redz tikai
ganāmies, bet par viņu ikdienu tā arī neko neuzzina,» Einārs
atgādina, ka tieši tādēļ jau viņš ir šeit, lai interesentiem
stāstītu par visām peripetijām savvaļnieku dzīvē.
Atvadoties Einārs vēlreiz steidz atgādināt, ka zirgus nedrīkst
barot, savukārt, ja cilvēkam gadījies ieinteresēt savvaļniekus un
savu uzmanību viņi apliecina, droši tuvojoties, nedrīkst bēgt.
«Zirgi ir ļoti miermīlīgi, lai gan neadekvāta cilvēka uzvedība
viņus var izsist no līdzsvara, taču arī ziņkārīgi. Tieši tādēļ, ja
savvaļnieki pienākuši pavisam tuvu, labāk ir vienkārši stāvēt un
saglabāt mieru, līdz viņi paiet garām. Zirgi arī baidās no
plaukšķināšanas, tādēļ, ja citādi viņi neatkāpjas, tad var pāris
reižu sasist plaukstas vai pavicināt zaru,» pamāca Einārs.