-5.8 °C, 3 m/s, 92.1 %

Pilsētā

Pacientam ir jāizprot sava slimība
28/01/2010

Dace Kārkliņa, alergoloģe:
«Var teikt, ka Jelgavā nonācu piespiedu brīvprātīgā kārtā. Par
valsts līdzekļiem studēju rezidentūrā, un man saskaņā ar līgumu
vismaz trīs gadi jānostrādā kādā no valsts vai pašvaldības
ārstniecības iestādēm. Jelgavas poliklīnika bija vienīgā iestāde,
kas bija pieprasījusi alergologu – citas tobrīd likvidēja, daudzās
samazināja štata vietas –, un tā nu esmu šeit. Jelgavas poliklīnikā
gan arī iepriekš ir bijis pieejams alergologs, bet šobrīd šeit esmu
vienīgā. Atzīšos – tā kā mana bijusī kolēģe ir strādājusi Jelgavas
poliklīnikā, tad, protams, pirms tam mazliet painteresējos, kas un
kā, tāpēc zināju – te ir patīkami darba apstākļi un jauka
atmosfēra.
Zinātne iet uz priekšu, arī vide ir stipri mainījusies, salīdzinot
ar to, kāda tā bija, teiksim, pirms gadiem divdesmit. Līdz ar to
arī alergēnu ir daudz vairāk un cilvēki nemitīgi saskaras ar jaunām
vielām, kuras organisms līdz šim nepazina. Tāpēc arī cilvēki ir
kļuvuši alerģiskāki un organisms asāk reaģē uz dažādām ķīmiskām
vielām, pārtikas piedevām un tamlīdzīgi.
Pacienti ir dažādi – gan tādi, kas satraucas par katru jutīgāku
pumpiņu, gan tādi, kas pie ārsta nedodas pat tad, ja ir nopietna
saslimšana. Tomēr kopumā jāsaka, ka sabiedrība kļuvusi izglītotāka,
interesējas par jaunumiem šajā medicīnas jomā, kosmētikas līdzekļu
klāstā, iepazīstas ar speciālistu viedokļiem. Protams, reizēm tas
traucē, jo ir gadījumi, kad cilvēks atnāk ar paša uzstādītu
diagnozi. Piemēram, salasās internetā par kādas slimības simptomiem
un iestāsta pats sev, ka viņam noteikti ir šī slimība. Tad man
jāpierāda, ka tā tiešām ir vai nav.
Vēl esmu ievērojusi, ka arī vecāki kļuvuši rūpīgāki un zinošāki,
seko līdzi sava mazuļa attīstībai, veselībai. Pie manis ved
bērniņus gan ar ādas problēmām, gan, piemēram, ar ilgstošu klepu,
lai noskaidrotu, vai tam par pamatu nevarētu būt ne tikai vienkārša
saaukstēšanās, bet, iespējams, kāda alerģiska reakcija.
Man pašai pirms profesijas izvēles ir maz nācies saskarties ar
ārstiem, bet, neraugoties uz to, bērnībā no ārstiem gan nebaidījos.
Tāpēc arī tagad cenšos panākt, lai pacienti un it īpaši bērni no
manis nebaidītos, un esmu pēc iespējas draudzīgāka, pretimnākošāka.
Man ir ļoti svarīgi, lai pacients izprastu savu slimību un tās
cēloņus un spētu pats ieraudzīt potenciālos draudus. Piemēram, ja
alerģiju izraisa ola, jāsaprot, ka olas ir arī citos pārtikas
produktos, teiksim, cepumos, pankūkās. Uzskatu, ka nav pieļaujama
situācija, kad ārsts tikai izraksta medikamentus, bet pacients tos
lieto, varbūt pat nesaprazdams, kāpēc tie nepieciešami. Man ir
būtiski, lai veidojas ārsta un pacienta sadarbība, tāpēc cenšos
pacientiem paskaidrot arī, kā rīkoties attiecīgās situācijās, ja,
piemēram, parādās jauni simptomi – alerģija cilvēku var pavadīt
visu mūžu, tāpēc viņam jāiemācās ar to sadzīvot. Es daru visu, lai
pacienti, kuri reiz pie manis vērsušies, vēlāk palīdzību nemeklētu
pie citiem speciālistiem.»

Sagatavoja
Ilze Knusle-Jankevica,
foto Ivars Veiliņš un no ārstu personīgā arhīva