Dace Kārkliņa, alergoloģe: «Var teikt, ka Jelgavā nonācu piespiedu brīvprātīgā kārtā. Par valsts līdzekļiem studēju rezidentūrā, un man saskaņā ar līgumu vismaz trīs gadi jānostrādā kādā no valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādēm. Jelgavas poliklīnika bija vienīgā iestāde, kas bija pieprasījusi alergologu – citas tobrīd likvidēja, daudzās samazināja štata vietas –, un tā nu esmu šeit. Jelgavas poliklīnikā gan arī iepriekš ir bijis pieejams alergologs, bet šobrīd šeit esmu vienīgā. Atzīšos – tā kā mana bijusī kolēģe ir strādājusi Jelgavas poliklīnikā, tad, protams, pirms tam mazliet painteresējos, kas un kā, tāpēc zināju – te ir patīkami darba apstākļi un jauka atmosfēra. Zinātne iet uz priekšu, arī vide ir stipri mainījusies, salīdzinot ar to, kāda tā bija, teiksim, pirms gadiem divdesmit. Līdz ar to arī alergēnu ir daudz vairāk un cilvēki nemitīgi saskaras ar jaunām vielām, kuras organisms līdz šim nepazina. Tāpēc arī cilvēki ir kļuvuši alerģiskāki un organisms asāk reaģē uz dažādām ķīmiskām vielām, pārtikas piedevām un tamlīdzīgi. Pacienti ir dažādi – gan tādi, kas satraucas par katru jutīgāku pumpiņu, gan tādi, kas pie ārsta nedodas pat tad, ja ir nopietna saslimšana. Tomēr kopumā jāsaka, ka sabiedrība kļuvusi izglītotāka, interesējas par jaunumiem šajā medicīnas jomā, kosmētikas līdzekļu klāstā, iepazīstas ar speciālistu viedokļiem. Protams, reizēm tas traucē, jo ir gadījumi, kad cilvēks atnāk ar paša uzstādītu diagnozi. Piemēram, salasās internetā par kādas slimības simptomiem un iestāsta pats sev, ka viņam noteikti ir šī slimība. Tad man jāpierāda, ka tā tiešām ir vai nav. Vēl esmu ievērojusi, ka arī vecāki kļuvuši rūpīgāki un zinošāki, seko līdzi sava mazuļa attīstībai, veselībai. Pie manis ved bērniņus gan ar ādas problēmām, gan, piemēram, ar ilgstošu klepu, lai noskaidrotu, vai tam par pamatu nevarētu būt ne tikai vienkārša saaukstēšanās, bet, iespējams, kāda alerģiska reakcija. Man pašai pirms profesijas izvēles ir maz nācies saskarties ar ārstiem, bet, neraugoties uz to, bērnībā no ārstiem gan nebaidījos. Tāpēc arī tagad cenšos panākt, lai pacienti un it īpaši bērni no manis nebaidītos, un esmu pēc iespējas draudzīgāka, pretimnākošāka. Man ir ļoti svarīgi, lai pacients izprastu savu slimību un tās cēloņus un spētu pats ieraudzīt potenciālos draudus. Piemēram, ja alerģiju izraisa ola, jāsaprot, ka olas ir arī citos pārtikas produktos, teiksim, cepumos, pankūkās. Uzskatu, ka nav pieļaujama situācija, kad ārsts tikai izraksta medikamentus, bet pacients tos lieto, varbūt pat nesaprazdams, kāpēc tie nepieciešami. Man ir būtiski, lai veidojas ārsta un pacienta sadarbība, tāpēc cenšos pacientiem paskaidrot arī, kā rīkoties attiecīgās situācijās, ja, piemēram, parādās jauni simptomi – alerģija cilvēku var pavadīt visu mūžu, tāpēc viņam jāiemācās ar to sadzīvot. Es daru visu, lai pacienti, kuri reiz pie manis vērsušies, vēlāk palīdzību nemeklētu pie citiem speciālistiem.»
Sagatavoja Ilze Knusle-Jankevica, foto Ivars Veiliņš un no ārstu personīgā arhīva