21.6 °C, 1.6 m/s, 86.7 %

Izglītība

Paldies, ka jūs esat…
20/11/2008

Pateicības vārdi, aizkustinājuma asaras, mīlestības apliecinājumi pret savu valsti un pilsētu – Latvijas 90. gadadienas priekšvakarā Jelgavas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš, pasniedzot pilsētas augstākos apbalvojumus – Goda zīme un Pateicības raksts – paldies teica cilvēkiem, kas ar saviem darbiem apliecinājuši cieņu savai pilsētai un dzīvi veltījuši Jelgavas izaugsmei. «Jelgavas Vēstnesis» viņus uzrunāja, lai taujātu, ko viņiem nozīmē šis apbalvojums. Goda zīme tika pasniegta trijiem jelgavniekiem, savukārt ar Pateicības rakstu gods apliecināts deviņiem cilvēkiem.

Pateicības vārdi,
aizkustinājuma asaras, mīlestības apliecinājumi pret savu valsti un
pilsētu – Latvijas 90. gadadienas priekšvakarā Jelgavas domes
priekšsēdētājs Andris Rāviņš, pasniedzot pilsētas augstākos
apbalvojumus – Goda zīme un Pateicības raksts – paldies teica
cilvēkiem, kas ar saviem darbiem apliecinājuši cieņu savai pilsētai
un dzīvi veltījuši Jelgavas izaugsmei. «Jelgavas Vēstnesis» viņus
uzrunāja, lai taujātu, ko viņiem nozīmē šis apbalvojums. Goda zīme
tika pasniegta trijiem jelgavniekiem, savukārt ar Pateicības rakstu
gods apliecināts deviņiem cilvēkiem.

Maija Ukstiņa, Jelgavas Bērnu
un jaunatnes sporta skolas un mūsu paraolimpiešu
trenere:

«Goda zīme – tas ir augstākais novērtējums ne tikai man, bet
visai invalīdu kustībai, manai skolai, sporta skolotājiem,
audzēkņiem. Tas noteikti nav tikai mans nopelns – noliecu galvu
sava skolotāja Rolanda Čuhalova priekšā, kurš man, septiņus gadus
vecai meitenei, iemācīja mīlēt sportu, un tagad, pēc daudziem
sportam veltītajiem gadiem, pavisam noteikti varu apgalvot, ka ne
brīdi neesmu gribējusi mainīt savu profesiju, tādēļ jo īpašs
prieks, ka novērtēts tiek arī darbs šajā jomā.

Kas man sniedz vislielāko gandarījumu? Tie noteikti ir manu
audzēkņu augstie rezultāti un kolēģu sasniegumi. Mana pilsēta –
Jelgava. Visu mūžu šeit esmu dzīvojusi, un ir patiess prieks
redzēt, kā pilsēta izmainījusies, – es eju pa ielu un smaidu! Tieši
to arī novēlu citiem, jo esmu pārliecināta, ka viss, kas notiek,
notiek uz labu. Uzņemiet visu ar smaidu!» 

Jānis Bunkšs, bijušais
Jelgavas domes priekšsēdētājs:

«Patiesībā jau Goda zīmes piešķiršana šogad man uzvēdī atmiņu
smaržu. Atmiņā atsaucu pārmaiņu laiku – notikumus deviņdesmito gadu
sākumā un pat mazliet senākus, cilvēkus, ar kuriem kopā strādāts…
Turklāt Goda zīmi saņems arī Aina Labanovska, ar ko kopā bijām
Tautas frontes domē. Tieši tādēļ šī apbalvojuma pasniegšana man
saistās ar Latvijas jubilejas gadu un ir vairāk kā atskats tuvākā
un tālākā pagātnē. Patiesību sakot – biju pārsteigts par man
izrādīto godu.

Protams, varam runāt par to, ka Latvijā un visā pasaulē tagad ir
sarežģīta situācija, un mēs Latvijā nevaram būt izolēti no norisēm
citās valstīs, tomēr nākotnē es raugos cerīgi – citādi nemaz nevar
būt! Viss taču notiek uz labu – piemēram, mūsu pilsēta. Nevar taču
nepamanīt, ka tā kļuvusi vizuāli pievilcīgāka, un tas ir
patīkami.» 

Aina Labanovska,
pensionāre:

«Pilsētas augstākais apbalvojums – Goda zīme – ir apbalvojums ne
tikai man, bet arī cilvēkiem, ar kuriem savulaik kopā strādājām,
mūsu darbam, aizrautībai, ar kādu iesaistījāmies Tautas frontes
domē. Tam es veltīju trīs gadus, un Tautas fronti Jelgavā vadīju,
jo tas bija mans aicinājums, mana pārliecība. Taču, visticamāk,
Goda zīme ir kā pateicība ne tikai par šo laiku, bet par manu
dzīvi, visa mana mūža darbu, kura laikā vienmēr esmu bijusi
uzticīga Jelgavai, četrdesmit gadus strādājot par advokāti.

Šajos svētkos patiesi ir apziņa, ka godā atkal tiek celts
patriotisma jēdziens, kam vēl pavisam nesen nepievērsa vajadzīgo
uzmanību. 

Kopā ar mazbērniem skatījos «Rīgas sargus», esmu runājusi ar
viņiem par nozīmīgajiem notikumiem Latvijas vēsturē, lai viņi tos
izprastu, lai novērtētu, ka arī viņu vecvectēvs cīnījies par
brīvību…» 

Maija Skusta, Jelgavas novada
politiski represēto apvienības «Staburadze» lietvede:

«Divus gadus esmu strādājusi, lai memoriālā Svētbirzē būtu
apkopoti visu politiski represēto jelgavnieku vārdi, un acīmredzot
tieši par šo veikumu arī nolemts man piešķirt pilsētas augstāko
apbalvojumu – Pateicības rakstu. Tātad mans darbs ir novērtēts.
Memoriāla izveide arī man personīgi nozīmē ļoti daudz – līdztekus
citiem tajā minēts arī mana tēva un vīratēva vārds. Ja agrāk
svecīti aizdedzu un ziedus noliku pie piemiņas akmens, tad tagad,
godinot viņu un citu, kas cīnījušies par Latviju, piemiņu, to varu
darīt pie memoriāla sienas, kur minēti viņu vārdi.

Vairākkārt esmu domājusi par pašreizējām norisēm valstī, tomēr
esmu optimiste. Mēs jau tik daudz esam pazaudējuši – dažs pat visu
dzīvi, tādēļ esmu pārliecināta, ka mūs gaida gaiša nākotne – laimi
nedrīkst mērot naudā.» 

Judifa Rjabikina, Jelgavas
poliklīnikas funkcionālās diagnostikas ārste
:

«Esmu ļoti pārsteigta par man izrādīto godu un satraukta – galu
galā es taču neārstēju pacientus, tādēļ esmu mazliet samulsusi, ka
mans darbs tik augstu novērtēts. Patiesībā šis gads man kopumā ir
ļoti īpašs: augustā apritēja 40 gadi, kopš strādāju Jelgavas
poliklīnikā, un šī man ir pirmā darbavieta – kā pirmajā dienā pēc
skolas beigšanas šeit atnācu strādāt, tā te arī paliku. Šo gadu
laikā esmu aprakstījusi 500 tūkstošus kardiogrammu, bet, neslēpšu,
man padomā ir kļūt par miljonāri. Tas nozīmē, ka man vēl vismaz 40
gadi ir jāstrādā! 

Un arī šis mēnesis man ir īpašs, jo Latvija taču atzīmē 90 gadu
jubileju! Kaut esmu dzimusi Krievijā, esmu Latvijas un savas
pilsētas – Jelgavas – patriote. Te ir manas saknes, te dzīvoju un
strādāju. Es jūtos latviete, un esmu lepna par to.» 

Jānis Balaks, Jelgavas
Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dūmvadu tīrītājs:

«Četrdesmit gadi – tieši tik ilgi esmu nostrādājis par
skursteņslauķi. Laikam jau tieši tas ir viens no iemesliem, kas
ļāvis man saņemt šo apbalvojumu. Sajūtas? Īsti vēl nevaru tās
formulēt, taču gandarījums un svētku sajūta neapšaubāmi ir. Tiesa
gan – speciāli neko neesmu darījis, lai saņemtu šo apbalvojumu, bet
vienmēr savu darbu esmu veicis pēc labākās sirdsapziņas. Tieši
tādēļ vislielākais prieks man ir par to, ka izdodas izdarīt tā, lai
kādai vecmāmiņai atkal kurtos krāsns. Dažkārt pat naudiņu nepaņemu.
Un tad vēl priecē, ka varu kaut ko iemācīt jaunajiem: ko zinu, to
neslēpju – lai puikas mācās! Arī man taču savulaik bija skolotāji,
un skursteņslauķiem ir tā: visu apgūt uzreiz nav iespējams, tādēļ
ir labi, ka kāds pieredzējušāks meistars neliedz padomu. Arī darba
mums, skursteņslauķiem, netrūkst – tas vien nākotnē ļauj skatīties
gaiši.»   

Daiga Jakoviča, «Swedbank»
reģiona filiāļu tīkla vadītāja:

«Neapšaubāmi, ir patīkami, ka pamanīts mans darbs, aktivitāte,
mana attieksme pret vidi, kurā dzīvoju. Ir gandarījuma sajūta –
Jelgavā finanšu jomā strādāju kopš 1995. gada. Esmu augusi līdz ar
mūsu pilsētu, vērojusi, kā aug un mainās finanšu sistēma, uzņēmumi,
arī pati esmu bijusi iekšā šajos procesos. Protams, šajā jomā,
tāpat kā jebkurā citā, vēl ir kur pilnveidoties, jo virzienu un
iespēju ir daudz. Man ir svarīga saimnieka sajūta: godprātīga
attieksme pret pienākumiem, atbildība par paveikto. Tas ir arī
mērķis, uz kuru tiekties katram jelgavniekam.» 

Margarita Lilienfelde,
Zemgales veselības centra Ambulatorās daļas medicīnas
māsa:

«Jūtos pagodināta par šo atzinību – starp daudziem ilggadējiem
darbiniekiem tieši es esmu izpelnījusies Pateicības rakstu. Tas
nozīmē, ka ir novērtēts mans darbs 45 gadu garumā, turklāt visi šie
gadi pavadīti Jelgavā, un man padomā ir vēl pāris gadus nostrādāt!
Patiesībā jau vislielākā atzinība par manu darbu ir pacienta
pateiktais paldies – tas jau sniedz to gandarījumu. Māsa reizēm ir
vidutājs starp slimnieku un nāvi – arī es, strādājot Sirds slimību
nodaļā, esmu cīnījusies par cilvēku dzīvību… 

Kaut vēl jūtos mazliet samulsusi par saņemto atzinību, pavisam
noteikti varu teikt, ka manī ir kaut kas no tā latviskā lepnuma.
Savulaik esmu bijusi barikādēs, un es esmu lepna par to, ka esmu
latviete.» 

Irina Arhipova, LLU profesore
Vadības sistēmas katedras vadītāja
:

«Liels pagodinājums – tā es īsumā varētu raksturot sajūtas,
saņemot Pateicības rakstu. Tas ir novērtējums darbam, ko esmu
veltījusi universitātes un pilsētas izaugsmei. Neapšaubāmi, šis
apbalvojums mani iedvesmo arī jauniem sasniegumiem. Patiess
gandarījums, ka esmu pamanīta – mūsdienās ir viegli norādīt uz
kļūdām, taču atzīt un uzslavēt, pateikt paldies nav tik vienkārši.
Mana vadība to ir spējusi.

Šajos valsts svētkos es patiesi sajūtu, ka tiek darīts ļoti
daudz, lai saliedētu sabiedrību, lai dotu iespēju sajust
līdzcilvēku stipro plecu un izturēt. Bet savai mīļākajai pilsētai
Jelgavai arī turpmāk novēlu visas pūles veltīt
izaugsmei.» 

Elita Moiseja, «NP Properties»
valdes priekšsēdētāja:

«Saņemt pilsētas augstāko apbalvojumu mums neapšaubāmi ir liels
pagodinājums, vēl jo vairāk tādēļ, ka mēs šajā pilsētā esam
ienācēji – proti, līdz šim esam darbojušies Rīgā, Olainē un citviet
Latvijā, un Jelgava ir viens no jaunākajiem izveidotajiem punktiem.
Ir patiess prieks, ka mēs šeit esam tik labi uzņemti, turklāt ne
tikai mēs paši apzināmies, ka darām labu darbu, – tā domā arī citi,
un par to mums ir lepnums. Saņemto Pateicības rakstu es, protams,
vērtēju arī kā atzinību sev, savam darbam, bet pirmām kārtām tā jau
ir atzinība visai komandai, kas strādā biznesa parkā. Vadītājam ir
jāprot iedvesmot, motivēt darīt, sasniegt rezultātu, taču bez
komandas ieguldījuma tas nemaz nebūtu iespējams.» 

Kārlis Boldiševics, biedrības
«Vecāki Jelgavai» vadītājs:

«Pateicības raksts man ir pārsteigums, vēl jo vairāk tādēļ, ka
līdz šim par savu ikdienas rosīšanos apbalvojumu nebiju saņēmis.
Bet tagad – Latvijas 90. gadadienas priekšvakarā… Neapšaubāmi,
tas ir arī manas mammas un tēta nopelns. Paldies viņiem par
audzināšanu. Šis apbalvojums man arī rosinājis atskatīties uz 39
gados padarīto: aktīvs esmu bijis vienmēr, arī skolas gados, un
vienmēr manas aktivitātes bijušas saistītas ar manu pilsētu –
Jelgavā esmu dzimis, audzis, es mīlu Jelgavu. Es nemāku cīnīties
par tīrību – es vienkārši ņemu slotu un slauku. Esmu darītājs, un
to apliecina arī visā Latvijā izvērstā vecāku kustība, tostarp
«Vecāki Jelgavai». Tieši tāpēc šo pagodinājumu es uztveru kā
apbalvojumu ne tikai sev, bet arī šai kustībai, visiem cilvēkiem,
kas nesavtīgi rosās sabiedrības labā.»

Daina Zvejniece, SIA «Rīdziņa
AM» konditore:

«Prieks, ka novērtēts mans darbs 46 gadu garumā – viss mūžs
nostrādāts «Rīdziņā». Manā jaunībā jau nebija modē bieži mainīt
darba vietu, tāpēc kā darba gaitas tur sāku, tā strādāju vēl šodien
un, visticamāk, vēl pāris gadu pastrādāšu. Ja izturēšu. Jo tas ir
smags darbs – dažam jau varbūt var šķist: kas tad tur – kūkas
neizcept,  bet tik viegli viss nav. Jāsāk strādāt jau pulksten
četros no rīta, un es ceļos un eju, jo tā vienkārši vajag, tā
iegājies. Zinu, ka kavēt nedrīkstu. Savulaik man bija arī daudz
mācekļu – ko zināju, to viņiem pamācīju, bet tagad jau jaunie šo
darbu īsti negrib darīt. Galvenokārt jau tāpēc, ka maz maksā,
turklāt jāstrādā arī nakts maiņās. 

Man patiesi ir tāds īsts svētku noskaņojums, tikai žēl, ka
daudzi, kas šo laiku – Latvijas 90 gadu jubileju – gribēja
sagaidīt, jau aizgājuši…»