«Droši vien 14 gadus atpakaļ, kad devos uz 2. vidusskolu pie Ludmilas Gineites, man Dievs stāvēja aiz muguras. Paldies direktorei, ka nenobijās un paņēma mani – kaķi maisā. Paldies maniem brīnišķīgajiem kolēģiem par sapratni, palīdzību, atbalstu un mīlestību. Paldies mīļajai, skaistajai, zaļajai Jelgavai. Vienmēr, kad atbraucu no Rīgas un izkāpju no vilciena, es nopūšos: Nekur nav tik labi kā mājās! Jūs taču zināt to. Pateicos par tik augustu darba novērtējumu,» tā bērnu un jauniešu kora «Zvonņica» vadītāja Jeļena Vavilova, saņemot pilsētas augstāko apbalvojumu «Goda zīme».
Ritma Gaidamoviča
Šovakar, Jelgavas Pilsētas svētkos, svinīgajā pieņemšanā pie pilsētas mēra Andra Rāviņa pasniegti Jelgavas pilsētas augstākie apbalvojumi – «Goda zīme», kuru saņēma divas jelgavnieces un «Goda raksts», kuru domes priekšsēdētājs pasniedza pieciem cilvēkiem, par viņu veikumu pilsētas un sabiedrības labā. Te šovakar izskanējuši daudzi paldies pilsētai, darba vietām, kolēģiem un ģimenēm.
«Pilsētas svētki ir reize, kad atskatāmies uz padarīto, ieskatāmies nākotnē. Manuprāt, ikviens jelgavnieks mīl un lepojas ar savu pilsētu. Jelgavas lielākā vērtība, protams, ir cilvēki, kuri šeit dzīvo, izglītojas un strādā savai un pilsētas izaugsmei. Tieši vārds izaugsme vislabāk raksturo Jelgavu,» savā uzrunā atzina pilsētas mērs A.Rāviņš, uzsverot, ka mūsu visu uzdevums ir veidot pilsētas seju, lai tā atgūtu savu vēsturisko šarmu. Un tā labā tiek darīts daudz. Šobrīd pārmaiņas piedzīvo Čakstes bulvāris, Pasta sala, tiek būvēts gājēju tilts, ko jelgavnieki nosaukuši pilsētas vēsturiskajā vārdā – Mītavas tilts. Viņš atzīmēja, ka noslēgumam tuvojas Raiņa ielas rekonstrukcija, bet jūnijā tiks uzsākts darbs pie Lielās ielas rekonstrukcijas, savukārt vasaras otrajā pusē tiks rekonstruēta Lietuvas šoseja. «Jelgavas izaugsme ir vērsta uz cilvēku dzīves līmeņa attīstību. Pilsētas attīstības indekss šobrīd ir 0,350, kas ir ceturtais labākais Latvijā, bet bezdarba līmenis pilsētā ir otrs zemākais valstī – 8,9 procenti,» tā mērs, uzsverot, ka mēs visi esam uzņēmušies atbildību par Jelgavu un ikviena iedzīvotāja pienākums ir pielikt savu roku pilsētas attīstībā. Šodien viņš sveica tos cilvēkus, kuri jau ielikuši savu artavu pilsētā un pelnījuši, lai viņu darbu uzteic.
Augstāko pilsētas apbalvojumu «Goda zīmi» par sabiedrisko aktivitāti A.Rāviņš pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķei un LLU Ekonomikas fakultātes profesorei Baibai Rivžai, kura savu runu, pēc apbalvojuma saņemšanas, iesāka ar Aleksandra Čaka vārdiem. «Čaks par Rīgu reiz teicis: «Esmu tavs no kājām līdz skaustam». Es šodien varu teikt par Jelgavu: «Esmu tava no papēžiem līdz matu galiņiem»,» tā B.Rivža, atminoties, ka uz Jelgavu no Ventspils kopā ar vecākiem pārcēlusies piecu gadu vecumā. Papus te būvējis māju un viņa priekšautiņā nesusi akmentiņus, ko tēvs rūpīgi arī ielicis mājas pamatos. «Šodien tā, pārdomājot dzīvi, secināju, ka Jelgava man ir devusi labāko – izglītību 2. vidusskolā, vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, vīru, meitas, kas arī te skolojušās. Visa mana dzīve ir saistīta ar šo pilsētu un man ir patiess prieks, ka Jelgava kļūst arvien skaistāka, modernāka. Man ir jākalpo, jākalpo, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā, lai šo apbalvojumu atpelnītu,» tā profesore, vēlot, lai Jelgava turpina plaukt un zelt. Otru «Goda zīmi» saņēma J.Vavilova par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pilsētas kultūras dzīvē. Viņa 40. gadu strādā Jelgavas Mūzikas vidusskolā, daudzus gadus vada kori «Zvonņica», bet pēdējos piecus gadus tieši viņas vadībā tiek rīkots Pareizticīgo Ziemassvētku koncerts.
Bet pilsētas apbalvojumu «Goda raksts» šovakar saņēma tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» vadītāja Ingrīda Ozolniece par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu tautas mākslas attīstībā. Viņa «Dardedzi» vada jau 42 gadus. «Patiesībā jūtos apmulsusi, taču ļoti pateicos par izrādīto godu. Esmu no pagājušā gadsimta un atceros pirmo reizi uz Jelgavu vēl braucu ar veco vilcienu, kas gāja divas stundas. Andris Rāviņš uzrunā, uzsvēra, ka var mīlēt tikai vienu pilsētu, taču es tam nepiekrītu. Es mīlu divas. Savu dzimto Rīgu un Jelgavu, kur piedzīvoti skaistākie, priecīgākie dzīves mirkļi. Kas man cits pēc šitā atliek, pensijā neērti iet, tāpēc, lai top diži darbi,» tā I.Ozolniece.
Otrs «Goda raksts» Līgai Skudrai, LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesorei, par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pārtikas tehnoloģijas nozarē. Viņa pateicās universitātei, kas daudz devusi izaugsmei, kolektīvam, kā arī pilsētai par augsto novērtējumu. «Novēlu, lai visiem pietiek enerģijas ne tikai svētkiem, bet arī ikdienā. Lai Jelgava ir jaunības un degsmes pilna kā mūsu studenti,» tā L.Skudra.
Jelgavas Amatniecības vidusskolas sporta skolotājam Imantam Šilleram Goda raksts piešķirts par ieguldījumu sporta dzīves attīstībā. «Vienmēr cenšos nest savas skolas un pilsētas nosaukumu. Es lepojos ar saviem audzēkņiem. Gods kalpot savai skolai, Jelgavai un Latvijai,» tā sporta skolotājs. «Goda raksts» arī Aleksandram Knoham – boksa trenerim par ieguldījumu sporta dzīves attīstībā, kurš atzina, ka ringā esot vieglāk stāvēt, nekā uz skatuves saņemt tik augustu apbalvojumu. «Šī balva mani noteikti stimulēs strādāt tālāk ar vēl lielāku atdevi, lai audzinātu daudzus labus bokserus un cilvēkus,» tā treneris. Bet Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirkņa Kārtības policijas vecākajam inspektoram Aivaram Freibergam Goda raksts pasniegs par augstu profesionālo meistarību, pildot dienesta pienākumus. «Paldies darba kolēģiem, kas novērtēja manu darbu, manai ģimenei, jo īpaši sievai. Šie ziedi ir veltīti viņai par to, ka pacietusi mani šos 23 gadus, kopš strādāju policijā,» tā A.Freibergs.
Noslēgumā muzikālu sveicienu augstāko apbalvojumu saņēmējiem bija sagatavojuši Jelgavas sadarbības partneri – Dailes teātra radošā komanda Jura Vaivoda vadībā. Dzeju runāja un dziesmas dziedāja aktieri Jānis Paukštello un Andris Bērziņš. Jāpiebilst, ka svinīgajā pieņemšanā un arī svētku pasākumos nedēļas nogalē piedalīsies viesi no Jelgavas sadraudzības pilsētām – Magadanas, Ivanofrankovskas, Baranovičiem un Pērnavas.
Profesore Baiba Rivža: Goda zīme piešķirta par sabiedrisko aktivitāti
«Mana sabiedriskā aktivitāte visciešāk saistīta ar Zontu klubu – tieši caur to esmu iesaistījusies mentoringa kustībā, veicinājusi mazās uzņēmējdarbības attīstību. Tieši caur to man ir iespēja visām Latvijas sievietēm atgādināt – mēs varam! Un līdzīgi ir arī profesionālajā darbā – man jābūt kā atbalsta plecam doktorantiem, jaunajiem zinātniekiem, viņus iedvesmojot noticēt saviem spēkiem. Es iedvesmoju, palīdzu, iedrošinu, uzmundrinu, atbalstu, un ziniet, kāds gandarījums ir brīdī, kad redzi – tavas zināšanas un pieredze kādai sievietei ļāvusi kļūt par veiksmīgu uzņēmēju un savas profesionālās virsotnes sasniegt doktorantam?! Dažkārt mēs mēdzam būt pārāk paškritiski, un ir tik labi, ka blakus ir kāds, kas mudina nepadoties. Man šis stiprais plecs ir ģimene – brīdī, kad pavisam nolaižas spārni, vīrs Pēteris saka: «Padomā, vai arī pēc gada vai pieciem tu to tik ļoti pārdzīvosi? Vai arī tad tevi tas tik ļoti sāpinās?», un viņam izdodas tos manus spārnus atkal uzspodrināt. Tāpat mani iedvesmo zontas, jo katra no šīm sievietēm ir ļoti spēcīga personība, un, esot viņu vidū, nedrīkstu atļauties būt vāja. Mums, Latvijas sievietēm, jau gēnos ir enerģija, spēks un gudrība tikt galā ar jebkuru situāciju. Vien jāatceras, ka ne vienmēr to vajag demonstrēt – jāprot piekāpties mazās lietās, lai uzvarētu lielās. Ja runājam par piešķirto apbalvojumu, tad bez liekuļošanas varu teikt, ka esmu lepna par to, jo Jelgava ir visa mana dzīve, plecu pie pleca esmu augusi ar Jelgavu un šai pilsētai piederu no saknēm līdz galotnēm. Tavas pilsētas novērtējums jau vienmēr ir īpašs, un tāds man arī ir šis apbalvojums.»
Bērnu un jauniešu kora «Zvonņica» vadītāja Jeļena Vavilova: Goda zīme piešķirta par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pilsētas kultūras dzīvē
«Sajūtas, uzzinot par apbalvojumu, ir diezgan neparastas, un vēl aizvien nebeidzu sev jautāt, vai patiesi esmu šī augstā novērtējuma cienīga. Esmu pārliecināta, ka katrs no cilvēkiem, ar ko kopā strādāju, šo apbalvojumu ir pelnījis vairāk nekā es, un pateicos Dievam par iespēju būt kopā ar tik fantastisku komandu, izjust, ar kādu sirdsdegsmi un atdevi katrs strādā. Šis ir 40. gads, kopš strādāju Mūzikas vidusskolā, un 14., kopš vadu «Zvonņicu». Tas noteikti bija Dieva pirksts, ka nokļuvu Jelgavā un 2. pamatskolā sastapu saprotošus cilvēkus, kas mani neierobežoja, bet ļāva darīt to, ko uzskatīju par nepieciešamu. Un man tā bija iespēja strādāt pavisam vienkāršu cilvēku labā, kuru mērķis nav profesionāli nodarboties ar mūziku, turklāt ar bērniem, kuru personība tikai veidojas. Dziedāt korī ir grūti, vēl jo vairāk laikā, kad ir tik daudz iespēju kāpt uz skatuves vienam un ātri iegūt slavu. Arī iemācīt mīlēt nopietno mūziku ir grūti, jo mūsdienu kultūra popularizē vieglos mūzikas žanrus, un tie bērnam neliek skatīties dziļumā, atšķirt īsto un neīstā. Arī vecākiem šajā straujajā dzīves tempā pietrūkst laika vienkārši parunāties ar savu bērnu, uzklausīt viņu. Un varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas, ko daru, prasa ieklausīšanos un dvēselisku darbu, bērnam iemācot saskatīt īsto skaistumu, mīlēt klasisko mūziku. «Zvonņica» pavisam noteikti man ir ļoti īpašs kolektīvs, un to jau es saku gados, kad cilvēks sāk izvērtēt un sev atskaitīties par dzīvē paveikto. Kaut arī vēl aizvien neesmu apmierināta ar sevi, jo zinu, ka daudzas lietas varētu izdarīt vēl labāk, esmu pārliecināta – ja kādreiz man nāktos stāties kādas augstākas tiesas priekšā, man nebūs kauns par darbu ar šo kolektīvu. Bet pavisam noteikti varu teikt, ka apstāties negrasos – man jāstrādā vēl ilgi! Kas zina – varbūt man kādreiz izdosies piepildīt savu sapni par milzīgu kori, tādu, kurā dzied vismaz 60 cilvēki un katrs no viņiem apzinās, ka kora mūzika ir mūsu fundaments, pamatvērtība, bez kuras garīgi izaugt ir grūti.»
Valsts policijas vecākais inspektors Aivars Freibergs: Goda raksts piešķirts par augstu profesionālo meistarību, pildot dienesta pienākumus
«Vēl tikai dažas dienas, un došos pelnītā atpūtā. Ir mazliet smeldzīgi šķirties. Tagad vēl pilsētas apbalvojums… Paldies kolēģiem, kas manu darbu tik augstu novērtējuši, kaut arī visus šos gadus neesmu darījis neko pārdabisku – vien godprātīgi pildījis savu darbu un mīlējis to. Policija ir mana otrā darba vieta – savulaik strādāju mašīnbūves rūpnīcā, bet pārmaiņu laikā, kad rūpnīcas juka un bruka, nolēmu mainīt nodarbošanos. Ilgus gadus esmu vadījis pilsētas inspektoru darbu, un tas nav bijis viegli – bez pamatīgas izturības, īpaši jau garīgās, neiztikt. Kaut sākotnēji apsvēru domu darba gaitās doties uz Rīgu, paliku Jelgavā, un tagad esmu lepns par to, ka Jelgava ir mana vienīgā pilsēta, kur esmu izaudzis un izveidojis ģimeni. Ziniet? Esmu daudzbērnu tētis – izaudzinājis septiņus bērnus! Un tagad man ir deviņi braši mazbērni. Rēķinos ar to, ka vajadzētu būt vismaz 14 – no katra bērna pa diviem, bet, tā kā vienam jau ir trīs bērni, jābūt visiem 15. Kaut arī pensija jau klāt, spēkus izsmēlis vēl neesmu. Dzīve rādīs, ko pasākšu tālāk, – varbūt būšu vectētiņš uz pilnu slodzi un turpināšu lutināt savus mazbērnus. Ģimenē jau smejas, ka es ar likuma pantiem viņus pasargāju no soda par blēņām – bērnus abižot nedrīkst, un punkts. Un kā gan citādāk, ja tieši bērni un mazbērni ir bijuši tie, kas visus šos gadus man devuši garīgu spēku strādāt.»
Jelgavas Amatniecības vidusskolas sporta skolotājs Imants Šillers: Goda raksts piešķirts par ieguldījumu sporta dzīves attīstībā
«Diplomu, apbalvojumu un goda rakstu man jau ir gana – šo gadu laikā paprāvu kaudzīti esmu sakrājis, taču lielākoties tie bijuši par maniem personiskajiem sportiskajiem sasniegumiem. Bet pilsētas augstākais apbalvojums drīzāk ir apbalvojums skolai, kurā strādāju, – kolēģi saka, ka ar to es ceļu savas skolas prestižu. Lai gan jau esmu pensionārs, sports man devis rūdījumu, dieviņš – veselību, tādēļ jaunajiem spēju turēt līdzi. Vienmēr esmu strādājis ar atdevi – ne gluži ar degunu pa dubļiem, bet tā – no sirds gan. Un, kamēr vēl saviem puišiem spēju parādīt visus vingrinājumus, ko viņiem lieku darīt, tikmēr vēl labprāt turpināšu darīt iesākto. Manuprāt, skolotājam jābūt autoritātei, citādi ir grūti strādāt, un ar to man problēmu nav. Audzēkņi zina, ka atzīmi «no griestiem» nelieku – nav jābūt rekordistam, bet, kas jāizdara, tas jāizdara. Mans mērķis nav panākt, lai visiem būtu augsti sasniegumi sportā, bet īstam vīra rokasspiedienam gan jābūt. Es motivēju jauniešus, taču rezultāts lielā mērā atkarīgs no viņiem pašiem, jo, ja sporta stunda ir tikai reizi nedēļā, puišiem sanāk vien mazliet pakustēties un, kā es saku, noņemt stresu. Bet mans enerģijas avots ir bites, kas man dod kvalitatīvu meža medu. Pēc trokšņa skolā, brīvdienās mežā galvu izvēdinu, lai pirmdienā jau atkal ar pilnu atdevi mestos pedagoģiskajā darbā.»
LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore Līga Skudra: Goda raksts piešķirts par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu pārtikas tehnoloģijas nozarē
«Jelgavu pirmo reizi ieraudzīju 1958. gadā, un toreiz nodomāju, ka te nekad negribētu dzīvot, jo visapkārt bija tik daudz drupu. Bet tā dzīvē iegrozījās, ka kopš 1974. gada esmu jelgavniece. Pārtikas tehnoloģijas fakultātē strādāju jau 41 gadu, un liels nopelns manā profesionālajā darbā ir fakultātes dibinātājam Pāvilam Zariņam, kurš pārliecināja, ka nav jēgas strādāt, ja neizstrādā doktora disertāciju, un te nu es esmu. Starp jauniešiem, kas sirdī neļauj novecot, starp fantastiskiem kolēģiem, starp nepārtrauktu attīstību un jaunām atziņām, pētījumiem. Pasniedzu pārtikas produktu mikrobioloģiju un higiēnu, un mans mērķis ir mācību vielu izskaidrot tā, lai studentiem pelēkajā smadzeņu šūniņā paliktu kaut kas no manis mācītā. Šķiet, tas izdodas, jo ikdienā mani atceras ļoti daudzi studenti, pārtikas uzņēmumos strādā mūsu absolventi, arī universitātē man ir jaunā maiņa, un tas sniedz neaprakstāmu gandarījumu par darbu. Tiesa gan – tas nav mans nopelns vien, jo viss, kas sasniegts, ir kopīgais darbs, un tikai kāda maza daļiņa tajā visā ir no manis. Varbūt tieši tādēļ liels bija mans pārsteigums, kad saņēmu ielūgumu uz pieņemšanu pie pilsētas mēra. Un vēl aizvien esmu samulsusi par šo pagodinājumu. Paldies kolēģiem, universitātes vadībai, kas mani izvirzīja šim apbalvojumam. Paldies ģimenei, kas man vienmēr devusi enerģiju iet un darīt. Es vēl jūtos vajadzīga, un tur ir tas spēks strādāt tālāk. Un darāmā man vēl ir daudz.»
Boksa treneris Aleksandrs Knohs: Goda raksts piešķirts par ieguldījumu sporta dzīves attīstībā
«Šķiet, tas bija kāds 1957. gads – biju tāds tieviņš, maziņš, visu abižots –, kad sāku nodarboties ar boksu. Kāpēc tieši ar boksu? Tāpēc, ka tolaik citu cīņas sporta veidu pilsētā īpaši nebija, bet es ļoti ātri sapratu, ka tieši šis ir domāts man. Bokss audzina raksturu, dod drosmi, ticību saviem spēkiem, liek pārvarēt vājības un sāpes. Tas viss aizrāva, bija arī labi rezultāti, ieguvu popularitāti un ar laiku sāku trenēt jauno paaudzi. Kopumā sporta jomā esmu nostrādājis jau vairāk nekā četrdesmit gadu, un, kaut pašlaik iespējas nodarboties ar sportu pilsētā ir krietni daudzveidīgākas, bokss popularitāti nav zaudējis. Esmu izskolojis vairāk nekā 1000 sportistu, un tas nav maz, ja ņem vērā, ka boksā nāk daudzi, bet paliek maz. Mēs esam panākuši, ka ar jelgavniekiem rēķinās kā ar spēcīgiem bokseriem, un esmu lepns, ka šādā veidā varu sniegt savu ieguldījumu mūsu pilsētas vārda nešanai pasaulē. Galvenais jau ir audzēkņos radīt pārliecību par savu varēšanu – cik bijis tā, ka kāds, atnākot uz treniņu, paziņo, ka trenēties vēlas vien savam priekam, bet, kad iedrošinu iziet ringā, no tā vairs nekāpj ārā. Bokss aizrauj, pat neskatoties uz to, ka tā dēļ nākas no daudz kā atteikties un piedzīvot neveiksmes. Mērķis ir svarīgs, un mans kā trenera mērķis ir panākt, lai mani audzēkņi ir labākie, tieši tādēļ neaprakstāms gandarījums ir gan par viņu pirmajām mazajām uzvarām, gan lielajām. Ja vēl izdotos izaudzināt kādu olimpisko čempionu, tad pavisam noteikti varētu teikt, ka sportam veltītie gadi nav bijuši velti. Tāpēc gan man, gan maniem audzēkņiem ir uz ko tiekties.»
Tautas lietišķās mākslas studijas «Dardedze» vadītāja Ingrīda Ozolniece: Goda raksts piešķirts par augstu profesionālo meistarību un ieguldījumu tautas mākslas attīstībā
«Kaut esmu rīdziniece, Jelgavu vienmēr esmu saukusi par savu otro dzimto pilsētu, bet savas «Dardedzītes» meitenes – par otro ģimeni. Tā ir liela laime, kad darbs ir sirdslieta, un man tā ir. Man patīk, ka varu redzēt sava darba augļus – lietišķā māksla nav dators, kuru var izslēgt un pēc tam vairs nekā nav. Darbi raisa emocijas, un tas sniedz laimes sajūtu – vispirms mums pašām, tos darinot, pēc tam šo laimi aiznesam mājās, tā pāriet uz izstādes apmeklētājiem, un tādējādi laime mums vienmēr apkārt raisās. Pilsētas Goda raksts – tas neapšaubāmi ir liels gods, taču man gods ir arī visas tautas paldies. Manā izpratnē lietišķā māksla tāpēc jau ir lietišķa, ka tai jābūt ikdienā pielietojamai, nevis muzeja eksponātam. Man vienmēr bijis svarīgi, lai mani darbi dzīvo savu ikdienas dzīvi kopā ar cilvēkiem, lai tie priecē, lai būtu mūsdienīgi, vienlaicīgi saglabājot latvisko mentalitāti. Mūsdienās, kā mēdzu teikt, ir tik daudz kašmariku saražots, ka tie nomāc visas labās lietas, tieši tādēļ es lielveikalos sevi nevaru atrast. Un ļoti gribas ticēt, ka pamazām mēs visi atgriezīsimies pie savām saknēm, jo vēsturiski taču viss uz riņķi ir gājis.»
Foto: Ivars Veiliņš
7.9 °C,
4.8 m/s,
97.8 % 
7.9 °C,
4.8 m/s,
97.8 %