Pilsētā

Andrejs Garančs, LLU direktors:
«Universitātes
saimnieciskajā dzīvē ir ļoti lielas pārmaiņas – mūs skāra
vislielākais štatu samazinājums un no darba nācās atbrīvot simts
cilvēkus. Savukārt pārējiem algas samazinātas tāpat kā visā LLU –
nu jau kopumā par 40 procentiem. Ar vienkāršu štatu samazināšanu
vai darba vietu likvidēšanu situāciju stabilizēt nebija iespējams,
tāpēc esam veikuši pamatīgu reorganizāciju. Esam izveidojuši
vienotas speciālistu brigādes, kas ir spējīgas reaģēt jebkurā
avārijas situācijā, kā arī veikt remontdarbus. Proti, ja līdz šim
mums vai katrā ēkā bija savs elektriķis, santehniķis un galdnieks,
tad no tā esam atteikušies. Ir vairākas kopīgas brigādes, kam šis
darbs jāveic pēc noteikta grafika. Tas nozīmē, ka, piemēram, katrā
dienesta viesnīcā vairs nav savs santehniķis, kurš varētu
nekavējoties novērst kādu ķibeli. Tagad bojājums jāpiesaka
centralizēti un, tiklīdz iespējams, brigāde dodas darbus paveikt.
Jā, tas visbiežāk nozīmē, ka bojājums netiks novērsts minūšu,
pusstundas vai nakts laikā – tāda ir reālā situācija. Tāpat
jāsaprot, ka avārijas situācijās tādas darbības kā, piemēram,
noslēgt ūdens piegādi ēkā, ir jāprot izdarīt administratoram vai
kādam citam darbiniekam. Krīze neapšaubāmi spiež meklēt
alternatīvas – jau šobrīd vairākās ēkās remontus veicam pašu
spēkiem. Savukārt par nopietniem renovācijas vai būvniecības
darbiem vispār varam aizmirst, jo tam līdzekļu nav. Turpināt pils
fasādes atjaunošanu pašlaik nespēsim, tāpat jumti ar piķa segumu,
ko bija paredzēts mainīt, tagad saņems tikai ielāpus. Par laimi,
pēdējos gados paveiktais šobrīd ļauj nekrist vēl lielākā izmisumā –
neviena no mūsu ēkām nav sabrukšanas stadijā, kam būtu nepieciešami
līdzekļi, kuru mums nav.
Ik pa laikam jau kāds pajautā, vai augstskola kļūs nolaistāka,
nekoptāka. Jā, mēs esam atlaiduši arī virkni apkopēju, sētnieku un
apvienojuši zaļumsaimniecību ar transporta daļu, taču es ceru, ka
arī pēc minimālās programmas spēsim uzturēt augstskolu koptu.
Koplietošanas telpas, tāpat kā līdz šim, tīrām katru dienu, bet
auditorijas gan nevaram atļauties uzkopt tik bieži. Taču pirmās
nedēļas apliecina, ka, neraugoties uz to, pils negrimst
putekļos.
Kopumā LLU saimnieciskajā darbā bija iesaistīti ap 400 cilvēku,
tagad pēc samazināšanas palikuši apmēram 300. Darba apjoms gan aug
– šiem pašiem cilvēkiem tas jāiespēj, bet pretī viņi saņem mazāku
algu: elektriķi un santehniķi strādā par 250 – 300 latiem «uz
papīra», apkopējai pat nesanāk minimālā alga. Ko lai saka – dzīve
ir sarežģīta. Līdztekus šiem samazinājumiem mums vēl jārēķinās ar
bezalgas atvaļinājumiem – katra otrā piektdiena ir bezalgas
atvaļinājums, tāpat tas draud uz Valsts svētkiem un ap Ziemassvētku
laiku. Taču darbinieki to cenšas uztvert saprotoši. Arī es pat
iedomāties nevaru, ka kādu brīvo piektdienu varētu uz darbu nenākt
– pienākumu ir tik daudz, ka cilvēks jau neskatās, maksā viņam par
to vai ne: galvenais ir paveikt savu darbu labi un cerēt, ka
situācija uzlabosies.»