Viena no pēdējā laika populārākajām un pirktākajām latviešu oriģinālliteratūras grāmatām ir jelgavnieka Jāņa Joņeva debijas romāns «Jelgava 94». Zināms jau, ka šādu nosaukumu autoram ieteica literārais redaktors arī jelgavnieks Kārlis Vērdiņš. Bet par ko rakstnieks saka paldies «Jelgavas Vēstnesim»?
Janvārī laikrakstā «Jelgavas Vēstnesis» bija publicēta saruna ar J.Joņevu – «Komponistus māca, gleznotājus māca, rakstniekus nemāca». Tolaik grāmata vēl bija drukāšanas stadijā, bet ar autora atļauju pirms sarunas bija iespēja iepazīties ar tās manuskriptu. Viena no sajūtām, kas nepameta, to izlasot – ka grāmatā attēloti basketbolisti brāļi Kambalas. Arī J.Joņevs atzīst, ka katram grāmatas varonim dzīvē ir prototips, bet dažiem – pat vairāki. Šo jautājumu uzdevu rakstniekam arī sarunā, bet viņš noliedza, ka romānā attēloto basketbolistu prototipi būtu brāļi Kaspars un Kristaps Kambalas.
Rakstā «Komponistus māca, gleznotājus māca, rakstniekus nemāca» teikts: «Visvairāk manu (autores) uzmanību piesaistīja Kristaps – basketbolists, kuram ir brālis, kurš arī traks uz sportu. Prātā pārcilāju zināmākos brāļus basketbolistus un beigās palieku pie brāļiem Kambalām, galu galā arī grāmatas izskaņā ir mājiens uz to. Bet J.Joņevs saka: «Tie ir citi brāļi basketbolisti – brāļus Kambalas es nepazinu. Patiesībā manu draugu basketbolistu sauca citādāk, bet vārds Kristaps man likās tam laba alternatīva.»» Acīmredzot šī saruna un šis jautājums rakstnieku tik ļoti ietekmēja, ka viņš grāmatā varoņa vārdu tomēr nomainīja – romānā Kristaps ir kļuvis par Kārli. Uz jautājumu, kāpēc tomēr nomainīts personāža vārds, J.Joņevs atbild: «Lai nerastos nejaušas asociācijas ar brāļiem Kambalām, kuri tur nav domāti.» Viņš piebilst, ka nav arī gribējis ar šādu asociāciju palīdzību kultivēt mītus un izmantot tos mārketinga nolūkos. «Nedomāju, ka asociācijas ar Kambalām manam darbam varētu nākt par labu, kaut vai no mārketinga viedokļa, jo tur ir domāti pavisam citi brāļi. Par Kambalām es neko nezinu. Neesmu arī dzirdējis, ka viņi būtu bijuši metālā,» skaidro J.Joņevs.
Rakstnieks atzīst: ja nebūtu toreiz šī jautājuma, tad droši vien viss būtu palicis, kā bija manuskriptā. «Labi, ka sanāca šādi, paldies,» piebilst J.Joņevs.
Foto: Ivars Veiliņš