Lai kā mainītos situācija valstī, to neizjūt mūsu pilsētas zupas virtuves – cilvēki, kuri jau vairākus gadus pašaizliedzīgi ar Jelgavas pašvaldības un labvēļu atbalstu gādā par to, lai nodrošinātu siltas pusdienas 100 – 200 maznodrošinātajiem, bez dzīvesvietas palikušajiem cilvēkiem. Viņi atzīst, ka klientu skaits gadu no gada gandrīz nemainās. Jā, daži pazūd, taču to vietā nāk citi, bet daļa jau nāk kā nākuši no pašiem pirmsākumiem – nav jūtams, ka cilvēks ko savā dzīvē gribētu mainīt.
Par maltīti zupas virtuvē draudzēs rūpējas līdz pat septiņu cilvēku komanda
Ritma Gaidamoviča
Ēdiena devēji gan uzsver, mainījusies ir attieksme – cilvēks ir pateicīgs par ēdienu, nevis bravūrīgi pieprasa: «Man pienākas!» Jau vairākus gadus atsevišķu pilsētas baznīcu draudžu paspārnē darbojas zupas virtuves, kurās trūcīgie iedzīvotāji noteiktā dienā un laikā var saņemt siltas pusdienas. Zupas virtuve ierīkota baptistu baznīcā, katoļu katedrālē, Svētā Simeona un Annas pareizticīgo draudzē, Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcā, kā arī radošo domu un darbu centrā «Svētelis». Kā mainījusies situācija piecu gadu laikā, kopš mūsu pilsētā sāka darboties zupas virtuves, ko paši apmeklētāji domā par viņiem sliegto atbalstu?
«Iedomājieties situāciju: atnāk mamma ar trim bērniņiem, vēl neesam paspējuši salikt ēdienu, bet bērns steigšus ar gardu muti grauž pliku maizīti. Cik reižu mēs te esam apraudājušās!» stāsta Baptistu draudzes zupas virtuves vadītāja Brigita Gintere. Zupas virtuvēs ik reizi vidēji tiek izsniegtas 200 porcijas ēdiena. Pēc savas zupas katrs ierodas ar līdzi paņemtu trauciņu, bet Baptistu draudzē otrais ēdiens līdzi ņemšanai tiek sagatavots vienreizējās lietošanas traukos. Nāk pensionāri, nāk ģimenes ar bērniem, nāk arī jaunieši.
Par maltīti katrā draudzē gādā vesela komanda – no trim līdz pat septiņiem draudzes cilvēkiem, galvenokārt tie ir pensionāri, kuri šādi nolēmuši īsināt laiku. Būtiski, ka viņi to dara brīvprātīgi, nesaņemot nekādu atalgojumu. B.Gintere atzīst, ka šādu darbu var darīt ticīgi cilvēki. «Ja draudze lūdz kalpot, tad tas ir jādara. Nekad tu savā dzīvē nevari zināt, kāda palīdzība būs vajadzīga tev. Kāpēc gan to nedarīt, ja man ir brīvs laiks?! Labāk to izmantoju, palīdzot cilvēkiem,» tā viena no palīgiem Aina Spridzāne. Katoļu baznīcā, kā viņi paši saka, par ēdienu rūpējas trīs Annas – mazā, lielā un vidējā. Visas pensionāres. Tiesa, šobrīd lielajai Annai esot saslimis vīrs, tāpēc viņas vietā nākusi draudzes locekle Rudīte, kura vakaros piestrādā par apkopēju, bet otrdienās rūpējas par trūcīgajiem cilvēkiem, gatavojot zupu. Taujāti, vai dažkārt nenolaižas rokas, redzot cilvēkus, kuri savā dzīvē nevēlas neko mainīt, varbūt ne tā ko pasaka, uzrunātie ēdiena gatavotāji atzīst, ka to atsver kāda cita pateiktais paldies. «Ne jau visi mērāmi pēc vienas mērauklas. Jā, varbūt daži ir bezkaunīgi, izmanto to, taču tādi ir visās dzīves situācijās,» tā katoļu baznīcas pārstāve Marija Ruščaka.
Vispirms lūgšana, tad maltīte
Zupas virtuves darbinieki atzīst, ka pēdējo piecu gadu vērojamas izmaiņas, tostarp arī klientos. Ja iesākumā daudzi bieži nāca piedzērušies, nereti rupji lamājās, pat dūres vicināja, lai tikai tiktu rindā pirmie, un kārtības nodrošināšanai palīgos bija jāsauc pat policija, tad šodien situācija ir uzlabojusies. «Aizvien mazāk ir to, kuri nāk ieķēruši, visi pirms zupas dalīšanas ir iemācījušies lūgties un pateikties par maltīti. Protams, cits noņem cepuri, cits ne, taču pozitīvi ir tas, ka daļa zupas ēdāju ir pievērsušies ticībai. Mēs viņus redzam, ne tikai atnākam pēc zupas, bet arī dievkalpojumos,» stāsta M.Ruščaka no Katoļu draudzes. Viņai piekrīt arī citu draudžu locekļi.
Ir vajadzīga liela drosme, lai lūgtu ēdienu
Teju katram zupas virtuves apmeklētājam ir savs stāsts, kāpēc viņš nokļuvis tur, kur nokļuvis. Šos stāstus uzklausa arī ēdiena dalītāji. Viņi gan atzīst, ka pamatā jau tie neatšķiras: aizrāvies ar alkoholu, zaudējis ģimeni; nespēj samaksāt par dzīvokli, palicis uz ielas; paņēmis «ātro» kredītu, nevarēja atmaksāt un tāpēc nonācis uz ielas, tagad apmetas naktspatversmē; nav darba; nav izglītības, lai atrastu pienācīgu darbu; tikko iznācis no cietuma. Skaidrs arī tas, ka zupas virtuvēm pamatā klienti ir vieni un tie paši. Viņi zina, kurā dienā kur maltīte tiek izsniegta. «Mēs nešķirojam – ēdiens tiek dots visiem. Manuprāt, ir vajadzīga liela drosme, lai atnāktu un lūgtu ēdienu,» domā B.Gintere, piebilstot, ka pastāvīgo klientu vidū ir arī sešas daudzbērnu ģimenes. Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcas tēvs Feofans min, ka pie viņiem visbiežāk palīdzību meklē vīrieši vecumā no 30 līdz 40 gadiem, kas tikko iznākuši no cietuma. «Viņiem nav kur iet, taču zina, kur meklēt palīdzību. Ēdienu nekad neatsakām un iespēju robežās cenšamies arī sniegt patvērumu uz laiku – par to viņš palīdz mums ikdienas darbos. Kad situācija nostabilizējusies, cilvēks dodas prom. Un tādi veiksmes stāsti ir,» atzīst tēvs Feofans.
«Lūdz pašķūrēt sniegu, bet viņam citas darīšanas»
Draudžu locekļi atzīst, ka ir arī veiksmes stāsti, kad cilvēks atnāk un izstāsta – atradis darbu pie saimniekiem, kur strādā, dzīvo, ir paēdis, citi atrod darbu, paši nopelna. Draudžu pārstāvji stāsta, ka nereti arī paši centušies palīdzēt cilvēkiem darba meklējumos, tostarp lūdzot izdarīt arī ko draudzē. Tiesa, ar to klientiem gan ir grūtāk. «Esam ziemā lūguši pirms zupas saņemšanas mazliet pašķūrēt sniegu, taču to viņi negrib – esot citas darīšanas. Taču ir arī pretēji gadījumi. Atceros vienu vīru, kurš vasarā iznāca no cietuma un lūdza, vai mums nav kāds darbiņš, ko izdarīt, lai nopelnītu ēdienu. Viņš tupus rāpus cītīgi ar nazīti visas nezāles no taciņas izgrieza,» stāsta M.Ruščaka. Baptistu draudzē vairākas reizes palīgos virtuvē aicinātas kundzes no klientu loka. «Grūti! Diemžēl visu laiku jāskatās uz pirkstiem. Sāka mums te zust dažādas mantas, tāpēc vairāk uz to nepaļaujamies,» tā B.Gintere.
Dots devējam atdodas
Zupas virtuves apmeklētāji stāsta, ka divas zupas virtuves viņiem esot «atņemtas» – Svētās Annas baznīcā un «Svētelī». Jāatzīst, ka taisnība ir tikai par vienu vietu – Annas baznīcā līdz ar mācītāja maiņu zupas virtuve patiešām nedarbojas. Annas baznīcas mācītājs Kaspars Kovaļovs stāsta, ka līdz ar pārmaiņām nebija komandas, kas turpinātu šo darbu, jo darbs ir pilnībā brīvprātīgs. Taču viņš pieļauj iespēju, ka to varētu atjaunot. Darbu gan turpina «Svēteļa» zupas virtuve, tiesa, nu jau kādu laiku tā mainījusi profilu – ēdiens tur tiek izsniegts tikai mammām ar bērniem. «Pieaugušajiem ir daudz citu iespēju pilsētā, kur saņem maltīti. Grūti klājas vientuļajām mātēm ar bērniem. Te jāpiebilst, ka pie mums darbojas princips: dots devējam atdodas. Pirmdienās mammas aicinām palīgos sakārtot humānās palīdzības drēbes, paņemt sev, kas nepieciešams. Viņas arī labprāt nāk mums palīgos,» tā «Svēteļa» vadītāja Ingrīda Lisovska, piebilstot, ka pie viņiem zupas virtuvē šobrīd praktizējas jelgavnieks ar īpašām vajadzībām, kurš Bulduros mācās par pavāru.
Jelgavas pilsētas pašvaldības sniegtais atbalsts zupas virtuvēm:
2009. gadā – 12 000 lati
2010. gadā – 9000 lati
2011. gadā – 15 000 lati
2012. gadā – 5300 lati
2013. gadā – 9000 lati
2014. gadā – 12 806 eiro
FOTO: Ivars Veiliņš