-2.2 °C, 2.3 m/s, 94.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāPar maltīti zupas virtuvē draudzēs rūpējas līdz pat septiņu cilvēku komanda
Par maltīti zupas virtuvē draudzēs rūpējas līdz pat septiņu cilvēku komanda
02/02/2014

Lai kā mainītos situācija valstī, to neizjūt mūsu pilsētas zupas virtuves – cilvēki, kuri jau vairākus gadus pašaizliedzīgi ar Jelgavas pašvaldības un labvēļu atbalstu gādā par to, lai nodrošinātu siltas pusdienas 100 – 200 maznodrošinātajiem, bez dzīvesvietas palikušajiem cilvēkiem. Viņi atzīst, ka klientu skaits gadu no gada gandrīz nemainās. Jā, daži pazūd, taču to vietā nāk citi, bet daļa jau nāk kā nākuši no pašiem pirmsākumiem – nav jūtams, ka cilvēks ko savā dzīvē gribētu mainīt.

Par maltīti zupas virtuvē draudzēs
rūpējas līdz pat septiņu cilvēku komanda

Ritma Gaidamoviča

Lai kā mainītos situācija valstī, to
neizjūt mūsu pilsētas zupas virtuves – cilvēki, kuri jau vairākus
gadus pašaizliedzīgi ar Jelgavas pašvaldības un labvēļu atbalstu
gādā par to, lai nodrošinātu siltas pusdienas 100 – 200
maznodrošinātajiem, bez dzīvesvietas palikušajiem cilvēkiem. Viņi
atzīst, ka klientu skaits gadu no gada gandrīz nemainās. Jā, daži
pazūd, taču to vietā nāk citi, bet daļa jau nāk kā nākuši no pašiem
pirmsākumiem – nav jūtams, ka cilvēks ko savā dzīvē gribētu
mainīt.

Ēdiena devēji gan uzsver, mainījusies ir
attieksme – cilvēks ir pateicīgs par ēdienu, nevis bravūrīgi
pieprasa: «Man pienākas!» Jau vairākus gadus atsevišķu pilsētas
baznīcu draudžu paspārnē darbojas zupas virtuves, kurās trūcīgie
iedzīvotāji noteiktā dienā un laikā var saņemt siltas pusdienas.
Zupas virtuve ierīkota baptistu baznīcā, katoļu katedrālē, Svētā
Simeona un Annas pareizticīgo draudzē, Vissvētās Dievmātes
aizmigšanas pareizticīgo baznīcā, kā arī radošo domu un darbu
centrā «Svētelis». Kā mainījusies situācija piecu gadu laikā, kopš
mūsu pilsētā sāka darboties zupas virtuves, ko paši apmeklētāji
domā par viņiem sliegto atbalstu?

«Iedomājieties situāciju: atnāk mamma ar trim
bērniņiem, vēl neesam paspējuši salikt ēdienu, bet bērns steigšus
ar gardu muti grauž pliku maizīti. Cik reižu mēs te esam
apraudājušās!» stāsta Baptistu draudzes zupas virtuves vadītāja
Brigita Gintere. Zupas virtuvēs ik reizi vidēji tiek izsniegtas 200
porcijas ēdiena. Pēc savas zupas katrs ierodas ar līdzi paņemtu
trauciņu, bet Baptistu draudzē otrais ēdiens līdzi ņemšanai tiek
sagatavots vienreizējās lietošanas traukos. Nāk pensionāri, nāk
ģimenes ar bērniem, nāk arī jaunieši.

Par maltīti katrā draudzē gādā vesela komanda
– no trim līdz pat septiņiem draudzes cilvēkiem, galvenokārt tie ir
pensionāri, kuri šādi nolēmuši īsināt laiku. Būtiski, ka viņi to
dara brīvprātīgi, nesaņemot nekādu atalgojumu. B.Gintere atzīst, ka
šādu darbu var darīt ticīgi cilvēki. «Ja draudze lūdz kalpot, tad
tas ir jādara. Nekad tu savā dzīvē nevari zināt, kāda palīdzība būs
vajadzīga tev. Kāpēc gan to nedarīt, ja man ir brīvs laiks?! Labāk
to izmantoju, palīdzot cilvēkiem,» tā viena no palīgiem Aina
Spridzāne. Katoļu baznīcā, kā viņi paši saka, par ēdienu rūpējas
trīs Annas – mazā, lielā un vidējā. Visas pensionāres. Tiesa,
šobrīd lielajai Annai esot saslimis vīrs, tāpēc viņas vietā nākusi
draudzes locekle Rudīte, kura vakaros piestrādā par apkopēju, bet
otrdienās rūpējas par trūcīgajiem cilvēkiem, gatavojot zupu.
Taujāti, vai dažkārt nenolaižas rokas, redzot cilvēkus, kuri savā
dzīvē nevēlas neko mainīt, varbūt ne tā ko pasaka, uzrunātie ēdiena
gatavotāji atzīst, ka to atsver kāda cita pateiktais paldies. «Ne
jau visi mērāmi pēc vienas mērauklas. Jā, varbūt daži ir
bezkaunīgi, izmanto to, taču tādi ir visās dzīves situācijās,» tā
katoļu baznīcas pārstāve Marija Ruščaka. 

 

Vispirms lūgšana, tad
maltīte

Zupas virtuves darbinieki atzīst, ka pēdējo
piecu gadu vērojamas izmaiņas, tostarp arī klientos. Ja iesākumā
daudzi bieži nāca piedzērušies, nereti rupji lamājās, pat dūres
vicināja, lai tikai tiktu rindā pirmie, un kārtības nodrošināšanai
palīgos bija jāsauc pat policija, tad šodien situācija ir
uzlabojusies. «Aizvien mazāk ir to, kuri nāk ieķēruši, visi pirms
zupas dalīšanas ir iemācījušies lūgties un pateikties par maltīti.
Protams, cits noņem cepuri, cits ne, taču pozitīvi ir tas, ka daļa
zupas ēdāju ir pievērsušies ticībai. Mēs viņus redzam, ne tikai
atnākam pēc zupas, bet arī dievkalpojumos,» stāsta M.Ruščaka no
Katoļu draudzes. Viņai piekrīt arī citu draudžu locekļi.

 

Ir vajadzīga liela drosme, lai lūgtu
ēdienu

Teju katram zupas virtuves apmeklētājam ir
savs stāsts, kāpēc viņš nokļuvis tur, kur nokļuvis. Šos stāstus
uzklausa arī ēdiena dalītāji. Viņi gan atzīst, ka pamatā jau tie
neatšķiras: aizrāvies ar alkoholu, zaudējis ģimeni; nespēj samaksāt
par dzīvokli, palicis uz ielas; paņēmis «ātro» kredītu, nevarēja
atmaksāt un tāpēc nonācis uz ielas, tagad apmetas naktspatversmē;
nav darba; nav izglītības, lai atrastu pienācīgu darbu; tikko
iznācis no cietuma. Skaidrs arī tas, ka zupas virtuvēm pamatā
klienti ir vieni un tie paši. Viņi zina, kurā dienā kur maltīte
tiek izsniegta. «Mēs nešķirojam – ēdiens tiek dots visiem.
Manuprāt, ir vajadzīga liela drosme, lai atnāktu un lūgtu ēdienu,»
domā B.Gintere, piebilstot, ka pastāvīgo klientu vidū ir arī sešas
daudzbērnu ģimenes. Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo
baznīcas tēvs Feofans min, ka pie viņiem visbiežāk palīdzību meklē
vīrieši vecumā no 30 līdz 40 gadiem, kas tikko iznākuši no cietuma.
«Viņiem nav kur iet, taču zina, kur meklēt palīdzību. Ēdienu nekad
neatsakām un iespēju robežās cenšamies arī sniegt patvērumu uz
laiku – par to viņš palīdz mums ikdienas darbos. Kad situācija
nostabilizējusies, cilvēks dodas prom. Un tādi veiksmes stāsti ir,»
atzīst tēvs Feofans.

 

«Lūdz pašķūrēt sniegu, bet viņam citas
darīšanas»

Draudžu locekļi atzīst, ka ir arī veiksmes
stāsti, kad cilvēks atnāk un izstāsta – atradis darbu pie
saimniekiem, kur strādā, dzīvo, ir paēdis, citi atrod darbu, paši
nopelna. Draudžu pārstāvji stāsta, ka nereti arī paši centušies
palīdzēt cilvēkiem darba meklējumos, tostarp lūdzot izdarīt arī ko
draudzē. Tiesa, ar to klientiem gan ir grūtāk. «Esam ziemā lūguši
pirms zupas saņemšanas mazliet pašķūrēt sniegu, taču to viņi negrib
– esot citas darīšanas. Taču ir arī pretēji gadījumi. Atceros vienu
vīru, kurš vasarā iznāca no cietuma un lūdza, vai mums nav kāds
darbiņš, ko izdarīt, lai nopelnītu ēdienu. Viņš tupus rāpus cītīgi
ar nazīti visas nezāles no taciņas izgrieza,» stāsta M.Ruščaka.
Baptistu draudzē vairākas reizes palīgos virtuvē aicinātas kundzes
no klientu loka. «Grūti! Diemžēl visu laiku jāskatās uz pirkstiem.
Sāka mums te zust dažādas mantas, tāpēc vairāk uz to
nepaļaujamies,» tā B.Gintere.

 

Dots devējam atdodas

Zupas virtuves apmeklētāji stāsta, ka divas
zupas virtuves viņiem esot «atņemtas» – Svētās Annas baznīcā un
«Svētelī». Jāatzīst, ka taisnība ir tikai par vienu vietu – Annas
baznīcā līdz ar mācītāja maiņu zupas virtuve patiešām nedarbojas.
Annas baznīcas mācītājs Kaspars Kovaļovs stāsta, ka līdz ar
pārmaiņām nebija komandas, kas turpinātu šo darbu, jo darbs ir
pilnībā brīvprātīgs. Taču viņš pieļauj iespēju, ka to varētu
atjaunot. Darbu gan turpina «Svēteļa» zupas virtuve, tiesa, nu jau
kādu laiku tā mainījusi profilu – ēdiens tur tiek izsniegts tikai
mammām ar bērniem. «Pieaugušajiem ir daudz citu iespēju pilsētā,
kur saņem maltīti. Grūti klājas vientuļajām mātēm ar bērniem. Te
jāpiebilst, ka pie mums darbojas princips: dots devējam atdodas.
Pirmdienās mammas aicinām palīgos sakārtot humānās palīdzības
drēbes, paņemt sev, kas nepieciešams. Viņas arī labprāt nāk mums
palīgos,» tā «Svēteļa» vadītāja Ingrīda Lisovska, piebilstot, ka
pie viņiem zupas virtuvē šobrīd praktizējas jelgavnieks ar īpašām
vajadzībām, kurš Bulduros mācās par pavāru.   

 

Jelgavas pilsētas pašvaldības
sniegtais atbalsts zupas virtuvēm:

2009. gadā – 12 000 lati

2010. gadā – 9000 lati

2011. gadā – 15 000 lati

2012. gadā – 5300 lati

2013. gadā – 9000 lati

2014. gadā – 12 806 eiro

 

FOTO: Ivars Veiliņš