Pilsētā

SIA «EK Auce» vecākā meistare Aina Ūtēna ir vecā kaluma cilvēks, kas amata prasmi apguvusi pie sava laika labākajiem meistariem un šūšanas nozarei palikusi uzticīga vairāk nekā 40 gadus. Par vecā kaluma meistaru sīkstumu un šodienas jaunajiem arī saruna.

Anna Afanasjeva

SIA «EK Auce» vecākā meistare Aina Ūtēna ir vecā kaluma cilvēks,
kas amata prasmi apguvusi pie sava laika labākajiem meistariem un
šūšanas nozarei palikusi uzticīga vairāk nekā 40 gadus. Par vecā
kaluma meistaru sīkstumu un šodienas jaunajiem arī
saruna.

Ir Blaumaņa «Silmaču» skroderu dienu laiks. Vai kādreiz nācies par
tiem domāt?
Par šiem laikiem gan neesmu domājusi. Bet nupat biju Amatu
vidusskolas eksāmenu komisijā. Ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu 13
kundzes apguvušas šūšanas prasmes. No visām beidzējām viena domā
izveidot savu biznesu – šūšot gultas veļu. Pārējās kaut kur strādā
un šo arodu izmantošot tikai sev – skumji. Jelgavas Speciālajā
skolā gan bija meitenes, kas labi šuva. Praksē pie mums viena bija
ļoti centīga. Bet ko tas līdz? Viņas draugs strādā Īrijā, un
meitene aizbrauca pie viņa.
Izbraukšana uz ārzemēm jūsu nozarē ir ļoti izteikta.
Savā ziņā tas ir pareizs gājiens. Vienīgi vecākā gadagājuma
sievietēm nav kur iet, jaunu profesiju neapgūs. Bet citādi par
algu, ko šuvējām maksā… Arī pati, ja būtu jauna un nebūtu laba
amata, mestos prom. Stabilitātes valstī joprojām nav. Visu esam
likvidējuši, ir tikai ārzemju investori, kuru vienīgais nodoms ir
nopelnīt. Tiklīdz peļņa mazinās vai tās nav, viņi meklē citus
ceļus.
Tagad paralēli darbojos ar vācu firmu, kas pasūta šūto produkciju.
Nupat uz Rīgu atsūtīta krava ar sagatavēm, nesaskaņojot
izcenojumus. Viņi grib, lai mājas halātu šeit uzšūtu par deviņiem
eiro. Vakarā rakstīju pretrakstu, ka Rīgā par tik zemu cenu to
nedarīs, ka tas maksā 13 eiro. Diskusija ir saspringta, pasūtītāji
teic, ka tās esot vācu cenas. Ja vidusceļu neizdosies atrast, krava
būs jāsūta atpakaļ.
Ārvalstu šūšanas uzņēmumi balstās uz šejienes lētā darbaspēka
ekspluatāciju.
Un tikai. Ārzemnieki meklējuši, kur lētāk. Tagad daudzi ražošanu
Latvijā pārtrauc, viens aiziet uz Vjetnamu, cits uz Ķīnu. Bet ne
viens vien no viņiem ar Āziju nav īsti apmierināti. Uzņēmuma «KLLT»
kāda bijusī pasūtītāja no Vācijas, kam šuvām blūzes, nebija
pierunājama kaut puscentu no eiro pielikt pie izstrādājuma cenas.
Tagad viņa gaužas, ka Maķedonijā pasūtījumu izpildītāji nespēj
nodrošināt kvalitāti, Vācijā viss esot jāpārskata, jālabo,
jāpārgludina… Āzijā un dienvidos cilvēkiem ir cita mentalitāte un
domāšana, grūtāk panākt nepieciešamo kvalitāti. Mēs, padomju kaluma
cilvēki, bijām iedīdīti. Tā laika darba prasības bija stingras,
vienīgi tehnoloģiju jomā bija mazāk iespēju. Ja mums piemaksātu,
varbūt KLLT turpinātu darbību un pasūtītājiem būtu ērtāk. Tas ir
tikai viens neliels piemērs.
Vai sirds nav sāpējusi, ka pašu valstī gandrīz visi kādreizējie
šūšanas uzņēmumi ir paputējuši?
Vietējie šūšanas uzņēmumi ir izputināti. Tas saistīts ar valdības
politiku. Valstī nav bijis ne tikai šūšanas nozares, bet arī
tautsaimniecības attīstības plāna vispār. Visas fabrikas
izputinātas. Arī ārvalstu ienācēji pie mums ilgi nepaliks – vēl
gadus divus, ne vairāk. Darba izcenojumus ārzemju saimnieki neceļ,
līdz ar to nevaram paaugstināt algas. Bet izdevumi šeit būtiski
aug. Cilvēki ir neapmierināti, meklē darba vietas ar «cieto»
mēnešalgu, kur vairāk var nopelnīt, meklē lielāku stabilitāti.
Šuvējiem viegli nav.
Tomēr esat stāstījusi, ka, izejot cauri visām operācijām, esat
pārliecinājusies, ka nežēlīgās normas tomēr ir izpildāmas.
Principā ir izpildāmas, bet jāstrādā, nepaceļot acis, nerunājot pa
telefonu, nedzerot kafiju, nesmēķējot. Ir arī tādas, kas nav.
Piemēram, kabatu normas grūti izpildīt. Tehnologs, lai šuvējām būtu
vieglāk, iezīmē kabatas, bet vienalga viņas nevar iekļauties normā.
Tad parasti cenšos normētājiem pierādīt, ka to nevar izdarīt.
Piemēram, koda līmēšana virsū etiķetēm. Vienā kastē ir vienas, otrā
– otras etiķetes, kas jāsaliek kopā, jāizbaksta caurums, jāiever
stiprinājums un virsū taisni jāuzlīmē koda dati. Sešās sekundēs to
nav iespējams izdarīt. Varbūt vienīgi ar automātu, kādu nav.
Pozitīvi, ka pasūtītie apģērbu modeļi ir lielos daudzumos, vairākos
tūkstošos, tāpēc ir kur ieskrieties. Darbinieces var iedalīt trīs
grupās. Šuvējas, kas nopelna augstāku algu – 340 – 360 latu pirms
nodokļu nomaksas. Nākamā grupa – 240 – 280 latu, gausākās – ap 200
latu. Temps atkarīgs no cilvēka. Fiksāka rakstura darbinieces ātrāk
šuj, citas visu mūžu šuj, bet ir lēnīgākas, vēl citai gribas
uzpīpēt vai kafiju biežāk iedzert. Ar pātagu nevienai nestāvu klāt.
Līdz šim nav bijis tā, ka termiņi «deg». Šuvējas zina savu normu,
pasūtījuma termiņus. Ja šuvēja redz, ka darbs veicas un var vairāk
nopelnīt, viņai ir interese pastrādāt ilgāk.
Vai arī jūs ikdienā jūtat atšķirību starp vecā kaluma šuvējām un
jaunajām, kam trūkst savas brālības sajūtas, arī darba tikums
devalvējas?
Jaunietes negrib strādāt par šuvējām. Praksē nonākušās meitenes
strādā «gariem nagiem», viņām šis darbs nepatīk. Nezinu, kāpēc šo
profesiju izvēlējušās. Iespējams, netika vidusskolā un citur nebija
kur likties. No 13 meitenēm, kas mācās Amatu vidusskolas grupā,
tikai četrām piecām ir interese par šo profesiju.
Organizējot «EK Auce» filiāli, līdzi atnāca vecā kaluma
darbinieces, ar ko savulaik fabrikā «Lielupe» sākām šūt.
Pamatkodolu veido sievietes, kam pāri 50, tuvu pensijas gadiem.
Apstaigājot citus uzņēmumus, viņas izvēlējās palikt kopā.
Attiecības kolektīvā ir ļoti siltas, atzīmējam dzimšanas, vārda
dienas, svētkus – kādu kūku apēdam vai saldumus. Ja kādai kāda
nelaime, veselības vai ģimenes problēmas, cenšamies sniegt morālu
atbalstu, jo materiāli palīdzēt nevaram. Būs sāpīgi, ja
pajuksim…
Kā pati nonācāt līdz arodam, kam visu mūžu esat palikusi
uzticīga?
Nāku no strādnieku ģimenes. Jaunībā nedzīvoju bagāti, bet pucēties
gribējās. Tāpēc jau 9. klasē sāku iet kultūras nama šūšanas kursos,
11. klasē šuvu kleitas ne vien sev, bet arī mammai un tantēm. Kad
apprecējos – bērniem. Paralēli mācījos neklātienē toreizējā Vieglās
rūpniecības tehnikumā. Nevienu dienu, nevienu stundu nenožēloju
izvēli. Mana enerģija un rakstura īpašības ļāvušas kāpt pa karjeras
kāpnēm un ļoti daudz dzīvē redzēt. Saskarties ar dažādām
tehnoloģijām ārvalstu firmās un tikties ar viņu speciālistiem. Mana
darba dzīve bijusi ļoti piesātināta, interesanta un saistoša.
Strādāt par šuvēju sāku 1. modes ateljē, kur iemācījos pie vecajiem
meistariem riktīgi šūt. Pēc tehnikuma beigšanas uzņēmums «Mārīte»
Jelgavā meklēja brigadieri. Kad 1969. gadā atklāja šūšanas fabriku
«Lielupe», sāku strādāt tur. Sāku kā piegriešanas ceha meistare,
beidzu kā galvenā inženiere, direktora vietas izpildītāja. Lēnām
virzījos uz augšu, bet darbs bija ļoti interesants. Fabrikā darbību
sāka ārvalstu investors, kas izveidoja uzņēmumu «KLLT». Satiku
daudz cilvēku, kas arī man kaut ko jaunu iemācīja, daudz braukājām
pa ārzemju firmām. Pērn investors Latviju pameta. Filiāli Jelgavā
izveidoja SIA «EK Auce», kuras saimnieki ir no Dānijas. Redzēs, kā
būs. Lai gan esmu pensijā, vēl negribu apstāties.

Ekspresjautājumi
Par brīvā laika nodarbēm sūdzēties laikam nevarat?
Ir tik daudz ko darīt! Mans hobijs ir dārzs, ko tagad ar bērnu
palīdzību nedaudz pārtaisu un modernizēju. Bruģējam iebraucamo
celiņu un vietu, kur dārzā galdu nolikt. Ar dārzkopību
nenodarbojos, audzēju puķes. Katrā gada laikā ir savs skaistums.
Pavasarī narcises un tulpes, tagad pujenes tik skaisti zied, īrisi,
tūlīt rozes saziedēs…Visas puķes ir mīļas, vispirms tās ar acīm
samīļoju un tad kaut ko daru. Reizēm domāju, ka pietiktu ar
pusslodzi, gribas brīvāk padzīvot, ne par ko nedomāt. Bet, kad
atnāc uz darbu, privātā dzīve paliek aiz durvīm. Esot darbā, nevaru
domāt ne par ko citu.
Ģimenē ir meita un dēls, un četri mazbērni. Kādreiz jaunāko, desmit
mēnešus veco mazmeitu, iznāk pieskatīt. Bet ar vecāko mazmeitu
Elīnu kopā ejam autoskolā. Kad vadīju KLLT, nevarēju sev atvēlēt
laiku braukšanas apmācībām, bija ļoti stingrs režīms, diezin vai
pat vakaros būtu tikusi uz kursiem. Tagad darba laiks ir normētāks,
dzīve nav tik saspringta.
Nupat zvanīja iepriekšējā partnere Brigita fon Lauere. Tātad
joprojām uzturat sakarus?
Ar Brigitas kundzi 14 KLLT gados esam tā pieslīpējušās, ka gandrīz
viena otras domas lasījām. Viņa man izrādījusi Eiropu, esmu bijusi
Kannās, Itālijā, Monako, Spānijā, Šveicē, divas reizes biju
Honkongā. Ļoti mīļa pilsētiņa ir Luneburga Vācijā, kur Brigita
dzīvo un kur atrodas pasūtītājfirma «Lucia». Ļoti skaista
kādreizējās Hanzas savienības pilsēta, atgādina mūsu Vecrīgu,
iedzīvotāju skaits ir līdzīgs kā Jelgavā. Tur jūtos kā mājās.
Ārzemju braucienos pabijuši arī citi darbinieki. Daudz vācu draugu
palikuši Latvijā, kas šūšanas biznesu nomainījuši pret citu, ar
viņiem turpinām satikties. Tās ir paliekošas vērtības. Jo vairāk
draugu, jo interesantāk dzīvot.
Kas ir tās lietas, kuru dēļ jūtaties nelāgi?
Ir brīži, kad ir smagāk, grūtāk, bet ar to jāsadzīvo, jo vienmēr
nevar būt tā, ka viss iet kā pa sviestu. Uztrauc mūsu politika.
Daudzreiz pārdomāju, cik cilvēku bija kādreizējā Vieglās
rūpniecības ministrijā un cik ir tagad. Tagad katram ministram ir
tik daudz padomnieku, bet nekas nerisinās. Tas tracina. Nu sāk
runāt par štatu samazināšanu. Bet jau no sākuma tik daudz ierēdņu
nevajadzēja, jo samazināt nav tik vienkārši, vēl kompensācijas
jāmaksā. Nesaprotu, kāpēc e-lietas nevarētu pārzināt nodaļa
Ekonomikas ministrijā, kāpēc vajadzīga atsevišķa ministrija? Laikam
jau katrai partijai vajag savu skaitu ministru.
Ne tikai attiecībā uz sevi, bet vispār nepatīk, ka no nopelnītās
pensijas atvelk nodokļus. Šie cilvēki taču visu mūžu maksājuši
nodokļus, no kuriem veidojusies pensija. Kāpēc vēl būtu jāmaksā
nodokļi? Valsts negrib atteikties no ienākumiem, bet tas nav
pareizi pret cilvēkiem.