18.7 °C, 3 m/s, 93.1 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētā«Pārtikas veikalos pirktos riteņus neremontējam»
«Pārtikas veikalos pirktos riteņus neremontējam»
09/06/2012

«Atnāk māmiņa uz veikalu, lai iegādātos bērnu sēdeklīti velosipēdam, un jautā: «Kā jūs domājat, vai man bērnam vajadzētu arī aizsargķiveri?» Nu, kā var kaut ko tādu prasīt?! Ko lai es uz to atbildu?! Māmiņ, jūs taču nevedīsiet veikala iepirkumu maisiņu, bet gan savu bērnu! Vai tiešām mēs vēl nesaprotam, ka pārvietojoties drošība ir pati svarīgākā?!» retoriski jautā veikala «Experts» īpašnieks Edgars Rutkis.

Kristīne Langenfelde

«Atnāk māmiņa uz veikalu, lai iegādātos bērnu sēdeklīti
velosipēdam, un jautā: «Kā jūs domājat, vai man bērnam vajadzētu
arī aizsargķiveri?» Nu, kā var kaut ko tādu prasīt?! Ko lai es uz
to atbildu?! Māmiņ, jūs taču nevedīsiet veikala iepirkumu maisiņu,
bet gan savu bērnu! Vai tiešām mēs vēl nesaprotam, ka
pārvietojoties drošība ir pati svarīgākā?!» retoriski jautā veikala
«Experts» īpašnieks Edgars Rutkis.

Jelgavā «Experts» strādā jau četrus gadus – sāka pirms ekonomiskās
lejupslīdes, noturējās krīzes laikā un turpina attīstīties šobrīd,
jo E.Rutkis uzsver, ka velobiznesā varbūt ir notikušas strukturālas
izmaiņas, bet, neraugoties uz to, darba pietiek. Jaunā velosezona
ir sākusies, bet to, cik tā būs gara šogad, prognozēt nav iespējams
– viss atkarīgs no laika apstākļiem.

Kāda ir galvenā velobiznesa atšķirība pirms četriem gadiem
un šodien?

Tas ir pavisam vienkārši – ja pirms četriem gadiem galvenais
profils bija velosipēdu pārdošana, tad šodien tas ir velosipēdu
remonts. Vienkārši paskatoties – agrāk riteņus pirka trīs reizes
vairāk nekā šodien, bet šodien remontē četrreiz vairāk nekā
agrāk.

Savu biznesu sākāt Dobelē, tad paplašinājāties, atverot
veikalu un servisu Jelgavā. Pats sakāt, ka Dobelē un Jelgavā
būtiski atšķiras velobraukšanas tradīcijas.

Es pat teiktu, ka pirms četriem gadiem, kad šeit ienācu, Jelgavā
vispār nebija velobraukšanas tradīciju. Protams, cilvēki brauca ar
riteņiem, bet šeit nebija ne profesionālu velobraucēju, ne nopietnu
servisa iespēju… Bet tas ir tikai saprotami – Jelgavā kā sporta
veidi attīstās airēšana, futbols, hokejs, basketbols, turpretim
Dobelē – riteņbraukšana, handbols, svarcelšana. Kad gribēju atvērt
veloservisu Jelgavā, nevarēju šeit atrast nevienu darbinieku, kurš
būtu spējīgs profesionāli remontēt velosipēdus! Jelgavā tādu
cilvēku vienkārši nebija – sākumā darbinieks brauca no Dobeles.
Tagad pa četriem gadiem jau esam apmācījuši arī savus kadrus
Jelgavā. Pilsētā parādās arī pa kādam sportistam, kurš ar
velobraukšanu sāk nodarboties profesionāli.

Bet diezin vai vēl pirms tiem pašiem četriem gadiem jūsu
veikalā pieprasītākie bija pilsētas velosipēdi – tādiem
jelgavniekiem, kuri ir tā sauktie svētdienas
braucēji. 

Tur jau tas paradokss. Ko cilvēki pirka? Kalnu velosipēdus. Jo
dārgāks jo labāks, jo vairāk ātrumu, jo labāk. Mazliet smieklīgi…
Tolaik atnāca tas pats celtnieks, kas pelnīja milzu algu, un vienā
reizē visai ģimenei nopirka jaunus krutus kalnu velosipēdus. Un pa
kādiem kalniem tad viņi brauca?! Bet tad jau nebija nozīmes kādam
kaut ko skaidrot – tā bija modes lieta, vajadzēja, un viss. Mēs
igauņus saucam par lēnīgiem, bet nezin kāpēc viņi visās lietās mums
ir priekšā – arī te viņi būtību aptvēra jau pirms trim gadiem:
nekāda masveida kalnu velosipēdu pirkšana. Ja reiz brauc pa šoseju,
tad arī pērk tam atbilstošu velosipēdu, ja pa pilsētu, tad –
pilsētas riteni. Bet, ja paskatās, ko pirka latvietis, tad šķiet,
ka viņš brauca tikai pa nepārvaramiem bezceļiem. Protams, bija jau
tādi, kas pēc tam nāca un sūkstījās: «Ko jūs man esat pārdevuši –
pabraukt nevar, mugura sāp, neērti…» Bet mēs taču teicām, ka nav
nepieciešams kalnu velosipēds. Par laimi, tagad tā mode arī mums ir
pāri – nu jau cilvēki pamazām Latvijā sāk saprast, ka katrai lietai
ir paredzēts savs pielietojums. Arī pie mums pieprasītāki kļūst
riteņi braukšanai pa pilsētu.

Ja jau tagad četrreiz vairāk nākas remontēt, tad tomēr
jelgavnieki arvien vairāk pārsēžas uz velosipēdiem arī
ikdienā?

Statistika kāpj ar katru gadu. Nezinu, vai mēs tik ātri redzēsim
masveida skatus, ka cilvēki uzvalkos un ar portatīvo datoru groziņā
brauc uz darbu, bet tiešām arvien vairāk cilvēku arī ikdienā savas
darīšanas kārto, pārvietojoties ar velosipēdu. Iemesli ir dažādi –
vairāk kustību sēdošam darbiniekam, līdzekļu ekonomija, vienkārši
stilīgi… Neslēpšu – zinu pat dažu labu trekno gadu cilvēku, kurš
tagad spiests savu džipu nolikt pie sētas, jo vienkārši nav naudas
degvielai, un izvilkt no garāžas savulaik nopirkto riteni…
Atceros, kāda dāma man reiz stāstīja, ka viņa ir sarēķinājusi –
braucot ar riteni, nevis mašīnu, uz degvielu vien ietaupa tik
daudz, ka mierīgi var atļauties katru gadu sev pirkt jaunu un ļoti
labu velosipēdu. Tad viņa vēl parēķinājusi, cik ietaupa, nepērkot
sporta zāles abonementu, jo ritenis ļauj viņai vienmēr būt labā
fiziskā formā. Tie ir viņas argumenti par labu velosipēdam, bet,
protams, katram tie ir savi. Ja vēl runājam par tiem cilvēkiem
uzvalkos un uz velosipēda, tad varu piebilst, ka šobrīd Eiropā
arvien populārāki kļūst elektrovelosipēdi. Ar tādu droši var braukt
arī uzvalkā, jo piepūle ir minimāla, tāpēc uzreiz, nokāpjot no
riteņa, var doties, piemēram, uz darījuma tikšanos. Šos riteņus jau
šur tur var redzēt arī Latvijā – cena tam ir, sākot no 800
latiem.

Riteni var nopirkt zem simts latiem un par vairākiem
tūkstošiem latu – kā cilvēkam orientēties tādā
piedāvājumā?

Es teiktu, ka riteni zem simts latiem nopirkt nevar. Protams, ir
veikali, kur tādus pārdod, bet tas nav velosipēds, ticiet man. Tādi
vērīgāki velofani jau būs pamanījuši, ka Rīgā šur tur pie riteņu
servisiem uz durvīm ir izvietotas zīmītes: «Pārtikas veikalos
pirktos riteņus neremontējam!» Cilvēkam vienkārši ir jāsaprot, ka
lielākoties šādi velosipēdi ir vienreizējai lietošanai. Labi vēl,
ja nenobrūk pirmajā dienā pēc nopirkšanas! Ir taču saprotams – ja
cilvēks izvēlējies pirkt lētu riteni, tad viņš nav gatavs milzīgiem
ieguldījumiem, bet, lai tādu riteni pēc tam saremontētu, summa būs
tuva pirkšanas cenai. Tad nu spriediet paši. Tāpēc es teiktu, ka
tādu daudzmaz pieklājīgu velosipēdu, kuram būs arī garantija un
serviss, var nopirkt par 200 latiem.

Un ko jūs sakāt par lietotajiem velosipēdiem no Eiropas
valstīm?

Tas kādam ir labs bizness – mūsu bāleliņi aizbrauc uz to pašu
Vāciju, Dāniju, savāc viņu vecos izmestos velosipēdus un tad tirgo
Latvijā. Un mūsējiem šķiet, ka nekas labāks par to nevar būt – īsts
velosipēds no Vācijas, nav jau kaut kāds lētais tepat no Latvijas!
Bet tā ir ilūzija – pašam ir nācies ar velosportistiem pastrādāt
Eiropas valstīs, un es skaidri zinu, kādi ir velosipēdi, kurus
eiropieši noliek pie sētas izmešanai: vizuāli labi, bet ārkārtīgi
nobraukti. Nu, ja par velti tādu dabū, tad jau var nodzīt, kamēr
vēl brauc, bet, lai par tādu naudu maksātu, ir pamatīgi jāskatās.
Vienkāršs fakts: vecajās Eiropas valstīs veloserviss ir ļoti dārgs
prieks – nobrauktu riteni saremontēt tur maksā ap 200 – 300 eiro.
Tieši tāpēc viņi neremontē nobrauktos riteņus, bet pērk jaunus. Un
mēs par viņu nobrauktajiem esam gatavi maksāt, nesaprotot, ka
izcelsmes valsts gan tam Latvijā tirgotajam, gan Eiropā
nobrauktajam ritenim ir viena un tā pati… Vispār jau velobizness
tāpat kā virkne citu pasaulē ir pāris vadošo ražotājuzņēmumu
monopols, kur prece ir diezgan līdzīga.

Jūs atzīstat, ka ar riteņiem brauc arvien vairāk, modi
nomaina praktiskums, bet kā ir ar braukšanas kultūru?

Es, piemēram, ar riteni esmu braucis, cik sevi atceros, un
jo­projām katru reizi, kad uzkāpju uz velosipēda, piedomāju par
savu braukšanas stilu, drošību. Tas būtu jādara ikvienam. Jā,
ārzemēs tu vari braukt ar riteni praktiski aizmidzis, jo
riteņbraucējam vienmēr būs priekšroka, bet mēs tomēr dzīvojam un
braucam Latvijā, tad nu mūsu uzdevums ir iekļauties satiksmes
plūsmā un būt ārkārtīgi atbildīgiem. Savukārt, raugoties no
riteņbraucēja viedokļa, gribētos vēl lielāku sabiedrības izpratni
pret velobraucējiem. Tās pašas velonovietnes, veloceliņi…

Jelgavā situācija kopumā ir salīdzinoši laba, un vismaz man nav
bijis problēmu ar velosipēda novietošanu vai braukšanu pa pilsētu.
Ja arī kaut kur nav ierīkotas vietas velo novietošanai, vienmēr
pastāv iespēja tajā pašā veikalā uz brīdi riteni iestumt. Ja nu
gadās, ka veikalniekam ir iebildumi, tad tas arī nav nekas traks –
vai tad mums pilsētā veikalu trūkst?! Aizbraukšu pie kāda, kurš būs
man draudzīgāks! Dažreiz jau šķiet, ka lielveikali varētu vairāk
padomāt par velobraucējiem – vai tiešām būtu grūti tajā pašā
Pasāžā, piemēram, ierīkot ar videonovērošanu aprīkotu novietni arī
velosipēdiem? Veikals tikai iegūtu, jo klients varētu būt drošs par
atstāto braucamo. Nav jau noslēpums, ka velosipēdus zog. Cik bieži
ir tā, ka ienāk mūsu veikalā cilvēks un savu stāstu sāk ar frāzi:
«Man vajag jaunu riteni, veco nozaga.» Tas ir skumji. Un tāpat
gadās, ka pie mums ieved remontēt zagtu riteni. Bet es jau smejos,
ka cilvēku sejas atceros ar grūtībām, turpretim uz riteņiem man ir
ļoti laba atmiņa. Tāpēc bieži vien šādus zagtos riteņus uzreiz
pamanu. Veikalā pat esam izveidojuši veselu sarakstu ar zagto
riteņu numuriem, lai vajadzības gadījumā varētu pārliecināties, vai
tas atkal pie mums neiemaldīsies. Un tad, kad iemaldās, tas jau ir
darbs policijai. Protams, ka tas cilvēks, kurš pie mums atved to
zagto riteni, bieži vien nezina, ka no rokas nopircis zagtu mantu.
Bet tas jau viņu neatbrīvo no atbildības… Patiesību sakot – ja
tev izdodas par lētu naudu nopirkt labu riteni, tad ir pilnīgi
skaidrs, ka 99 procentos gadījumu tas būs zagts – tā kā ar sekām
jārēķinās.

Foto: Ivars Veiliņš