«Atnāk māmiņa uz veikalu, lai iegādātos bērnu sēdeklīti velosipēdam, un jautā: «Kā jūs domājat, vai man bērnam vajadzētu arī aizsargķiveri?» Nu, kā var kaut ko tādu prasīt?! Ko lai es uz to atbildu?! Māmiņ, jūs taču nevedīsiet veikala iepirkumu maisiņu, bet gan savu bērnu! Vai tiešām mēs vēl nesaprotam, ka pārvietojoties drošība ir pati svarīgākā?!» retoriski jautā veikala «Experts» īpašnieks Edgars Rutkis.
Kristīne Langenfelde
Jelgavā «Experts» strādā jau četrus gadus – sāka pirms ekonomiskās lejupslīdes, noturējās krīzes laikā un turpina attīstīties šobrīd, jo E.Rutkis uzsver, ka velobiznesā varbūt ir notikušas strukturālas izmaiņas, bet, neraugoties uz to, darba pietiek. Jaunā velosezona ir sākusies, bet to, cik tā būs gara šogad, prognozēt nav iespējams – viss atkarīgs no laika apstākļiem.
Kāda ir galvenā velobiznesa atšķirība pirms četriem gadiem un šodien? Tas ir pavisam vienkārši – ja pirms četriem gadiem galvenais profils bija velosipēdu pārdošana, tad šodien tas ir velosipēdu remonts. Vienkārši paskatoties – agrāk riteņus pirka trīs reizes vairāk nekā šodien, bet šodien remontē četrreiz vairāk nekā agrāk.
Savu biznesu sākāt Dobelē, tad paplašinājāties, atverot veikalu un servisu Jelgavā. Pats sakāt, ka Dobelē un Jelgavā būtiski atšķiras velobraukšanas tradīcijas. Es pat teiktu, ka pirms četriem gadiem, kad šeit ienācu, Jelgavā vispār nebija velobraukšanas tradīciju. Protams, cilvēki brauca ar riteņiem, bet šeit nebija ne profesionālu velobraucēju, ne nopietnu servisa iespēju… Bet tas ir tikai saprotami – Jelgavā kā sporta veidi attīstās airēšana, futbols, hokejs, basketbols, turpretim Dobelē – riteņbraukšana, handbols, svarcelšana. Kad gribēju atvērt veloservisu Jelgavā, nevarēju šeit atrast nevienu darbinieku, kurš būtu spējīgs profesionāli remontēt velosipēdus! Jelgavā tādu cilvēku vienkārši nebija – sākumā darbinieks brauca no Dobeles. Tagad pa četriem gadiem jau esam apmācījuši arī savus kadrus Jelgavā. Pilsētā parādās arī pa kādam sportistam, kurš ar velobraukšanu sāk nodarboties profesionāli.
Bet diezin vai vēl pirms tiem pašiem četriem gadiem jūsu veikalā pieprasītākie bija pilsētas velosipēdi – tādiem jelgavniekiem, kuri ir tā sauktie svētdienas braucēji. Tur jau tas paradokss. Ko cilvēki pirka? Kalnu velosipēdus. Jo dārgāks jo labāks, jo vairāk ātrumu, jo labāk. Mazliet smieklīgi… Tolaik atnāca tas pats celtnieks, kas pelnīja milzu algu, un vienā reizē visai ģimenei nopirka jaunus krutus kalnu velosipēdus. Un pa kādiem kalniem tad viņi brauca?! Bet tad jau nebija nozīmes kādam kaut ko skaidrot – tā bija modes lieta, vajadzēja, un viss. Mēs igauņus saucam par lēnīgiem, bet nezin kāpēc viņi visās lietās mums ir priekšā – arī te viņi būtību aptvēra jau pirms trim gadiem: nekāda masveida kalnu velosipēdu pirkšana. Ja reiz brauc pa šoseju, tad arī pērk tam atbilstošu velosipēdu, ja pa pilsētu, tad – pilsētas riteni. Bet, ja paskatās, ko pirka latvietis, tad šķiet, ka viņš brauca tikai pa nepārvaramiem bezceļiem. Protams, bija jau tādi, kas pēc tam nāca un sūkstījās: «Ko jūs man esat pārdevuši – pabraukt nevar, mugura sāp, neērti…» Bet mēs taču teicām, ka nav nepieciešams kalnu velosipēds. Par laimi, tagad tā mode arī mums ir pāri – nu jau cilvēki pamazām Latvijā sāk saprast, ka katrai lietai ir paredzēts savs pielietojums. Arī pie mums pieprasītāki kļūst riteņi braukšanai pa pilsētu.
Ja jau tagad četrreiz vairāk nākas remontēt, tad tomēr jelgavnieki arvien vairāk pārsēžas uz velosipēdiem arī ikdienā? Statistika kāpj ar katru gadu. Nezinu, vai mēs tik ātri redzēsim masveida skatus, ka cilvēki uzvalkos un ar portatīvo datoru groziņā brauc uz darbu, bet tiešām arvien vairāk cilvēku arī ikdienā savas darīšanas kārto, pārvietojoties ar velosipēdu. Iemesli ir dažādi – vairāk kustību sēdošam darbiniekam, līdzekļu ekonomija, vienkārši stilīgi… Neslēpšu – zinu pat dažu labu trekno gadu cilvēku, kurš tagad spiests savu džipu nolikt pie sētas, jo vienkārši nav naudas degvielai, un izvilkt no garāžas savulaik nopirkto riteni… Atceros, kāda dāma man reiz stāstīja, ka viņa ir sarēķinājusi – braucot ar riteni, nevis mašīnu, uz degvielu vien ietaupa tik daudz, ka mierīgi var atļauties katru gadu sev pirkt jaunu un ļoti labu velosipēdu. Tad viņa vēl parēķinājusi, cik ietaupa, nepērkot sporta zāles abonementu, jo ritenis ļauj viņai vienmēr būt labā fiziskā formā. Tie ir viņas argumenti par labu velosipēdam, bet, protams, katram tie ir savi. Ja vēl runājam par tiem cilvēkiem uzvalkos un uz velosipēda, tad varu piebilst, ka šobrīd Eiropā arvien populārāki kļūst elektrovelosipēdi. Ar tādu droši var braukt arī uzvalkā, jo piepūle ir minimāla, tāpēc uzreiz, nokāpjot no riteņa, var doties, piemēram, uz darījuma tikšanos. Šos riteņus jau šur tur var redzēt arī Latvijā – cena tam ir, sākot no 800 latiem.
Riteni var nopirkt zem simts latiem un par vairākiem tūkstošiem latu – kā cilvēkam orientēties tādā piedāvājumā? Es teiktu, ka riteni zem simts latiem nopirkt nevar. Protams, ir veikali, kur tādus pārdod, bet tas nav velosipēds, ticiet man. Tādi vērīgāki velofani jau būs pamanījuši, ka Rīgā šur tur pie riteņu servisiem uz durvīm ir izvietotas zīmītes: «Pārtikas veikalos pirktos riteņus neremontējam!» Cilvēkam vienkārši ir jāsaprot, ka lielākoties šādi velosipēdi ir vienreizējai lietošanai. Labi vēl, ja nenobrūk pirmajā dienā pēc nopirkšanas! Ir taču saprotams – ja cilvēks izvēlējies pirkt lētu riteni, tad viņš nav gatavs milzīgiem ieguldījumiem, bet, lai tādu riteni pēc tam saremontētu, summa būs tuva pirkšanas cenai. Tad nu spriediet paši. Tāpēc es teiktu, ka tādu daudzmaz pieklājīgu velosipēdu, kuram būs arī garantija un serviss, var nopirkt par 200 latiem.
Un ko jūs sakāt par lietotajiem velosipēdiem no Eiropas valstīm? Tas kādam ir labs bizness – mūsu bāleliņi aizbrauc uz to pašu Vāciju, Dāniju, savāc viņu vecos izmestos velosipēdus un tad tirgo Latvijā. Un mūsējiem šķiet, ka nekas labāks par to nevar būt – īsts velosipēds no Vācijas, nav jau kaut kāds lētais tepat no Latvijas! Bet tā ir ilūzija – pašam ir nācies ar velosportistiem pastrādāt Eiropas valstīs, un es skaidri zinu, kādi ir velosipēdi, kurus eiropieši noliek pie sētas izmešanai: vizuāli labi, bet ārkārtīgi nobraukti. Nu, ja par velti tādu dabū, tad jau var nodzīt, kamēr vēl brauc, bet, lai par tādu naudu maksātu, ir pamatīgi jāskatās. Vienkāršs fakts: vecajās Eiropas valstīs veloserviss ir ļoti dārgs prieks – nobrauktu riteni saremontēt tur maksā ap 200 – 300 eiro. Tieši tāpēc viņi neremontē nobrauktos riteņus, bet pērk jaunus. Un mēs par viņu nobrauktajiem esam gatavi maksāt, nesaprotot, ka izcelsmes valsts gan tam Latvijā tirgotajam, gan Eiropā nobrauktajam ritenim ir viena un tā pati… Vispār jau velobizness tāpat kā virkne citu pasaulē ir pāris vadošo ražotājuzņēmumu monopols, kur prece ir diezgan līdzīga.
Jūs atzīstat, ka ar riteņiem brauc arvien vairāk, modi nomaina praktiskums, bet kā ir ar braukšanas kultūru? Es, piemēram, ar riteni esmu braucis, cik sevi atceros, un joprojām katru reizi, kad uzkāpju uz velosipēda, piedomāju par savu braukšanas stilu, drošību. Tas būtu jādara ikvienam. Jā, ārzemēs tu vari braukt ar riteni praktiski aizmidzis, jo riteņbraucējam vienmēr būs priekšroka, bet mēs tomēr dzīvojam un braucam Latvijā, tad nu mūsu uzdevums ir iekļauties satiksmes plūsmā un būt ārkārtīgi atbildīgiem. Savukārt, raugoties no riteņbraucēja viedokļa, gribētos vēl lielāku sabiedrības izpratni pret velobraucējiem. Tās pašas velonovietnes, veloceliņi…
Jelgavā situācija kopumā ir salīdzinoši laba, un vismaz man nav bijis problēmu ar velosipēda novietošanu vai braukšanu pa pilsētu. Ja arī kaut kur nav ierīkotas vietas velo novietošanai, vienmēr pastāv iespēja tajā pašā veikalā uz brīdi riteni iestumt. Ja nu gadās, ka veikalniekam ir iebildumi, tad tas arī nav nekas traks – vai tad mums pilsētā veikalu trūkst?! Aizbraukšu pie kāda, kurš būs man draudzīgāks! Dažreiz jau šķiet, ka lielveikali varētu vairāk padomāt par velobraucējiem – vai tiešām būtu grūti tajā pašā Pasāžā, piemēram, ierīkot ar videonovērošanu aprīkotu novietni arī velosipēdiem? Veikals tikai iegūtu, jo klients varētu būt drošs par atstāto braucamo. Nav jau noslēpums, ka velosipēdus zog. Cik bieži ir tā, ka ienāk mūsu veikalā cilvēks un savu stāstu sāk ar frāzi: «Man vajag jaunu riteni, veco nozaga.» Tas ir skumji. Un tāpat gadās, ka pie mums ieved remontēt zagtu riteni. Bet es jau smejos, ka cilvēku sejas atceros ar grūtībām, turpretim uz riteņiem man ir ļoti laba atmiņa. Tāpēc bieži vien šādus zagtos riteņus uzreiz pamanu. Veikalā pat esam izveidojuši veselu sarakstu ar zagto riteņu numuriem, lai vajadzības gadījumā varētu pārliecināties, vai tas atkal pie mums neiemaldīsies. Un tad, kad iemaldās, tas jau ir darbs policijai. Protams, ka tas cilvēks, kurš pie mums atved to zagto riteni, bieži vien nezina, ka no rokas nopircis zagtu mantu. Bet tas jau viņu neatbrīvo no atbildības… Patiesību sakot – ja tev izdodas par lētu naudu nopirkt labu riteni, tad ir pilnīgi skaidrs, ka 99 procentos gadījumu tas būs zagts – tā kā ar sekām jārēķinās.
Foto: Ivars Veiliņš
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 % 
16.7 °C,
1.7 m/s,
98.6 %