Pēdējā laikā nereti nākas dzirdēt, ka ekonomikas veicinātājspēks, it īpaši laukos, ir mājražotājs, jo vienkāršākajā gadījumā nodarbinās vismaz sevi, bet labākajā – arī citus. Tomēr tas nav tik vienkārši, kā sākotnēji šķiet, – lai varētu savu izstrādājumu pārdot, nepieciešams reģistrēties kā saimnieciskās darbības veicējam ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt Latvijas likumdošanā praktiski nav nekādu normu, kas regulētu šo arvien biežāk piesaukto jomu.
Ilze Knusle-Jankevica
Jau pirms dažiem gadiem pēc Latvijas Lauku foruma iniciatīvas Latvijā tika veikts pētījums par mājražošanu. Galvenais secinājums: šī joma nacionālā mērogā netiek ne definēta, ne regulēta – ir tikai daži normatīvi, kas reglamentē pārtikas produktu ražošanu mājas apstākļos, un to izpildi kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests (PVD).
Tiesa gan, divu gadu laikā situācija nav īpaši mainījusies, jo Ekonomikas ministrijā mājražošanu joprojām izprot tikai kā pārtikas produkcijas ražošanu. Ekonomikas ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evita Urpena uz jautājumu, ko ministrijā saprot ar apzīmējumu «mājražošana», atbild: «Mājražošana jeb pārtikas produktu ražošana mājas apstākļos ir pārtikas ražošanas un aprites uzņēmējdarbības statuss, kuru iegūst, reģistrējoties PVD. Mājražotāja juridiskā forma var būt gan sabiedrība ar ierobežotu atbildību, gan individuāls komersants, gan zemnieku saimniecība. Jāņem vērā, ka mājražotājiem ir vairāki ierobežojumi, piemēram, preci (ar atsevišķiem izņēmumiem) drīkst tirgot tikai gala patērētājam.»
Plašāka informācija par mājražotājiem gan pieejama PVD mājas lapā www.pvd.gov.lv, bet arī tur tā mājražotāju saista tikai ar pārtikas nozari.
Robežas ir plašākas Prakse tomēr liecina, ka ar mājražošanu tiek saprasts kas daudz vairāk par pārtikas ražošanu – varētu pat teikt, ka mājražotājs ir tas, kurš izgatavo jebkāda veida izstrādājumu mājas apstākļos ar nolūku to pārdot. Un šobrīd dažādu tekstilizstrādājumu, rotu, kosmētikas, interjera priekšmetu darinātāju vismaz mūsu pusē ir daudz vairāk nekā pārtikas ražotāju. Un tieši šajās mazajās biznesa formās ir vairāk potenciāla, jo nepieciešamas mazākas investīcijas darbības uzsākšanai.
Lai veicinātu mājražošanas un uzņēmējdarbības attīstību Jelgavā un reģionā kopumā, Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs (ZRKAC) rīkoja Zemgales amatnieku un mājražotāju kontaktbiržu. Tās mērķis bija iedrošināt mājamatniekus gan iepazīstināt plašāku sabiedrību ar saviem ražojumiem, gan sakārtot formalitātes, lai varētu arī oficiāli strādāt sev. Pirmajā kontaktbiržā piedalījās ap 40 mājražotāju no visas Zemgales – Jelgavas, Jelgavas un Ozolnieku novada, Dobeles, Bauskas, Neretas, Tērvetes, Auces, Bēnes. Visvairāk viņus interesēja jautājumi par to, kur un kā pārdot savus izstrādājumus, kā arī nodokļu joma.
Cilvēki vēlas būt oriģināli Amatnieku ir daudz, un viņu izstrādājumu – vēl vairāk, turklāt daudzi izgatavo viena un tā paša veida produktus, piemēram, rotaslietas, apģērbus. Tomēr samērā lielā konkurence mājražotājus nebaida, jo viņi ir pārliecinājušies – pieprasījums pēc viņu darinājumiem ir. Problēma ir, kā tos pārdot, īpaši ņemot vērā, ka veikalnieki uzliek savu uzcenojumu. «Manis izgatavotās rotaļlietas var iegādāties veikalā «db daba» Jelgavā un «My Kiddy» Rīgā, bet paralēli tam piedalos arī dažādos tirdziņos. Esmu sapratusi – tirgus ir labāks. Pirmkārt, tur rotaļlietas varu pārdot par savu cenu. Otrkārt, tur redzu, ka pēc manis radītajām lietām ir pieprasījums, tāpēc varu realizēt daudz lielāku apjomu nekā veikalā. Treškārt, pati varu pircējus iepazīstināt ar savām rotaļlietām, jo esmu dzirdējusi, ka veikalā pircēji nereti nemaz sākumā nepamana un nesaprot, ka tās ir uz rokas maucamas rotaļlietas, bet, kad to atklāj, uzreiz pērk, jo uzskata to par tādu kā pievienoto vērtību,» atzīst viena no pirmās mājražotāju kontaktbiržas dalībniecēm auduma rotaļlietu izgatavotāja Ildze Ģibiete.
Arī Evita Berga, kura izgatavo rotaslietas no otrreiz izmantojamiem materiāliem, sveces un svečturus, lēš, ka cilvēki labprātāk izvēlas iepirkties tirdziņos tieši pievilcīgo cenu dēļ. «Arī es pati salonos, kuros pārdod amatnieku darinājumus, nemaz neeju, jo tur tiem ir pamatīgs uzcenojums,» tā viņa, piebilstot – tas gan nenozīmē, ka amatnieku izstrādājumi nav pieprasīti. «Pēdējos gados dažādas pašdarinātas lietas ir kļuvušas populārākas un pircēji sarosās. Domāju, ka tas ir tāds kā modes kliedziens un arī zaļā dzīvesveida popularizēšana. Un, protams, cilvēki vēlas izcelties, vēlas sev ko īpašu, tādu, kas nav nevienam citam,» tā E.Berga. Līdzīgi uzskata karnevāla tērpu darinātāja Svetlana Malahveja. «Tagad jau tērpus var nopirkt arī veikalos, bet tie ir tādi tipizēti – betmeni, zirnekļcilvēki. Bet klienti grib kaut ko interesantāku, ar odziņu,» tā viņa, piebilstot, ka karnevāla tērpus cilvēki lielākoties iznomā, nevis pērk, jo tie ir dārgi un ikdienā nav vajadzīgi.
Arī amatnieku izstrādājumu tirgotāji ir vienisprātis – pieprasījums pēc amatnieku darinājumiem tikai augs. «Cilvēki nogurst no lielveikalu piedāvājuma un arvien vairāk meklē praktiskas lietas, kas vienlaicīgi ir arī oriģinālas, turklāt iegādājas tās ne tikai dāvināšanai, bet arī ikdienas lietošanai,» norāda veikala «db daba» īpašniece Dace Stūre. Arī veikala «Jelgavas daiļrade» saimniece Baiba Krūmiņa uzskata, ka mājamatnieku darinājumi ieguvuši otro elpu. «Jā, kādreiz mājamatniecība bija tādā kā pabērna lomā, bet tagad laiki, kad pašadīts džemperis skaitās prasts, ir garām,» tā viņa.
Vieglāk pārdot suvenīrus Tirgotāji atzīst, ka visvieglāk ir pārdot tos amatnieku izstrādājumus, ko var uzskatīt par suvenīru. «Kas tad īsti ir suvenīrs? Tā ir līdzi paņemama piemiņa par vietu, kurā būts,» norāda JRTC Tūrisma informācijas nodaļas vadītāja Vita Kindereviča. Viņa apzinājusi apmēram desmit vietas, kur Jelgavā var nopirkt suvenīrus, tomēr suvenīru segments joprojām nav nosegts. «Torņa apmeklētāji visbiežāk vēlas iegādāties suvenīrus, kas sasaucas ar ekspozīcijās redzēto, piemēram, Zemgales tautas tērpa detaļas, izstrādājumus ar latviešu un Zemgales rakstiem, lietas ar Jelgavas simboliku,» stāsta V.Kindereviča, piebilstot, ka pieprasītas ir arī dažādas lietas kolekcijām, piemēram, zvaniņi, karotītes, krūzes, magnēti, atslēgu piekariņi, un lietas bērniem.
Arī citu suvenīru tirdzniecības vietu pārstāvji norāda, ka vasarā saskārušies ar problēmu, ka trūkst suvenīru ar Jelgavas simboliku – tos sevišķi iecienījuši ārzemju tūristi. «Tomēr pircējiem interesē ne tikai pats suvenīrs, bet stāsts, kas to apvij, kas saistīts ar to,» norāda stila salona «Pils putns» pārstāve Agnese Lībere, piebilstot, ka pircēji iecienījuši keramikas izstrādājumus ar asprātīgiem uzrakstiem, piemēram, sviesta trauku ar uzrakstu «Pilnīgs sviests» vai krājkasi ar uzrakstu «Tavam pensiju fondam». Mazliet cita nostāja ir veikala «Jelgavas daiļrade» pārstāvei B.Krūmiņai – viņasprāt, ikviens amatnieka darbs ir suvenīrs, tiesa, tikai citā cenā.
JRTC veiktais datu apkopojums liecina, ka, iegādājoties suvenīrus un amatnieku izstrādājumus, noteicošais tomēr ir cena. «Visejošākās» preces ir cenu amplitūdā līdz latam – 73 procenti no tornī pārdoto suvenīru apjoma iekļaujas tieši šajā zonā. «Te lielā mērā strādā tas, ka torni apmeklē daudz bērnu un skolēnu, klašu grupas un viņiem līdzi iedotā rocība nav pārāk liela, bet kaut ko par piemiņu tik un tā gribas nopirkt,» skaidro V.Kindereviča, norādot – šajā cenu zonā ietilpst magnēti, pastkartes, nozīmītes, krūžu paliktņi, atslēgu piekariņi. Savukārt visdārgākais suvenīrs, kas tornī ir nopērkams, maksā 45 latus – tā ir austa Zemgales josta. Līdzīgā cenā ir arī tādas lietas kā oriģinālas kaklasaites, linu grīdas celiņi.
Grib attīstīt Jelgavas un torņa suvenīru līniju Lai gan iestrādes jau ir, tūrisma nozares pārstāvji pārliecināti, ka suvenīru klāsts nemitīgi jāpapildina un jāpaplašina. Kā lietas, ko vēlētos redzēt savos veikalos, tirgotāji min Zemgales zeķes, ēdamlietas, tostarp ar Jelgavas simboliku, suvenīrus, kas atgādinātu par lielajiem pasākumiem pilsētā, piemēram, ledus un smilšu skulptūru festivālu un piena paku laivu regati, Jelgavas pildspalvas, atslēgu piekariņus, sveces no dabīgiem materiāliem un svečturus, rotaļlietas un preces bērniem, iepakojumus no dabīga materiāla.
Savukārt JRTC arī šogad plāno rīkot suvenīru konkursu, bet šoreiz ir doma ievirzīt to mazliet citā gultnē – proti, centram ir iecere izveidot Svētās Trīsvienības baznīcas torņa, kas kļuvis par vienu no Jelgavas simboliem, suvenīru līniju. Jāpiebilst, ka pērn notika pirmais suvenīru konkurss, kurā tika iesniegti 30 darbi – labākos no tiem varēja iegādāties tornī, un jo īpaši iecienīti kļuvuši Hercoga stikla kausiņi.
Tomēr speciālisti arī saprot: nepietiek tikai ar suvenīru klāsta paplašināšanu – ir jādomā arī, kā produktus padarīt pieejamākus pircējiem. «Tūrisma centrā regulāri notiek viesmīlības uzņēmumu pārstāvju tikšanās, un visiem kopā mums ir izkristalizējusies ideja – pilsētā ir jāveido vienoti suvenīru stendi, kas atrodas viesnīcās, kafejnīcās, lai pilsētas viesiem nav jāmeklē pa visu pilsētu, kur nopirkt suvenīrus,» stāsta V.Kindereviča, piebilstot, ka meklējumi daļai tūristu vispār varētu laupīt vēlmi ko iegādāties.
Pārdot palīdz stāsts Lai preci varētu pārdot, gandrīz tikpat svarīgs kā iepakojums ir stāsts, kas to apvij. Piemēram, attīstošo auduma somu izgatavotāja «Ducis variation» īpašniece Ilze Apsīte pārliecināta, ka tieši stāsts ir galvenais mārketinga virzītājspēks. «Jā, ir nodibināts uzņēmums, ražojam produktu, esam izveidojuši mājas lapu, bet neizdarītais mājasdarbs ir sevis popularizēšana un reklamēšana,» tā viņa, norādot – nereti cilvēki uzreiz nepiefiksē, ka somas ir pārveidojamas, bet, kad viņiem to sāk stāstīt un rādīt, attieksme uzreiz mainās. «Tas arī ir tas mūsu stāsts – radīšanas process, uzņēmuma koncepcija radīt ne tikai skaistas, bet arī praktiskas un attīstošas lietas,» teic I.Apsīte, atzīstot: mārketingam jāpievērš ļoti liela uzmanība. Par to, ka stāsts ir labs «ierocis», pārliecinājusies arī ZRKAC Uzņēmēju atbalsta nodaļas vadītāja un kontaktbiržas galvenā organizatore Līga Miķelsone, kura norāda: «Nekas nav skaistāks par to, kas veidots pašu rokām un no visas sirds, bet ļoti svarīgs ir stāsts, kas palīdz lietai dzīvot.» Viņai ļoti spilgti palicis atmiņā kāds piemērs. «Bija divas meitenes, kuras nolēma uzsākt uzņēmējdarbību, bet nevarēja izdomāt, ko lai dara, jo, dzīvojot laukos, apkārt nekā cita nav bijis kā tikai govju mēsli. Tomēr beigās raisījušās asociācijas ar Indiju, kur govis ir svēti dzīvnieki, un radusies doma no sakaltētiem govs mēsliem ražot granulas, ko safasē glītos mazos maisiņos. Bet pats galvenais bija tas, ka šo produktu apvija dažādas leģendas, piemēram, ka, pieberot šķipsniņu ūdenim, ar ko tīra māju, tā iegūst svētību, ka, turot to makā, nāks nauda, ka to var izmantot, lai uzlabotu veselību,» tā L.Miķelsone.
Cenai jābūt adekvātai Tomēr, lai cik oriģināls, praktisks, gaumīgs un «leģendārs» arī būtu priekšmets, amatnieks ir atkarīgs no cilvēku pirktspējas – daudzi ir saskārušies ar attieksmi: «Jā, man ļoti, ļoti patīk, bet es to nevaru atļauties.» Tomēr, lai izdzīvotu, nevar produkciju pārdot tikai par pašizmaksu vai pat zem tās. «Manis radītie priekšmeti ir ar māksliniecisku piesitienu, tāpēc gribu par tiem saņemt arī adekvātu samaksu. Bet, ja vēl jāmaksā desmit lati par vietu tirdziņā, neesmu tam gatava – nav pārliecības, ka man tas atmaksātos,» atzīst Mudīte Grīviņa, kura apdarina puķupodus un citus dizaina priekšmetus, apdrukā T kreklus, auduma somas. Arī I.Apsīte uzsver – šobrīd minimālā darba samaksa valstī ir 1,20 lati par stundu, bet radošs darbs nav tik lēts. «Pieņemot, ka vienu somu var izgatavot vienā dienā, tās cena, rēķinot tikai darbu, jau pārsniegtu desmit latus,» viņa rēķina, norādot, ka somu dienas laikā izgatavot nevar – tas ir daudz ilgāks un sarežģītāks process. Tāpēc viņa skeptiski izturas pret sadarbību ar veikaliem, kuros, pēc viņas aprēķiniem, tiek uzlikts apmēram 100 procentu uzcenojums – savukārt tas nozīmē, ka ražotājs ir spiests krietni nolaist cenu. Tieši tāpēc daudzi amatnieki priekšroku dod internetam – tur var gan ievietot sludinājumu, gan izveidot interneta veikalu un pārdot savu produkciju par sev pieņemamu un adekvātu cenu.
«Iespējas ir dažādas, bet katram jāizvērtē, kas ir piemērotākais,» rezumē L.Miķelsone. «Mūsu mērķis ir gan popularizēt amatnieku darinājumus, gan izglītot pašus amatniekus un tādā veidā veicināt uzņēmējdarbības attīstību,» tā L.Miķelsone.
Foto: Ivars Veiliņš
19.9 °C,
2.7 m/s,
56.1 % 
19.9 °C,
2.7 m/s,
56.1 %