«Esmu pamanījis, ka mainās interneta komentāru saturs, un, manuprāt, tas ir labs signāls. Ja agrāk komentēja: «par maz iedevi», «pasakiet, cik tagad jādod, lai paņemtu», «nejēdz dot», tad šobrīd jau es lasu: «muļķi, vai 20 eiro dēļ bija vērts». Un tas tikai norāda, ka pamazām sabiedrība mainās,» spriež Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieks Haralds Laidiņš, komentējot, ka nu jau astoņos gadījumos šogad mūsu pilsētā pieķerti autovadītāji kukuļdevēji, bet Zemgales reģionā kopumā policisti šogad pieķēruši jau 34 šoferus kukuļdevējus.
Kristīne Langenfelde
Nevajag nolaisties līdz prostitūtu līmenim – tik skarbi pirms dažiem gadiem savus darbiniekus policistus uzrunāja H.Laidiņš. «Domāšanas mainīšana ir viens no galvenajiem aspektiem, lai mainītos pats cilvēks. Preventīvi strādājot un apmācot policistus, pamazām mēs panākam ilgi stagnējušās situācijas maiņu. Jā, ir arī tādi darbinieki, kas gadu desmitiem jau strādā policijā, nekad agrāk nav pieķēruši nevienu kukuļdevēju, bet tagad pieķer… Šobrīd šoferiem, pirms piedāvāt policistam naudu par pārkāpumu, būtu jāaizdomājas, vai tas ir tā vērts. Pieķertam kukuļdevējam iestājas kriminālatbildība – kaut vai iedodot piecus eiro policistam, šoferis riskē ar sodāmību. Un bieži cilvēks par to vēl neaizdomājas. Šie 27 septiņi šoferi kukuļdevēji Zemgalē šogad savu dzīvi ir pamatīgi sabojājuši. Ir pietiekami daudz amatu, kuros nevar strādāt, ja esi krimināli sodīts, arī darbā ārzemēs, kas daudziem ir aktuāli, praktiski vienmēr tiek pieprasīti dati par sodāmību, tāpat Latvijā darba devēji, ja arī to nenosaka likums, seko līdzi kadru tīrībai un darbā nepieņem sodītas personas. Un, jāatzīst, kukuļdošana tiek kvalificēta kā smags noziegums,» skaidro H.Laidiņš.
Policijas priekšnieks atzīst, ka pēdējā laikā ir mainījusies arī kukuļdevēju taktika – arvien retāk kukulis tiek dots policistam rokās. «Tagad tiek izmantotas tādas metodes, kā, piemēram, naudu vienkārši nosviest uz krēsla policista mašīnā. Iespējams, ka tā šoferis cer izvairīties no atbildības par kukuļa došana. Taču jāatzīst, ka arī šāda it kā nevainīga naudas izkrišana tiek kvalificēta kā kukuļdošana – valstī jau ir virkne notiesājošu spriedumu pēc šādiem gadījumiem. Tāpat nav nozīmes naudas apmēram, kāds kukulī tiek dots – vai tie ir pieci eiro vai vairāk – kriminālatbildība iestājas tik un tā. Lielākā summa, kas pagājušajā gadā tika dota kā kukulis ceļu policistam, bija 1000 latu.»
Zemgales policijas pārvaldē darbs ar kukuļdevēju pieķeršanu rit vissekmīgāk, tāpēc H.Laidiņš ar savām darba metodēm nesen bija aicināts iepazīstināt arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisiju. Kā izrādās, mūsu valsts ik gadu sniedz atskaites Briselei par to, kā notiek cīņa ar korupciju valstī, un šo datu vidū tiek apkopota arī informācija par kukuļdošanu policistiem.
«Protams, būtu naivi cerēt, ka jau rīt mūsu valstī ceļu policistam neviens kukuli nedos un neviens to arī nepaņems. Arī Jelgavā skatos – ja paiet laiks un neviens kukuļdevējs nav pieķerts, kļūstu aizdomīgs. Veicu nomaiņu – izsūtu darbā uz ceļiem kriminālpolicistus, un viņi apstiprina, ka neviens nepiedāvāja. Tātad kaut kas mainās. Mēs taču visi gribam dzīvot tiesiskā valstī, bet negribam sākt ar sevi. Nu, kas tur traks, ja iedošu policistam kukuli? Bet, ja pienāks brīdis, kad tu būsi cietušais un tā otra puse iedos policistam kukuli?» jautā H.Laidiņš, piebilstot, ka tas esot mīts, ka Zemgalē policistiem par katru pieķertu kukuļdevēju pienākas prēmija noteiktas naudas summas apmērā. «Piemaksas par labu darbu mums ir, tiek izvērtēts viss darbs kopumā, bet par katra atsevišķa kukuļdevēja pieķeršanu gan neko pie algas nepiemaksājam.»
Uz jautājumu, vai pašam, ilgus gadus strādājot policijā, nav gadījies pieņemt kukuli, vēl jo vairāk, ka, piemēram, deviņdesmitajos gados tā bija ierasta prakse, par ko neviens pat neceltu brēku, H.Laidiņš atbild: «Nekad. Manā dzīvē ir bijis tikai viens gadījums, kad deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādāju ceļu policijā – toreiz kāds šoferis par pārkāpumu piedāvāja 100 dolārus. Noformēju protokolu, aizbraucu atpakaļ uz pārvaldi, bet izrādījās, ka tur neviens nezināja, ko darīt ar šādu protokolu… Šodien mēs zinām.»
Uzsāktie kriminālprocesi par kukuļdošanu Zemgalē, 2010. – 2013. gads
Gads Jelgava Tukums Dobele Bauska Jēkabpils Aizkraukle Kopā
2010. 3 0 0 1 0 2 6
2011. 4 3 4 3 1 2 18
2012. 4 6 12 11 6 6 45
2013. 10 5 19 11 6 10 61
Vai jūs kādreiz esat atpircies no ceļu policijas?
Gints, šofera stāžs vairāk nekā 10 gadu:
«Jau vairāk nekā piecus gadus dzīvoju Anglijā, un arī šofera tiesības tagad man ir Anglijā izdodas. Nupat kā reiz viesojos mājās Jelgavā – vienu dienu izbraucot, protams, īsti spidometrā neskatījos un pārsniedzu ātrumu. Apturēja ceļu policija. Es, kā jau agrāk pierasts, puišiem samaksāju. Es iedevu, viņi paņēma. Tā mierīgi, bez jebkādiem starpgadījumiem. Pēc tam satiku draugus un stāstīju, ka mani tikko noķēra, bet es, par laimi, atpirkos. Draugi šokā: «Kas tu galīgs muļķis esi?! Nejēdz, ar ko tas tev var draudēt? Nezini, ka poliči tagad normāli ķer kukuļdevējus? Tu vispār saproti, ka knapi esi izmucis no kriminālatbildības?!» Ziniet, es kaut kā par to nebiju aizdomājies. It kā jau sekoju līdzi Latvijas ziņām, bet to, ka tagad Latvijā kukuļus īsti dot vairs nevar, biju palaidis garām. Labs, kas labi beidzas, bet pēc draugu pārmetumiem es noteikti tagad aizdomājos – pieļauju, ka šis paliks mans pēdējais kukulis ceļu policistam.»
Pēteris, 10 gadu autovadītāja stāžs:
«Godīgi? Tikai vienu reizi esmu atpircies no ceļu policijas. Tas jau bija pasen – pirms kādiem trim gadiem Rīgā. Manuprāt, toreiz kaut kādu zīmi nebiju ievērojis un samaksāju 20 latus. Toreiz policists pats to summu nosauca, es samaksāju – vienkārši policijas mašīnā atstāju to naudu. Pārsvarā jau tie pārkāpumi ir tādi maznozīmīgi, un man ir paveicies, ka visas iepriekšējās reizes esmu ticis cauri ar brīdinājumu vai vienkāršu piedošanu. Tagad gan vairs nemaksātu – nu i nafig! – neesmu tik stulbs, lai uzrautos uz krimināllietas. Pēc idejas – kāda jēga maksāt: tu vai nu samaksā policistam, vai sodu. Neesmu no tiem, kas regulāri vai smagi pārkāpj noteikumus, tāpēc sodapunkti mani nebiedē. Un tad jau tiešām loģiskāk ir samaksāt uzlikto sodu vai saņemt to vienu divus punktus, nevis dot kukuli. Kurš cilvēks brīvprātīgi par tādu sīkumu gribētu dabūt kriminālu sodāmību?»
Juris, 20 gadu autovadītāja stāžs:
«Es kaut kā negribu dot tos kukuļus. Negribu maksāt policistam, un viss. Manā mūžā vienīgais gadījums bija Lietuvā, kad samaksāju 20 eiro policistam par ātruma pārsniegšanu. Vai nebija bail maksāt? Nē, kaut arī tā man bija pirmā reize, tu jau jūti tā policista noskaņojumu. Viņš tev noteikti dos mājienu, ka var sarunāt… Zinu, ka viens draugs pirms kāda laika Rīgā gribēja iedot kukuli, bet policists jau viņam krata ar galvu – izrādījās, viņš aprīkots ar kādu tur skaņu ierakstīšanas aparatūru, un, ja tu tādu sīkumu nepamani un izmuldies, pats vainīgs – uzreiz kukuļdevējs. Man jau šķiet, ka tagad Latvijā daudzi baidās dot tos kukuļus, iebaidīti ar tiem kriminālprocesiem. Lai gan man jau personīgi šķiet, ka te viss ir atkarīgs no katra policista garastāvokļa – vienu dienu viņš var nepaņemt kukuli un noformēt lietu, bet kur teikts, ka jau nākamajā dienā tas pats policists nebūs pielaidīgāks un naudu no šofera nepaņems? Šoferiem jau jādomā ar galvu – katrs atbild pats par sevi.»
Edgars, 10 gadu šofera stāžs:
«Tiešām nekad neesmu devis kukuli ceļu policistam. Nav jau man bijuši tādi pārkāpumi, lai es no kāda vēlētos atpirkties – tāpat vienmēr esmu ticis cauri sveikā. Pat nezinu, par ko es būtu gatavs maksāt. Ja brauktu alkohola reibumā, noteikti nedotu kukuli – tur jau pilnīgi skaidrs, ka pats esi stulbs un par savu stulbību ir jāatbild. Baigi būtu jādomā, par ko būtu gatavs maksāt. Jā, zinu vairākus paziņas, kuri strādā par šoferiem, un tad gan ir saprotams, ka viņi vēlas atpirkties no policijas – viņam taču tiesības ir maizes darbs, bet, ja tās pazaudē, pazaudē arī darbu. Un tad jau ir dzirdēti gadījumi, kad viņi arī samaksā. Viss vienmēr ir atkarīgs no situācijas.»
Egils, šofera stāžs vairāk nekā 20 gadu:
«Jā, protams. Kurš tad to nav darījis? Pēdējo reizi gan kukuli devu pagājušajā gadā – šogad vēl nav nācies. Visbiežāk jau sanāk par ātrumu. Agrāk normāli varēja atpirkties par 10 latiem, tagad tā takse aug. Policists jau pats tev pasaka, cik jāmaksā. Tagad ir tāda kā žestu valoda, kuru labi saprot ceļinieks un šoferis. Policists stāv un ar visiem pieciem pirkstiem pakasa vēderu – tad tev uzreiz ir skaidrs, ka jāmaksā 50. Šoferi jau arī nav muļķi, skaidri zina, ka tagad var dabūt kriminālprocesu, tāpēc metodes pamainījušās. Neviens vairs nedod naudu policistam tieši rokās, neatstāj arī mašīnā – tik elementāras metodes vairs nestrādā. Pats drošākais šobrīd ir nomest zemē uz zālītes – tas gan strādā. Tu tā paņem savu maciņu, bet makam no ārpus jau skaidri saredzama piespiesta naudas zīme. Un tad tu saki: «Priekšniek, varbūt šoreiz piedosiet?» Un, ja tu redzi, ka viņš jau atmaigst, un saka: «Brauciet!», tev nejauši tā naudas zīme nokrīt zemē. Vēl nekad neviens policists man nav teicis: «Pagaidiet, jums tur kaut kas izkrita!» Paņem, un beigta balle.
Kāpēc vispār šoferi dod kukuļus? Ne jau tāpēc, ka viņi nevarētu samaksāt sodu. Visu nosaka tā punktu sistēma – kurš tad grib sakrāt maksimālo punktu skaitu un palikt bez tiesībām?! Bet, ja tu esi tāds straujāks braucējs, tad uz ātrumu vien gada laikā var iekrist tā, ka tev jau maksimālie punkti sakrājas. Protams, pēdējā laikā zināma raustīšanās ir, un raustās kā šoferi, tā policisti – neviens jau negrib kļūt par notiesāto, bet tik un tā tu jūti, kad tas policists atmaigst un kad – ne.»
Foto: Ivars Veiliņš
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 % 
18.4 °C,
1.1 m/s,
90 %