Pilsētā

«Jelgavas pircēju nevajag uztvert kā nezinošu vai nevīžīgu, kuram var iesmērēt jebkuru preci. Gadu laikā strādājot Jelgavā, skaidri esmu sapratusi, ka jelgavnieks ir ārkārtīgi gudrs pircējs, kurš ir spējīgs novērtēt kvalitāti un modes tendences – brīžiem šķiet, ka viņš ir pat izvēlīgāks nekā rīdzinieks,» spriež tirdzniecības centra «Pilsētas pasāža» direktore Kristīne Breiere.

Kristīne Langenfelde

«Jelgavas pircēju nevajag uztvert kā nezinošu vai nevīžīgu,
kuram var iesmērēt jebkuru preci. Gadu laikā strādājot Jelgavā,
skaidri esmu sapratusi, ka jelgavnieks ir ārkārtīgi gudrs pircējs,
kurš ir spējīgs novērtēt kvalitāti un modes tendences – brīžiem
šķiet, ka viņš ir pat izvēlīgāks nekā rīdzinieks,» spriež
tirdzniecības centra «Pilsētas pasāža» direktore Kristīne
Breiere.

«Pilsētas pasāža» ir viens no pieciem Jelgavas tirdzniecības
centriem, kas tika atklāts 2006. gadā. Tajā izvietotas vairāk nekā
58 tirdzniecības vietas, 10 biroju telpas, pazemes autostāvvieta ar
167 vietām. Ēkas kopējā platība ir 22 350 kvadrātmetri. Katru dienu
centru apmeklē vidēji ap 12 000 cilvēku – viņi atpazīst centra
veikalus, pārzina piedāvājumu tajos, taču diezin vai aizdomājas, ka
tirdzniecības centrs ir kā dzīvs organisms, par kura eksistenci un
attīstību katru dienu gādā virkne speciālistu, kas apmeklētājiem
paliek neredzami. Kaut arī direktore K.Breiere teic, ka pati pēc
iespējas biežāk cenšas būt centrā un ikdienā pārraudzīt veikalu
darbu, vienkāršs pircējs šo darbu tik un tā nemana.

Dažādas aptaujas apliecina, ka galvaspilsētā tirdzniecības
centri jau sen kā izkonkurē citas atpūtas un izklaides vietas,
kļūstot par nedēļas nogaļu galamērķi ģimenēm, kur labi pavadīt
laiku. Jelgavā vismaz pagaidām šādā kontekstā mēs apzīmējumu
«tirdzniecības centrs» nelietojam.
Taču tas nenozīmē, ka mēs strādājam tikai uz to, lai cilvēks šeit
nāktu vienīgi iepirkties. Arī mūsu mērķis ir, ja ne gluži radīt
Rīgas centriem līdzīgu vietu, tad vismaz domāt par atmosfēru
centrā, kur var baudīt lietas, arī netērējot naudu. Jā, mēs varbūt
nevaram atļauties koncertus katrā nedēļas nogalē, milzīgas
izklaides iespējas, bet pozitīvas emocijas radīt, es ceru, ir mūsu
spēkos. Regulāras Mākslas skolas audzēkņu izstādes, dažādi
tirdziņi, pasākumi bērniem un pieaugušajiem…

Bet vai jūs jūtat, ka jelgavnieks starp iepirkšanos to visu
arī pamana?
Pamana gan – ja tas jelgavniekam nebūtu vajadzīgs, tad droši vien
mēs no tā atteiktos. Mēs jau esam pieradinājuši savu pircēju pie
tā, ka centrā var kaut uz mirkli atvilkt elpu, arī baudot ko citu –
ne tikai iepirkšanos, tāpēc ir skaidrs, ka tam te ir
vieta.  

Jūs sakāt – vairot pozitīvo. Vai jums šķiet, ka pircējs
kļūst pozitīvāks?
Ziniet, ar to pozitīvismu iet grūti – tas ir kā smags preču
vilciens ar daudziem vagoniem, ko iekustināt nav viegli. Kurš gan
negribētu, lai mēs visi smaidoši staigātu pa ielām! Taču mēs jau
redzam, kāds cilvēks ir sabiedrībā, bet tajā pašā laikā padomājiet
– ja mūsu sabiedrība spēja pārvarēt tik straujas un dziļas
ekonomiskās svārstības, tad tomēr man gribas teikt, ka mēs esam
ļoti stipras gribas cilvēki, un tas vien jau ir pozitīvi.

Un kā šīs ekonomiskās svārstības pārdzīvo viens
reģionāls tirdzniecības centrs?
Protams, ka 2006. gadā, kad centru atvēra, telpu nomnieku skaits
bija milzīgs – viss bija pārpildīts. Tad nāca 2008. un 2009. gads,
kad situācija mainījās. Tajā brīdī arī atklājās, kurš ir īsts
uzņēmējs un spēj pielāgoties apgrozījuma izmaiņām, pircēju zudumam.
Tie, kas prata strauji analizēt situāciju, joprojām veiksmīgi
strādā pasāžā. Lai gan patiesībā, ja mēs tā paskatāmies, to
situāciju neizturēja tikai daži – liela nomnieku maiņa pie mums nav
notikusi. Jā, ir atsevišķi jaunpienācēji, bet nevarētu teikt, ka
mūsu veikalu klāsts būtu krasi mainījies.

Jums kā telpu iznomātājiem tirdzniecības centrā vajadzētu
būt tikai vienai interesei – lai visas veikalu vietas ir
aizpildītas un nomnieki maksā nomas maksu. Ja šodien pie jums atnāk
potenciālais nomnieks un saka, ka grib īrēt telpas pasāžā, ar ko
viņam jārēķinās?
Tas jau ir tas būtiskākais – centra vadības uzdevums nav tikai
aizpildīt tukšās tirdzniecības vietas. Mūsu uzdevums ir daudz
svarīgāks – saredzēt centra koptēlu, saprast, kā šis organisms
attīstīsies. Mums absolūti nav nepieciešami tā sauktie izmēģinājuma
biznesi – atnāci, mēnesi pastrādāji, neaizgāja, un veikals ciet!
Šāda raustīšanās nerada labu tēlu tirdzniecības centram, tāpēc arī
mums ir ļoti nopietnas pārrunas ar katru potenciālo nomnieku, lai
saprastu, cik prognozējams ir viņa bizness, kāda ir viņa vīzija,
cik nopietns ir konkrētais plāns, un tikai pēc tam seko īres maksa.
Tāpat arī ikdienā mans kā centra vadītājas pienākums ir
nepārtraukti uzraudzīt centrā notiekošo. Es jau saku, ka brīžiem
esmu tāda kā aukle visiem nomniekiem – kā veikals šodien izskatās,
vai pārdevējas guļ uz letes vai smaidīgas sagaida pircējus… To
visu vēroju, analizēju, un tas ir pamats, lai uzsāktu sarunu ar
nomnieku, ja kaut kas nav kārtībā.

Vēl viena nianse, ko bieži pārmet Jelgavas veikaliem –
tajos pieejams tas pats tirgus preču klāsts, tikai par daudz
augstākām cenām, kam iemesls ir veikala nomas maksa.
Zināmā mērā es tam varu arī piekrist, jo viss atkarīgs no tā, kur
tiek iepirkta prece. Piemēram, tie, kuri nepiedāvā zīmolu apģērbu,
preci principā iepērk vienā vietā, un tikai no pašiem uzņēmējiem ir
atkarīgs, vai viņš papūlēsies un atradīs piegādātāju, kas varēs
nodrošināt interesantāku klāstu, vai vienkārši aizbrauks uz leišu,
poļu tirgu un tur par lētāku naudu nopirks, lai šeit par dārgāku
tirgotu… Taču, kā jau minēju, Jelgavas pircējs ir izglītots un
viņu ar lētu un nekvalitatīvu preci nepaņemsi, tāpēc arī tie, kas
piekopj šādu biznesu, ātri vien saprot, ka ienākumus no tā vairs
gūt nevar.

Un tad paliek reģionālo tirdzniecības centru mūžīgais
jautājums – cik reāla ir atzītu zīmolu veikalu ienākšana pilsētās
ārpus Rīgas? Jo tieši tas šobrīd lielā mērā nosaka to, ka
jelgavnieki brauc iepirkties uz Rīgu.
To tiešām mums bieži pārmet – kāpēc tirdzniecības centrā nav
spēcīgu zīmolu veikalu. Es nevarētu teikt, ka mēs šajā virzienā
nestrādātu. Ir bijušas neskaitāmas sarunas, bet tās visas risinājās
ekonomiskās situācijas lejupslīdes laikā, kas jau pats par sevi
nebija labvēlīgs laiks biznesam. Jāsaprot, ka šādi zīmoli vērtē
divus ekonomiskos rādītājus – iedzīvotāju skaitu un vidējos cilvēka
ienākumus konkrētā reģionā. Tas, ka iedzīvotāju skaits Latvijā
samazinās katrā pilsētā, ir fakts, tātad jau viens mīnuss. Otrs –
ienākumi arī nav pietiekami, lai gan Jelgava vēl šajā situācijā,
iespējams, konkurenci izturētu. Taču daudz būtiskāks ir Jelgavas
tuvums Rīgai. Kas sanāk – brīdī, kad atzīts zīmolu veikals atvērs
filiāli Jelgavā, tā paša zīmola veikals Rīgā pazaudēs klientu –
principā viņi paši sev atņems pircēju, jo tas jelgavnieks jau sen
kā atradis ceļu uz Rīgu. Tāda runga ar diviem galiem…

Tad jau sanāk, ka zīmolu veikalus mums Jelgavā
neredzēt?
Es gan nebūtu tik kategoriska. Jā, varbūt grūti uz Jelgavu ir
atvilināt tos zīmolus, kas jau strādā Rīgā, bet es daudz pozitīvāk
vērtēju kādu citu tendenci. Šobrīd Latvijas virzienā skatās vairāki
zīmolu uzņēmumi, kas līdz šim mūsu tirgū nav darbojušies. Un tieši
šis varētu būt mūsu mērķis – pārķert viņus brīdī, kad tie ienāk
Latvijā, un spēt pierādīt, ka viņu vieta ir arī reģionos. Tāpēc es
domāju – vēl ir pāragri apgalvot, ka Jelgavā zīmolu veikali
tuvākajā nākotnē neienāks.

Ja pagaidām neskaitām zīmolu veikalus, kā ir ar pārējo
preču klāstu? Vai ir lietas, ko jūs labprāt vēlētos redzēt savā
centrā, bet pagaidām to vēl trūkst?
Ja par tādu kā iztrūkstošo preču klāstu, tad droši var teikt, ka
tie ir vīriešu apģērbu veikali, taču tā atkal ir reģionālo centru
īpatnība – izrādās, šādi veikali reģionos īsti nespēj iedzīvoties.
Kā skaidro uzņēmēji – tā esot riskanta kategorija, vienkārši
bizness neaizejot.

Lai gan brīžiem ir ļoti grūti izteikt šādas prognozes, pirms
katrā konkrētā vietā tas izmēģināts. Mums, piemēram, bija situācija
– «Pilsētas pasāžā» darbojās ziedu veikals, taču uzņēmējs nolēma to
aizvērt, jo īsti labi bizness negāja. Mēs to arī sapratām – līdzās,
Driksas ielā, taču ir tik daudz ziedu veikalu, tāds piedāvājums! Tā
arī nospriedām, ka varbūt nav vērts. Bet tieši tajā brīdī, kad mūsu
veikals tika aizvērts, pircēji aizvien biežāk Informācijas centrā
sāka jautāt pēc tā. Nu mums atkal ir ziedu veikals, un uzņēmējs
absolūti nesūdzas par pircēju trūkumu. Tas tikai pierāda, cik daudz
ir atkarīgs no katra konkrētā veikalnieka, viņa pieejas darbam.

Katra tirdzniecības centra darba rādītājus mēdz vērtēt pēc
vidējās pirkuma cenas centrā. Kāds ir pasāžas pircēja vidējais
pirkuma lielums?
Tie tiešām ir dati, ko analizē un vērtē tirdzniecības centrs, taču
mēs šādus skaitļus neatklājam.

Bet vai pēc šiem datiem jūs jūtat, ka vidējā pirkuma summa
jau atkal kļūst lielāka nekā pirms gada vai diviem?
Es teiktu tā, ka situācija stabilizējas – pagaidām vairs nejūtam
lielus kāpumus un kritumus. Taču arī tad, ja ekonomiskā situācija
iet uz augšu vai ir stabila, ir virkne faktoru, kas ietekmē centra
darbu. Kaut vai, piemēram, politiskās svārstības valstī – jā, šos
viļņus mēs jūtam arī pasāžā. Ja politikā notiek kādi asi
pavērsieni, apgrozījums mūsu veikalos samazinās. It kā jau šķiet –
kāda gan te sakarība, bet tam ir vienkāršs izskaidrojums: tādos
brīžos cilvēks ir koncentrējies uz citām lietām, iepirkšanās viņam
vairs nav tik svarīga. Tās ir kopējās vibrācijas, un tās nevar
neizjust.

Vai jūs jūtat arī to, ka mainās cilvēku iepirkšanās
paradumi?
Tie noteikti mainās – agrākais stereotips, ka mēneša sākumā visi,
saņemot algu un pensiju, to iztērē veikalos, bet mēneša beigās
veikali paliek bez pircēja, nu vairs nedarbojas. Pirmkārt, mainās
paaudzes un cilvēku iepirkšanās paradumi. Otrkārt, ir gluži
pretējas situācijas – ir cilvēku kategorija, kas mēneša sākumā un
vidū sagaida visus komunālos rēķinus, tos apmaksā un tikai mēneša
beigās dodas uz veikaliem, lai tērētu to, kas ir palicis pāri –
tas, protams, neattiecas uz pirmās nepieciešamības precēm.

Ja mēs gribētu gada griezumā nosaukt tos svētkus, uz kuriem
jelgavnieki ir gatavi tērēt visvairāk, – kāds varētu būt šis top
3?
Visu laiku nepārspētākie viennozīmīgi ir Ziemassvētki – tā tas ir
bijis vienmēr un visur. Tas jau ir tāds kā standarts, laiks, uz
kuru veikalnieki liek vislielākās cerības. Savukārt par pārējiem
svētkiem – es nezinu, vai tie īsti iekļautos tādā topā, jo precīzāk
būtu teikt, ka tās ir sezonālās izmaiņas, nevis svētki, kas to
ietekmē. Noteikti tas ir augusts – gatavošanās skolai, tāpat rudens
un pavasaris, kad cilvēki pērk sezonas preces. Piemēram, pagājušais
rudens – mēs to ļoti izjutām, ja parasti ziemas preces sāk pirkt
jau oktobrī, novembrī, bet šogad ziema sākās janvārī, tādēļ viss
sezonālais pieprasījums par pāris mēnešiem nobīdījās. Laika
apstākļus un pircēju rīcību prognozēt ir ārkārtīgi grūti.

Šobrīd arvien vairāk parādās dažādi mazie specializētie
veikaliņi, kuros var nopirkt tikai konkrētas preces – maizi, piena
produktus, gaļas izstrādājumus. Vai tie veiksmīgi atrod savu vietu
tirgū, kad pircējs tik ļoti ir pieradis pie
lielveikala?
Man šķiet, ka veiksmīgs šis modelis ir tirdzniecības centru
gadījumā – kur cilvēks vienlaikus var ieiet lielveikalā un pēc tam
apstaigāt mazos veikaliņus ar atšķirīgu preču klāstu. Tad tas
nostrādā – tā ir tā intimitāte, personiskāka attieksme. Vai tas
nostrādā arī tad, ja šāds veikals strādā atsevišķi kaut kur
pilsētā, – var jau gadīties…

Pasāžas 3. stāvs joprojām ir slēgts. Vai vēl uz ilgu
laiku?
Mēs par to jau tik ilgi runājam, ka negribas teikt hop!, kamēr
lēciens nav noticis, bet, jā, 3. stāva rekonstrukcija būs un pēc
laika tas atkal būs vaļā.

Kā ir ar jums pašu – vai atrodat sev vajadzīgo un
iepērkaties pasāžā?
Nepārspīlēšu un neteikšu, ka iepērkos tikai «Pilsētas pasāžā», jo
kā rīdziniecei, protams, ir lietas, ko pērku Rīgā, bet,
neapšaubāmi, es regulāri iepērkos arī pasāžā. Man te ir viens mīļš
apavu veikals, kuru pagaidām neesmu gatava mainīt ne pret vienu
citu…

Foto: no Kristīnes Breieres personīgā arhīva