Pilsētā

«No stacijas puses veļas melni dūmu mākoņi, bet ap pieciem pēcpusdienā atskan drausmīgi sprādzieni, logi un durvis krakšķēdamas izgāžas uz ielas, kā milzīgi krusas graudi pa gaisu lido stikla gabali, logi, vagonu daļas, dzelzs kluči rokas resnumā un nesprāguši lādiņi – stacijā uzskrējis gaisā munīcijas vilciens,» tā, atceroties 1944. gada jūlija notikumus Jelgavā, savā darbā «Mums jābrien jūrā» raksta Ingrīda Vīksna. Saskaņā ar vēstures avotiem I.Vīksna apraksta 27. jūlija notikumus, kad padomju armija uzbruka dzelzceļa stacijai un uzspridzināja degvielas noliktavu un munīcijas vagonu. Tā bija diena, kad nu jau pirms 70 gadiem Jelgava sāka degt – uguns nerimās vairākas dienas, un, tai pamazām nodziestot, izdzisa arī pēdējie skaistās un varenās Zemgales pilsētas vaibsti.

Vēstures pētnieks un Otrā pasaules kara notikumu aculiecinieks
Jānis Blīvis savā pētījumā «Jelgavas aizstāvēšana 1944. gada
vasarā», kas glabājas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas
muzejā, raksta, ka pirmie padomju armijas uzlidojumi Jelgavai
notika 24. jūlijā, bet tiem vairāk bija biedinošs raksturs un
nodarītie postījumi nebija pārāk lieli. Tomēr nākamā nedēļa bija
traģiskākais laiks Jelgavas vēsturē, jo tajās dienās pilsēta
gandrīz tika noslaucīta no zemes virsas, nopostot ap 95 procentus
apbūves. «Galvenais mērķis bija dzelzceļa stacija (lai aizkavētu
papildspēku pievešanu pa dzelzceļu no Rīgas). Tolaik uz sliedēm
stāvēja četri gari vilcieni ar Latgales un Vidzemes bēgļiem, kā arī
divi pasažieru vilcieni, bet preču stacijā atradās vairāki
munīcijas vilcieni. Uzlidojumā pilnībā tika sagrauta stacijas ēka,
izpostīti sliežu ceļi, aizdedzinātas ēkas stacijas apkaimē, arī
stacijas tuvumā esošā degvielas noliktava. Abos uzlidojuma viļņos
tikai daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienus un paglābties
pie stacijas esošajās pretgaisa aizsardzības patvertnēs. Necik ilgi
nāca arī trešais uzlidojums, kura mērķis bija sagraut gaisa tiltu
pār dzelzceļu, tomēr tas neizdevās. Stundas laikā daļa no pilsētas
pārvērtās drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari, elektrība un
ūdens apgāde. 27. jūlija vakarā daudzi pameta pilsētu,» notikumus
pirms 70 gadiem Jelgavā apraksta J.Blīvis.

Par tiem, kuri mūsdienās 31. jūliju mēdz atzīmēt kā Jelgavas
atbrīvošanu, Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks un nule kā
iznākušās grāmatas «Dievs, tava zeme deg!» autors Uldis Neiburgs
saka: «Jēdziens «atbrīvošana» te tiek izmantots aplami. Šī diena
drīzāk ir nevis uzvaras svinēšana, bet traģēdija – pilsētas
nopostīšana. Jā, var pieminēt karavīrus, kas šajās cīņās krita kā
vienā, tā otrā pusē, jo ne jau viņi pieņēma šos lēmumus par
uzbrukšanu un postīšanu.»

Uguns, karstums un dūmi – tie ir jelgavnieku atmiņu stāstījumu
atslēgvārdi, runājot par 1944. gada jūlijā piedzīvoto. Līdzīgi tās
dienas notikumus savā grāmatā «Mīlestība caur Jelgavas liesmām»
apraksta jelgavniece Ingrīda Karstā. «Ļaudis drūzmējās abpus sliežu
ceļiem, gaidot vilcienu. Pēkšņi no gaisa, atskanot švīkstošai
dārdoņai, vagoniem strauji pietuvojās lidmašīna. Uz to no zemes
raidītie šāviņi netrāpīja mērķī, bet lidmašīnas izmestā bumba
paveica savu ļauno darbu. Gaisā uzšāvās milzīgs liesmu mākonis.
Visa pasaule drebēja. Atskanēja sprādziens pēc sprādziena, un
liesmu vilnis zibenīgā ātrumā pletās plašumā. Liāna gulēja zemē,
pieplakusi asfaltam. Viņai garām paskrēja degoša sieviete ar mazu
bērniņu rokās. Ar savām liesmu apņemtajām rokām viņa centās noraut
bērna degošās drēbes… Uguns jūra trakoja, nespēdama pietiekami ātri
izkausēt cisternu un vagonu metālu. Visā apkārtnē sadegušo cilvēku
ķermeņi vēl nebija pilnīgi pārogļojušies, kad dūmi un liesmas
centās viņu pelnus ieraut savos mutuļos un aiznest pāri laukiem,
lai pārvērstu plašā kapsētā,» autore piebilst, ka galvenās varones
Liānas prototips ir kāda ap 90 gadus veca kundze, kura vēl ir dzīva
un kuras atmiņas viņa grāmatā pierakstījusi.

Tieši šī gada sākumā izdotā grāmata iedvesmoja Jelgavas gidi
Signi Lūsiņu izstrādāt ekskursiju «Jelgava 1944. gada jūlija
liesmās», ko viņa interesentiem piedāvāja pagājušajā
ceturtdienā.

Trīs dienās pārvēršas līdz nepazīšanai

Liesmas pilsētā izplatījās vairākas dienas, un tie iedzīvotāji,
kuri nebija devušies prom, mitinājās patvertnēs, pagrabos un
nogaidīja. «Mēs nezinājām, kas notiek. Uzturējāmies zemnīcas
patvertnē, kas bija izrakta parkā pretī mūsu dzīvesvietai. Palaikam
bija dzirdami šauteņu un ložmetēju trokšņi. Tuvcīņas? Nezinājām, ko
darīt, kur iet. Ka neieskrienam kauju ugunīs… Dega, arvien vairāk
vietās. [..] Sākumā pāri jumtiem bija redzami tikai dūmi. Tad
liesmas. Cik nopietni, neapturami, nenovēršami uguns izpletās un
pārņēma pilsētu! Arvien vairāk, arvien tuvāk. Un tad vairs nekur
nevarēja iet, apkārt bija uguns. Bija jāgaida, kamēr nodeg – viss –
un tad. Tad ies ārā, mēģinās bēgt. Parks mūs sargāja,» jelgavniece
Benita Veisberga atmiņas apkopojusi grāmatā «Brīnumaini». Viņa
stāsta – lai varētu elpot, mutautiņi tika mērcēti alū un elpots
caur tiem. Benita ar tuviniekiem patvertnē pavadīja trīs dienas,
līdz liesmas sāka noplakt. Tad viņi pameta pilsētu, bet postaža
bijusi tik liela, ka viņi nav pat spējuši atpazīt pilsētas ielas un
vietas. Aculiecinieki norāda, ka visvairāk cietis bija pilsētas
centrs, bet brīnumainā kārtā Oskara Kalpaka ielā neskarta bija vecā
pamatskolas koka ēka, slimnīca. Par to, ka slimnīca un citas ēkas
nenodega, jāpateicas toreizējam slimnīcas vadītājam pirmā Latvijas
prezidenta Jāņa Čakstes dēlam Ringoldam Čakstem. Tāpat, pateicoties
jelgavnieku drosmei un izdomai, no liesmām tika izglābta daļa
vecpilsētas, ko vācu karaspēks bija plānojis atkāpjoties
nodedzināt.

Uzdevums nebija ieņemt pilsētu

Padomju laikos 31. jūliju sāka atzīmēt kā dienu, kad padomju
karaspēks Otrā pasaules kara laikā atbrīvoja mūsu pilsētu no vācu
varas jeb pārņēma savā varā un pakļāva. Tomēr vēsturnieki norāda,
ka šajā dienā Jelgavu vēl pilnībā nekontrolēja sarkanarmieši –
vēsturnieks Andris Tomašūns stāsta, ka kaujas starp abām lielvarām
Jelgavā notika līdz pat oktobrim. 31. jūlija vakarā padomju radio
ziņojis par Mītavas (Jelgavas) ieņemšanu, bet, kā norāda
A.Tomašūns, padomju armijas stratēģiskais uzdevums bija tikt līdz
jūrai, nevis iekarot Jelgavu. Tā kā viņi bija izgājuši pilsētai
cauri un devušies tālāk uz Jūrmalu, ziņoja, ka Jelgava ir ieņemta,
bet padomju karaspēka aizmugurē bija palikuši vācu spēki, kas
turpināja pretošanos. Arī J.Blīvis atceras, ka karadarbība pilsētā
tajā laikā vēl turpinājās: «Naktī uz 1. augustu vācu prettanku
lielgabalu uguns aizsegā pilsētas aizstāvji – vācu un latviešu
vienības – pa Driksas un Lielupes tiltiem atkāpās uz Lielupes labo
krastu, tad abus tiltus uzspridzināja. Taču daži desmiti karavīru
palika pilsētas mūros un turpināja aizstāvēt savu pilsētu. Bet
cīņas turpinājās Lielupes labajā krastā.» Jāuzsver, ka būtībā
Jelgavu aizstāvēja neliela «saujiņa» kareivju, brīvprātīgo un
piespiedu kārtā armijā iesaukto (ir ziņas, ka Jelgavā kauju sākumā
bija vien 453 leģionāri, kas te ārstējās vai Jelgavā pavadīja laiku
starp ārstēšanos un nosūtīšanu uz fronti), pret ko padomju armijas
pārspēks bija apmēram desmitkārtīgs.

Noposta ap 95 procentiem

Dažās 1944. gada jūlija un augusta dienās Jelgava tika nopostīta
– 31. jūlija bombardēšanā tika sagrauti vairāk nekā 95 procenti
pilsētas apbūves. Muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā
vēstures zinātņu doktors Gints Putiķis norāda, ka Jelgava bija
Otrajā pasaules karā vissmagāk cietusī Latvijas pilsēta. No 5100
ēkām, kas pilsētā bija pirms kara, 4580 tika sagrautas vai
izpostītas. Tāpat nopostītas bija ražotnes, sagrauta pilsētas
infrastruktūra – ielas, ūdensapgādes sistēma, sakaru līnijas.
Pilsēta cieta ne tikai no uguns un uzlidojumiem, bet arī no
marodierisma jau pēc aktīvās karadarbības beigām. «Vēstures
literatūrā un kara memuāru literatūrā par trofeju vācēju komandām
ir maz ziņu, taču tādas bija. Par to darbošanos Jelgavā liecina
1944. gada decembra sākumā Jelgavas pilsētas Izpildkomitejas
vēstule Jelgavas garnizona komandierim,» tā G.Putiķis, norādot, ka
trofeju komandas vākušas dzelzi, kas tika sūtīts pārkausēšanai: gan
būvkonstrukcijas, gan ap 100 kilogramus smagus čuguna šahtu vākus,
skārda naudas skapjus no veikaliem, maizes ceptuvju iekārtas.
Ņēmuši arī ugunsdrošus ķieģeļus, patvertnēm uzbērto granti un citus
materiālus.

Latvijas Nacionālajā arhīvā glabājas dokumenti, kas apliecina:
1940. – 1941. gadā Jelgavā bija 38 mācību iestādes, kultūras nams,
divi muzeji, Lauksaimniecības akadēmija, Pedagoģiskais institūts,
Tautas konservatorija, pieci kinoteātri; 1945. gadā darbu uzsāka
četras vidusskolas, pedagoģiskā un mūzikas skola, kopējais skolēnu
skaits bija 3000. Pēc 1945. gada datiem, no pirmskara iedzīvotāju
skaita Jelgavā atgriezās tikai ap 40 procentiem – 15 800.

Pēc kara dzīve pilsētā ritēja savu gaitu, pamazām pilsētas ielas
tika attīrītas no gruvešiem, atjaunoja izdegušās ēkas, taču līdz
1952. gada sākumam īpaši panākumi nebija sasniegti, tādēļ 1952.
gada 16. februārī tika izdots LPSR Ministru padomes rīkojums par
drupu pilnīgu novākšanu līdz 1. maijam. G.Putiķis spriež, ka tas
lika drudžaini darboties un, nedomājot par to, ko varētu atjaunot,
triecientempā novākt visu, kas ātri nav atjaunojams. «Tieši šajos
gados mūsu pilsētu iznīcināja vēlreiz. Šoreiz izdzēšot vēl pēdējos
raksturīgos arhitektoniskos vaibstus pilsētas sejā. Šajos gados
«pazuda» gan Latviešu biedrības nama ēka, gan Zemgales
Apgabaltiesas ēka, gan Zemgales kluba ēka, Jelgavas Svētās
Trīsvienības baznīca un Nikolaja baznīca, Amatnieku biedrība un
daudzas citas celtnes,» norāda muzeja speciālists. Tieši šogad
aprit 70 gadi, kopš Jelgava tika nopostīta. Lai gan daļa vēsturisko
ēku tā arī netika atjaunotas, pilsēta aug, attīstās un ir ieguvusi
jaunu seju, saglabājot kaut nelielas vēstures liecības.

«Jēdziens «atbrīvošana» ir aplams»

Jelgavas krievu kultūras biedrība «Veče» pēdējos gados 31.
jūlijā rīko pasākumus, atzīmējot Jelgavas atbrīvošanu. Latvijas
Okupācijas muzeja vēsturnieks U.Neiburgs uzskata, ka jēdziens
«atbrīvošana» te tiek lietots aplami un tā nepareizs pielietojums
sabiedriskajā telpā ir visas valsts problēma. «Atbrīvošana ir
brīvības atgūšana, nevis, piemēram, ieslodzījuma metāla kamerā
nomainīšana pret ieslodzījumu koka kamerā,» skarbs ir U.Neiburgs,
solot kādā no savām nākamajām grāmatām pievērsties tieši Jelgavas
liktenim kara laikā.

Arī vēsturnieks un Jelgavas domes deputāts A.Tomašūns krasi
iestājas pret to, ka 31. jūlijā tiek svinēta Jelgavas
«atbrīvošana». «Tikai rašisti – Otrā pasaules kara iesācēju Vācijas
fašistu un PSRS ideoloģiskie mantinieki – var 31. jūlijā svinēt
Jelgavas nopostīšanas 70. gadadienu. Kara postu nevar svinēt,
vismaz ne civilizētā sabiedrībā,» tā viņš. A.Tomašūns arī izsūtījis
visiem domes deputātiem paziņojumu ar aicinājumu šo dienu nesvinēt.
«Pieminēt notikušo var, bet ne svinēt ar salūtu, koncertiem un
citām izdarībām.»

1944. gada notikumi Jelgavā

• 20. jūlijs – padomju karaspēka daļas sasniedz Šauļus un dodas
Jelgavas virzienā

• 24. jūlijs – pirmais padomju aviācijas uzlidojums Jelgavas
stacijai

• 27. jūlijs – aviācijas uzlidojumā padomju armija sagrauj
dzelzceļa staciju, uzspridzina degvielas noliktavas un munīcijas
vagonu, un pilsēta sāk degt; Jelgavu vācu spēku komandants
pasludina par cietoksni un cilvēkus aicina pamest pilsētu

• 28. jūlijs – pie gaisa tilta sakoncentrējas padomju armijas
tanki un kājnieku spēki, sākas ielu kaujas; Jelgavas iznīcinošā
bombardēšana

• 29. jūlijs – kaujas turpinās; padomju spēkiem izdodas ieņemt
un nostiprināties tikai pilsētas nomalēs

• 30. jūlijs – pilsētas ģenerālšturmēšana no Bauskas puses gar
Lielupi; padomju spēki nespēj ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne arī
nokļūt pilsētas centrālajā daļā

• 31. jūlijs – padomju karaspēks ieņem (pakļauj) lielāko daļu
pilsētas; pilsētas aizstāvji atkāpjas uz Lielupes labo krastu un
uzspridzina abus tiltus

• 3. un 4. augusts – vācu karaspēkam pienāk papildspēki no
Rīgas, sākas pretuzbrukums

• 5. augusts – Jelgava tiek atkarota, atspiežot padomju spēkus
līdz dzelzceļa stacijai

• 7. augusts – padomju karaspēks ieņem Jelgavas daļu Lielupes
kreisajā krastā

• 15. oktobris – Jelgavā ļauj atgriezties civiliedzīvotājiem

Avots: A.Tomašūna sastādītā hronoloģija

Izzini vairāk!

• Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs piedāvā
lekciju «Ko Jelgavas vēsturē nozīmē 1944. gada 31. jūlijs?» (vada
Gints Putiķis). Papildu informācija un pieteikšanās – pa tālruni
63023383, 63080150 (ne mazāk kā 10 personām).

• Gide Signe Lūsiņa piedāvā ekskursiju kājām «Jelgava 1944. gada
jūlija liesmās». Papildu informācija un pieteikšanās – pie
S.Lūsiņas pa tālruni 28677630.

• Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas mājas lapā www.jzb.lv
apskatāmas fotogrāfijas «1944. gada jūlijā sagrautā Jelgava».

Foto: no Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas, Ģederta Eliasa
Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, A.Tomašūna, N.Reča arhīva