26.3 °C, 3.8 m/s, 34.3 %

Pilsētā

Podi Alunāna mājā
11/05/2012

«Atceros, ka man papus spēlēja teātri un godāja Ādolfu Alunānu. Pats neesmu mākslinieks – zīmēt neprotu, mazliet uzdziedu gan un savulaik esmu arī dejojis, taču nemūžam neiedomājos, ka man būs sava izstāde. Kur nu vēl Ādolfa Alunāna mājā. Bet ir. Kas nu manā kambarī bija, to jums rādu. Ņemiet par labu. Galvenais, tas ir kaut kas atšķirīgs,» saka Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldes vadītājs Juris Vidžis. Šodien Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā atklāta viņa podu kolekcijas izstāde ar vairāk nekā 100 eksponātiem. To var aplūkot līdz 17. jūnijam. 

Ritma Gaidamoviča

«Atceros, ka man papus spēlēja
teātri un godāja Ādolfu Alunānu. Pats neesmu mākslinieks – zīmēt
neprotu, mazliet uzdziedu gan un savulaik esmu arī dejojis, taču
nemūžam neiedomājos, ka man būs sava izstāde. Kur nu vēl Ādolfa
Alunāna mājā. Bet ir. Kas nu manā kambarī bija, to jums rādu.
Ņemiet par labu. Galvenais, tas ir kaut kas atšķirīgs,» saka
Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldes vadītājs Juris Vidžis. Šodien
Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā atklāta viņa podu kolekcijas
izstāde ar vairāk nekā 100 eksponātiem. To var aplūkot līdz 17.
jūnijam. 

J.Vidža kolekcijā šobrīd ir vairāk nekā
100 dažādu izmēru, krāsu un materiālu podi – suvenīri, kurus viņš
sācis krāt 2000. gadā. «No sākuma tas bija tā nenopietni – ja nu
gadījās kaut kur ieraudzīt, tad paņēmu. Bet, kad jau bija desmit,
divdesmit podi, radās azarts, un sapratu: jāsāk meklēt! Turklāt tas
ir kaut kas tāds, ko citi nekolekcionē, un mazliet saistīts arī ar
manu ikdienas darbu. Vienkārši interesanti,» atzīst
J.Vidžis.

Viens no pirmajiem podiem viņa kolekcijā
ir suvenīrs poda formā ar JNĪP logo jeb antistresa mīkstā
rotaļlieta, ko gadsimtu mijā uzņēmums dāvināja saviem darbiniekiem.
«Ilgi domājām, kādu savdabīgu suvenīru izveidot, līdz nonācām pie
antistresa rotaļlietas un izveidojām to poda formā,» stāsta
J.Vidžis. Bet senākais pods viņa kolekcijā ir dēla gumijas
rotaļlieta – uz poda sēdošs vilks. Šim podam ir kādi 26 gadi, ja ne
vairāk.

 

No Kanādas – lūpu pomāde podā

Katram podam ir savs stāsts – kā tas
papildinājis kolekciju, no kurienes nācis, kur pirkts. Piemēram,
viens no kolekcijas jaunākajiem un reizē tālākajiem podiem nesen
atvests no Šrilankas. Tas ir termometrs poda formā ar trauciņu,
kuru viņam dāvanā atveduši kolēģi. Unikālākais šajā kolekcijā ir
stikla pods, ko Maskavā J.Vidžim kāds stiklinieks izpūtis. Bet par
oriģinālāko un reizē mīļāko noteikti varot saukt mammas tamborēto
podu rozā krāsā. Kāds keramikas pods iegādāts tepat no Jelgavas
keramiķa, divi podi – kanniņas kolekcijā ir no Šerloka Holmsa
muzeja Londonā, kāds metāla pods atvests no Prāgas, kokgriezums
poda formā – no Ukrainas, cits keramikas pods – no Īrijas, uz kura
ir šai valstij raksturīgā simbolika, vēl cits no Nīderlandes. Liela
daļa podu ir kā suvenīrfigūriņas, uz kurām sēž dažādi tēli, bet ir
arī praktiskāki – pelnu trauki, krājkasītes, šķiltavas, kuras pat
izdveš skaņas. Piemēram, ieliec monētiņu, norauj ūdeni, un monētiņa
ar skaņu pazūd. Dažkārt arī draugi piegājuši dāvanām radoši, proti,
nav dāvinājuši vienkārši dzērienu, bet gan dāvanu izrotājuši ar
papīra podu. Ir arī reklāma poda formā un kāds tīrīšanas līdzeklis,
kas ieliets traukā poda formā. Savukārt no Kanādas viņa kolekciju
papildinājusi lūpu pomāde maza poda formas trauciņā.

Kolekcijā ir ne tikai podi, bet arī
vairākas sirsniņmājiņas. Arī 55 gadu jubilejā J.Vidžis saņēmis
dāvanā suvenīru – podu, uz kura ir gravējums ar visu gada
skaitli.

 

Atrast šādus suvenīrus nav
viegli

Galvenokārt podi J.Vidža kolekcijā ir
paša meklēti un pirkti, tikai kādi 15 draugu, kolēģu un paziņu
dāvināti. Viņš atzīst, ka ikreiz, aizbraucot ceļojumā, ir vēl
papildu uzdevums – sameklēt podu, taču atrast šādu suvenīru neesot
viegli. «Parasti lūkojos pēc tādiem dažādos joku veikalos,
antikvariātos, bet trešā vieta – intīmpreču veikali. Protams,
cilvēkiem šajā brīdī domas raisās, ko gan es tur daru, kāpēc tādus
veikalus apmeklēju. Taču es tikai podus meklēju! Galvenais ir
ieraudzīt, un tas patiešām nav viegli. Nevari ieiet suvenīru
veikalā un tā vienkārši nopirkt. Berlīnē man izdevās vienu podu, uz
kura sēž ķiņķēziņš, atrast avīžu kioskā. Bet konfekšu trauciņus
poda formā pirms vairākiem gadiem tepat «Maximā» varēja nopirkt.
Tad man arī draugi nesa, tikai teicu, ka nevajag pilnus,» stāsta
J.Vidžis, piebilstot, ka Madridē gan nav izdevies neko atrast. Bet
nesen podu puķu poda formā viņš uzgājis kādā Rīgas antikvariātā,
tur iegādājies arī citu podu. «Tiesa, ar to bija tā dīvaini –
ieraudzīju podu un nopirku. Tikai atbraucot mājās, skatos, ka uz tā
sēž nerātna dāma,» tā J.Vidžis. Tiesa, daļa kolekcijas gājusi
secen. «Vairāki podi, tos vedot no ārzemēm, ir saplīsuši. Tie gan
bija iepakoti, taču tik un tā saplīsa. Mēģināju līmēt, bet nekas
nesanāca. Tā arī no Horvātijas vestais tumši zilais pelnu trauks
saplīsa. Bēdīgi…» atzīst J.Vidžis.

 

«Miljonus neatdošu, bet ko dārgāku
atļaujos»

Viņš atzīst, ka, iegādājoties katru
jaunu podu, šķiet: «O, šis pārspēj visus!» Taču, tiklīdz ieraudzīts
nākamais, atkal šāda doma, un tā kolekcija krājas. «Tas ir tāpat kā
medniekam. Ja esi medījumu ieguvis, ir patīkami, tāds satraukums un
gandarījums. Ja var iegūt patīkamu pārdzīvojumu, tas ir feini. Kur
tad var būt vēl labāk?! Aizbrauc darba komandējumā, sakārto darba
lietas un brīvajā laikā vēl nopērc podu kolekcijai. Tas ir dubults
gandarījums,» tā J.Vidžis. Cenas, par kādām podi iegādāti, J.Vidžis
gan nenosauc, vien nosaka: «Miljonus jau neatdotu, taču tagad, kad
kolekcija jau sasniedz teju skaitu 90, azarts ir liels. Tas ir tāds
kolekcionāra sindroms – zobus sakodis, bet ko dārgāku tomēr
atļaujos, jo zinu, ka par to būs prieks un tas tiešām sagādā
patīkamas emocijas, ļauj atiet no ikdienas stresa.» J.Vidžis atzīst
– kamēr bijuši 50 podi, rūpīgi tos skaitījis, taču vēlāk vairs nē.
Vienīgi, gatavojoties izstādei tie precīzi
saskaitīti. 

Foto: Ivars Veiliņš