Pilsētā

«Vai latvieši ir bijuši uz Mēness? Vēl nē, bet nu viņi ir spēlējuši uz Glastonberijas skatuves,» ar šādiem vārdiem Renārs Kaupers uzrunāja skatītājus no Džona Pīla skatuves, kuri bija pulcējušies uz «Prāta vētras» debiju leģendārajā festivālā. Grupa labprāt vēlreiz atgrieztos Glastonberijas festivālā un neatmet cerības būt plašāk pamanītiem arī Rietumos, teikts grupas oficiālajā mājas lapā.

www.jelgavasvestnesis.lv

«Vai latvieši ir bijuši uz Mēness? Vēl nē, bet nu viņi
ir spēlējuši uz Glastonberijas skatuves,» ar šādiem vārdiem Renārs
Kaupers uzrunāja skatītājus no Džona Pīla skatuves, kuri bija
pulcējušies uz «Prāta vētras» debiju leģendārajā festivālā. Grupa
labprāt vēlreiz atgrieztos Glastonberijas festivālā un neatmet
cerības būt plašāk pamanītiem arī Rietumos, teikts grupas
oficiālajā mājas lapā.

Portāls www.jelgavasvestnesis.lv piedāvā iepazīties
ar Renāra Kaupera un Jāņa Jubalta interviju ziņu aģentūrai LETA
nepilnu stundu pēc savas pirmās uzstāšanās pasaulslavenajā
festivālā.

Kādas ir sajūtas pēc uzstāšanās Glastonberijas
festivālā?

Renārs: Sajūta tiešām ir emocionāla. Nu jau
nedaudz noplacis, bet viens brīdis bija ļoti emocionāls. Tas
latviskais moments bija īpašs.

Jānis: Ļoti pacilājošu un viegli. Kad ej ar
labām domām, nepārdedz un nepārgatavojies. Ir gadījumi, kad
pārnervozējies pirms kā svarīgāka, bet šoreiz tā viegli. Patika
Renāra [koncerta laikā skatītājiem teiktais] salīdzinājums ar pirmo
reizi uz Mēness. Neesmu bijis uz Mēness, bet, ja tas ir tā, tad tas
ir baigi forši.

Vai gaidījāt, ka būs tik daudz latviešu?

Renārs: Zinājām, ka būs, bet vispār bija
padaudz. Uz uzstāšanās beigām bija tīri daudz ļaužu teltī.

Šis «Prāta vētrai» nav pirmais koncerts festivālos. Kā
šis atšķīrās?

Jānis: Šis ir īpašs. Publikai, kas brauc uz šo
festivālu, esam kā pilnīgs jaunums, kā svaiga apelsīnu sula, kuru
var izgaršot. Arī mums pašiem tas ir īpaši mērogu dēļ. Tev var
stāstīt un vari daudz lasīt par to, taču, kamēr neredzi savām acīm…
Apjomi ne tikai skatuvju un cilvēku ziņā, bet arī apkārt
notiekošajā – mazajās teltīs, nakts dzīvē u.c. Tas ir fantastisks
festivāls. Ja varētu salīdzināt ar Latvijas festivāliem, tie mēroga
ziņā ir zirnītis, bet par šo gribēju sākumā salīdzināt ar arbūzu,
taču ķirbis ir lielāks.

Renārs: Tas ir ķirbis starp festivāliem. Labi
kopts. Visi dārznieki ļoti akurāti darbojas. Tas ir apbrīnojami.
Tas ir kā sarīkot mazu olimpiādi – cik grupas atbrauc, aizbrauc,
katru sagaidīt, pavadīt, katram savs raideris, ko grib uz skatuves
un aiz skatuves. Tajā pat laikā tas viss notiek lielā mierā.
Cilvēku daudz, bet viņi zina, ko katrs dara.

Jānis: Šeit ir ļoti liela tradīciju bāze un tas
ir organizatoru asinsritē. Te ir rokenrola pirmās asinis. Te ir tas
pirmavots.

Renārs: Viņi ar to ir piedzimuši. Viņi bērnus
uz festivāliem ved jau no mazotnes. Es ilgi domātu, vai vest savu
mazo – trokšņa, burzmas, cilvēku dēļ. Bet te jau kopš bērnības
cilvēki ir mūzikas, festivālu kultūrā. Nemaz nezina, ka var būt
citādāk.

Kā atlasījāt reperturāru koncertam?

Jānis: Runājām par to daudz. Kādus divus trīs
mēnešus pirms tam par to domājām, bet bija skaidrs, ka jāspēlē
jaunā albuma dziesmas.

Renārs: Nebija nodoms pārlēkt pāri… nu,
teiksim, pakaļai (smejas). Esam vairākas reizes sastapušies ar
sajūtu, kad jāspēlē šādos nozīmīgos pasākumos. Pāris reizes esam
pārdeguši. Gatavojies, domā, ko un kā spēlēsi, esi pārnervozējies,
bet faktiski vienkārši ir jāizdara godam sava lieta, ne vairāk.

Jānis: Vajag nolikt sevi skatītāju rindās, kad
viņi aiziet uz festivālu un redz jaunu grupu. Šīsdienas koncerta
dabīgums ir arī tas, ka uz beigām iepriekš noteiktā secība pazuda
un vienojāmies par dziesmām turpat uz skatuves. Kasītis
[bundzinieks Kaspars Roga] saka: «Uzlaižam to krievu dziesmu «Na
zarje»», bet Renis [Renārs Kaupers] ierosina «Maybe», ko arī
nospēlējām. Tā forši, viegli.

Kāds bija ceļš, lai nonāktu līdz šai
skatuvei?

Renārs: Viena lieta, ko redzam, ir grupa, kura
uzstājas, redzamā puse, bet otra, neredzamā puse, ir grupas
menedžments – ar ko tiekas, iepazīstas, mēģina uzturēt attiecības.
Tas ir grūts un nepateicīgs darbs. Bet ar laiku tas dod rezultātu.
Mūsu [menedžmenta] meitenes jau pirms gadu gadiem iepazinās ar
Mārtinu Elbornu, kas ir viens no [Glastonberijas festivāla]
galvenajiem mākslinieku atlasītājiem. Viņš bija ieradies uz
vairākiem mūzikas pasākumiem Baltijas valstīs, piemēram, Tallinā
notiekošo «Music Week», bet pagājušajā gadā meitenes viņu
uzaicināja uz mūsu koncertu «Skonto» stadionā. Pēc koncerta viņš
teica, ka varētu mēģināt. Sākumā bija domāts, ka būsim uz «Other
Stage» [festivāla otrā skatuve], bet beigās «John Peel Stage»
[viena no centrālajām festivāla skatuvēm, lielākā zem nojumes]
varbūt pat ir pareizāk. Tomēr jābūt pakāpeniski. Viena lieta, ka
Latvijā esi mūžību un kaut kas tur ir sasniegts, bet pasaulē ir
citādāk.

Noprotu, ka jums ir mērķis arī atgriezties.

Renārs: Tas būtu jauki. Mēs satikām Mārtinu
[Elbornu], viņš bija ļoti priecīgs. Varbūt nākamreiz uz jau
lielākas skatuves un labākā laikā. Grupām ļoti svarīgs ir
pacietības moments, kad vienkārši dari, dari, dari un dari.

Jānis: Interesanti, ka grupas spēlē arī divreiz
dienā. Tas ir forši. Varbūt ar gadiem mums ar tā paveiksies un
sanāks – nospēlē vienā vietā, aug fanu bāzīte, un tad nospēlē arī
citā vietā.

Cik liels pavadošais personāls brauc līdzi?

Jānis: Kopā ar menedžmentu esam 12 cilvēki.

Renārs: Divi skaņotāji, gaismotājs, divi
tehniķi, mēs pieci un menedžments.

Jānis: Mazais sastāvs, bez kura nevari. Daudz
kur pasaulē festivālos un klubos mēdz būt daudz tehnisku
problēmu.

Renārs: Arī ar savu komandu ne vienmēr ir
viegli. Bijām Singapūrā, kur bija mūzikas tirgus. Bija trīs
uzstāšanās, un katrā mums bija atvēlēta pusstunda. Saundčeka laiks
tik ļoti ievilkās, radās tehniskas problēmas, ka visas trīs reizes
izpildījām pa trīs dziesmām. Bijām diezgan «sacepušies», bet bija
rezultāts – saņēmām uzaicinājumu uz Indijas festivālu novembrī.

Jānis: Šajā industrijā svarīgas ir konferences,
uz kurām ir jābrauc. Pirmajā brīdī šķiet – priekš kam, dziesma
izsitīs savu ceļu. Varbūt lielā valstī tas notiek caur «YouTube»,
kļūstot par superhitu kā ar «Gangam Style». Bet, ja esam soli pa
solim gājuši savu ceļu pirms tam, tas jādara arī tālāk. Mainās
veids, kā to var izdarīt. Patlaban tās ir konferences, festivāli,
tikšanās.

Renārs: Ir teritorijas, kurās vairāk vai mazāk
esam jau nostiprinājušies, piemēram, Latvija, Igaunija, Krievijā
ļoti labi iet. Bet lielākā daļa pasaules joprojām ir izaicinājums.
Tad ir jāpārkāpj sev pāri. Reizēm ir jāspēlē mazmazītiņā klubiņā 15
cilvēkiem. Tu domā – vai tad es neesmu tas pats čalis, kas
Mežaparkā uzstājās 40 000. Sākumā ir grūti. Reizēm domā, vai tas ir
tā vērts. Bet ir sajūta, ka lietas iet kalnā. Tad saproti, ka vajag
pamēģināt, vajag pārkāpt. Jo ļoti daudzi ir mēģinājuši un
atkāpušies. Piemēram, Vācijā ir populārs mākslinieks Herberts
Grūnemaiers. Latvijā viņu nezin, bet Vācijā viņš ir karalis. Vai,
piemēram, Rodriguez, kas arī šogad uzstājās Glastonberijas
festivālā. Viņš sešdesmitajos vai septiņdesmitajos gados Amerikā
rakstīja savas dziesmas, un producenti visi kā viens prognozēja
veiksmi. Bet nekas nenotika. Tajā pat laikā viņa dziesmas kļuva
ļoti populāras Dienvidāfrikā. Tās kļuva par cerības, brīvības
dziesmām, bet viņš pats to nezināja, turklāt izplatījās nepatiesas
baumas par viņa pašnāvību.

Vai tuvākajā laikā ir paredzēti vēl koncerti Britu
salās?

Jānis: Nākamais ir festivāls Čehijā, pēc tam
Liepājā.

Renārs: Neatmetam cerības skatīties rietumu
virzienā. Es teiktu, ka ceļš ir pareizs un tas pamazām dod augļus.
Vēl viena lieta ir tāda – atbrauc uz Londonu spēlēt klubiņā, kur
95% ir latvieši, bet tie 5% [briti], kurus varētu piesaistīt,
paliek mazliet bārenīšu lomā, jo saproti, ka nevari nedziedāt
latviski. Pēdējā laikā, piemēram, Glastonberijā vai pirms tam
koncertā Londonā, pamazām iet uz to, ka pārsvarā dziedam angliski,
mēģinot uzrunāt vairāk ārzemniekus. Skaidrs, ka nāk arī krievi,
poļi, lietuvieši. Pamazām veidojam fanu bāzi. Agrāk, pirms gada,
tas nebija iespējams, jo jebkuru dziesmu, ko sākām dziedāt
angliski, prasīja latviski.

Foto: pratavetra.lv