23.2 °C, 2.9 m/s, 76.8 %

Pilsētā

Pusaudžu uzticību iegūt ir grūtāk
12/12/2008

Ieejot puišu grupā, satiekam Jāzepu, Romu un Ruslanu. Vēlāk atnāk arī Andris. Pagaidām viņi ir tikai četri, lai gan oficiāli skaitās, ka šeit dzīvo desmit puiši, sākot no 14 līdz pat 18 gadiem. Kāds vēl aizkavējies skolā, kāds ieradīsies tikai rīt… Bet viens puisis ir apcietināts. «Diemžēl arī tā notiek,» nosaka audzinātāja Inta Ludžiniece.

Ieejot puišu grupā, satiekam
Jāzepu, Romu un Ruslanu. Vēlāk atnāk arī Andris. Pagaidām viņi ir
tikai četri, lai gan oficiāli skaitās, ka šeit dzīvo desmit puiši,
sākot no 14 līdz pat 18 gadiem. Kāds vēl aizkavējies skolā, kāds
ieradīsies tikai rīt… Bet viens puisis ir apcietināts. «Diemžēl
arī tā notiek,» nosaka audzinātāja Inta Ludžiniece.
Ar puišiem sarunas nevedas tik viegli kā ar mazajām meitenēm.
Viņi izturas piesardzīgi. Kaut arī atbildes uz jautājumiem ir
skopas, viņi atbild godīgi, ikdienu bērnunamā «neizpušķojot» ar
emocionāliem stāstiņiem, taču par savu dzīvi runā piesardzīgi. Un
visu laiku nepamet sajūta, ka puiši atkal un atkal vēlas pateikt,
ka viņi ne ar ko neatšķiras no citiem vienaudžiem. 
«Nu kurš gan negribētu dzīvot istabiņā pa vienam?! Bet te var
izvēlēties no tā, no kā var izvēlēties, tāpēc jāmāk sadzīvot arī pa
diviem un trim,» teic puiši. Tā skaļi par draugiem viņi sevi nesauc
– raksturi tomēr ir atšķirīgi, taču Jāzeps retoriski pajautā: «Kā
var dzīvot tik ilgi kopā un nebūt draugi?!» Kopā dzīvojot, cits
citam jau «pieslīpējušies», tādēļ īpašu domstarpību, piemēram, ko
skatīties pa televizoru vai DVD, vairs nav. Šajā ziņā gaumes ir
līdzīgas. «Mums patīk dokumentālās filmas,» teic viens, un istabu
pāršalc smiekli. Izrādās, par dokumentālajām viņi sauc fantastikas,
šausmu filmas un arī multenes. 
Istabā, kurā visbiežāk puiši uzturas kopā, valda perfekta
kārtība. Izrādās, tas ir ne tikai tāpēc, ka to paredz centra
iekšējās kārtības noteikumi. Jāzeps atzīst, ka viņiem pašiem patīk
kārtība, un tieši tāpēc sestdienās ir ģenerālā tīrīšana – uz
lapiņām tiek sarakstīti darbi, kas jāpaveic, un puiši izlozē, kas
darāms. «Nav jautājumu – kas jādara, jādara. Tomēr slaucīt un
mazgāt grīdu man patīk labāk nekā berzt tualeti,» nosaka
Roma.
Uz jautājumu, ko vislabprātāk dara kopā, puiši min iešanu uz
baseinu, meiteņu pakaitināšanu, dažkārt arī kopīgu ēst taisīšanu.
Piemēram, nesen visi vārījuši pelmeņus. «Lai gan reti, tomēr ir
reizes, kad mēs visi esam kopā un ēdam pie viena galda. Tad ir tā
forši. Tad arī izrunājam problēmas, meklējam to risinājumus,»
stāsta Jāzeps. Un audzinātāja papildina, ka puiši aicināti izteikt
savu redzējumu par to, kā tikt galā ar problēmām, un tas tiek ņemts
vērā – galu galā viņi taču ir jau pieauguši.
Kaut arī I.Ludžiniece atzīst, ka audzinātājas nepretendē iegūt
mammu statusu – viņas vienkārši ir līdzās –, puiši apliecina, ka
vairumā gadījumu viņas tā arī tiek uztvertas. «Tik ilgi būts
kopā… Audzinātājas mums ir mammas vietā.» «Diendienā būt kopā ar
pusaudžiem ir krietni grūtāk nekā ar mazajiem bērniem, jo no
mazajiem ir cerības saņemt arī atpakaļ. Toties, ja izdodas saņemt
atpakaļ no lielajiem bērniem, tas ir jo vērtīgāk,» tā Inta,
piebilstot, ka tas lielākoties nav nekas «taustāms», drīzāk
izjūtams. «Kad bērni aiziet lielajā dzīvē, satiekoties ir patiess
gandarījums apjaust, ka viņi ir paturējuši prātā to, ko esam
mācījuši, viņi runā mūsu frāzēm. Piemēram: ai, nē, es sestdien
nevarēju – man mājās bija lielā tīrīšana,» nosaka
audzinātāja.