0.7 °C, 4.6 m/s, 69 %

Izglītība

Restauratore ar zobārsta instrumentiem
01/05/2008

«Iespējams, restauratora profesija nav tik populāra kā citas, taču šādi meistari būs vajadzīgi vienmēr, jo viss ar laiku noveco, bet mums taču tik ļoti gribas redzēt lietas acīm tīkamas,» spriež Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja restauratore Saiva Kuple.

Ritma Gaidamoviča

«Iespējams, restauratora profesija nav tik populāra kā
citas, taču šādi meistari būs vajadzīgi vienmēr, jo viss ar laiku
noveco, bet mums taču tik ļoti gribas redzēt lietas acīm tīkamas,»
spriež Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja
restauratore Saiva Kuple.

Šorīt restauratore turpinājusi iepriekšējā reizē aizsākto –
tīrījusi gleznai virsmas netīrumus, lai varētu to nofotografēt. Nē,
noslaucīt putekļus nemaz nav tik vienkārši, kā varētu domāt –
pārlaid ar mitru lupatiņu, un gatavs. Šajā darbā viņa izmanto vien
sīku irbulīti ar vates gabaliņu galā, kuru samitrina ar destilētu
ūdeni, un tikai tad pa mazam gabaliņam veic tīrīšanu.
Pašlaik jau viņa strādā pie Jelgavas pils maketa, un mēs esam klāt
tieši tajā brīdī, kad sākas pils maketa logu izgriešana. Maketa
izveide ir viens no lielajiem muzeja projektiem. «Agrāk muzejam
bijis viens makets, taču laika gaitā tas nolietojies un nav
eksponējams. Arheoloģiskie izrakumi pils apkārtnē veikti ļoti
niecīgā apjomā, līdz ar to nezinām, kāda izskatījusies pils 16. un
17. gadsimtā, tāpēc tagad vadāmies pēc dažādām pieejamām gravīrām,
ko kāds šajā laikā zīmējis. Izpētījām, ka tur bijusi konventa tipa
pils ar četriem torņiem. Tad nu tagad arī veidoju to,» stāsta
restauratore.
«Te ir ļoti sīkas detaļas, kas prasa lielu pacietību un reizē arī
uzmanību, visam jābūt ļoti precīzi,» tā Saiva.
Radoša atmosfēra
darbistabā
Jau paraugoties apkārt, ir skaidrs – darba istabā valda ļoti radoša
atmosfēra. Tā pilna dažādiem mākslas darbiem, prožektoriem,
gaismām, galdiem un darbarīkiem. Lielāko daļu telpas aizņem divi
lieli darbgaldi. Uz viena no tiem atrodas audekls ar dažiem krāsas
pleķiem. Izrādās, ka tie nav tikai daži krāsas pleķi uz audekla, tā
ir muzeja fondos glabātā vismaz četrus reiz trīs metrus lielā
batālija «Kapitulācija pie Vilagosas», ko autors Vinsents
Šmolkovskis gleznojis 1849. gadā. Šogad beidzot no Latvijas
Kultūrkapitāla fonda saņemts finansējums gleznas darba rāmim,
materiāliem, tāpēc arī sākts darbs pie tās. Tas ir otrs
nozīmīgākais darbs, kuru māksliniece šā gada laikā plānojusi
paveikt – beidzot gleznu varēs eksponēt un aplūkot visi
jelgavnieki.
Otru lielāko daļu no restaurācijas telpas aizņem savdabīgs aparāts
– vakuuma galds. «Tā ir ļoti vērtīga tehnoloģija, kas ļauj
profesionalitātes ziņā mums neatpalikt no pārējās pasaules. Uz tā
liek gleznu, pārklātu ar līmi, kas ar vakuumu tiek piesūkta klāt
galdam un tādā procesā kādu laiku noturēta. Rezultātā uz audekla
salīmējas visi krāsu slāņi. Tas būtiski atvieglo darbu, jo vienīgā
alternatīva būtu to pašu pa maziem laukumiņiem veikt ar gludeklīti.
Tagad paralēli tam varu darīt citus darbus,» stāsta
restauratore.
Tā kā Saiva pēc specialitātes ir eļļas glezniecības restauratore,
galvenokārt viņa atjauno gleznas. «Nerestaurēju papīru, akmeni,
tekstilijas, bet daru nepieciešamos darbus, kas muzejam pēkšņi
vajadzīgi. Piemēram, kādam koka priekšmetam vai skulptūrai jānoņem
netīrumi, nedaudz jāpielabo. Ja nepieciešams, pakonsultējos ar
kolēģiem un izdaru, jo nevar jau muzejs noalgot visus iespējamos
restauratorus – akmens, koka un citus,» tā Saiva.

Katram darbam
sava restaurācijas pase
Katram darbam māksliniecei ir sava pieeja, jo ne visu atjaunošana
tiek sākta ar putekļu tīrīšanu. «Vienai gleznai pirmais darbs var
būt putekļu notīrīšana, bet citai – krāsas slāņa nostiprināšana,
lai tas nebirtu. Nevar jau tīrīt netīrumus, ja no gleznas krāsa nāk
nost. Tāpēc katra glezna tiek izvērtēta, nofotografēta, izpētīta.
Tad arī izlemj, ko ar to darīs, soli pa solim uzrakstot
restaurācijas programmu, kurā iekļauj visus sīkumus, vienojas, ar
kādiem šķaidītājiem, instrumentiem un palīgierīcēm tiks strādāts
pie šīs gleznas,» tā restauratore.  Izrādās, katram
restaurējamam darbam jāveido arī restaurācijas pase – jāfiksē, kāds
ir darba stāvoklis pirms restaurācijas, restaurācijas uzdevums jeb
programma, restaurācijas procesa apraksts un arī darba bildes, kāds
tas izskatījies pirms un kāds – pēc paveiktā. Tā plauktā stāv
saliktas vairākas kastes ar uzrakstu «Restaurācijas pases».
Jautāta, cik darbu pases atrodas pērnā gada kastē, izrādās, ka
pagājušajā gadā, strādājot divas dienas nedēļā, māksliniece
restaurējusi aptuveni 25 dažāda lieluma muzeja fonda gleznas.

Ikdienas neatņemamā
sastāvdaļa
Protams, kā jau katram amata meistaram, arī restauratoram ir savi
darba rīki, neskaitot lielās tehniskās iekārtas, kas atrodas
darbistabā. Jautāju, kur tad tās restauratore glabā, jo uz galda
redzami tikai daži asi nazīši. Tad nu māksliniece meklē savu somu,
no kuras izvelk metāla kastīti un atver to. Redzot ikdienas
darbarīkus, kurus viņa vienmēr vadā līdzi, šķiet, ka esam nonākuši
zobārsta kabinetā, nevis pie restauratora. «Jā, tie ir zobārsta
instrumenti – skalpeļi ar maināmiem asmenīšiem, stomatoloģiskā
zonde – stienītis ar āķiem abos galos, šļirce. Ar šļircēm un
stomatoloģisko zondi ievadu līmi vietās, kur nevar to izdarīt ar
otu, piemēram, zem krāsas slāņa,» stāsta māksliniece. Protams,
uzrodas arī kādas pazīstamākas lietas – naglas un āmurs. Īpaši
interesants darbarīks šķiet mākslinieces elektroniskais gludeklis
ar maināmiem uzgaļiem. «Ar to tiek gludināti dažādi gleznas
fragmenti, kur tas nepieciešams, piemēram, ievadīta zem krāsas
slāņa līme un attiecīgā temperatūrā tā tiek piesildīta, lai
neatliptu no audekla,» stāsta restauratore, uzreiz arī ķeroties pie
demonstrēšanas, kā tad tas notiek. Uz darbgalda pamanām PVA līmes
pudeli, bet izrādās, ka tā nav «galvenā» līme – darbā lielākoties
tiekot izmantota tāda, kas gatavota no truša ādas. Tā veikalos
nopērkama sausā veidā, un viens kilograms šādas līmes maksā
aptuveni 20 vai pat vairāk latu. Darbam līme tiek sagatavota
attiecīgās proporcijās un siltumā, atšķaidot ar destilētu
ūdeni.

Darba izmaksas lielas
Taujāta, cik tad viena darba restaurācija izmaksā, māksliniece bez
domāšanas atbild, ka restaurācija ir ļoti dārga. «Katrs
restaurators jau var noteikt savu cenu, nav jau tādas vienotas
tāmes, pēc kuras strādātu visi Latvijas meistari. Katrs pats var
aprēķināt, cik viņš par attiecīgo darbu vēlētos saņemt – cik daudz
laika, materiālu, zināšanu viņš ieguldījis darba atjaunošanā, cik
sarežģīts tas bijis,» stāsta restauratore.
Diezin vai kāds būs pamanījis ielās tirgotavu ar izkārti «Materiāli
restauratoriem», tāpēc interesanti, cik tad viegli vai grūti ir
sadabūt visu darbam nepieciešamo. Izrādās, šobrīd jau problēmas ar
materiālu iegādi esot visai nelielas. «Ja pirms pāris gadiem
meistari tiešām dzīvoja no iekrājumiem, kas sataupīti no padomju
laikiem, tad tagad jau viss ir dabūjams, tikai vajag zināt, kas
nepieciešams un vietas, kur to iegādāties. Ja ir nauda, var dabūt
visu – gan no ārzemēm pasūtīt, gan Latvijā mākslinieku veikalos
nopirkt,» atzīst Saiva. Piemēram, audekls tiek iegādāts tepat
Jelgavā – uzņēmumā «Larelini».

Darbs līdzīgs
inspektoram Capam
Māksliniece atzīst, ka var strādāt visu dienu un pat nakti, vien
nepieciešama mīlestība pret savu darbu. «Šis darbs ir tik radošs un
interesants, pat nezinu, kura profesija var būt interesantāka, ja
nu vienīgi izmeklētāja, taču tur pielietotās metodes savā darbā
izmantoju arī es. Nepietiek vien noskaidrot, kāpēc gleznā radies
bojājums, bet arī – kā tas radies. Darbs nedaudz līdzīgs inspektora
Capa darbam,» smaidot piebilst restauratore. Mākslas darbu
pētniecībā tiek pielietoti arī mikroskopi, rentgens. Tiesa gan –
tas, ja nepieciešams, tiek veikts Rīgā. Darbiem var veikt arī
ķīmiskās analīzes – restaurators paņem kādu gabaliņu paraudziņa un
nogādā ķīmiķim izpētīt. Rezultātā var iegūt informāciju par to,
kādas krāsas izmantotas, cik kārtās, kādi materiāli, kā arī vēl
visādus sīkumus, kas palīdz, atjaunojot darbu sākotnējā izskatā.
Arī no lielās gleznas, kas patlaban ir restaurācijas procesā,
paņemtas ķīmiskās analīzes, un māksliniece uzzinājusi, ar kādiem
materiāliem tagad jāstrādā. 

Pamācība gleznu
īpašniekiem
Lai arī Saiva ir muzeja restauratore, kas galvenokārt strādā tikai
ar muzeja darbiem, gadās, ka arī pilsētnieki atnes atjaunot pa
kādai gleznai. «Šis ir īstais brīdis, kad, piemēram, ar 30. gados
gleznotajiem darbiem jāsāk kaut ko darīt, ja tos vēlas saglabāt.
Tieši tāpēc gribētu akcentēt, lai cilvēki nesāk mājās paši
nodarboties ar restaurēšanu. Nekādā gadījumā pēc sentēvu metodēm
nevajag «uzfrišināt» ar sīpolu vai pamazgāt. Var noslaucīt putekļus
ar vieglu lupatiņu vai slotiņu, bet neko vairāk. Nevajag stiprināt
gleznas arī virs radiatoriem vai kamīna un vietās, kur tās
pakļautas tiešiem saules stariem. Taču eļļas gleznas nevajag nolikt
arī pilnīgā tumsā, kā arī telpās, kur strauji mainās temperatūra,
tad tās ilgāk saglabāsies,» teic Saiva.

Nākotnes plāni
Darba dienas beigās vēl paspējam noskaidrot, ka maijā restauratore
iecerējusi braukt uz Tallinu, kur notiks lekcijas, semināri un
praktiskās mācības restauratoriem ne tikai no Baltijas, bet arī
citām valstīm. «Aizbraucot uz tādām konferencēm, redzi, ko dara
citi, ar kādiem materiāliem viņi strādā, kādā virzienā iet
restaurācija pasaulē. Ja agrāk domāja, ka restaurators ir tas, kurš
var pilnīgi visu, un atjaunojamai gleznai jābūt tādai kā jaunai,
tad tagad akcentē saudzīgumu, un iejaukties vajag tikai tik, cik
nepieciešams,» stāsta restauratore.
Ar darbu Jelgavas muzejā restauratore ir apmierināta – viņai
patīkot gan cilvēki, gan telpas. «Paskatieties, cik man te plaši!
Te ir viss, kas vajadzīgs, plašas telpas, instrumenti, darbgaldi.
Rīgā daži restauratori cīnās tādos mazos būcenīšos, bet es varu
izvērsties, cik vien nepieciešams,» smejoties piebilst Saiva.