21.8 °C, 2.1 m/s, 93.6 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāRivža: «Pilnībā pārejot uz maksas studijām, mēs zaudētu konkurences cīņā ar tām valstīm, kur studijas ir bez maksas»
Rivža: «Pilnībā pārejot uz maksas studijām, mēs zaudētu konkurences cīņā ar tām valstīm, kur studijas ir bez maksas»
12/01/2013

Pagājušajā nedēļā valdībai tika prezentēts informatīvais ziņojums par plānotajām reformām augstākās izglītības un zinātnes jomā. Lai gan Ministru prezidents Valdis Dombrovskis norādījis, ka tas ir tikai sākums darbam pie reformu plāna, izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir apņēmības pilns realizēt pieteiktās reformas, kurām šobrīd nav viennozīmīga atbalsta ne valdībā, ne Saeimā, bet virkne augstskolu nav atkāpušās no izglītības ministra demisijas pieprasījuma. Pieteikto reformu mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu, starptautiski konkurētspējīgu augstāko izglītību, kam piekrīt visi procesā iesaistītie, tomēr viedoklis par to, kā virzīties uz šo mērķi, atšķiras. Par situāciju augstākās izglītības jomā – saruna ar bijušo izglītības un zinātnes ministri LLU profesori Baibu Rivžu.

Jānis Kovaļevskis

Pagājušajā nedēļā valdībai tika prezentēts informatīvais
ziņojums par plānotajām reformām augstākās izglītības un zinātnes
jomā. Lai gan Ministru prezidents Valdis Dombrovskis norādījis, ka
tas ir tikai sākums darbam pie reformu plāna, izglītības un
zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir apņēmības pilns realizēt
pieteiktās reformas, kurām šobrīd nav viennozīmīga atbalsta ne
valdībā, ne Saeimā, bet virkne augstskolu nav atkāpušās no
izglītības ministra demisijas pieprasījuma. Pieteikto reformu
mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu, starptautiski konkurētspējīgu
augstāko izglītību, kam piekrīt visi procesā iesaistītie, tomēr
viedoklis par to, kā virzīties uz šo mērķi, atšķiras. Par situāciju
augstākās izglītības jomā – saruna ar bijušo izglītības un zinātnes
ministri LLU profesori Baibu Rivžu.

«Pirms pieņemam izšķirošus lēmumus par augstākās izglītības
nākotni, mums būtu jāvienojas par to, ko mēs saprotam ar jēdzienu
«izglītības kvalitāte», jo to var mērīt pēc dažādiem kritērijiem.
Kvalitāte kā ekselence, atbilstība mērķim vai izvirzītajiem
rādītājiem. Latvijā pieņemts uzskatīt, ka cilvēks ir ieguvis
kvalitatīvu izglītību tad, ja pēc tam var atrast darbu konkrētā
jomā, kaut gan Eiropā un daudzviet pasaulē prioritāra ir personības
attīstība un tikai pēc tam darba tirgus vajadzības. Lielākā
izglītības vērtība ir spēja būt elastīgam un pielāgoties darba
tirgus pieprasījumam, nevis kļūt par skrūvīti labi ieeļļotā
mehānismā,» savu nostāju pauž B.Rivža.

Jūs vadījāt Eiropas Sociālā fonda finansētu projektu, kura
mērķis bija novērtēt augstskolu piedāvātās izglītības programmas,
tomēr izglītības ministrs R.Ķīlis ir izteicis šaubas par šī
vērtējuma objektivitāti un pieaicinājis starptautiskus auditorus
izvērtēt situāciju. Cik pamatots ir šāds ministra
lēmums?

Studiju programmu kvalitātes izvērtēšanas projekta ieviešanu sākām
2011. gada maijā. Augstskolām bija iespēja brīvprātīgi pieteikt
savas programmas novērtēšanai. Lai gan sākotnēji bija plānots
izvērtēt 600 programmas, saņēmām pieteikumus par 854, kas tika
sadalītas 27 studiju virzienos un iekļautas novērtējamo programmu
sarakstā. Vērtēšanā piedalījās 240 eksperti, tostarp 118 ārvalstu
eksperti. Vērtēšana tika veikta pēc starptautiskas
auditorkompānijas «Ernest&Young» piedāvātās metodoloģijas, kurā
ekspertiem programmas bija jānovērtē gan ar atzīmi, gan aprakstošo
daļu.

Ļoti saspringtā darbā līdz 2012. gada jūnijam vērtēšanas darbs
tika pabeigts. Rezultātā 589 pro­grammas atzītas par kvalitatīvām
un ilgtspējīgām, 210 – par ilgtspējīgām, taču pilnveidojamām, bet
55 pro­grammas tika novērtētas negatīvi un iekļautas trešajā grupā.
Acīmredzot Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) šāds vērtējums
neapmierināja, tādēļ tika veiktas manipulācijas ar kvantitatīvajiem
vērtējumiem, automātiski summējot atsevišķus rādītājus, lai vēl 111
programmas iekļautu trešajā grupā, kam nav paredzētas budžeta
vietas. Šāda pieeja radīja augstskolu, sociālo partneru un
starptautisko ekspertu neizpratni. Šobrīd projekta rezultāti ir
spēkā un tiks izmantoti studiju virzienu akreditācijā, ko IZM plāno
uzsākt 15. janvārī.     

Viens no izteiktajiem pārmetumiem bija saistīts ar to, ka
atsevišķas programmas vērtējuši vietējie eksperti.

Mūsu gadījumā aptuveni puse no visiem ekspertiem bija pieaicināti
no ārvalstīm, kaut gan man nav ne mazāko šaubu par Latvijas
ekspertu kompetenci, kuri bieži vien tiek aicināti piedalīties arī
citu valstu studiju programmu novērtēšanā. Piemēram, Igaunijā
studiju programmas vērtēja tikai vietējie eksperti.

Kā veidojās sadarbība ar ārvalstu ekspertiem, un pēc kāda
principa tie tika izraudzīti?

Ekspertus izraudzījāmies pēc starptautiskām datubāzēm, un kopumā
mums izdevās piesaistīt ļoti kvalificētus speciālistus, kuri
ekspertu statusā vērtējuši daudzu valstu augstākās izglītības
programmas. Tie bija speciālisti no Lietuvas, Igaunijas,
Lielbritānijas, Skandināvijas un citām valstīm. Daudzi gan mums
atteica, jo projektā paredzētais honorārs par paveikto darbu pēc
Rietumeiropas standartiem bija samērā pieticīgs. Tomēr, neskatoties
uz to, mums veidojās laba sadarbība ar ekspertiem. Saņēmām vairākus
vērtīgus ieteikumus, kā turpmāk organizēt šo procesu. Šoreiz mums
visvairāk pietrūka pilotprojekta, proti, iespējas sākumā novērtēt
vienu studiju programmu virzienu, lai praksē pārbaudītu piedāvāto
metodoloģiju un veiktu nepieciešamās korekcijas. Diemžēl procesa
laikā nekādas atkāpes veikt vairs nevarējām, jo Eiropas finansētie
projekti tiek stingri uzraudzīti un jebkuras atkāpes, kaut arī
pamatotas, tiktu uzskatītas par neattaisnotiem izdevumiem.

Piedāvātajā reformu plānā akcentēta tiek jaunu pro­grammu
akreditācijas kārtība, resursu konsolidācija un starptautiskās
konkurētspējas paaugstināšana. Vai redzat, kā to
panākt?

Tas nav vienas reformas vai pāris gadu jautājums – pārmaiņas notiek
jau šobrīd, un augstskolas nopietni gatavojas studiju virzienu
akreditācijai, kam jānoslēdzas līdz  jūnija beigām. Manuprāt,
uzsvars būtu jāliek uz tā sauktajām dārgajām studiju programmām,
kurās noteikti jāsaglabā budžeta vietas. Jau šobrīd teju puse
vidusskolēnu apsver iespēju studēt ārvalstīs, tādēļ ļoti svarīgi
būtu saglabāt budžeta finansējumu. Pretējā gadījumā mūsu augstskolu
konkurētspēja būtiski samazināsies. Šaubos, vai ģimenes būs gatavas
uzņemties kredītsaistības 50 tūkstošu latu apmērā par ārstniecības
studijām vai 30 tūkstošu latu apmērā par kādu no inženierzinātņu
programmām.

Esam apkopojuši ekspertu priekšlikumus, kā uzlabot augstākās
izglītības kvalitāti. Kā būtiskākā problēma akcentēta nepietiekamā
sadarbība gan starptautiskajā, gan vietējā līmenī. Sadarbības
veicināšanai ar starptautiskajiem partneriem vajadzētu būt vienai
no galvenajām prioritātēm, tomēr, jāatzīst godīgi, ar šā brīža
finansējumu, kas ir tikai 85 procentu apmērā no Ministru kabineta
apstiprinātās minimālās studiju vietas likmes, nav iespējams
attīstīt sadarbību tādā līmenī, kā tas būtu nepieciešams.

Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt augstākās izglītības
finansēšanas modelim?

Domāju, ka tiem studiju virzieniem, kas tiek akreditēti uz sešiem
gadiem, jāsaglabā budžeta vietas, īpašu uzsvaru liekot uz
dabaszinātnēm, inženierzinātnēm, medicīnas un mākslas studijām, kas
ir salīdzinoši dārgas. Svarīgi sekot līdzi arī tam, lai dārgākajos
studiju virzienos nebūtu «pārklāšanās». Kā alternatīva varētu būt
studentu līdzdalības maksājums 100 – 200 latu gadā neatkarīgi no
izvēlētā studiju virziena, lai visiem nodrošinātu līdzvērtīgas
iespējas. Pilnībā pārejot uz maksas studijām, mēs zaudētu
konkurences cīņā par studentiem ar tām valstīm, kurās studijas ir
bez maksas.

Kur, jūsuprāt, veidojas galvenās pretrunas starp ministra
piedāvājumu un augstskolām, jo tam, ka nepieciešamas reformas,
vismaz vārdos piekrīt visi?

Veids, kādā tiek piedāvāti dažādi jauninājumi izglītības jomā,
līdzinās antropoloģiskiem eksperimentiem. Ir sajūta, ka tiek
gaidīts, kā sabiedrība reaģēs uz vienu vai otru ideju. Šādu pieeju
grūti nosaukt par pārdomātu reformu plānu. Nepieciešama padziļināta
diskusija, lai augstskolu pārstāvji un pārējie procesā iesaistītie
saprastu reformu būtību un savu lomu tajās, lai soli pa solim
virzītos uz mērķi. Protams, viena daļa pārmaiņās iesaistīto būs
neapmierināti, tomēr ne vairums, kā tas ir šobrīd. Bieži vien
pietrūkst cilvēcīga dialoga un savstarpējās sapratnes.

Definētais mērķis ir kvalitatīva izglītība vai uzņēmēju
vēlmju apmierinājums?

Mūsdienās mēs vairs nevaram runāt par konkrētu pieprasījumu darba
tirgū, jo situācija pārāk strauji mainās un uzņēmēji nevar definēt
savas vajadzības piecu vai vairāk gadu perspektīvā. Drīzāk mēs
varam runāt par tendencēm. Un te ir skaidrs, ka izglītībai jābūt
elastīgai. Viena no Latvijas problēmām ir tā, ka cilvēks, kurš
ieguvis izglītību sociālo zinātņu jomā, nevar turpināt studijas,
piemēram, informāciju tehnoloģijās. Dānijā, kur apmācības notiek
pēc moduļu sistēmas, tā nav problēma. Kā jau minēju, svarīgi, lai
iegūtā izglītība ļautu brīvi adaptēties situācijai, un tas, ka
skolotājs strādā par apdrošināšanas vai pašvaldības speciālistu,
nebūtu jāuzskata par traģēdiju. Svarīgākais, lai cilvēks strādātu
tajā līmenī, kādu kvalifikāciju viņš ieguvis, un nepieciešamības
gadījumā spētu pārkvalificēties.

Vai izglītības kvalitāte ir pieprasīta darba
tirgū?

Izglītoti cilvēki vienmēr ir bijuši pieprasīti darba tirgū, tikai
jāsaprot, ka katram kvalifikācijas līmenim nepieciešams atbilstošs
izglītības līmenis. Šobrīd pieprasīta ir profesionālā izglītība,
tādēļ šī joma būtu jāstiprina. Tāpat arī koledžas, kur turpināt
mācības profesionālo izglītības iestāžu vai vidusskolu
absolventiem. Akadēmiskā izglītība ir tikai viena no izvēles
iespējām. Jo ātrāk mēs atmetīsim sabiedrībā valdošos mazvērtības
kompleksus pret profesionālo izglītību, jo konkurētspējīgākus
speciālistus varēsim sagatavot.

Kāda varētu būt LLU loma ministrijas piedāvāto reformu
kontekstā?

Ministrija piedāvā visas augstskolas sadalīt vairākās grupās,
veidojot zinātņu universitāti, kuras prioritāte būtu akadēmiskā
augstākā līmeņa izglītība, tehnoloģiju universitāti ar ievirzi uz
inovāciju attīstību, akadēmijas (universitātes) ar specializāciju
kādā konkrētā profesionālās darbības jomā, bet kā atsevišķu bloku
izdalīt reģionālās augstskolas un koledžas, kuru uzdevums būtu
nodrošināt profesionālās ievirzes studiju programmas un studiju
pieejamību reģionos. Ņemot vērā, ka LLU realizē virkni Latvijā
unikālu programmu, šobrīd nav skaidrs, kāds varētu būt mūsu
universitātes statuss. Iespējams, LLU varētu pretendēt uz
tehnoloģiju universitātes statusu, jo skaidrs, ka meža,
lauksaimniecības, veterinārmedicīnas vai pārtikas tehnoloģiju jomā
neviena cita universitāte nevarēs piedāvāt nedz pamata, nedz
augstākā līmeņa studijas.

Foto: Ivars Veiliņš