25.4 °C, 2.6 m/s, 53.2 %

Pilsētā

Romu mācības rezultātus nes gausi
01/04/2013

«Mums tas šķistu pašsaprotami – parakstīties. Taču es ļoti lepojos ar savas kursantes panākumu. Ja līdz šim kundze, kurai krietni pāri 40, parakstījās, ievelkot kaut kādu nesaprotamu ķeksīti, tad šodien viņa jau iemācījusies bez parauga uzrakstīt pilnu vārdu, uzvārdu un vēl kārtīgi parakstīties. Tas ir liels panākums,» atzīst romu skolotāja Jelgavas Izglītības pārvaldes speciāliste Sarmīte Joma, kura romu sievietēm māca lasīt un rakstīt.

Ritma Gaidamoviča

«Mums tas šķistu pašsaprotami – parakstīties. Taču es ļoti
lepojos ar savas kursantes panākumu. Ja līdz šim kundze, kurai
krietni pāri 40, parakstījās, ievelkot kaut kādu nesaprotamu
ķeksīti, tad šodien viņa jau iemācījusies bez parauga uzrakstīt
pilnu vārdu, uzvārdu un vēl kārtīgi parakstīties. Tas ir liels
panākums,» atzīst romu skolotāja Jelgavas Izglītības pārvaldes
speciāliste Sarmīte Joma, kura romu sievietēm māca lasīt un
rakstīt.

Dažādi statistikas dati apliecina, ka lielākajai daļai romu ir zems
izglītības līmenis, līdz ar to arī slikti sociālie apstākļi.
Vairums uzskata, ka nav jēgas mācīties, jo nevar dabūt darbu, bet
darbu nevar dabūt, jo nav izglītības. Līdzīgi ir ar romu mammām,
kuras izmantojušas iespēju izglītoties dienas centrā «Atbalsts».
Daļa no viņām, sākot mācīties, neprata lasīt un rakstīt. «Jā, mamma
zināja, kā uz papīra uzrakstīti izskatās viņas bērnu vārdi, taču
pati tos uzrakstīt neprata. Pēc gada mācīšanās ir sasniegts kaut
kāds rezultāts un šodien pacīnoties viņa to jau var izdarīt,»
atzīst aktivitāšu kuratore, kura arī pati pēc tautības ir roms,
Dana Didžus.

Motivācija – dušas un iespēja izmazgāt veļu
Tiesa, uzrunātās mammas atzīst, ka projektā iesaistījušās ne tik
daudz, lai mācītos, bet gan sadzīvisku lietu mudinātas. Proti, lai
varētu apmeklēt dušu, jo mājās tādas nav, izmazgāt veļu
automātiskajā veļas mašīnā vai piedalīties nodarbībās, kurās var
pagatavot kaut ko sev – ēst, uzšūt svārkus, dvieļus, izgatavot
gaļas dēlīšus. Taču ar rakstīšanu, lasīšanu un darba meklējumiem
gājis grūtāk.

Daļu nākt uz nodarbībām piespiedis tas, ka bērniem šeit palīdz
sagatavot mājas darbus – viņas pašas nav tik izglītotas, lai
palīdzētu saviem bērniem mācībās. No vienas puses, viņas saprot, ka
izglītība ir vajadzīga, taču tajā pašā laikā mācīties īsti nevēlas,
jo uzskata: «Visu dzīvi tā nodzīvoju – kam man šodien tas vairs
vajadzīgs?!» Taču to nevar teikt par gluži visām ģimenēm, jo arī
šeit bijušas mammas, kuras atzīst, ka labprāt tomēr gribētu pašas
izlasīt, kas rakstīts no skolas atnestajā, saņemtajā vēstulē, vai
mācēt uzrakstīt iesniegumu kādai iestādei.

Mācības vainagojas ar darba atrašanu
Speciālisti atzīst, ka Marina ir vienīgā romu sieviete no grupas,
kurai bijusi konkrēta motivācija – iegūt zināšanas, lai varētu
atrast darbu. Viņa beigusi astoņas klases, prot gan rakstīt, gan
lasīt, ieguvusi arī pārdevējas pieredzi un izmācījusies par šuvēju,
taču problēmas bijušas ar valodas tīrību, teikumu konstrukciju un
lietišķo saziņu, kas traucējis komunikācijā ar darba devējiem.
«Marina lieliski pārvalda sociālo tīklu odnoklassniki, taču nezina,
kā sagatavot un nosūtīt vēstuli potenciālajam darba devējam. Ar
viņu jau tikām līdz lietišķajiem rakstiem – kopīgi mācījāmies
rakstīt CV, pieteikuma vēstules un tās sūtījām, lai pieteiktos
atrastajām darba vakancēm,» tā S.Joma.

Marina stāsta, ka lielākais ieguvums pēc mācībām, protams, ir
atrastais darbs. «Es iemācījos internetā meklēt darba sludinājumus,
kopā ar Sarmīti uzrakstīju CV, sūtīju pieteikumus datorformātā,»
stāsta Marina. Tiesa, kundze jau paspējusi nomainīt trīs
darbavietas. Šobrīd viņa strādā Rīgas centrāltirgū par pārdevēju
gaļas pārstrādes uzņēmuma «Ķekava» stendā un pagaidām ar darbu ir
apmierināta. Taču tas, kā pati pieļauj, būs līdz algai. Pirms tam
viņa izmēģinājusi spēkus tepat Jelgavā, veikalā «Maxima», un Olainē
noliktavā. Marina atzīst, ka tur viņu neapmierināja ilgās darba
stundas, tas, ka jāceļ smagumi, un mazā alga – 200 lati.
«Pamēģiniet šodien padzīvot par 200 latiem – kas tas ir?! Protams,
ka es gribu vairāk!» tā Marina, gan neapzinoties, ka ar astoņu
klašu izglītību nevar cerēt uz labāku amatu un augstāku darba
samaksu.

G ir gurķa burts, d – desas
Pārējām kundzēm izglītības līmenis ir krietni zemāks – mācības
notikušas kā ar sešgadniekiem, kad tie tiek sagatavoti skolai.
«Četrdesmitgadīgām kundzēm jāmāca alfabēts un jāskaidro, ka d ir
desas burts, g – gurķa, r – rozes burts, jāspēlē burtu mīklas,
jāmodelē vārdi. Šodien jau viņas prot uzrakstīt un saprast tādus
vieglas konstrukcijas teikumus kā «es dzīvoju, mani sauc…»,» par
darbu stāsta S.Joma.

S.Didžus piebilst, ka romiem ir ļoti laba redzes un dzirdes
atmiņa. Līdz ar to ikdienas sarunvalodu jau viņi prot diezgan labi,
to, kas uzrakstīts, ja kāds priekšā nolasījis, arī atceras, taču
pats to neprot. Tomēr, kursus beidzot, jau vairākām sievietēm
rezultāti uzlabojušies. Laila lēnām un ar palīdzību uzrakstījusi
savu pirmo iesniegumu Sociālo lietu pārvaldei, Veronika – zīmi
skolai par to, kāpēc bērns kavējis stundas. «Tas jau ir liels
sasniegums. Viņas patiesi un no sirds priecājas, ja kaut kas ir
sanācis,» atzīst S.Joma. Jāteic gan, ka pašas sievietes sarunā
iesaistās negribīgi, nevēloties dziļāk atklāt savu
dzīvesstāstu.

«Vai es velti izmācīšos?»
Kaut arī pārējām kundzēm pagaidām mācības nav vainagojušās ar darba
atrašanu, viņas uzskata šo par labu iespēju sevis attīstīšanā un
atzīst, ka uzzinājušas daudz jauna. Kaut vai to, kā cep piparkūkas
– neviena no viņām savā mūžā to nebija darījusi. Vai arī adventes
vainaga veidošana – viņas pat neiedomājās, ka to var izveidot pašas
savām rokām! «Kā tad lai viņas iemāca kaut ko saviem bērniem, ja
pašas neprot?» retoriski vaicā sociālā rehabilitētāja Marija
Naidjonoka.

«Patiesi priecājos, ka man bija iespēja mācīties, jo uzzināju
daudz jauna. Piemēram, kā ietaupīt uz zāļu rēķina, izmantojot
dažādas tējas un tautas līdzekļus veselības uzlabošanai. Man patika
visas tās nodarbības, kurās bija kaut kas jāveido: galda klāšana,
apģērba šūšana, sīpolu stādīšana,» stāsta Žanna. Taujāta par darba
meklēšanas iespējām, kundze saka: «Es gribētu strādāt, bet… kāds
darbs?! Man ir 47 gadi, visu mūžu neko neesmu darījusi, ko tad lai
es rakstu savā CV?! Man nav nekādas darba pieredzes. Kas tad ir tās
pabeigtās astoņas klases? Nevienam neinteresē…» Lai gan sieviete
apzinās, ka izglītības līmenis ir zems, viņa nav gatava neko lietas
labā darīt. «Mācīties es negribu, jo nav jau nekādas garantijas, ka
pēc tam mani pieņems darbā. Ko tad es – velti izmācīšos? Mācīties
var tikai tad, ja no darbavietas nosūta, bet man taču vispirms
jātiek tajā darbā!» tā Žanna, paužot gatavību piestrādāt par pavāra
palīgu.

Tautības dēļ zūd motivācija kaut ko mainīt
Uzrunātās romu sievietes gan uzsver, ka daudz lielāka problēma par
to, ko māk vai nemāk, ir tautības uzliktais «zīmogs». «Cik reižu
esmu redzējusi pie veikala paziņojumu, ka meklē pārdevēju. Ieeju un
prasu, vai vajag pārdevēju, bet veikalā uz mani paskatās un saka:
«Nē!» Bet paziņojumā rakstīts, ka vajag…» piebilst Žanna.
D.Didžus uzsver, ka tieši šī iemesla dēļ romiem zūd motivācija kaut
ko savā dzīvē mainīt. Tāpat romi nelabprāt iesaistās aktivitātēs,
kas viņiem ir nezināmas. Tikai redzot, ka citi romi to dara, tas ir
kaut kas uzmanības vērts. «Tieši tāpēc es kā romu pārstāve piedalos
šajās apmācībās, kopā arī eju uz nodarbībām, lai viņi redz, ka tas
nav nekas apkaunojošs, ka tas ir vajadzīgs. Jāteic, ka tajās
reizēs, kad es piedalījos nodarbībās, apmeklējums bija daudz
labāks,» atzīst S.Didžus. Jāpiebilst, ka nu jau sākusi mācīties
jauna grupa, kurā ir jaunākas sievietes – sākot no 23 gadiem.
Daudzas no viņām nav gājušas skolā, taču ir motivētākas mācīties.
To, kādu rezultātu sniegs viņu izglītošana, varēs vērtēt pēc mācību
beigām.

«Par divsimts latiem jau neiešu strādāt»
Nodarbību pasniedzēji gan uzsver, ka lielas problēmas romiem
attiecībā uz mācīšanos un darba meklējumiem rodas arī lepnuma dēļ.
Viņi šķiro darbus un nevar pieņemt to, ka sākumā visur maksā
minimālo algu. «Lai gan izglītība ir zema, viņi tik un tā uzskata,
ka jāsaņem daudz lielāka alga par minimālo,» piebilst D.Didžus.
Strādāt par apkopēju vai sētnieku ir zem viņu goda. Arī Žanna
atzīst, ka par apkopēju negrib strādāt – tad jau labāk saņemt 70
latu pabalstu no pašvaldības.

S.Joma gan piebilst, ka tajā pašā laikā romu mājoklis vienmēr ir
sakārtots, tīrs. Ne reizi vien no romu kundzēm dzirdēts: «Gribu
daudz pelnīt, par divsimts latiem jau neiešu strādāt.» Lai gan tajā
pašā laikā ģimenes pārtiek no sociālajiem pabalstiem, kas ir
nepilni simts lati. «Romiem ir grūti apzināties savas reālās
iespējas,» tā S.Joma.

«Romu mammas galvenais pienākums ir audzināt bērnus. Ja viņa
nevar tikt ar to galā, nevar iet strādāt,» stāsta M.Naidjonoka, kā
piemēru minot mammu ar septiņiem bērniem, no kuriem daudzi ir mazi,
turklāt mazākajam ir tikai daži mēneši.

Pietikšot ar vidusskolu
No šīs mācīšanās galvenais ieguvums esot tas, ka romu mammas
sapratušas: bērniem jāmācās, un tas jau ir labi. Projektā
iesaistītajām sešām mammām kopā ir deviņpadsmit bērni, no kuriem
desmit mācās pilsētas skolās, trīs – piecgadnieku un sešgadnieku
grupā, bet pārējie ir jaunāki par diviem gadiem. Tāpat viņām ir
parādīts, ka var dzīvot arī citādāk. «Ja viņas savā dzīvē nevar
kaut ko mainīt, jo īsti nav motivācijas un šķiet, ka ir par vēlu to
darīt, tad vismaz bērniem jābūt izglītotiem. Un tas jau ir labi, ka
izglītībai romi pievērš lielāku uzmanību,» uzskata M.Naidjonoka.
Tiesa, pašas mammas gan piebilst, ka vairāk par 12 klasēm
nevajagot, jo paziņas ar augstāko izglītību arī nevarot atrast
darbu. Pietikšot ar vidusskolu.

Foto: no Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes arhīva