«Mums tas šķistu pašsaprotami – parakstīties. Taču es ļoti lepojos ar savas kursantes panākumu. Ja līdz šim kundze, kurai krietni pāri 40, parakstījās, ievelkot kaut kādu nesaprotamu ķeksīti, tad šodien viņa jau iemācījusies bez parauga uzrakstīt pilnu vārdu, uzvārdu un vēl kārtīgi parakstīties. Tas ir liels panākums,» atzīst romu skolotāja Jelgavas Izglītības pārvaldes speciāliste Sarmīte Joma, kura romu sievietēm māca lasīt un rakstīt.
Ritma Gaidamoviča
Dažādi statistikas dati apliecina, ka lielākajai daļai romu ir zems izglītības līmenis, līdz ar to arī slikti sociālie apstākļi. Vairums uzskata, ka nav jēgas mācīties, jo nevar dabūt darbu, bet darbu nevar dabūt, jo nav izglītības. Līdzīgi ir ar romu mammām, kuras izmantojušas iespēju izglītoties dienas centrā «Atbalsts». Daļa no viņām, sākot mācīties, neprata lasīt un rakstīt. «Jā, mamma zināja, kā uz papīra uzrakstīti izskatās viņas bērnu vārdi, taču pati tos uzrakstīt neprata. Pēc gada mācīšanās ir sasniegts kaut kāds rezultāts un šodien pacīnoties viņa to jau var izdarīt,» atzīst aktivitāšu kuratore, kura arī pati pēc tautības ir roms, Dana Didžus.
Motivācija – dušas un iespēja izmazgāt veļu Tiesa, uzrunātās mammas atzīst, ka projektā iesaistījušās ne tik daudz, lai mācītos, bet gan sadzīvisku lietu mudinātas. Proti, lai varētu apmeklēt dušu, jo mājās tādas nav, izmazgāt veļu automātiskajā veļas mašīnā vai piedalīties nodarbībās, kurās var pagatavot kaut ko sev – ēst, uzšūt svārkus, dvieļus, izgatavot gaļas dēlīšus. Taču ar rakstīšanu, lasīšanu un darba meklējumiem gājis grūtāk.
Daļu nākt uz nodarbībām piespiedis tas, ka bērniem šeit palīdz sagatavot mājas darbus – viņas pašas nav tik izglītotas, lai palīdzētu saviem bērniem mācībās. No vienas puses, viņas saprot, ka izglītība ir vajadzīga, taču tajā pašā laikā mācīties īsti nevēlas, jo uzskata: «Visu dzīvi tā nodzīvoju – kam man šodien tas vairs vajadzīgs?!» Taču to nevar teikt par gluži visām ģimenēm, jo arī šeit bijušas mammas, kuras atzīst, ka labprāt tomēr gribētu pašas izlasīt, kas rakstīts no skolas atnestajā, saņemtajā vēstulē, vai mācēt uzrakstīt iesniegumu kādai iestādei.
Mācības vainagojas ar darba atrašanu Speciālisti atzīst, ka Marina ir vienīgā romu sieviete no grupas, kurai bijusi konkrēta motivācija – iegūt zināšanas, lai varētu atrast darbu. Viņa beigusi astoņas klases, prot gan rakstīt, gan lasīt, ieguvusi arī pārdevējas pieredzi un izmācījusies par šuvēju, taču problēmas bijušas ar valodas tīrību, teikumu konstrukciju un lietišķo saziņu, kas traucējis komunikācijā ar darba devējiem. «Marina lieliski pārvalda sociālo tīklu odnoklassniki, taču nezina, kā sagatavot un nosūtīt vēstuli potenciālajam darba devējam. Ar viņu jau tikām līdz lietišķajiem rakstiem – kopīgi mācījāmies rakstīt CV, pieteikuma vēstules un tās sūtījām, lai pieteiktos atrastajām darba vakancēm,» tā S.Joma.
Marina stāsta, ka lielākais ieguvums pēc mācībām, protams, ir atrastais darbs. «Es iemācījos internetā meklēt darba sludinājumus, kopā ar Sarmīti uzrakstīju CV, sūtīju pieteikumus datorformātā,» stāsta Marina. Tiesa, kundze jau paspējusi nomainīt trīs darbavietas. Šobrīd viņa strādā Rīgas centrāltirgū par pārdevēju gaļas pārstrādes uzņēmuma «Ķekava» stendā un pagaidām ar darbu ir apmierināta. Taču tas, kā pati pieļauj, būs līdz algai. Pirms tam viņa izmēģinājusi spēkus tepat Jelgavā, veikalā «Maxima», un Olainē noliktavā. Marina atzīst, ka tur viņu neapmierināja ilgās darba stundas, tas, ka jāceļ smagumi, un mazā alga – 200 lati. «Pamēģiniet šodien padzīvot par 200 latiem – kas tas ir?! Protams, ka es gribu vairāk!» tā Marina, gan neapzinoties, ka ar astoņu klašu izglītību nevar cerēt uz labāku amatu un augstāku darba samaksu.
G ir gurķa burts, d – desas Pārējām kundzēm izglītības līmenis ir krietni zemāks – mācības notikušas kā ar sešgadniekiem, kad tie tiek sagatavoti skolai. «Četrdesmitgadīgām kundzēm jāmāca alfabēts un jāskaidro, ka d ir desas burts, g – gurķa, r – rozes burts, jāspēlē burtu mīklas, jāmodelē vārdi. Šodien jau viņas prot uzrakstīt un saprast tādus vieglas konstrukcijas teikumus kā «es dzīvoju, mani sauc…»,» par darbu stāsta S.Joma.
S.Didžus piebilst, ka romiem ir ļoti laba redzes un dzirdes atmiņa. Līdz ar to ikdienas sarunvalodu jau viņi prot diezgan labi, to, kas uzrakstīts, ja kāds priekšā nolasījis, arī atceras, taču pats to neprot. Tomēr, kursus beidzot, jau vairākām sievietēm rezultāti uzlabojušies. Laila lēnām un ar palīdzību uzrakstījusi savu pirmo iesniegumu Sociālo lietu pārvaldei, Veronika – zīmi skolai par to, kāpēc bērns kavējis stundas. «Tas jau ir liels sasniegums. Viņas patiesi un no sirds priecājas, ja kaut kas ir sanācis,» atzīst S.Joma. Jāteic gan, ka pašas sievietes sarunā iesaistās negribīgi, nevēloties dziļāk atklāt savu dzīvesstāstu.
«Vai es velti izmācīšos?» Kaut arī pārējām kundzēm pagaidām mācības nav vainagojušās ar darba atrašanu, viņas uzskata šo par labu iespēju sevis attīstīšanā un atzīst, ka uzzinājušas daudz jauna. Kaut vai to, kā cep piparkūkas – neviena no viņām savā mūžā to nebija darījusi. Vai arī adventes vainaga veidošana – viņas pat neiedomājās, ka to var izveidot pašas savām rokām! «Kā tad lai viņas iemāca kaut ko saviem bērniem, ja pašas neprot?» retoriski vaicā sociālā rehabilitētāja Marija Naidjonoka.
«Patiesi priecājos, ka man bija iespēja mācīties, jo uzzināju daudz jauna. Piemēram, kā ietaupīt uz zāļu rēķina, izmantojot dažādas tējas un tautas līdzekļus veselības uzlabošanai. Man patika visas tās nodarbības, kurās bija kaut kas jāveido: galda klāšana, apģērba šūšana, sīpolu stādīšana,» stāsta Žanna. Taujāta par darba meklēšanas iespējām, kundze saka: «Es gribētu strādāt, bet… kāds darbs?! Man ir 47 gadi, visu mūžu neko neesmu darījusi, ko tad lai es rakstu savā CV?! Man nav nekādas darba pieredzes. Kas tad ir tās pabeigtās astoņas klases? Nevienam neinteresē…» Lai gan sieviete apzinās, ka izglītības līmenis ir zems, viņa nav gatava neko lietas labā darīt. «Mācīties es negribu, jo nav jau nekādas garantijas, ka pēc tam mani pieņems darbā. Ko tad es – velti izmācīšos? Mācīties var tikai tad, ja no darbavietas nosūta, bet man taču vispirms jātiek tajā darbā!» tā Žanna, paužot gatavību piestrādāt par pavāra palīgu.
Tautības dēļ zūd motivācija kaut ko mainīt Uzrunātās romu sievietes gan uzsver, ka daudz lielāka problēma par to, ko māk vai nemāk, ir tautības uzliktais «zīmogs». «Cik reižu esmu redzējusi pie veikala paziņojumu, ka meklē pārdevēju. Ieeju un prasu, vai vajag pārdevēju, bet veikalā uz mani paskatās un saka: «Nē!» Bet paziņojumā rakstīts, ka vajag…» piebilst Žanna. D.Didžus uzsver, ka tieši šī iemesla dēļ romiem zūd motivācija kaut ko savā dzīvē mainīt. Tāpat romi nelabprāt iesaistās aktivitātēs, kas viņiem ir nezināmas. Tikai redzot, ka citi romi to dara, tas ir kaut kas uzmanības vērts. «Tieši tāpēc es kā romu pārstāve piedalos šajās apmācībās, kopā arī eju uz nodarbībām, lai viņi redz, ka tas nav nekas apkaunojošs, ka tas ir vajadzīgs. Jāteic, ka tajās reizēs, kad es piedalījos nodarbībās, apmeklējums bija daudz labāks,» atzīst S.Didžus. Jāpiebilst, ka nu jau sākusi mācīties jauna grupa, kurā ir jaunākas sievietes – sākot no 23 gadiem. Daudzas no viņām nav gājušas skolā, taču ir motivētākas mācīties. To, kādu rezultātu sniegs viņu izglītošana, varēs vērtēt pēc mācību beigām.
«Par divsimts latiem jau neiešu strādāt» Nodarbību pasniedzēji gan uzsver, ka lielas problēmas romiem attiecībā uz mācīšanos un darba meklējumiem rodas arī lepnuma dēļ. Viņi šķiro darbus un nevar pieņemt to, ka sākumā visur maksā minimālo algu. «Lai gan izglītība ir zema, viņi tik un tā uzskata, ka jāsaņem daudz lielāka alga par minimālo,» piebilst D.Didžus. Strādāt par apkopēju vai sētnieku ir zem viņu goda. Arī Žanna atzīst, ka par apkopēju negrib strādāt – tad jau labāk saņemt 70 latu pabalstu no pašvaldības.
S.Joma gan piebilst, ka tajā pašā laikā romu mājoklis vienmēr ir sakārtots, tīrs. Ne reizi vien no romu kundzēm dzirdēts: «Gribu daudz pelnīt, par divsimts latiem jau neiešu strādāt.» Lai gan tajā pašā laikā ģimenes pārtiek no sociālajiem pabalstiem, kas ir nepilni simts lati. «Romiem ir grūti apzināties savas reālās iespējas,» tā S.Joma.
«Romu mammas galvenais pienākums ir audzināt bērnus. Ja viņa nevar tikt ar to galā, nevar iet strādāt,» stāsta M.Naidjonoka, kā piemēru minot mammu ar septiņiem bērniem, no kuriem daudzi ir mazi, turklāt mazākajam ir tikai daži mēneši.
Pietikšot ar vidusskolu No šīs mācīšanās galvenais ieguvums esot tas, ka romu mammas sapratušas: bērniem jāmācās, un tas jau ir labi. Projektā iesaistītajām sešām mammām kopā ir deviņpadsmit bērni, no kuriem desmit mācās pilsētas skolās, trīs – piecgadnieku un sešgadnieku grupā, bet pārējie ir jaunāki par diviem gadiem. Tāpat viņām ir parādīts, ka var dzīvot arī citādāk. «Ja viņas savā dzīvē nevar kaut ko mainīt, jo īsti nav motivācijas un šķiet, ka ir par vēlu to darīt, tad vismaz bērniem jābūt izglītotiem. Un tas jau ir labi, ka izglītībai romi pievērš lielāku uzmanību,» uzskata M.Naidjonoka. Tiesa, pašas mammas gan piebilst, ka vairāk par 12 klasēm nevajagot, jo paziņas ar augstāko izglītību arī nevarot atrast darbu. Pietikšot ar vidusskolu.
Foto: no Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes arhīva
18.9 °C,
3.5 m/s,
95.9 % 
18.9 °C,
3.5 m/s,
95.9 %