Vairākos pētījumos secināts, ka lielākā daļa romu dzīvo sociāli sliktos apstākļos, un kā viens no iemesliem tam tiek minēts salīdzinoši zemais izglītības līmenis. Romi uzskata – nav jēgas mācīties, ja nevar dabūt darbu, taču darbu nevar dabūt, jo nav izglītības, līdz ar to sociālie apstākļi ir slikti un arī bērnu izglītošana nav prioritāra. Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiālē uz 1. martu reģistrēti 106 romi bezdarbnieki, vairāk nekā 80 no viņiem izglītība ir zemāka par pamatizglītību. No 50 Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes redzeslokā nonākušajām čigānu ģimenēm 17 ir analfabēti. Lai risinātu šo situāciju, pēdējos gados Jelgavā romu izglītošanai pievērsta pastiprināta uzmanība. Lai romu bērniem būtu vieglāk mācībās, 2006. gadā bērnudārzā «Pasaciņa» darbu sāka audzinātāja palīgs čigāns, nu arī «Sprīdītī» tāds ir, bet pērn septembrī Jelgavas 4. pamatskolā atklāta multikulturālā klase, kurā romu bērniem palīdz skolotāja palīgs čigāns, izveidots arī atbalsta centrs vecākiem. Speciālisti atzīst, ka tas devis rezultātu un romu tautības vecāki lēnām maina domas par izglītības nozīmi šodien. Daļa pat izteikuši vēlmi paši mācīties, jo ir vecāki, kuri neprot ne rakstīt, ne lasīt, un tas viņiem liedz palīdzēt saviem bērniem. Šobrīd Jelgavā tiek veidots centrs, kurā pieaugušie romi varēs apgūt dažādas pamatprasmes.
Ritma Gaidamoviča
«Kāpēc čigānu bērni neapmeklē skolu? Ne jau tāpēc, ka viņi būtu neapķērīgi. Vienkārši vecāki nav motivēti tam, lai bērns mācītos, jo pašiem nav izglītības. Tikai retajam čigānu bērnam mājās tiek mācīta latviešu valoda, lai gan bērni valodas apgūst ļoti ātri. Vecākiem ir bail, ka viņu atvasēm skolā būs grūti. Jāteic gan, ka līdz ar manu darbu situācija ir mainījusies, jo viņi zina, ka skolā ir savējais – roms, kas palīdzēs, tāpēc viņi vairāk uzticas,» atzīst Dana Didžus, kura šobrīd Jelgavas 4. pamatskolā strādā par skolotāja palīgu romu bērniem.
4. pamatskolā no septembra darbojas multikulturālā piecgadnieku un sešgadnieku grupa, kurā ir seši romu bērni. Viņiem ik dienu labāk saprast uzdevumus palīdz viņu tautības cilvēks – skolotāja palīgs D.Didžus. Ja bērns ko nesaprot, viņa tulko uzdoto, seko līdzi viņu skolas apmeklējumam, brauc uz mājām pie ģimenēm, izskaidro vecākiem uzdotos mājas darbus, kā arī palīdz citu skolas bērnu vecākiem izprast situāciju. Pavisam šajā skolā mācās 21 roms. «Nevar nenovērtēt, ko dod Danas klātbūtne klasē, strādājot ar čigānu bērniem – viņi jūt, ka līdzās, skolā, ir kāds no savējiem, tāpēc kļūst atvērtāki. To apliecina arī mazā Ailanda pieredze – sākot apmeklēt piecgadnieku grupiņu, zēns bija ļoti noslēgts, daudz ko nesaprata un negribēja darīt, taču ar viņu dzimtajā valodā aprunājās Dana, un puika izmainījās. Tagad viņam patīk mācīties,» atzīst skolotāja Ilze Zajankovska. Skolotāja palīgs vecākos viesis lielāku uzticību un pārliecību, ka skola nemaz nav tik biedējoša un bērniem šeit ir labi. «Mums tagad ir vieglāk kontaktēties ar čigānu bērnu vecākiem, jo nav noslēpums, ka viņi vairāk uzticas savējam. Ir atšķirība, vai pie romu ģimenes ierodas Dana un runā par skolas neapmeklēšanu vai to dara kāds cits skolas pārstāvis. Romu skolotāja palīgs iedrošina nākt tos, kuri īpaši negrib,» tā skolas direktore Agita Lundberga.
«Kā lai bērnus palaiž uz skolu, ja viņiem nav ko vilkt mugurā» Iemesli, kāpēc izglītībai un skolai romu ģimenēs ir visai maza nozīme, ir dažādi. Vecāki nav mācījušies, jo uzskata, ka no tā nav nekādas jēgas; viņiem trūkst motivācijas un vēlmes mācīties un strādāt; ir ģimenes, kuras vēlas bērnus sūtīt skolā, bet paši neprot ne lasīt, ne rakstīt, līdz ar to nevar bērnu sagatavot skolai, jo nav, kas viņiem palīdz. Vecāki kā iemeslu min arī sociālos apstākļus, norādot – kā lai bērnus palaiž uz skolu, ja viņiem nav ko vilkt mugurā, kājās, ja viņš nav paēdis, jāauklē mazākie brāļi un māsas, nav naudas autobusam… D.Didžus stāsta, ka ir bērni, kurus viņa, lai tie regulāri nāktu uz skolu, braucot uz darbu, pati pa ceļam paņem un atved. «Ja viņš kādu laiku kavē, iemācīto aizmirst, un atnākot viss jāsāk no jauna. Turklāt, līdzko darbs ir regulārs, viņam pašam tas iepatīkas, arī mājās attieksme mainās, jo saprot, ka bērns grib mācīties,» uzsver D.Didžus, piebilstot, ka ir ļoti svarīgi, lai vecākiem būtu «klikšķis», ka izglītība ir svarīga. «Zinu gadījumus, kad manas tautības pārstāvji atvases uz skolu atveda tikai tāpēc, ka es te strādāju. Šobrīd arī vairāki ir interesējušies, vai arī turpmāk tā būs, jo ir dzirdējuši atsauksmes. Tas priecē,» saka D.Didžus.
«Nedod roku tāpēc, ka čigāniete» Pedagogi atzīst, ka palīgs roms ir liels ieguvums, turklāt ne jau tikai mācībās, bet arī saskarsmē ar citiem bērniem. «Bija gadījums, kad romu meitenes vecmāmiņa atnāca uz skolu un stāstīja: «Zini, mazmeitiņa negribēja šorīt uz skolu nākt, jo vakar viens no bērniem nav devis roku tikai tāpēc, ka viņa ir čigāniete. Parunā ar viņiem!» Iespējams, ja es šeit nestrādātu un to ar abiem bērniem nebūtu pārrunājusi, meitene skolu vairs neapmeklētu, jo jutās slikti. Es izrunājos, un tādu problēmu mums vairs nav,» stāsta D.Didžus, piebilstot, ka latviešu bērni ar prieku mācās dziesmas romu valodā, iepazīst viņu kultūru. Klasē, lai čigānu bērniem vieglāk un latviešu bērni iemācītos ko jaunu, uzraksti ir ne tikai latviešu, bet līdzās arī romu valodā. «Tiesa, man tagad ir uzstādījums – tulkoju tikai tās lietas, ko čigānu bērns tiešām nesaprot, nevis tās, kuras negrib saprast. Tas motivē viņus pašus darboties, ne tikai paļauties uz mani,» tā D.Didžus. «Integrācija – speciālisti papļāpās, un viss» Viņas darbs ir ne tikai palīdzēt skolā, bet arī tikties ar romu vecākiem īpaši izveidotajā atbalsta centrā un ārpus izglītības iestādes. Piemēram, pie viņiem mājās, lai paskaidrotu skolā uzdoto, lai vecāki kopā ar bērnu to paveiktu. «Līdz šim nereti bija tā, ka bērns no skolas vecākiem atnes lapiņu, uz kuras uzrakstīts, kas jāizdara, bet vecāki neprot lasīt. Tādos gadījumos neveidojas dialogs starp vecākiem un skolu, un zaudētāji ir bērni. Tagad ar katru ģimeni runāju individuāli, izskaidroju visus jautājumus, un ieguvēji esam mēs visi. Ne tikai bērni, bet arī vecāki skolā jūtas gaidīti.»
Viņa atklāj, ka līdz šim romi uz dažādiem integrācijas projektiem raudzījušies ar lielu skepsi un domājuši, ka «kaut kādi speciālisti uzrakstīja projektu, ieguva naudu, sasauks mūs kopā, kaut ko papļāpās un ar to viss beigsies». «Taču tagad viņu domas mainās – viņi redz rezultātu. Manu darbu viņi uztver kā lielu ieguvumu, jo uzskata, ka viņiem vēlas palīdzēt un arī dara to,» skaidro D.Didžus.
Alfabēts divās valodās Uzlabojusies arī romu vecāku sadarbība ar skolu. Ja agrāk viņi tikai atveduši bērnu, tad šobrīd jau iesaistās arī skolas aktivitātēs. «Vecākiem ir mainījies skatījums. Jāatzīst, daudziem ir zems pašvērtējums, lai gan patiesībā ir talantīgi un viņiem ir labas idejas un priekšlikumi. Vecāki baidās, ka viņus nesapratīs,» stāsta D.Didžus. Šobrīd skolā tiek rīkoti dažādi pasākumi, uz kuriem aicināti vecāki. «Es viņus rosinu nākt, darboties, un viņi jūtas skolai vajadzīgi, aug viņu pašvērtējums. Bērni ir lepni, ka viņu vecāki atnākuši,» tā D.Didžus. Tieši ar bērnu vecāku piedalīšanos tapuši dažādi mācību materiāli. Piemēram, alfabēta burti, uz kuriem uzrakstīti vārdi, kas sākas ar šo burtu, gan latviešu, gan romu valodā. Piemēram, latviski aita, romu valodā – bakroro.
Bet skolā izveidotajā vecāku atbalsta centrā iecerēts izveidot čigānu vecāku klubiņu, kurā pulcēt romu tautības pārstāvjus, lai regulārās tikšanās diskutētu par skolas un izglītības lomu viņu bērnu un visas romu tautas nākotnē, kopīgi pārrunātu bērnu veiksmes un meklētu risinājumus dažādu problēmu gadījumos.
Grib palīgu romu līdz 9. klasei Skolotāja palīgs roms šobrīd palīdz tikai sākumskolas klasēs, tāpēc pedagogi un arī vecāki ar bažām raugās, kas notiks tālāk. Lielākās problēmas parasti rodas 7. un 8. klases skolēniem, kad uzdevumi kļūst grūtāki, bet palīdzību nav no kā gaidīt. Skolēnam ir grūti, palīgu neatrod, tāpēc nolemj mācības pamest. Ināra Kozlovska, kura šobrīd kā romu tautības pārstāve strādā par auklīti bērnudārzā «Sprīdītis», uzsver, ka šādu sistēmu vajadzētu saglabāt līdz pat 9. klasei. «Pēc pieredzes zinu, ka bērns mūs kā skolotāja palīgus uzklausa vairāk nekā vecākus un mēs varam viņus motivēt mācīties. Esam labais piemērs. Ja izdotos šo sistēmu pagarināt līdz 9. klasei, būtu iespējams izvairīties no situācijas, kad 80 procenti romu tautības bezdarbnieku ir bez pamatizglītības,» uzsver I.Kozlovska.
Jau pēc dažām nedēļām dienas centrā «Atbalsts» Stacijas ielā 13 darbu sāks atbalsta speciālisti, kuri pilsētas pieaugušajiem romiem bez maksas mācīs lasīt, rakstīt, meklēt nodarbošanos un attīstīt sociālās iemaņas. Bet pirmsskolas un 1. – 4. klašu romu bērniem te palīdzēs sagatavot mājas darbus skolai.
Šāds jauns pakalpojums tiks ieviests, lai mazinātu romu tautības pārstāvju sociālo atstumtību un iesaistītu šīs tautības cilvēkus izglītību un nodarbinātību veicinošās aktivitātēs. «Romi ir vieni no mūsu biežākajiem klientiem, un mēs labi redzam viņu problēmas. Piemēram, atnāk romu tautības klients ar iesniegumu no citas iestādes, bet viņam nav ne jausmas, kas tajā rakstīts, jo nemāk lasīt. Ja nosūtām pie cita speciālista, viņš nevar aiziet, jo nemāk izlasīt, kas rakstīts uz kabineta durvīm,» situāciju raksturo Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes projektu vadītāja Agita Vimba.
Speciālisti nolēmuši, ka atbalsts jāsniedz ne tikai skolēniem izglītības iestādē, bet arī pieaugušajiem romiem. Plānots, ka centrā speciālisti palīdzēs sagatavot mājas darbus piecgadniekiem, sešgadniekiem un sākumskolas klašu audzēkņiem romiem, taču galvenais akcents tiks likts uz pieaugušo izglītošanu. «Pieaugušajiem ģimenes locekļiem notiks dažādas interešu izglītības nodarbības, piemēram, mājturība, mūzika, speciālisti palīdzēs plānot ģimenes budžetu, iemācīs rakstīt, lasīt, lai paaugstinātos viņu dzīves kvalitāte. Piemēram, liela daļa romu veikalā pērk tikai atpazīstamus produktus, ko viņi zina, jo neprasme lasīt ierobežo iespējas izpētīt cenas vai iepazīt produktu citas īpašības,» skaidro A.Vimba. Tāpat centra ideja ir organizēt pasākumus ģimenēm, lai stiprinātu ģimenes attiecības, ieviestu jaunas tradīcijas un paplašinātu viņu redzesloku, piemēram, sarīkojot kopīgu braucienu uz Zooloģisko dārzu.
Tas viss tiks īstenots ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu projekta «Sociālās rehabilitācijas programma Jelgavas pilsētā dzīvojošām romu tautības ģimenēm ar pirmsskolas vai skolas vecuma bērniem» gaitā. Šobrīd Sociālo lietu pārvaldes speciālisti apzina tos pieaugušos romus, kuri grib mācīties, viņu vēlmes un intereses par tēmām, kuras gribētu apgūt. «Jāteic, ka atsaucība ir liela un mūsu redzeslokā esošie cilvēki ir motivēti. Viņi jau vairākkārt nākuši un interesējušies, kad varēs sākt mācīties,» tā A.Vimba, piebilstot, ka kopumā tiks iesaistītas 20 ģimenes – ap 50 romu. Katram no viņiem tiks izveidots individuāls rehabilitācijas plāns, pamatojoties uz viņa spējām, lai zinātu, kā strādāt tālāk. «Protams, nebūs tā, ka viņi tikai saņems speciālistu palīdzību. Lai kaut ko iemācītos un ikdienas dzīves kvalitāte paaugstinātos, arī pašiem romiem visās organizētajās projekta aktivitātēs būs aktīvi jāiesaistās,» tā A.Vimba.
Džaneta Gindra, vecmāmiņa: «Man ir pamatizglītība, tāpēc nekādu izcilu darbu nedaru – esmu trauku mazgātāja. Mana vecākā meita, kurai ir 26 gadi, beigusi tikai trīs klases. Šobrīd jau viņa apzinās, ka izglītība ir vajadzīga, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, tāpēc rudenī nolēmusi mācības atsākt vakarskolā. Jā, mūsu tautības pārstāvjiem izglītība nav prioritāte, taču mans viedoklis ir tāds: «Mīļie, ir jāmainās!» Labi, mūsu paaudze nav skolota, bet bērniem tādiem ir jābūt, tāpēc mana jaunākā meita, kurai ir deviņi gadi, mācās internātskolā, bet mazmeita – 4. pamatskolas multikulturālajā kasē, un esam ļoti priecīgi, ka viņai palīdz roms. Mazmeita kļuvusi drošāka, visu saprot, vairāk ieinteresēta papildus darboties.»
Elita Cīce, mamma: «Ja dēlam skolā nepalīdzētu skolotāja palīgs roms, piecu gadu vecumā vēl uz skolu nelaistu, to darītu tikai sešu, kas ir obligāti. Drošāk, ka savs cilvēks. Pirms dēls sāka iet skolā, grūti gāja ar latviešu valodu, taču tagad ir pārsteidzoši labi. Pašai man ir pamatizglītība, bet māsai – vidusskolas. Viņa bija teicamniece un tagad mums kalpo kā labais piemērs. Uz skolu jau gribas vest, taču dažkārt jūtam, ka materiāli grūti to «pavilkt». Jā, var jau pārmest, ka romi neko negrib darīt, negrib mācīties, taču paskatieties uz cenām augstskolās! Daudziem nav tādas naudas, kredītus nedod, jo vecākiem nav darba.»
Haralds Sunītis, tētis: «Pašam nav izglītības – speciālajā skolā pabeidzu vien piecas klases, turklāt skolā iet sāku vēlu, tikai 11 gadu vecumā. Mācoties 5. klasē, aizbraucu kopā ar ģimeni pelnīt naudu uz Krieviju, un visas mācības vējā. Taču gribu, lai mani četri bērni ir skoloti, iegūst profesiju un strādā labi apmaksātos darbos. Visi šobrīd mācās, vien vecākajam dēlam, kuram ir 17 gadi, vairs īsti negribas sēdēt 7. klasē. Uzskatu: ja esi skolots, dzīvē tālu tiksi. Biju iestājies mācīties par metinātāju – praktisko daļu nokārtoju, taču nevaru iemācīties teoriju, līdz ar to metinātāja diploma man nav.»
Daina Radziņa un Ritvars Aleksandrs, vecāki: «Skola bērnam iedod to, ko nevar tēvs un māte. Meitu uz skolu atvedām jau četru gadu vecumā, jo bijām iemācījuši viņai burtus, pamazām arī lasīt. Tiesa, direktore sākumā baidījās tik mazu ņemt, taču pieņēma, un nu viņa mums ir gudriniece. Zinām, ka mūsu tautības cilvēki uz skolu skatās skeptiski, taču ar mums ir citādi. Mēs paši esam skolojušies jau no sešu gadu vecuma, pabeiguši vidusskolu, tāpēc esam citās domās. Meitai noteikti jāmācās arī tālāk, tikai lai pati izvēlas – profesionālā skola vai augstskola, tas būs atkarīgs no viņas spējām.»
Foto: Ivars Veiliņš
0.8 °C,
2.7 m/s,
98.5 % 
0.8 °C,
2.7 m/s,
98.5 %