21.8 °C, 1.9 m/s, 85.8 %

Kultūra

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsKultūraRumānija – vieta, kur izzināt Drakulas noslēpumu
Rumānija – vieta, kur izzināt Drakulas noslēpumu
31/08/2014

Rumānija ir valsts, ko savos ceļojumos tūristi izvēlas retāk, taču tieši turp šajā vasarā kopā ar vēl septiņiem draugiem devās Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas jauniešu nodaļas vadītājs Māris Liscovs. Viņš teic, ka brauciena plānošana tika uzticēta draugiem pieredzējušam ceļotājam Uģim Narvilam, tādēļ ceļojumu izbaudījis kā īsts tūrists – brīnoties par redzēto un cenšoties izbaudīt ikvienu elpu aizraujošo skatu.

Ligita Vaita

Rumānija ir valsts, ko savos ceļojumos tūristi izvēlas
retāk, taču tieši turp šajā vasarā kopā ar vēl septiņiem draugiem
devās Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas jauniešu nodaļas vadītājs
Māris Liscovs. Viņš teic, ka brauciena plānošana tika uzticēta
draugiem pieredzējušam ceļotājam Uģim Narvilam, tādēļ ceļojumu
izbaudījis kā īsts tūrists – brīnoties par redzēto un cenšoties
izbaudīt ikvienu elpu aizraujošo skatu.

Lai izvēlētos galamērķi, jelgavnieku kompānija «uzlika uz
papīra» vēlmes – kalni un valsts, kurā vēl nav būts. Tā radās doma
par došanos uz Rumāniju, kur izzināts gan nežēlīgā grāfa Drakulas
noslēpums, gan izbaudīti neaizmirstami skati. Kopumā turpceļš
«paņēmis» nedaudz vairāk par diennakti. «Stājāmies tikai paēst vai
iedzert kafiju benzīntankos, bet principā uz maiņām braucām bez
ilgām apstāšanās pauzēm,» tā Māris.

Transports – busiņš

Jelgavnieku kompānija gana tālajā ceļā uz Rumāniju devās busiņā,
tas ļāva ne tikai ietaupīt līdzekļus, bet arī ieraudzīt daudz
vairāk netradicionālā tūrisma vietu nekā tas būtu iespējams, turp
lidojot. «Tā, piemēram, mēs diezgan īsu laiku uzturējāmies
pilsētās, bet lielāko daļu laika pārbraucām no ciemata uz ciematu,
iepazīstot īsto vietējiem raksturīgo dzīvi,» stāsta jelgavnieks,
piebilstot, ka kompānija nevienā vietā neuzturējās ilgāk par dienu,
tāpēc tā īsti nenobāzējās nekur – viss ceļojums norisinājās
pārbraucienu veidā.

Pa ceļu – pajūgā vai pie «Dacia» stūres

«Mani pārsteidza lielais zirgu skaits Rumānijā. Mēs jau
smējāmies, ka katrā sevi cienošā rumāņu ģimenē vai mājā ir jābūt
zirgam. Bet brīžiem tas pat šķiet kuriozi, jo uz vairākiem
lielceļiem redzējām ceļa zīmes, kas aizliedz pa ceļu pārvietoties
ar pajūgu. Un tur tas ir aktuāli,» stāsta Māris. Viņš paskaidro, ka
rumāņiem ir gana ierasta pārvietošanās zirga pajūgā, tāpēc tas
nebūt neizbrīna, ja pēkšņi uz kāda serpentīna pāri ceļam pārsoļo
zirgs vai aita.

Taču nevajagot domāt, ka rumāņi pārvietojas tikai zirga pajūgā,
gluži vairākus gadsimtus senā vēsturē šī valsts iestrēgusi nav.
«Tie zirgi ir vairāk lauku reģionos, bet tai pat laikā noteikti
pamanāma bija vietējā auto «Dacia» popularitāte. Šī mašīna ir
lētāka, turklāt tiek ražota Rumānijā, un vietējie rumāņi ar to arī
labprāt brauc,» par nacionālo auto stāsta Māris.

Bērnu ubagošana – bieži vien kā savdabīgs
bizness

Latvijā esam pieraduši redzēt pieaugušus ubagotājus un naudas
lūdzējus, taču arī tie tomēr nav ierasta situācija, bet gan drīzāk
izņēmums. Savukārt Rumānijā jelgavniekus pārsteidza lielais
ubagotāju skaits, un, kas vēl zīmīgāk, lielākā daļa naudas lūdzēju
ir bērni. «Protams, mūs jau iepriekš pabrīdināja, ka šādi skati būs
jāredz, turklāt jāsaprot, ka vairumam ubagotāju tas ir sava veida
bizness, taču man kā cilvēkam, kurš četrus gadus darbojas
labdarības organizācijā, vienalga to visu redzēt bija sāpīgi.
Protams, ne jau aiz labas dzīves bērni ubago, bet, ja censtos ar
katru aprunāties un palīdzēt, es būtu pilnīgi bezspēcīgs,» teic
Māris. Līdz ar to jaunieši apzināti centušies izvairīties no
komunikācijas ar šiem bērniem. «Man vienkārši ir grūti pieņemt, ka
cilvēki citu izpalīdzību spēj izmantot ļaunprātīgos nolūkos,» tā
viņš, piebilstot, ka visvairāk pārsteiguši tieši bērni – apmēram
septiņus, astoņus gadus veci.

Gulašzupa – drīzāk kā mērce vai sautējums

Vaicāts, kādi tradicionālie ēdienu nobaudīti Rumānijā, Māris
piemin vien gulašzupu. «Taču arī tā ir citādāka nekā mēs esam
pieraduši ēst – protams, arī daudz asāka, taču galvenokārt
izbrīnīja tās biezums, rumāņi šo zupu ēd drīzāk kā biezu mērci vai
sautējumu. Bet turpina to saukt par zupu,» smej Māris.

Taču zupas cena gan ir demokrātiska. «Vispār šķita, ka pusdienas
tur paēst var daudz lētāk nekā Latvijā. Un porcijas ir gana lielas
un garšīgas. Vismaz lauku reģionos viņi baro garšīgi,» secina
jelgavnieks, piebilstot, ka degviela gan šajā valstī maksā vairāk
nekā pie mums. Iespējams, tāpēc arī vietējie tik labprāt izmanto
zirga pajūgu.

Atrakciju parks zem zemes

Viens no interesantajiem objektiem, kur jaunieši paviesojušies
ir sāls raktuves, kurās iekārtots īsts atrakciju parks. «Izklausās
neiedomājami, bet tur zem zemes ir izbūvētas atrakcijas, piemēram,
panorāmas rats,» stāsta Māris.

Tāpat viņš piebilst, ka apskatījuši vienu no lielākajiem pazemes
ledājiem Eiropā. Tajā redzēti arī mums tik neierastie
stalaktīti.

No vēl neierastajiem objektiem Māris piemin kādu kapsētu, kurā
kapakmeņi izrotāti krāsainiem māla gabaliņiem, tādējādi atainojot
katra mirušā dzīves veidu un nodarbošanos.

Kāpšana kalnos – pārbaudījums
nepieredzējušajiem

«Šoreiz man bija arī pirmā pieredze kāpšanai kalnos. Tomēr bijām
izvēlējušies vienu no sarežģītākajām trasēm tajā apvidū, kur varēju
pārliecināties uz savas ādas, cik strauji kalnos var mainīties
laikapstākļi,» tā Māris. Viņš paskaidro, ka, kāpjot augšup, ceļš
prasījis trīs stundas, bijis saulains un gana silts, taču, kad ceļš
vedis atpakaļ, sācies stiprs lietus ar negaisu, krusu un pat
zibeni. «Sapratām, ka nav jēgas gaidīt, turklāt tuvojās tumsa,
tāpēc bija jāiet. Taču lejā kāpām piecas stundas, turklāt sajaucām
ceļus – nokāpām pretējā kalna pusē, kas bija apmēram 15 kilometru
no mūsu kempinga,» smejas Māris. Tāpēc ar nelielu līdzpaņemto mantu
apjomu nācies apstāties tuvākajā motelī, bet pakaļ mantām doties ar
taksi.

«Celofāna» nauda

Kaut arī Rumānija kopš 2007. gada ir ES dalībvalsts, nacionālā
valūta tajā nav eiro. Rumānijas nauda ir lijas, taču
interesantākais, ka banknotes šajā valstī ir ūdens necaurlaidīgas.
«Tā ir tāda kā plastikāta nauda – vari to izmazgāt un nekas tai
nenotiks. Monētas kā jau monētas, turklāt tās izmanto mazāk, bet
papīra nauda gan šķita ļoti interesanta,» atceras Māris.

Runājot par naudu, Māris arī iesaka ceļotājiem atcerēties, ka
Rumānijā ir dārgāka degviela. Tāpēc daudzviet uz šosejām, kur
sastopami arī stopētāji, jāņem vērā, ka rumāņi ne vienmēr labprāt
ved bez maksas. «Degviela ir dārga, un tas ir veids, kā viņi
kooperējas. Tāpēc labāk ir uzreiz šoferim pajautāt, vai viņš ir ar
mieru aizvest bez maksas,» tā Māris.

«Nelabais», kurš jau sen folklorizēts

Šķiet, ka no Rumānis nevar aizbraukt, neapskatot Drakulas pili.
Šī slavenā filmu un grāmatu tēla noslēpumu centās izzināt arī
jelgavnieki. «Bijām Drakulas pilī Transilvānijā, kas ir slavenā
Drakulas mājvieta. Nostāsti par Drakulas vampīra dabu gan nav
patiesi. Viņš ir bijis nežēlīgs valdnieks viduslaikos, un arī vārds
«Drakula» tulkojumā nozīmējot «nežēlīgs» vai «nelabais», bet gluži
cilvēku asinis dzēris viņš nebija,» smejas Māris, piebilstot gan,
ka pilī gida pakalpojumus nav izmantojuši, taču visus vēsturiskos
jautājumus noskaidrojis un izstāstījis Uģis – ceļojuma galvenais
organizators.

Savukārt vaicāts par valodu, jaunietis vērtē, ka pārsvarā šajā
valstī izplatītākas svešvalodas ir vācu un franču, nevis angļu.
«Tūrisma objektos, protams, angļu valodu izmanto un arī visi
apraksti ir tulkoti, taču, ja meklē palīdzību uz ielas vai cenšas
runāt ar vietējiem, tad laikam vieglāk ies tiem, kas pārzina vācu
vai franču valodu,» viņš secina.

Braucienā piedalījās Uģis Narvils, Krista Narvila, Elīna
Verščagina, Māris Liscovs, Baiba Vindedze, Ingars Ronis, Santa
Kanceviča, Artūrs Jankovskis.

Foto: no M.Liscova personīgā arhīva

 

Saistītās ziņas

4. vidusskolas skolēni mācās
rumāņu valodu un apskata Drakulas pili