Pilsētā

Arturs Neikšāns

Ruslans Mihailovs ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas
dienesta (VUGD) Jelgavas brigādes vada komandieris, kurš pilda ne
tikai ugunsdzēsēja, bet arī ūdenslīdēja pienākumus Jelgavā un
dažkārt arī visā Latvijā. Ruslans ir dzimis Olainē, taču pēc
ugunsdzēsēju skolas absolvēšanas Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgā)
1986. gadā pārcēlies uz dzīvi Jelgavā. Viņš ir precējies, ģimenē ir
divi bērni, bet brīvajā laikā labprāt dodas zvejot vai sēņot, taču
ūdenslīdējiem tik tradicionālajam hobijam peldēšanai vairs
neatliekot brīvā laika. «Jelgavas Vēstnesis» tikās ar R.Mihailovu,
lai uzzinātu, kā tas ir – būt par ūdenslīdēju Jelgavā.

Kā jūs izlēmāt kļūt par ūdenslīdēju?

Nevar gluži teikt, ka tas bija mans sapnis vai aicinājums –
vienkārši dzīve tā iegrozījās. Ja pareizi atceros, viss sākās 1997.
gadā, kad pašvaldība atteicās no glābšanas stacijas pilsētā. Tā
vietā man un četriem kolēģiem no VUGD Jelgavas brigādes tika
apmaksāti vairāku mēnešu ūdenslīdēju kursi, lai papildus saviem
tiešajiem ugunsdzēsēja darba pienākumiem varētu meklēt arī
noslīkušus cilvēkus, kā arī veikt dažādus papildu darbus, piemēram,
izcelt ārā nogrimušas automašīnas. Jāteic, ka pirmoreiz bija
diezgan bailīgi – sveša vide, slikta redzamība, bet man jāsatausta
noslīcis cilvēks… Varat iedomāties?

Šobrīd Jelgavas VUGD brigādē oficiāli ir trīs ūdenslīdēji.
Agrāk par ūdenslīdēja pienākumiem mums pie pamatalgas bija piemaksa
30 latu apmērā, kas, lai arī samērā niecīga, tomēr bija vismaz kaut
kas. Tagad vispārējā taupības režīma apstākļos par ūdenslīdēja
pienākumiem neko vairs nesaņemam. Mēs turpinām pildīt savus
pienākumus, taču situācija ir diezgan smaga – mums trūkst elpošanas
aparātu, akvalangu un tērpu. Kas notiks pavasarī vai vasarā,
pagaidām grūti pateikt. Ar vienu ekipējumu mēs nevaram izbraukt,
jābūt vismaz diviem…
 

Kādas, jūsuprāt, ir ūdenslīdējam svarīgākās
īpašības?

Galvenais – jābūt mierīgam. Nav nekā svarīgāka, kā ekstremālās
situācijās saglabāt vēsu prātu. Protams, neiztikt arī bez drosmes.
Noteikti ir jābūt arī fiziski spēcīgam un ar spēcīgu psihi. Reizi
gadā mēs kārtojam arī pārbaudes ieskaites, lai joprojām varētu
pildīt ūdenslīdēju pienākumus, kā arī izejam obligāto veselības
pārbaudi. Šis nav viegls darbs.

Pieņemsim, ir šāda situācija – jums zvana kāds
iedzīvotājs: «Jelgavā slīkst cilvēks, glābiet!» Kas notiek
tālāk?

Protams, uzreiz dodamies slīkstošo glābt. Taču ir ļoti grūti
kādu izglābt, kurš jau slīkst brīdī, kad mums par to tikai paziņo.
Ja mēs neesam izbraukuši uz kādu citu izsaukumu, notikuma vietā
atkarībā no attāluma varam nonākt pēc aptuveni 20 minūtēm. Gadās,
ka ir jau par vēlu, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka notikuma
aculiecinieki nav vienaldzīgi un akli nepaļaujas tikai uz
glābējiem, kuri vēl ir ceļā. Uz izsaukuma vietu dodamies ar mašīnu,
taču mūsu rīcībā ir arī motorlaiva un parastā laiva, kuru varam
paņemt līdzi piekabē.

Zinu, ka, piemēram, Liepājā ūdenslīdēju uzdevums ir
zem ūdens meklēt arī dažādus pirmskara spridzekļus un tos
neitralizēt, kā arī attīrīt upes gultnes no grabažām.

Jelgavas ūdenslīdējiem tādu pienākumu nav, taču viens no
maniem kolēģiem nodarbojas ar daivingu. Ja kāda no rūpnīcām ar viņu
sarunā, ka vajag pārbaudīt, kas notiek zem ūdens pie fabrikas un
nepieciešamības gadījumā veikt attīrīšanas darbus, viņš to arī
dara, taču tas tomēr nav viņa pamatpienākums. Kaut gan ik pa laikam
viņš pārbauda arī to, kas notiek zem Jelgavas tiltiem.

Vai ūdenslīdēja pienākumus var veikt arī individuāli
vai tomēr tas ir darbs komandā?

Tikai un vienīgi komandas darbs. Vēlos uzsvērt, ka noteikumi
vispār aizliedz ūdenslīdējam dzelmē doties bez palīgiem. Tātad ir
jābūt pašam ūdenslīdējam, kurš ienirst, kā arī palīgam, kas
nodrošina iegremdēšanu ūdeni – līdzi ir jābūt vismaz diviem
ūdenslīdēja ekipējumiem. Iespējams, ka ar daivingu dzidrākos ūdeņos
varētu nodarboties tikai viens cilvēks, taču tas vienalga ir
noteikumu pārkāpums. Nekad nevar zināt, kas zem ūdens var
atgadīties, – var sapīties zvejnieku tīklos vai dažādās virvēs, var
būt kāds starpgadījums, tāpēc ir iespējams, ka viens ūdenslīdējs ar
to var netikt galā. Turklāt pietiek ienirt mazliet dziļāk Lielupē,
lai apkārt valdītu necaurredzama tumsa…

Kā tad jūs vispār pārvietojaties?

Ar tausti! Taustāmies pamazām uz priekšu, jo redzēt neko nav
iespējams. Lielupē pilnīgi noteikti var nirt tikai divatā –
redzamība ir aptuveni līdz 50 centimetriem, bet labākos apstākļos –
varbūt līdz pusotram metram. Ienirstot dziļāk, apkārt valda tumsa.
Turklāt traucē arī upes straume.

Vai, šādā veidā taustoties cauri necaurredzamajiem
Jelgavas ūdeņiem, ir izdevies atrast kaut ko
neparastu?

Zem ūdens var atrast praktiski jebko! Esam atraduši pat vienu
lielgabalu, ko mēs savācām kā trofeju. Esam atraduši daudz mobilo
telefonu, gredzenu, arī nogrimušas automašīnas, dažādas rezerves
daļas. Nesprāgušu kara munīciju atrast vēl gan nav sanācis, un
paldies Dievam.

Un ko tad, piemēram, dara ar tādu zem ūdens atrastu
auto?

Elementāri – pieāķējam atrasto automašīnu pie troses un ar
savu automašīnu velkam ārā. Protams, ir arī jaunākas tehnoloģijas –
automašīnā ievieto gaisa spilvenus, kurus uzpūš, tādējādi mašīna
pati sāk celties uz augšu un to ir vieglāk izvilkt ārā. Taču mums
šāda aprīkojuma nav, tāpēc ir jāiztiek ar tradicionālākām
metodēm.

Un kāds ir jūsu ekipējums?

Elpošanas aparāts, kas samazina spiedienu līdz aptuveni
pieciem bāriem, 6 un 12 litru skābekļa baloni, pleznas, maska,
lukturītis…

Lukturītis? Tātad nesanāk virzīties gluži ar
tausti!

Tas jau vairāk ir paša drošības sajūtai, jo lukturītis daudz
nepalīdz. Obligāti līdzi ir jābūt nazim, svariem, lai būtu vieglāk
iegremdēties, un kostīmam. Kostīmi ir piemēroti gadalaikam, tāpēc,
saprotams, ar siltajiem kostīmiem varam ienirt arī ziemā.

Un nesalst?

Mazliet pavēsi jau ir, nav diez ko patīkami, taču strādāt
var.

Cik tad izmaksā tāds ekipējums?

Tas ir diezgan dārgs – kostīms vien maksā aptuveni 200 latus,
lukturis 50 – 70 latus, pleznas aptuveni 30 – 50 latus. Vienam
ūdenslīdējam pilna ekipējuma iegāde varētu izmaksāt aptuveni 400
latus. Mūsu pašreizējais ekipējums varbūt nav pats modernākais,
taču ir drošs un kalpo labi – līdz šim problēmu nav bijis.
Ūdenslīdēja ekipējumu var iegādāties arī Latvijā, turklāt man
šķiet, ka arī tepat Jelgavā, vismaz kostīmu. Protams, ekipējumam
vienmēr nāk līdzi arī garantija, taču to regulāri pārbaudām arī
paši. Piemēram, spiedienu skābekļa balonos, lai tas vienā brīdī
vienkārši neeksplodētu.

Cik ilgi ūdenslīdējs var nirt ar vienu skābekļa
balonu?

Aptuveni 40 – 50 minūtes, taču tas atkarīgs no vairākiem
faktoriem: dzelmes dziļuma un ūdenslīdēja elpošanas. Parasti zem
ūdens nirstam tik ilgi, kamēr beidzas skābeklis. Piecas minūtes
līdz brīdim, kad skābeklis pilnībā beigsies, atskan trauksmes
signāls, kas nozīmē – laiks beigt darbu. Šādos gadījumos vienkārši
nomainām balonus un darbu turpinām. Balonus uzpildām paši, mums ir
savs kompresors.

Kāds ir vislielākais dziļums, kādā jums nācies
ienirt?

Tik dziļi, cik iespējams – Jelgavas karjerā dziļums ir līdz 15
metriem. Taču arī Lielupe nav nekāda seklā – vietām var ienirt līdz
12 metriem. Tomēr parasti sanāk aptuveni 3 – 5 metru dziļumā.

Vai kā ūdenslīdējs esat strādājis arī citur
Latvijā?

Jā, mēs esam palīdzējuši kolēģiem Bauskā un Dobelē, pirms
kādiem astoņiem gadiem noslīkušu cilvēku meklējām arī Ventspilī.
Protams, tas nav patīkams pienākums, taču ar laiku apradām. Vidēji
gadā mums sanāk izvilkt aptuveni 10 noslīkušos, un tas tomēr ir
daudz.

Runājot par ekstremālām situācijām, vai ienirstot ir
gadījusies kāda ķeza, kad nodomājāt – viss, ar mani ir
cauri?

Nav gadījies un, cerams, nekad arī neatgadīsies, taču manam
kolēģim, kurš nodarbojas ar daivingu, gan visādi ir gājis… Taču
par šādiem gadījumiem mēs parasti savā starpā nerunājam.

Esmu dzirdējis, ka ūdenslīdējiem ir kvotas, cik stundu
gada laikā ir jāpavada zem ūdens.

Tas attiecas tikai uz tiem ūdenslīdējiem, kuri vēlas uzlabot
savu kvalifikāciju. Precīzi nevarēšu pateikt, taču, ja nemaldos,
ūdenslīdējiem ir trīs kvalifikācijas kategorijas. Lai strādātu par
ūdenslīdēju, pilnīgi pietiek ar trešo kvalifikāciju – mums nav
nepieciešama instruktora kvalifikācija. Tomēr, neskatoties uz to,
gadā zem ūdens mums sanāk pavadīt vidēji 60 stundas, taču šajās
stundās tiek ietverts ne tikai darbs, bet arī treniņi. Runājot par
to, kad sanāk vairāk nirt, – viss tomēr ir atkarīgs no sezonas.
Visvairāk darba sanāk laikam tieši vasarā, jo cilvēki atpūšas pie
ūdens, bet no negadījumiem pasargāts nav neviens.

Vai jums ir arī kāds sapnis, kur ienirt kā
ūdenslīdējam?

Labprāt ienirtu kādā no silto zemju jūrām, lai apskatītu
zemūdens pasauli. Mans kolēģis nesen bija Ēģiptē – viņam ļoti
patika. Skaisti koraļļi un zivis… Labprāt to skatītu arī savām
acīm.